SARUNA: Visražīgākais ir pusmiegs

 
Ieva Iltnere: «Īstenībā bildes man ir priekš sevis. Tas ir egoisms, to nevar noliegt. Gleznošana man ir, lai es justos kā cilvēks, lai arī pieņemsim, manas bildes nevienam nav vajadzīgas. Kā Džemma [Skulme] saka – gleznojot tu atbildi uz visiem saviem jautājumiem, jo visu laiku notiek iekšēja saruna. Man trūkst daudzu īpašību, spējas domāt, kam un kur, un kā, bet visa mana kaisle iziet pret audeklu, tur to enerģiju izlieku» ©F64

«Pirms pusotra gada domāju – taisīšu laivu ar melnajām galviņām tajā gluži kā vīnogu ķekaru. Tagad es nevaru to uzgleznot, ir tikai laiva... » saka gleznotāja Ieva Iltnere. Šobrīd Māksla XO galerijā aplūkojama viņas personālizstāde Bābele.

13 no Bābeles

«Bābele – šis nosaukums izstādei man bija skaidrs pirms pusotra gada. Asociācijas, ko raisa šis vārds, ir ietilpīgas, par tautu staigāšanu, par satikšanos, par saprašanos, par iejušanos citu ādā, par sevis saglabāšanu. Nav jau tā, ka izstāde ir tikai par to, tas ir tikai viens aspekts, un tomēr – būtisks. To, ka manos jaunākajos darbos būs dažādas ādas krāsas, dažādas etniskās piederības, dažāda mode, izdomāju sen, bet šodien, kad izstāde atvērta, manām mākslinieces domām dzīve piespēlējusi jaunu dimensiju realitātē. Nekad darbos neesmu pievērsusies sociālām aktualitātēm, jo tās parasti pazūd pēc dažiem mēnešiem, bet šoreiz tā sanācis. Redz, kā tas dzīvē notiek, mainās sabiedriskais konteksts un...» saka Ieva Iltnere. Māksliniece atzīst, ka līdz ar gleznām viņa jau varētu izlikt arī savus skaidrojumus par darbiem, bet katrs vienalga sapratīšot to, ko gribēšot. «Dēļ mākslas darbiem bijušas dažādas nepatikšanas, sociāli nemieri, spilgts piemērs ir ne tik senais gadījums ar karikatūrām Francijā.»

Sekojot līdzi aktuālajiem notikumiem, Ievai Iltnerei bēgļu fotogrāfijas raisot asociācijas ar Karavadžo gleznām: «Fascinējošas gaismēnas, sieviete dod bērnu, asaras, vīrietis puskails... Zosāda metas, skatoties šādas bildes. Un tie pilnīgi sirreālie sižeti, kuros rāda, ka cilvēki kā skudras salien vilcienā... Reizēm vaicāju pati sev, vai manas acis to patiešām redz? Skaidrs, pasaule ir atvērta. Es jau saprotu arī bailes, latviešiem ir. Es neesmu ne rasiste, ne ksenofobe, bet ir runa par proporciju. Mākslā, gleznā, mīlestībā, ēdienā – svarīga ir proporcija. Ja kaut kas ir par daudz, tiek izjaukts līdzsvars, tad vairs nav forši. Domāju, ka proporcijas ir vissvarīgākais jautājums. Glezna var būt vienalga cik skaista, bet – ja nav proporcijas, tad – čau, viss garām!»

Jaunāko darbu izstādē Bābele izstādīti 13 darbi galerijas abās zālēs, jo māksliniece sapratusi, ka labāk retāk taisīt personālizstādes, bet, ja rīko, tad lai ir tā, kā viņa grib. «Man vienmēr gribas lielo formātu, ja ir mazais audekls, tad reizēm es vispār nesaprotu, ko pie tā bakstos. Katram ir savs izmērs. Grupu izstādēs es varu tā, kā vajag, bet personālizstādes ir mans, manis izdomāts, manis uzstādīts, un – par visu ir samaksāts.»

Ko tu ņemies?

«Kad iesāku darbus, es varu pateikt pilnīgi godīgi – es varētu būt kaut cietumā, lai tikai kāds man iedod ēdienu, jo man ir grūti iziet ārā no darbiem. Mani pārņem baigā vēlēšanās. Reizēm pati sev saku – ko tu ņemies, kuru tas interesē, bet – man tas svarīgi sevis pēc, dabūt ārā to, kas galvā. Mazbērns atnāk, es sevi šaustu par to, ka man grūti pārslēgties, lai gan vajag pārslēgties, jo citādi var aiziet pa pieskari, ja pārāk... Drīz būs 40 gadu, kopš piedalos izstādēs. Nekas jau nemainās – gan prieks, kad viss izdodas, gan pelēkais ģīmis, kad nesanāk, gan nestabilitāte, gan azarts, gan vilšanās... Viss jau ir kopā,» atzīst Ieva Iltnere.

