SARUNA: Vairs nedejo. Pat sapņos ne

«Es vienmēr saku, ka ikviens balets dzīvo caur tiem māksliniekiem, kas to dejo, tāpēc šis būs Bolero latviskais variants, tātad – nedaudz citādāks,» uzskata pasaulslavenais horeogrāfs Kšištofs Pastors. Šodien Latvijas Nacionālā baleta (LNB) jauniestudējuma Bolero... pirmizrāde.

Atteikšanās rezultāts – piekrišana

LNB jauniestudējumā skanēs Morisa Ravela un Modesta Musorgska mūzika, vienā izrādē apvienoti trīs viencēlieni – poļu horeogrāfa Kšištofa Pastora versija par Bolero, arī par Dafnīdu un Hloju ungāru horeogrāfa Atilas Egerhāzi interpretācijā, bet Izstādes gleznas veido jaunie latviešu horeogrāfi Antons Freimans, Milana Komarova, Elza LeimaneMartinova, Aleksandra Astreina un Raimonds Martinovs. Jauniestudējuma muzikālais vadītājs un diriģents ir Mārtiņš Ozoliņš, diriģents – Farhads Stade.

Horeogrāfs Kšištofs Pastors baleta Bolero horeogrāfiju veidojis pirms trim gadiem Nīderlandes Nacionālajam baletam, šobrīd tas iekļauts vairāku Eiropas baleta trupu repertuārā. Mākslinieks atzīst, ka sākotnēji viņš pat neesot vēlējies iestudēt Bolero, to gribēja Nīderlandes Nacionālā baleta vadība. Tā kā viņš Amsterdamā joprojām ir štata horeogrāfs ar konkrētām saistībām un pienākumiem, pēc ilgām diskusijām ar trupas direktoru viņš tomēr piekritis.

«Protams, ka man bija bail ķerties tam klāt, jo visi zina Ravela mūziku, bet baleta pasaulē īpaša vieta ir arī leģendārā horeogrāfa Morisa Bežāra versijai, kas tiek dēvēta par baleta ikonu. Sāku meklēt literatūru, lasīt un pētīt. Esam pieraduši Bolero asociēt ar Bežāra versiju – skatuves vidū ir galds, ap to dejo vīrietis un sieviete, bet 1928. gadā Ravels, kurš Bolero rakstīja nevis kā instrumentālu darbu, bet – baletu, šo darbu redzēja citādi,» stāsta Kšištofs Pastors. Horeogrāfs atradis ziņas par to, ka paša Ravela versijā baleta darbība notiek pagalmā rūpnīcas priekšplānā. Un savu darbu sācis ar to, ko viņš nedrīkst darīt, proti, nedrīkst likt galdu un cilvēkus skatuves vidū, jo «šī zīme jau ir aizņemta», turklāt – tā parasti dara, bet viņš gribējis citādi. «Es taisīju laukumu kā kvadrātu. Mūzika nav sarežģīta, turklāt tajā pakāpeniski sāk skanēt pa vienam instrumentam vairāk, un es izdomāju, ka manā versijā uz skatuves būs viss otrādi – sākotnēji ir 24 cilvēki, bet to skaits, mūzikā pakāpeniski skanot arvien vairāk instrumentiem, samazināsies, līdz paliks tikai divi dejotāji. Ravels šo darbu neuzskatīja par erotisku, tas tā uz mums iedarbojas, un es arī negribēju rupji erotisku darbu, es to gribēju kā spēli starp diviem cilvēkiem. Un tieši tas ir visgrūtākais – dejot tā, lai skatītāji sajustu, ka tur ir kāda spriedze un saspīlējums.»

Latvijas Nacionālajā baletā Kšištofs Pastors atgriežas pēc teju desmit gadu pārtraukuma, un trupa, ko viņš iepazinis, šo gadu laikā ir būtiski mainījusies. «Loģiski, jo desmit gadu ir ja ne puse, tad vismaz trešdaļa no dejotāja skatuves mūža.» Mūsu trupu viņš joprojām sauc par spēcīgu un talantīgu, bet blakus jau labi zināmu dejotāju vārdiem, ar kuriem iepriekš ir kopā strādājis, – Viktorijai Jansonei un Raimondam Martinovam, viņš īpaši izceļ Alisi Prudāni. «Ļoti talantīga dejotāja. Viņa ir kautrīga, iespējams, viņu arī nevajag pārāk slavēt.»

