APRITĒ: Ar skatu uz iekšpusi
 
Aktrise Ilze Rudolfa nav ne draugos, ne feisbukā. "Tādā veidā likt par sevi dzirdēt?! Man to nevajag! Ģimenei es esmu mājās, draugi var man piezvanīt, bet teātra skatītājiem - es esmu uz skatuves!" ©f64

«Katram aktierim pienāk brīdis, kad viņu neredz. Mainās situācijas, režisori, un kādā brīdī tu neesi spējis uzrunāt. Tad ir jāpaiet laikam. Skaisti, ja kas mainās un tu atkal esi vajadzīgs. Un tad tu priecājies un atkal no jauna saproti, ka teātris ir tava vieta. Nav citas. Nu nav!» par sevi saka Nacionāla teātra aktrise Ilze Rudolfa. Pēc ilgāka pārtraukuma viņai ir liela un skaista loma – Eliota Heiza lugas Ceļā uz mājām jauniestudējumā, ko režisējis Dāvis Auškāps. Pirmizrāde sestdien.

«Tas ir stāsts par nesatikšanos. Par to, kā paši tuvākie cilvēki – vecāki, brāļi, māsas – sava mūža laikā tā arī nesatiekas. Protams, tajā ir sava daļa traģikas, bet mēs par to cenšamies runāt viegli, ar humoru,» stāsta Dāvis Auškāps, atklājot, ka izrādē skartās tēmas pašam ir pazīstamas, tāpēc par tām viņš grib runāt ar skatītāju.

Iedzina izmisumā

«Ļoti, ļoti dīvaina luga. Viltīga. Grūti vērās vaļā. Patiesībā, kad to tikko izlasīju, man nerādījās nekas no komēdijas. Tik jocīgi monologi, viss tik dīvains. Atklāti sakot, man tā nebija bijis, ka, lasot lugu, redzēju tikai baltu lapu un melnus vārdus, kas man neko neizsaka. Domāju: kas tie par murgiem! Tas tiešām bija vesels piedzīvojums, kā, pusotru mēnesi pie šī darba strādājot, tas lēnām, lēnām vērās vaļā. Soli pa solim sajutu intonācijas, ritmu, un, to visu līdz galam atšķetinot, kļuva pat smieklīgi,» atzīst aktrise Ilze Rudolfa. Līdzās viņai šo stāstu uz skatuves šķetina Voldemārs Šoriņš, Līga Zeļģe, Ainārs Ančevskis, Egils Melbārdis un Jānis Āmanis.

«Sākumā tās bija mokas. Es esmu diezgan ekspansīvs cilvēks: jā, aiziet, jā, darām! Bet Dāvis ar savu mieru, ar savu lēnīgumu, ar savu manā izpratnē pat neizlēmību spēja iedzīt mani tādā izmisumā, ka brīžam domāju: žēlīgais Dievs, uz ko tas viss iet! Bet – reizē ar melnajiem burtiem baltajā lapā man pamazām atvērās arī šis cilvēks, un nu jau man ir tā patīkamā sajūta, ka es viņam uzticos. Jo es viņu sajutu. Es viņu sajūtu un saprotu, ko viņš grib,» apgalvo Ilze Rudolfa.

Savukārt Dāvis Auškāps mirkli pirms pirmizrādes sarunā ar Neatkarīgo atzīst, ka nav vēl līdz galam atšifrējis, cik viegli vai grūti aktrisei ir spēlēt to, kas viņa galīgi nav. «Ilzes atveidotais tēls, manuprāt, ir diezgan tālu no viņas pašas, līdz ar to tas viņai nav viegls uzdevums. Bet – Ilze ir lieliska! Viņa ar to tiek galā ļoti labi!» režisors ir gandarīts.