Gatavošanās jaunajai izstādei viņai prasījusi arī lielu disciplinētību un spēju atteikties. «Protams, bija jāiet, kad atvēra grāmatu par Džemmu [Skulmi], kad radam bija jubileja... Un tādu pasākumu, uz kuriem noteikti jāiet, arī sanāk daudz. Spēja un prasme atteikties nāk ar gadiem, ar spēju novērtēt laiku, savu spēku. Ar gadiem spēka ir mazāk. Jaunībā, kad strādāju lietišķajā skolā, es varēju naktīm gleznot. Mūsdienās tā ir vislielākā dāvana, ko cilvēks var pasniegt otram – savu laiku. Ir jāizvērtē – vai šovakar vāri zapti vai ej uz kādu atklāšanu. Un visu laiku ir, ko darīt mājās, un viss jau prasa laiku. Ārprāts! Kādreiz nebija izvēle tik liela, bet tagad – kādi koncerti, kādi kinofestivāli, un cits pēc cita. Kādreiz ielūgumu ir tik daudz, ka mēs katru vakaru varētu iet... Bet, ja es aizeju uz akadēmiju, pēc tās – uz veikalu, un tad jāsāk taisīties, lai izietu, tad neko citu arī nevaru padarīt. Un tad man ir svarīgi, lai ir absolūti tīras dienas, kad ir jāiesāk darbi un tiešām ir jāsakoncentrējas. Lai pilnībā varu atslēgties un domāt tikai par darbu, lai pēc iespējas precīzāk trāpītu.»

Jau 15 gadu Ieva Iltnere ir pasniedzēja Mākslas akadēmijā, un, ja sākumā uz šo darbu skatījusies skeptiski, tad pašlaik viņai tas sagādājot milzīgu gandarījumu. «Pagājušajā gadā beidza foršs un talantīgs kurss, ar kuriem visu varēja pārspriest kā ar kolēģiem, un tas ir baigais prieks, ja studenti saprot, ko tu saki. Atkal – Bābeles tēma, saprot manu valodu, un es saprotu, ko viņu. Mana dziļākā pārliecība – jaunieši ir arvien labāki, arvien gudrāki. Mēs akadēmijā vairāk uzdzīvojām, viņi ir mērķtiecīgāki, nopietnāki. Padomju laikā varbūt nebija īsti, ko darīt, gājām uz akadēmiju, sēdējām stūros. Protams, ka tur bija arī pozitīvais – tie tiešām bija studenta gadi, tagad daudzi paralēli strādā. Tolaik mums deva krāsas par velti, tagad – viss pašiem jānopērk. Tik forši, ka ir erasmusi, visi aizbrauc uz gadu, atbrauc pilnīgi pasaules pilsoņi. Manā izstādē viena no tēmām ir sēta, un es esmu šokā par to, ka šobrīd sētas atkal taisa un virs tām arī dzeloņstieples. Atceros, ka man pirmās ārzemes bija Helsinki, man bija pa nakti ar vilcienu jābrauc uz Ļeņingradu, aukstumā jāstāv pēc vīzas. Kad atbraucu atpakaļ, mamma prasīja – nu, dabūji vīzu? To taču neviens jaunietis nevar iedomāties! Tagad lielākoties vari iekāpt mašīnā, aizbraukt uz Parīzi, apskatīties izstādi...»

Klanīšanās dabai

Vasaras ģimene pavadot lauku mājās, un, tur esot, Ieva Iltnere neglezno. Dobju tur neesot, bet ir milzīga teritorija, kurā vienmēr esot, ko darīt. «Un māja – milzīgs šķūnis, kas pavasarī, kad viss jāsāk tīrīt, paņem daudz laika. Man nekad neapnīk skatīties dabā, koki ir mana apsēstība. Kad aizbraucu, es sāku klanīties kokiem – lasu sakritušos žagarus, metu ugunskura vietā. Un kur tad vēl svaigā gaisā tā izņemsies?» saka māksliniece. Iespējams, «dabas klikšķis» viņai esot jau kopš bērnības, kad visas vasaras pavadītas Baltezerā, kur vecākiem bijusi «koka būdiņa ar smilšu grīdu un bez ērtībām». Kad viņas abi dēli bijuši mazi, vasarās laukos dzīvojuši pat trīs mēnešus. Šovasar abi ar vīru pa laukiem dzīvojušies vien jūlijā, bet tas bijis tik drēgns, ka «vasara pagājusi džemperī». Savukārt augustu, kas bijis vissiltākais vasarā, Ieva apzīmē ar vārdu pārbaudījums, jo šīs vasaras siltāko mēnesi nācies pavadīt Rīgā un darbnīcā, gatavojoties jaunajai izstādei. «Izgāju Vecrīgā, vējiņš glāsta, bet pati sev teicu – nomierinies, ej atpakaļ uz darbnīcu. Jo biju ļoti apņēmusies – ne pa labi, ne pa kreisi, tikai strādāt,» viņa atceras.