Pienākums prasīt

Jau septīto sezonu Kšištofs Pastors ir Polijas Nacionālā baleta vadītājs, kopš 2009. gada veic līdzīgus pienākumus Lietuvā un kopš 2003. gada strādā arī ar Nīderlandes Nacionālo baletu. Interesanti, ka pasaulslaveno poļu horeogrāfu Kšištofu Pastoru Polijas balets uzrunāja divas reizes, bet pirmais bildinājums bija neveiksmīgs. «Teicu, ka vadīšu trupu tikai tad, ja trupai būs mākslinieciska autonomija un tikai no manis būs atkarīgs tas, kāds būs trupas repertuārs, kurš diriģents iestudēs... Pēc četriem gadiem mani atkal aicināja, es parādīju savus iepriekš rakstītos 11 principus, un jaunais direktors visam piekrita,» atceras Kšištofs Pastors. Nu horeogrāfs lepojas ar kvalitatīvajām izmaiņām trupā, viņš uzskata, ka trupa ir «neticami progresējusi». Katru gadu tajā dejotājiem starptautiska žūrija veic atestāciju, katru gadu brauc daudz mākslinieku, kas grib dejot Polijas trupā. «Polijā ir piecas baletskolas, bet ne vienmēr saņemu tādus dejotājus, kurus varu uzņemt trupā. Ja vien iespējams, ņemu no Polijas skolas, bet kvalitāte man ir pirmajā plānā, tāpēc šobrīd trupā 40 procentu ir ārzemnieki. Daudzi varētu dejot citviet Eiropā, turklāt – par daudz lielāku atalgojumu, nekā piedāvājam mēs, bet viņi grib dejot manā trupā,» stāsta Polijas Nacionālā baleta vadītājs.

Par šo gadu laikā paveikto viņš ir gandarīts un lepojas ar trupu, kas nu jau labi kotējas starptautiskā mērogā. Turklāt esot tikai viens veids, kā trupu uzturēt labā līmenī – vajag izvirzīt prasības un visu laiku sekot līdzi to izpildei. «Varbūt kāds mani sauc par despotu, bet es tā nedomāju par sevi. Mūsu darbs jau nav tikai izrādes, ja redzu, ka kāds nestrādā treniņos vai mēģinājumos, es nevienu nesodu, bet vaicāju – kas noticis, ka nevari izdarīt savus pienākumus? Man ir princips – es cenšos izteikties delikāti, bet vienmēr teikt patiesību. Es nevienu negribu aizvainot, darīt kādam sāpīgi, bet mans uzdevums ir pateikt patiesību, ja redzu, ka zaudē formu, pilnībā neatdodas darbam, es taču nevaru to neteikt. Varu saprast cēloņus tam, jo ir dažādas problēmas dzīvē, bet tas nemazina manus pienākumus teikt patiesību.»

Kšištofs Pastors atzīst, ka «deja» starp Nīderlandes, Polijas un Lietuvas baleta trupām no viņa prasa īpaši precīzu laika un ideju plānošanu. Viņš gan ir pārliecināts, ka neviena no trupām nesirgst ar profesionālo greizsirdību no sērijas – kāpēc tajā teātrī viņš iestudēja tik veiksmīgu baletu, bet neizdarīja to pie mums. «Polijā es negribu taisīt tikai savus baletus, ir jābūt balansam starp klasiku un mūsdienu repertuāru, progresīvu avangardu un to, kas piesaista plašu skatītāju loku. Domāju, ka Polijā ir skaidrs, ka es tiešām daudz daru Polijas baletam, to nevar neredzēt. Un es lepojos ar Poliju, tā ir mana valsts. Brīžam domāju – ko es te vispār daru, jo ir taču tik grūti, brīžam nonāku situācijās, kurās, manuprāt, vēl saglabājušās iepriekšējo laiku tradīcijas, es pat teiktu – komunistiska domāšana, bet jau pēc desmit minūtēm domāju, ka viss būs labi.»

