Uldis Anže: "Kas es būtu bez saviem skeletiem?"

«Mēs, katrs cilvēks, savas dzīves gaitā ik pa laikam iemiegam, ikdienības mākti, aizrāvušies ar miesiskām vajadzībām, un ik pa laikam tiekam pamodināti – lai aizdomātos, lai paši mainītos, lai savā dzīvē kaut ko mainītu. Ja nemaināmies, tad kā dzīvnieki arī nodzīvojam šo dzīvi. Starp dzimšanas un miršanas gada skaitļiem ir tikai tā strīpiņa, nekas vairāk arī nepaliek,» saka aktieris Uldis Anže. Šovakar, Raiņa 150. dzimšanas dienā, Latvijas Nacionālajā teātrī Raiņa ideju drāmas Uguns un nakts pirmizrāde, Lāčplēsis – Uldis Anže.

– Vai Lāčplēsis ir tā loma, kuru saņemot, aktierim ir milzīgs prieks?

– Man bija šoks. Pat iedomāties nevarēju, ka man var piedāvāt šādu lomu.

– Par ko šoks?

– Ir lietas, kuras cilvēks, domājot par sevi, nekādi nevar iedomāties, un tā ir viena no šīm – pat nekādos sapņos nevarēju iedomāties, ka kāds man iedod Lāčplēsi.

– Paša stereotipu dēļ?

– Droši vien. Es visu ko varu sapņot, vadoties no tā, ko esmu lasījis, sākot no antīkās literatūras, līdz Šekspīram, Ibsenam un Strindbergam, bet šāda iespēja man pat ļaunākajos murgos nerādījās.

– Tas tiešām ir murgs?

– Tas tā – tēlaini izsakoties. Kādreiz saka, ka Dievs mums liek tādus pārbaudījumus, kādus mēs spējam nest. Acīmredzot šis pārbaudījums ir tāds, kas man ir jānes. Tad es arī nesu. Ja loma ir, tad ir jāstrādā. Jā, es biju pārsteigts un šokā, bet esmu laimīgs un priecīgs par to.

– Un ko darīt ar paša personiskajiem priekšstatiem?

– Tos vienmēr vajag palikt malā, arī dzīvē. To grūti izdarīt, bieži vien neizdodas, bet, jo īpaši māksliniekam, ne tikai aktierim, ja viņš patiesi grib kaut ko radīt, nevis atražot, savi priekšstati ir jānoliek malā. Protams, arī man ir savi priekšstati par Lāčplēsi.

– Kādi tie bija?

– Tādi paši kā lielākajai daļa. Par varenumu, diženumu. Pamatskolas laikā bijām Pumpura muzejā Lielvārdē, tur stāv mītiski lielais akmens, kas tiek dēvēts par Lāčplēša gultu. Tad kādam Lāčplēsim vajadzēja būt, lai viņam tā akmens gulta būtu piemērota? Tie ir mūsu arhetipiskie priekšstati par to, kādam viņam ir jābūt. Pārcilvēkam.

– No skolas zinām – tā ir ideju drāma, Laimdota simbolizē Latviju, Spīdola – izaugsmi un mainību, Lāčplēsis – spēku. Par ko 2015. gadā ir Uguns un nakts?

– Jā, ir 2015. gads, bet Rainis jau pirms 100 gadiem runāja par arī mūsdienās aktuālu lietu, un mums var tikai traucēt mūsu priekšstati par to, kā būtu jāspēlē Raiņa Uguns un nakts. Tēma ir ļoti svaiga un aktuāla, un tas, ka mēs varam runāt dzejā, man personīgi ir drusku pārbaudījums, bet man patīk. Man patīk, ka varam atiet no tās sadzīviskās pļeperēšanas, ka varam tā skaisti, cēli, diži runāt un tajā pašā laikā – bez patosa. Kad iegraužas Raiņa tekstā, tas skan pavisam brīvi, saprotami un bez patosa.

Manā sapratnē Uguns un nakts ir par cilvēka brīvības meklējumiem. Visi kā viens, arī Spīdola un Lāčplēsis meklē savu brīvību, savu atpestīšanu. Grūti pāris vārdos vai pāris teikumos noformulēt, un, ja es teikšu Raiņa vārdiem – mainies uz augšu –, tas būs tikai vedinājums vispārinājuma virzienā. Domāju, mēs katrs dzīvē kaut kur virzāmies, domājošs cilvēks, ja viņš nav aizmidzis savā ikdienībā, ja nav pārņemts tikai ar savām vēdera kārībām, meklē – kāpēc mēs dzīvojam, par ko te cīnāmies? Vai rodam atbildes, es nezinu un domāju, ka arī Rainis nerada šīs atbildes, bet būtiska ir atbildes meklēšana, tiekšanās uz gaismu cilvēkā eksistē. Un ir eksistējusi vienmēr. Neko jaunu nepasaku.