Dzīvo šeit un tagad

Cilvēks domā, Dievs dara. Tā četros vārdos Ilze Rudolfa noformulē, par ko stāsta jaunā izrāde. «Jau jaunības gados, kad sāku saskarties ar kristīgo ticību, par to tika runāts: neko neplāno, dzīvo šai dienai, šim mirklim, jo par to, ko esi sabūvējis, kāds augšā tikai pasmaida...» Aktrise neslēpj, ka jaunībā, protams, šādu mācību bija grūti pieņemt, jo nebija šaubu, ka jaunība ir jāizdzīvo, karjera jābūvē, sevi jāpierāda un dažādas cīņas jāizcīna. Tikai tagad viņa vairāk sāk vērst skatu uz iekšpusi un domāt par to, kur atrodas un kas ar viņu notiek. «Es vēl mācos ar prieku izdzīvot katru mirkli, kas man dots, tāpēc ik pa laikam sev vēl atkārtoju: dzīvo šeit un tagad, Ilze!»

Aktrise stāsta, ka ir iemācījusies necepties par lietām, ko nevar ietekmēt. Protams, tas ne vienmēr izdodas, jo ego arī diktē savus noteikumus. «Taču šī vasara man bija tik mierīga, tik rimta, līdzsvarota un pat vienāda, ka jāsaka godīgi: lielākais notikums bija, kad nopirku jaunu šampūnu. Tas tik skaisti smaržoja, man sākās pilnīgi jauna dzīve! Es tiešām apzinājos, ka reizēm var dzīvot arī tādu dzīvi, ka ir prieks par jaunu šampūna pudeli... Nu jā, tādas ir tās dzīves patiesības, ar kurām šodien dzīvoju, par ko domāju un, vērojot no malas, sevi iepazīstu,» atklāj lieliskā aktrise.

Lai ieklausītos sevī

Četrus gadus Ilzei Rudolfai nebija lielu lomu, bija veselības problēmas un diezgan gari radošā klusuma periodi. «Tie, protams, bija ļoti, ļoti vērtīgi – lai pavērotu sevi no malas, lai sevī ieklausītos un atdalītu to, ko varu ietekmēt un ko nevaru,» viņa saka, taču vienlaikus atzīstas, ka īsti jau nebija drošības sajūtas, kā būs pēc tam, vai vēl ko varēs izdarīt. «Es jau esmu diezgan liela sevis plosītāja, mazohiste esmu bijusi kopš jaunības, un no tā tagad cenšos tikt vaļā. Negribu vairs tā dzīvot! Es ļoti gribu darīt savu darbu ar prieku, bet man vēl nesanāk,» aktrise atzīstas, sakot, ka jaunā loma ilgi nedevās rokā, un sajūta, ka jebkurš darbs dzimst mokās, joprojām spītīgi nāk līdzi.

Bet viņa ir laimīga, ka atgriezusies teātrī. Un jau pāris nedēļas pēc pirmizrādes Ilzei Rudolfai sāksies jau nākamais mēģinājumu process – pie režisores Indras Rogas izrādē Bunčuka gals. «Divas jaunas lomas – tas taču ir brīnišķīgi!» aktrise tiešām no sirds priecājas.

Tiec ar sevi galā!

Ilze Rudolfa atminas, kā pagājušajā rudenī, kad pēc ilgākas klusuma pauzes ienākusi teātrī, kolēģi un teātra darbinieki viņu sveicinājuši: «Sveika! Cik tu ilgi neredzēta!» «Iespējams, arī pati kādreiz kādam esmu tā teikusi, bet, kad katrs, kurš nāca pretī, to teica man, tas bija ļoti skaudri. Es jau varēju būt riebīga un teikt, ka ne jau manas vainas dēļ biju bez darba, taču pēc ilgākas prombūtnes es atgriezos teātrī nobijusies un piezemēta. Nedrīkst aktierim tā teikt,» viņa sapratusi.