Bērni un Toskāna

Dejotāja karjeru Kšištofs Pastors beidza 38 gadu vecumā, un šobrīd, laimīgi smaidot, apgalvo, ka nedejo pat sapņos. «Man ļoti patika dejot, un man nebija sāpīgi beigt karjeru. Domāju, ka tas tāpēc, ka es turpināju strādāt kā horeogrāfs. Kad redzu, ka kāds izpilda lomas, ko esmu dejojis, es neticu, ka kādreiz to varēju izdarīt. Jāatzīst – mūsdienās dejotāju tehniskais līmenis ir neticami augsts. Balets nav profesija tiem, kas grib pelnīt lielu naudu, turklāt viegli, šajā profesijā ir jāstrādā,» uzskata Kšištofs Pastors. Neraugoties uz to, ka viņš ir veidojis apmēram 60 horeogrāfiju, idejas viņam aizvien esot.

Sezonas laikā viņam esot ļoti maz brīva laika, tāpēc izklaides iespējas tiekot rūpīgi izsijātas. Kādreiz ziemā atļāvies kaut pāris dienas kopā ar ģimeni atpūsties Alpos, bet kopš abu gūžu operācijas viņš vairs neriskē ar šo atpūtas veidu. «Man patīk lasīt, būt dabā, skatīties kino, apmeklēt koncertus. Man ļoti patīk brīvdienas vasarā, kuras kopā ar sievu un bērniem apmēram piecas nedēļas pavadām Itālijā. Sieva ir itāliete, viņas ģimene dzīvo Toskānā, un tur patiešām ir ļoti skaisti. Man patīk vienkāršas pastaigas, patīk jūra. Jāsaka godīgi – tam visam man atliek maz laika, pat literatūra, ko lasu, lielākoties ir saistīta ar nākamo projektu, un man ļoti patīk sagatavošanās process.»

Kšištofa Pastora dzīvesbiedre, bijusī dejotāja, nu jau esot iejutusies Polijā, lai gan sākums esot bijis patiešām grūts ne tikai viņai, bet arī bērniem – meitai Olīvijai un dēlam Janam. No viņa četriem bērniem tikai vecākais dēls Jakobs runā poliski, jo dzimis, audzis un arī dzīvo Polijā. «Mans otrs bērns – meita Marī – dzīvo Francijā, studēja politoloģiju, šobrīd strādā Ģimenes lietu ministrijā, poļu valodu nezina. Mani jaunākie bērni – Jans un Olīvija, kura šobrīd jau studē Anglijā, vairāk jūtas kā itālieši, lai gan nekad nav dzīvojuši Itālijā, un arī nerunā poliski. Abi dzimuši Amsterdamā, kur dzīvojām 12 gadu. Protams, sieva ar bērniem runā itāliski, bet domāju, liela nozīme ir tās zemes skaistumam, cilvēku dzīvesveidam, paradumiem... Ko lai dara? Tāda ir dzīve. Neviens bērns arī nedejo, tā ir viņu izvēle.»

Kšištofs Pastors

• Horeogrāfs

• Dzimis 1956. gada 17. decembrī Gdaņskā

• Precējies, bērni Jakobs (35), Marī (25), Olīvija (20) un Jans (18)

• Nīderlandes Nacionālā baleta pastāvīgais horeogrāfs (kopš 2003. gada), Polijas Nacionālā baleta direktors (kopš 2007. gada) un Lietuvas Nacionālā baleta vadītājs (kopš 2009. gada)

• Mācījies Polijas Nacionālajā baletskolā

• Strādājis Polijas Dejas teātra trupā Poznaņā un Lodzas Lielā teātra baleta trupā, bijis Lionas Operas baleta solists (1983–1985), Nīderlandes Nacionālā baleta solists (1985–1995). Dejojis galvenās lomas gan klasiskas, gan neoklasikas iestudējumos, kā arī modernās dejas darbos

• 1986. gadā iestudējis pirmo patstāvīgo horeogrāfiju starptautiskajam Lodzas galā koncertam. Ir vairāk nekā 60 horeogrāfiju autors. Iestudējis Nīderlandes, Lietuvas, ASV, Austrālijas, Jaunzēlandes, Latvijas, Polijas, Vācijas, Izraēlas, Beļģijas, Itālijas, Zviedrijas baleta teātros

• Latvijas Nacionālajā operā veidojis iestudējumus Sidraba šķidrauts, Svētpavasaris, Bīstamie sakari u. c.