«Mākslas darbs ir pasaules garīgās informācijas tiešraidījums,» uzskata mākslinieks Kaspars Zariņš. Galerijā Daugava šonedēļ atklāta viņa jaunāko gleznu personālizstāde Tiešraide.
– Kā atnāca šie darbi, šī izstāde?
– Māksliniekiem ir tā – kad viņš ir nodzīvojis zināmu laika posmu, un man šobrīd ir 53 gadi, ir svarīgas divas lietas – kā gleznot un ko gleznot. Šajā gadījumā – ko gleznot – ideja atspoguļojas izstādes nosaukumā Tiešraide. Mēs katrs ejam gar jūru, pārsvarā kaut ko pārdomājam, apceram savu vietu šajā dzīvē vai vienkārši relaksējamies. Ikviens ir lasījis akmentiņus vai gliemenes, kā es šajā gadījumā. Re, kur šķīvītis ar gliemenēm, tie ir izmirstoši dzīvnieciņi. Cik zinu, vēsturiski Latvijā ir bijušas arī pērlenes, un šīs arī ir pērlenes, tikai tās neražo pērles, jo to skaits Latvijā ir pārāk mazs. Mēs visi esam pērlenes likuši pie auss, bet man vienmēr patīk skatīties, kā tās izskatās, un tās salīdzināt, turklāt ir nomierinoši tās vākt, skatīties, pataustīt. Un tāpēc šīs gleznas nav ne ainavas, ne klusās dabas, tās būtībā ir nosacīts stāsts par cilvēku caur pērleni. Turklāt darbos esmu izvēlējies pāru principu, lai parādītu to, ka viens lielums ārēji var būt atšķirīgs iekšēji. Katrs no mums, uztverot vienu un to pašu informāciju, tulko to dažādi. Tiešraidē nav iespējami labojumi. Citiem vārdiem tu esi tas, kas tu esi.
No vizuālā viedokļa mani interesēja krāsu laukumi. Pērlenes gribēju uzgleznot bez gaismas un bez ēnas, vienkārši attēlu. Cilvēks, kurš nav mācījies mākslu, to neuztver, tieši tāpat cilvēks vienkārši skatās dabā, viņš uztver tikai mirkli un neanalizē, vai redzējis ēnu vai gaismu. Es gribēju tā uzgleznot attēlu – bez akadēmiskas pagātnes, ja tā var teikt. Neviens mākslinieks jau nepiedzimst tukšā vietā. Ir divi uzskati – māksliniekiem ir jābūt piebāztam ar zināšanām, bet ir otrs uzskats – ka viņam ir jābūt tādam kā mežonim. Es vairāk piekrītu tam, ka viņam jābūt izglītotam, jo, kā es saku studentiem – mākslas primārais instruments ir smadzenes, un tās ir jāattīsta. Tāpat vizuālā doma jāattīsta mūža garumā, ja tu to nevari, tad faktiski nonāc neziņā.
– Pietiekami daudz esat pats darījis mākslā, pietiekami daudz darījuši citi, kā jūs zināt – šis ir īstais stāsts?
– Atbilde ir tikai viena – ja ir nepieciešamība sevi ekspluatēt un radīt, tad ir, ja nav – tad labāk ir klusēt.
Māksliniekam, no vienas puses, jābūt pašpārliecinātam un egoistiskam, sevi mīlošam un visādi citādi sevī vērstam, bet tajā pašā laikā ir jābūt zināmam procentam šaubu. Jo paškritiskāks esi, jo maksimālāku kvalitāti gribas izspiest, gribas atrast dziļāku āderi.
– Jums īpaši gribējās ielikt lakonismu un mieru šīs izstādes gleznās?
– Grūti to pateikt, jo pagājis pārāk īss laika sprīdis, kopš tie tapa. Pie mākslas darba radīšanas nonāk, izejot caur vairākām ugunīm. Viena – esi traks un uzvilcies un domā, kā, ko un kāpēc, līdz nonāc pie punkta – to es gribu, un tad glezna, kas ir galvā, jādabū uz audekla. Glezna ir mirkļa impulss, pārējais ir process, kurā jāizmanto profesionālās spējas un zināšanas.