Aktrise sapratusi arī, ka viņai nav tiesību nevienu ne par ko vainot. «Zinu, ka daudzi aktieri, kuri aizgājuši no teātra, glabā sevī rūgtumu, aizvainojumu. Vienmēr esmu domājusi: Dievs, pasargi mani no tā! Ja manis nav tais sarakstos, tātad – mani nevajag! Kā es varu kādu vainot, ka man nedod, ka mani neņem? Tas būtu līdzīgi kā bērnībā – iet otram klāt un teikt: draudzējies ar mani! Ir jābūt realitātes sajūtai. Protams, ambīcijām arī. Bet – realitātes sajūta manī ir diezgan spilgti izteikta. Jā, tā ir nemitīga cīņa ar sevi, un, esot godīgai pašai pret sevi, man jāatzīstas, ka tas mani iespaido. Un tīri cilvēcīgi tie, protams, ir sāpīgi dūrieni,» aktrise vaļsirdīgi atzīstas. Un viņa lieliski apzinās, ka teātris nav psihoterapijas iestāde, tāpēc vienmēr sev saka: «Tiec pati ar sevi galā!»

«Protams, ir feini, ka teātrī ir daži draugi, ar kuriem izmisuma brīdī varu parunāt. Tās ir manas kursabiedrenes Ināra Slucka un Dace Bonāte. Varētu pat teikt, ka viņas ir manas sāncenses, bet es zinu, ka grūtā brīdī varu viņām piezvanīt, ka varu uzticēties. Īstenībā mēs viena otru ļoti labi pazīstam, jo kopā ir pavadīta mūža lielākā daļa. Mēs varam arī ilgstoši nesatikties, bet – šajās attiecībās ir kaut kas ļoti, ļoti labs. Un, dod Dievs, lai tādas mūsu attiecības arī paliek – tik skaistas, īstas un tīras. Tajās nav skaudības, nav nenovīdības. Varbūt tāpēc, ka mēs neesam tik lielas zvaigznes, kādas varētu būt... Varbūt,» aktrise pasmaida un piebilst, ka Ināra un Dace viņai tiešām ir ļoti svarīgas.

Ar nūjām pa parku

Aktrisei svarīgi ir arī uzturēt sevi labā fiziskā formā, tāpēc jau vairākus gadus viņas lielā aizraušanās ir nūjošana. Viņa dzīvo Pārdaugavā un iet nūjot uz Uzvaras parku. «Cenšos to darīt regulāri. Praktiski katru rītu. Varu uzsist sev uz pleca, ka pat mēģinājumu laikā cēlos sešos, lai pusotras stundas laikā nosoļotu savus sešus kilometrus,» stāsta Ilze Rudolfa, atzīstot, ka jau kļuvusi atkarīga no nūjošanas.

«Protams, ir rīti, kad riktīgi gāž lietus, un tad es priecīga aizskrienu līdz pastkastītei, paņemu avīzes, uzvāru tēju un ielienu atpakaļ gultā... Un tas arī ir tik labi!»

***

Ilze RUDOLFA

• Nacionālā teātra aktrise (kopš 1983. gada)

• Dzimusi 1959. gada 27. oktobrī Pāvilostā

• Izglītība: Latvijas Valsts konservatorijas teātra fakultāte (1982)

• Repertuāra lomas: Pindacīša R. Blaumaņa Skroderdienās Silmačos, Sabrīna R. Heinersdorfa komēdijā Mīli manu sievu, Māte M. MeipsasDodžas muzikālajā izrādē Sudraba slidas, Hāgedorna kundze Ē. Kestnera jautrajā pasakā pieaugušajiem Trīs vīri kūrortā, Mārzelda, Kriša sieva Rīgas stāstā ...bagātā kundze..., Doroteja P. Kviltera traģikomēdijā Žilbinoši!, Baronese Ē. fon Horvāta drāmā Vīnes meža stāsti, Bonija E. Heiza lugā Ceļā uz mājām

• Kino loma: režisora V. Braslas filmā Par mīlestību pašreiz nerunāsim (1988; Lielā Kristapa balva kategorijā Labākā aktrise galvenajā lomā)

• Radioteātrī ieskaņojusi vairāk nekā 330 dažādas lomas; ir iekļuvusi Radioteātra aktieru Top 20

• Precējusies, vīrs – Ģirts Valdis Kristovskis. Divas meitas: Ieva un Emīlija