Abi dēli jau sen esot savā dzīvē, nu jau ir «lieli vīrieši ar bērniem», un nu jau viņa arī tikusi pāri tā sauktās izdegušās ligzdas sindromam. «Mums ir trīs mazmeitas vecumā no gada līdz 11. Forši. Protams, es kūstu, man dauzīties un muļķoties patīk ar viņām, bet meitenes ir prātīgas, superīgas. Man jau pašai ir tikai puikas, bet līdz ar meiteņu piedzimšanu paveras cita pasaule,» atzīst vecmāmiņa.

Ģimenes lielā sanākšana ir dažas dienas pirms Ziemassvētkiem, kad Ieva aicina kopā gan savus dēlus ar ģimenēm, gan māsas ar bērniem un viņu otrajām pusēm, un mazbērniem. «Kad mamma bija, bija citādi – visi nāca pie mammas. Tagad saaicinu visu ģimeni, un tikai paši tuvākie esam ap 40 cilvēku. Galds tiek izvilkts pa visu istabu, un tad knapi, knapi... Galds tiek klāts istabā, kas bija mammas istaba, un zīmīgi, ka tieši tagad tur stāv lielais galds. Man dažreiz liekas, ka kāds, ne es, to tur ir ielicis. Un reizi gadā tur pulcējamies mēs visi – viņas bērni, mazbērni un mazmazbērni. Vienubrīd bija tikai manam jaunākajam dēlam meitiņa, tad ar māsām runājām, ka vajadzētu vairāk mazo pēdiņu trokšņus, un tagad jau ir...» smaidot saka Ieva Iltnere. Ģimenes svinības pēdējos gados noritējušas filmas Likteņa ironija stilistikā – katrs gatavojis kādu ēdienu padomju laika stilistikā, piemēram, Sandra Krastiņa parasti taisījusi galertu, Ieva pati – milzīgu katlu ar rasolu. Protams, neiztika bez siļķes kažokā, balta galdauta un tērpiem «padomju laika stilā». «Katram, kas atceras filmu, ir skaidrs vizuālais kods – kam jābūt uz galda, kā jāģērbjas... Ar māsām runājām, ka šogad mainīt vajadzētu tēmu,» saka Ieva Iltnere. Pēdējo gadu jaunais paradums esot arī regulāra satikšanās ar māsām kādā kafejnīcā, jo «aizvien lielāka ir vajadzība klaču pasist. Tad trijatā aizejam, bez vīriešiem, un tas ir pilnīgi citādi. Runājam par to, kas notiek, kā iet, kā klājas bērniem un mazbērniem. Kādreiz tā nebija. Tagad ir pilnīgi tāda nepieciešamība».

Pēc katras izstādes atklāšanas Ieva Iltnere apņemoties nelaist vējā uzņemto ritmu un turpināt strādāt, bet «diemžēl sadzīve un dzīve... Sev saku: kāpēc nevari visu laiku gleznot, jo esi jau iejutusies, pat audekli palikuši pāri. Kad paiet kāds laiks, nav jau tā, ka vari uzreiz paķert otu un vicināt pa audeklu, jo pusotrs mēnesis ir tāda taustīšanās, tad – lieta aiziet. Naktī atnāk labas idejas, laikam tāpēc, ka atslābsti, bet procesi galvā turpinās. Visražīgākais ir pusmiegs, kad taisies mosties, kad pamazām pieslēdzas apziņa, bieži vien daudz kas atnāk pats no sevis, bet tas ir tikai tad, kad trīs mēnešus bez apstājas esi strādājis. Protams, nevar visu laiku tik intensīvi, tad var sajukt prātā. Un es arī nevaru visu laiku gleznot, jo gribas jau arī visu pārējo dzīvē».

Ieva ILTNERE

• Māksliniece

• Precējusies, dēli Miks un Dāvids, trīs mazmeitas

• Dzimusi 1957. gada 19. aprīlī

• Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Glezniecības nodaļu (1982), Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu (1976)

• Pasniedzēja LMA Glezniecības katedrā (kopš 1999. gada), strādājusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (glezniecības skolotāja, 1982–1987)

• Personālizstādes: Ne vien, bet arī (Māksla XO galerija, 2014), Apsēstība (Rīgas galerija, 2011), Skaistā trauslā daba (Rīgas galerija, 2008), Stāsti (Rīgas galerija, 2002), Četras jaunas gleznas (galerija Kolonna, 1992) u. c.

• Izstādēs piedalās kopš 1977. gada. Piedalījusies grupu izstādēs Latvijā, Zviedrijā, Vācijā, Nīderlandē, Krievijā, Dānijā, Lielbritānijā u. c.

• Darbi kolekcijās: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Latvijas Mākslinieku savienības muzejs, Jane Voorhees Zimmerli Mākslas muzejs (ASV), Rutgersas universitāte (ASV), Ludviga muzejs (Vācija), Valsts Tretjakova galerija (Krievija) u. c.

• Par izstādi Stāsti (Rīgas galerija) saņēmusi Latvijas Mākslinieku savienības Gada balvu nominācijā Labākā personālizstāde Latvijas galerijās (2003)