Es visu mūžu esmu gribējis atrast to īpašo krāsu stāstu... Nav ne saderīgas, ne nesaderīgas krāsas, tās vienkārši kopā veido stāstu, līdzīgi kā izrādē – dramaturģija, režija, aktierspēle, scenogrāfija izstāsta stāstu, tā gleznā krāsas ir tās, kas izstāsta stāstu. Mani drīzāk interesē paradoksalitāte un nezināmais, jo mākslā nezināmais ir ļoti nepieciešams, ir jāpietuvojas nezināmajam caurumam pasaulē, aiz kura ir pilnīgi jauna pasaule. Tā teikt – cik spēj izkausēt caurumu kā uz aizsaluša stikla, lai redzētu nezināmo, tik arī esi talantīgs. Jaunākajos pētījumos apgalvo, ka smadzenes nav tās, kas glabā informāciju, jo tās ir tikai orgāns, ar kuru, gluži kā mūsdienās labi zināmajā i mākonī, dabūt informāciju, to novilkt. Tikpat labi informācija var glabāties rokā, degunā, un saka, ka arī sirdij ir smadzenes. Ja cilvēks sajūk prātā vai viņu ķer trieka, informācijai vajadzētu palikt smadzenēs, bet – tā nav, cilvēks mainās, jo acīmredzot viņš vairs nav spējīgs uztvert informāciju, jo ir sabojājusies uztvērējmašīna.
– Starp jūsu personālizstādēm parasti ir apmēram divu gadu cikls. Droši vien ne jau tikai gleznošanai tas nepieciešams, kam vēl?
– Tas atkarīgs no mākslinieka kapacitātes. Ir tāds uzskats – katrs cilvēks piedzimst ar sirdi, kurai jau ir ieplānots sitienu skaits. Domāju, arī māksliniekam ir ieprogrammēts darbu daudzums, ko viņš spējīgs radīt. Pikaso bija vājprātīgi ražīgs, bet tajā pašā laikā Vermērs bija mazražīgs, un nevar pateikt, kurš bija labāks. Ir uzskats, ka dižmākslinieki ir ražīgi, bet, ja skatās vēsturiski, tad ļoti daudzi talantīgi cilvēki nesaražo lielu kvantumu, to var redzēt arī literatūrā. Piemēram, Džuzepe di Lampedūza sarakstīja diezgan maz, bet – slaveno Gepardu. Nesen biju ielīdis Haruki Murakami darbos, izlasīju visu, kas bija iztulkots latviešu valodā. Ar viņu biju ļoti iekarsis, paralēli lasīju viņa romānus un gleznoju šīs izstādes darbus. Es un Murakami bija interesants laiks. Pirms laba laika biju sācis lasīt Murakami grāmatu, un man tā nepatika, to pametu. Tad man iedeva izlasīt Ko es domāju, kad es domāju par skriešanu, un to iesaku izlasīt visiem radošiem cilvēkiem, jo tajā ir divas patiesības – viena ir tā, ka ir jābūt fiziski veselam, lai varētu radīt mākslu, un otra ir – disciplīna un neatlaidība, un tā ir visu lielo mākslinieku patiesība. Arī tie, kas varbūt ir aizrāvušies ar alkoholu un narkotikām, spēj sevi disciplinēt, lai radītu mākslu, jo bez disciplīnas vienkārši neesi spējīgs to izdarīt.
– Vai šīs atziņas jums jau nenāca mantojumā no tēva, kā gleznotāja testaments gleznotājam?
– Iespējams, no tēva, no mātes, no vecātēva, patiesībā – grūti pateikt, no kura. Protams, audzināšana ir svarīga, bet cilvēks var būt labi audzināts un skolots, bet nav teikts, ka viņš ir arī radošs. Patiesībā – man daudz vērtīgāki ir tie cilvēki, kas var iztikt ar mazumiņu zināšanu, bet – tās ir viņa, un viņš tās izmanto maksimālā jaudā. Var daudz zināt, bet zināšanām nav nekādas jēgas, ja nav spēju no zināšanām izdarīt secinājumus, tad cilvēks vienkārši ir kā grāmata bibliotēkā.
– No kā tas atkarīgs?
– Tā ir iedzimta intuitīva selekcijas metode, tā ir un viss. Un ne tikai mākslā. Ir cilvēki, kas intuitīvi jūt zināšanu apjomu, kas vajadzīgs, lai radītu vienalga kādu objektu – gan teorētiski, gan praktiski. Pateikt galveno kaut ar vienkāršiem vārdiem, jo bieži vien daudz kam nav nekādas nozīmes. Pasaulē nozīme ir ārkārtīgi maz lietām, tās var pat uz pirkstiem saskaitīt.
– Lūdzu, saskaitiet.
– Tad man jākoncentrējas. Patiesība, kas jāsaka vienmēr, kas var maksāt pat dzīves statusu un vietu dzīvē, arī draudzību, bet patiesība ir jāsaka, ja esi spējīgs to izdarīt. Otra lieta – būt nesavtīgam arī tad, ja tev nav, kas arī ir ļoti grūti. Un vēl – mīlestība gan cilvēciskā formā, gan arī Raiņa formā. Un būtībā vairāk arī nekā nav. Jo dzīvē jau pietiek, ja kādam svarīgam momentam pārkāp vienreiz. Mēs esam pieraduši, ka mums atļauts kļūdīties un atļauts lietas darīt divreiz.
