16. oktobrī ar Danielu Raiskinu pie diriģenta pults Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) spilgtā, lai arī ļoti klasiskā koncertā atklāja brāmsiādi – šajā sezonā cikla veidā plānots atskaņot visas četras Brāmsa simfonijas, no kurām Otro diriģēs Nikolajs Aleksejevs, bet Trešo un Ceturto – LNSO galvenais diriģents Andris Poga. Plānā iekļauts arī Vācu rekviēms.
Brāmss ir viens no spilgtākajiem romantisma simfoniķiem, kas ar vienu kāju spēcīgi balstās baroka un klasicisma tradīcijās, ar otru – vērienīgi eksperimentē ar orķestrāciju, harmonijām un ritmiem, veidojot sarežģītu muzikālo arhitektoniku, kas tomēr nekļūst smagnēja. LNSO piestāv šāds repertuārs, turklāt tas rosina aktīvu darbu atsevišķās instrumentu grupās, tādējādi atgādinot, ka kopējam skanējumam būtiska katra mūziķa un katras instrumentu grupas meistarība. Šajā koncertā vairāk nekā citkārt varējām baudīt arī atsevišķu mūziķu solo, sevišķi jau Haidna koncertsimfonijā obojai, fagotam, vijolei, čellam un orķestrim, kā arī koncerta atklāšanas skaņdarbā latviešu 21. gadsimta, nu jau gribas teikt – klasiķa – Pētera Vaska simfoniskajā elēģijā Sala.
Daniels Raiskins ir regulārs LNSO viesis un ļoti iedvesmojošs diriģents, kurš nereti zizli iemaina arī pret savu soloinstrumentu – altu. Bet ne šoreiz. Šis koncerts Rīgā bija trīs klasiķu – nevis pēc stila, bet satura – satikšanās ļoti klasiskā koncertā. Vaska elēģija Sala, kas sacerēta 2007. gadā, šo rindu autorei saistās ar Liepājas simfonisko orķestri, tāpēc bija ļoti interesanti klausīties, kā šo skaņu ainavu no trīsuļojošā sākuma līdz pat izjustajiem stīgu tutti sajūt LNSO un Daniels Raiskins, kurš šo skaņdarbu diriģējis jau vairākas reizes ar dažādiem Eiropas orķestriem. Sala uzrunā ar intīmi smalku orķestrāciju, kamerisku raksturu, kas pāraug viļņveidīgā, elpojošā stīgu brāzmojumā ar spilgtiem raksturelementiem koka pūšaminstrumentu partijās.
Lai arī programmas vainagojums un gaidītākais opuss bija Brāmsa simfonija, jāteic, ka par vakara naglu kļuva tieši Haidna Sinfonia concertante. Un kā nu ne – tā bija īsta LNSO solistu parāde – jaunā pirmā vijole Georgs Sarkisjans, pirmā oboja Egils Upatnieks, pirmais fagots Jānis Semjonovs un čelliste Dace Zālīte. Georga Sarkisjana spēle valdzina ar nepiespiestu virtuozitāti, dziļu stila izpratni un nepārprotami solistisku mirdzumu, Egils Upatnieks un Jānis Semjonovs ir ne tikai rūdīti orķestranti, bet arī smalki kamermūziķi ar lielisku prasmi ieklausīties, pielāgoties un sarunāties dažādu instrumentu partijās. Jaunā un daudzsološā čelliste Dace Zālīte daiļoja kungu kompāniju, godam turot līdzi pieredzējušākajiem kolēģiem, cenšoties nelielo satraukumu pārvērst rotaļīgumā. Tieši solisti atklāja haidnisko rozīnīti citā visai klasiskajā, krievu diriģēšanas skolas manierē ieturētajā koncertsimfonijas lasījumā, liekot tam dzirkstīt. Brāmsa 1. simfonija nav jaunums LNSO repertuārā, tomēr kopā ar Danielu Raiskinu tā ieguva jaunu kvalitāti, demonstrējot orķestra teicamo formu, sevišķi stīgu un koka pūšaminstrumentu vidū – tas bija emocionāli piesātināts, pilnasinīgs Brāmss, nobriedis un izturēts, bez smagnējības vai pārlieka sentimenta, pārdomāti uz finālu vērstā muzikāli dramaturģiskā kāpinājumā.
Romantiskās mūzikas cienītāji var sākt svinēt brāmsiādi un plānot došanos un nākamajiem koncertiem – Brāmss LNSO skan emocionāli jaudīgi un gaumīgi.