20.oktobra jubilāre: primabalerīna Margarita Demjanoka

«Es gribētu būt laimīga,» saka baleta prīma Margarita Demjanoka. «Ko tas nozīmē? Jā, noteikti, ka katram ko citu. Mana laime ir ģimene, un es gribētu, lai man tā būtu stipra un mūžīga.» Attēlā – kopā ar dzīvesbiedru Arturu Skuteļski © F64

«Pēc pārdzīvotās smagās traumas, kad man no jauna vajadzēja mācīties staigāt, man tagad katra izrāde ir kā pirmizrāde,» atzīst Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) primabalerīna Margarita Demjanoka. Viņu šodien sveicam dzimšanas dienā!

Tas bija 2013. gada 20. februāris, kad, dejojot Kitrijas lomu L. Minkusa baletā Dons Kihots, Margarita neveiksmīgi krita, sarāva saites un salauza vairākus kaulus. «Tas bija ļoti nopietni, vajadzēja atkal mācīties staigāt... Tā paša gada augustā kā horeogrāfe sāku strādāt ar mākslas vingrotājām, un viņas man ļoti palīdzēja – tagad es ne tikai staigāju, bet arī dejoju! Viņas ir mani eņģeļi!» priecīgi stāsta LNOB vadošā soliste.

Savā dzimšanas dienā viņa būs pie savām audzēknēm – pavisam viņu ir ap 50, meitenes vecumā no 616 gadiem. «Strādāju ar viņām jau otro gadu, un šis darbs man sagādā ļoti lielu prieku.»

Margarita neslēpj, ka pēdējos divus trīs gadus viņa dzimšanas dienu vairs nesvin. Ne tāpēc, ka gadu paliek vairāk. Tāpēc, ka bēres seko vienas otrām. «Man vairs nav vecmāmiņas un vectētiņa, esmu atvadījusies no sava tuvākā skatuves partnera, kolēģiem, draugiem. Pēdējo divu gadu laikā aizgājuši deviņi tuvi cilvēki. Tāda ir dzīve,» baletdejotāja skumji nosaka un izstāsta, ka tāpēc arī šoreiz savā svētku dienā viņa būs mājās kopā ar pašiem tuvākajiem – dēlu Kirilu (10), vīru, mammu un tēti. «Varbūt viņi sagādās man kādu pārsteigumu...» viņa sirsnīgi pasmaida un saka: «Ziniet, es jau vairs neesmu tik jauna, bet – man patīk mani gadi. Jo man liekas, ka nu esmu tādā vecumā, kad varu atļauties visu un man par to nekas nebūs!»

Margarita stāsta, ka šobrīd baletā viņai ir brīvāks, tuvākā izrāde plānota 4. novembrī, kad viņa dejos Odetu P. Čaikovska Gulbju ezerā. «Pēc kāda laika man būs arī Raimondas pirmizrāde, jo, kā jau teicu, atgriežoties uz skatuves pēc traumas, katru savu lomu dejoju atkal kā pirmizrādē. Līdz janvārim man nav daudz izrāžu, labāks repertuārs būs pēc tam. Aprīlī gaidāma pirmizrāde N. RimskaKorsakova un A. Glazunova baletam Šeherezade un viņas stāsti, kur, iespējams, man būs loma, bet lomu sadalījums vēl nav zināms,» stāsta LNOB prīma. Šīs sezonas repertuārā viņai ir arī titullomas baletos Raimonda, Žizele un Anna Kareņina, Medora Korsārā, Marija Riekstkodī, Kitrija Donā Kihotā un Nikija Bajadērā.

«Man vairs nav interesanti dejot moderno baletu. Manuprāt, tā ir par daudz. Man patīk tīra klasika, tādu es gribu dejot,» Margarita nosaka, atklājot, ka joprojām nepiepildīts palicis bērnības sapnis – nodejot Egīnas lomu A. Hačaturjana baletā Spartaks. «Fragmentu no šī baleta esmu dejojusi, bet... nedomāju, ka mūsu teātrī to kādreiz iestudēs. Jo mums nav tik daudz dejotāju.»

Margarita priecīgi stāsta: labi, ka Kirils nesapņo par baletu! Pagājušogad dēls dejojis studijā Todes, bet šogad izteicis vēlmi trenēties teikvondo. «Balets ir ļoti grūta profesija. Es to varu, bet savam bērnam nenovēlu!» saka lieliskā baletdejotāja. Viņa pati baleta pasaulē nokļuva sešu gadu vecumā, un tas nozīmē, ka viņa dejo jau vairāk nekā 30 gadu. «Un to darīšu tik ilgi, kamēr no tā gūšu prieku un gandarījumu. Jo nedrīkst iet uz skatuves bez aizrautības un dzirksteles acīs!» Margarita uzskata. Viņa neslēpj: ik rītu pamostoties, kaut kas sāp. «Tas nozīmē, ka esmu dzīva!» viņa sirsnīgi nosmej un saka, ka viņas dakteris lepojas ar tādu pacienti, kura pēc tik smagas traumas ne tikai atkal staigā, bet vēl arī dejo. Turklāt – uz puantēm!



Svarīgākais