– Tā nav?
– Tā ir atļauts, bet, ja gribi kaut ko izdarīt pa īstam, tad tā nav. Iespējams, ka tieši tas atšķir ģēnijus – viņi dara lietas vienreiz un pa īstam.
– Zināt formulu, kā saglabāt savu rokrakstu un neatkārtoties?
– Nezinu. Man ir teikuši, ka es pēc sava tā dēvētā pedanta perioda katrā izstādē esmu atšķirīgs, bet es tā neuzskatu. Ja esi stabils un nepārprotams, tad pārmet – nu jā, neko citu nevar uztaisīt, tāpēc atkārtojies. Man patīk, kā pasaulslavenas mūsdienu mākslas ikonas Gilberts un Džordžs teica – lai mainās tie, kas neko īpašu nav atraduši. Manuprāt, katram māksliniekam ir iedzimts spēju kods, kas viņam padodas vislabāk. Tieši glezniecībā mākslinieki dalās divās lielās kategorijās – tie, kas orientēti uz krāsu, un tie, kas labāk jūt telpiskumu jeb dziļumu. Visu mūžu mani interesējusi krāsa un līnija, reizēm es mēģinu ielīst telpiskumā.
– Jūs bieži braucat uz mākslas mesēm, ko šodien meklējat mākslā?
– Katrs mākslinieks primāri ir pašpietiekams, vismaz viņam tādam jābūt tajā nozīmē, ka jauni impulsi viņu bagātina, bet nepārtaisa. Mani interesē, ko citi mākslinieki ir radījuši, kas ir tas, kas viņus atšķir no pagātnes, jo, laikam ejot, arvien garlaicīgāki man šķiet muzeji, kuros agrāk daudzi autori šķita interesanti. Arī mākslas mesēs un tirgos ļoti reti var atrast kaut ko valdzinošu un neparastu tāpēc, ka es meklēju kvalitāti, un kvalitāti atrast visā spektrā – darba idejā, tehnikas izvēlē un, kas jo īpaši būtiski, nezināmā faktorā, citiem vārdiem sakot – kad atkrīt žoklis līdz zemei un vēl trīc, bet tas ir ārkārtīgi reti. Sakritība, laika sajūta, materiāla izpratne, arī krāsas kā vielas izpratne ir tas, ko es meklēju, skatoties mūsdienu mākslu. Katram laikmetam ir sava mode, aktuālās tēmas.
Vispār mākslā ilgus gadus ir valdījis sajukums, un tas vēl tagad valda, un, jo tālāk no centra, jo sajukums ir izteiktāks.
– Mēs esam tālu no centra?
– Domāju gan. Jaunajiem māksliniekiem šeit būtu jāiegūst daļa izglītības, pēc tam noteikti jāpadauzās apkārt pa pasauli, jo svarīgi ir būt centrā – tur, kur māksla dzimst un ir milzīga konkurence, daudz lielāka, nekā tā ir šeit. Jo uz centru no visām pasaules malām sabrauc censoņi, kas, iespējams, labāk jūt laiku, un ja esi spējīgs konkurēt ar viņiem... Kāpēc mēs atšķirībā no klasiskās mūzikas neiegūstam starptautiskas godalgas un atzinību vizuālajā mākslā un arī popmūzikā? Mēs atkārtojam to, kas ir bijis Rietumos, un vedam to pašu preci atpakaļ uz turieni. Latviešiem vienīgā pasaules mēroga zvaigzne ir Vija Celmiņa, ja viņa būtu mācījusies šeit, viņai nekad nebūtu pasaules atpazīstamības. Var jau teikt, ka mūsdienās ir daudz plašāka informācijas pieejamība, bet svarīgs arī cilvēku loks, ko satiec. Varbūt pienāks laiks, kad Latvijas zeme būs sasniegusi vajadzīgo piepildījumu jeb uzlādējuma pakāpi vizuālajā mākslā un izspļaus kaut ko ļoti neordināru.
– Ko sakāt saviem studentiem, kas mākslā ienāk mirdzošām acīm?
– Primārais – ir mežonīgi jāstrādā. Otrkārt, ir jātic sev. Ir daudz jāzina. Un tas arī viss.
Es neuzskatu, ka māksla ir politinformācija. Zinu, ka kritiķiem patīk apgalvot, ka mākslai jāprovocē, bet es domāju, ka māksla var provocēt caur skaisto un brīnišķīgo, bet tas nenozīmē, ka tai jābūt sentimentālai vai šķebinošai. Protams, politiski un sociāli aktuāli notikumi atstāj nospiedumus cilvēku apziņā. Teiksim, bēgļu izpausmes ir pierādījums tam, ka kaut kas šajā pasaules sakārtojumā ir nepareizi. Viss jau sākas ar to, ka cilvēks grib vairāk nekā viņam ir atļauts. Un ja viņš grib vairāk, tad viņam otrs ir jāpadara mazāks.
– Un jūs vienalga sakāt – skaistums glābs pasauli.
– Tieši tā. Manuprāt, cilvēka smadzenes ir ieplānotas tā, ka tās aizmirst slikto, jo citādi mēs dzīvi neizturētu.
– Jūs aizmirstat?
– Man vispār ir tendence... Es arī aizmirstu to, ko es izlasu, man kaut kā faili nodzēšas – es atceros principā, bet cenšos turēties pie dzīves gaišā roktura.
– Kāpēc nodzēšas faili?
– Domāju, ka tas ir mehānisms, kāpēc cilvēks var turpināt dzīvot. Ja tā nebūtu, mūsu ģimenē pēc meitas... Mēs nevarētu... Sievietēm sāp, bērnus dzemdējot, un, ja cilvēkā nebūtu šī mehānisma, sievietes nevarētu vairs dzemdēt, viņām smadzenes to neatļautu. Tas ir pašsaglabāšanās instinkts – aizmirst sāpes. Manuprāt, mākslas pašsaglabāšanās instinkts ir orientācija uz labo un skaisto. Lai cik mākslas zinātnieki teiktu, ka mākslai ir jāprovocē un jāizraisa zemapziņas šausmas, man neviens nevar iestāstīt, ka sūdu čupa ir māksla. Tā var būt mākslas sastāvdaļa, kā uzsvars, ja tas ir nepieciešams, bet pasludināt, ka tā ir laika vēsts, ka mēs pašattīrīsimies, ieraugot kaku, ir muļķīgi.
– Kāpēc tad šis laiks kaut ko tādu ir pieļāvis mākslā un saražojis to?
– Tā ir cilvēku neziņas izpausme. Šajā pasaulē mēs dzīvojam īsu brīdi un, iespējams, dzīvojam maldu laikmetā. Saprotams, neesmu orākuls vai vēstures enciklopēdija un nevaru neko apgalvot, bet domāju, ka apgaismības laikmetā, kad lietas gāja uz augšu, neviens sūdus uz galda nelika un nesauca to par mākslu. Acīmredzot pasaules dialektika paredz – visu laiku nevar būt apgaismība, caur maldiem nonāk pie patiesības.
– Kā maldu laikmetā pašam nemaldīties līdzi citiem?
– Māksliniekam, uzticoties savai intuīcijai, tas būtu vienkārši jājūt. Vienīgā svarīgākā lieta – pašattīstība. Jo būtībā stulbums, aprobežotība, neizglītotība ir vislielākais grēks un vislielākā nelaime, kas Latvijā ir ļoti izplatīta. Un necenšanās uzlabot savas dzīves kvalitāti. Jā, var teikt, ir nabadzība, bet arī nabadzība ir netikums. Nabadzība rodas tad, kad cilvēks nav spējīgs būt gudrāks. Vieglāk ir neko nedarīt, neko neattīstīt, jo, paliekot dumjam, nav jāpārvar pretestība. Kļūšana gudrākam ir pretestības ceļš, ko var iziet jebkurš, ja vien to vēlas. Kāpēc cilvēki nodzeras un vārtās uz ielām, neko negribot? Tāpēc, ka viņiem nav ieprogrammēta spēja izsisties, tieksme kļūt gudrākam. Piemēram, Vācija zaudēja 2. pasaules karā, Krievijai maksāja kontribūcijas, bet salīdziniet Krieviju un Vāciju šobrīd, 60 gadus pēc kara. Acīmredzot ir tautas, kurām ir tieksme būt izglītotām un piemīt cenšanās uzlabot savu dzīvi, un ir tautas, kas samierinās ar to, kur tās ir.
– Un mēs?
– Gribu ticēt, ka mums ir ārkārtīgi augsts potenciāls, bet, spriežot pēc kopējās noskaņas, mums ir tieksme degradēties. Bieži ir sajūta, ka vairumam cilvēku te neko nevajag. Arī braukšana prom ir bēgšana no savas nespējas. Cilvēks ir spējīgs iekļauties citā organismā, būt laba skrūve jeb sastāvdaļa, bet viņš nav spējīgs darīt lietas viens pats.
Acīmredzot latvietim ir kāds gēns, kas neļauj riskēt, kas neļauj iet nezināmajā. Tas pats ir mākslā – īsts mākslinieks iet nezināmajā, pietuvinās mīklainajai zonai, bet ja viņš ir tikai amatnieciski attīstīts, tad spēj tikai atkārtot vai citēt. Tomēr vissvarīgākais – visu laiku ir jāgrib dzīvē kaut ko izdarīt labāk.
– Un jālec nezināmajā?
– Tā nu tas ir.