– Teicāt – Dievs iedod tik daudz, cik katrs var nest, tātad šo lomu uzskatāt par pārbaudījumu. Kas ir tas sarežģītais, kas uzlikts kā pārbaudījums?

– Ir palikušas dažas dienas līdz pirmizrādei. Pirms pāris mēnešiem droši vien zinātu pateikt, kas ir tas sarežģītais, tagad, kad jau darbs ir veikts, es saku, ka nekas jau tik sarežģīts nebija, un nākamie izaicinājumi būs vēl sarežģītāki. Nekas tik sarežģīts jau nebija.

– Tas no sērijas – bailēm lielas acis.

– Precīzi – bailēm lielas acis. Laikā, kad gatavojām izrādi, pavisam nejauši man nācās izlasīt Homēra Odiseju.

– Nejauši? Grāmata uzkrita uz galvas no grāmatplaukta?

– Pavisam citā sakarā Māra Ķimele man ieteica palasīt Odiseju. Mēģinājām Uguni un nakti, lasīju Odiseju, un es saskatīju lielas līdzības. Un tad es apjautu, cik... Viena no sarežģītām lietām Ugunī un naktī ir burvestības, kas mums šķiet kā pasaciņa. Kādi pūķi, kāda vara Spīdolai, kāda Nāves sala? Nāves sala Homēram ir Aīda – mirušo valstība, kurā nonāk Odisejs, runājas ar aizgājušajiem, ar viņa paša Trojā nokautajiem kareivjiem. Un mani ļoti iedvesmoja, es uz mistisko Ugunī un naktī sāku raudzīties mazliet vienkāršāk, jo patiesi – dievišķais ir ļoti klātesošs, arī mūsu dzīvēs, mēs tikai to neredzam. Arī Homēram dieve Atēna ļoti bieži iemiesojās turpat blakus esošajā cilvēkā. Un tad, kad saproti, ka dievišķais nav kaut kur, bet tepat, tad arī uz skatuves var nevis runāt par pasaciņu, bet noticēt visam, ko Rainis ir rakstījis.

– Par jums saka, ka nu esat tajā profesionālajā kondīcijā, ka varat nospēlēt visu. Pats tā jūtaties – kā virtuozs, kurš var nospēlēt jebko?

– Nē, nē... Es tik ļoti baidos ieslīgt šajā ikdienišķajā pelēcībā. Tas ir burvīgi, ka mēs varam pārsteigt citus un ka dzīve mūs pārsteidz, ka teātrī pārsteidz ar lomām. Neviens nav gatavs visam. Es esmu gatavs tādā ziņā, ka manī nav baiļu. Es nebaidos, varbūt es kļūdīšos, bet es nebaidos. Jā, varēšana ir tajā, ka vairs nebaidos.

– Vairs nebaidāties?

– Vairs nebaidos. Kas man var slikts notikt, ja man nesanāks un neizdosies?

– Sliktas recenzijas.

– Nu un? Varbūt no tā kaut ko iemācīšos, strādājot tālāk. Un ko man dod labas recenzijas?

– Vairāk lomu. Varbūt.

– Un ko man dos vairāk lomu?

– Vairāk darba savā mīļajā profesijā. Vai tad par to nesapņo ikviens aktieris, jo īpaši jaunie – lomas, lomas, lomas?

– Redz, arī alkstot pēc jaunām lomām, es alkstu arī pēc izaicinājumiem, bet ne pēc labām recenzijām un vairāk lomām. Nē. Es gribu, lai man baudu sagādā katra diena, lai es varu nebaidīties, lai es varu priecāties un baudīt mēģinājumus, nevis gaidīt kaut kādu labo iznākumu. Lai es dzīvotu. Domādams par labām vai sliktām recenzijām, aktieris sēj baiļu sēklu, un tieši tā ir vislielākā kļūda. Apburtais aplis. Un, tiklīdz vairs nebaidies, visas lietas arī notiek.

– Tas nozīmē – bailes ir bijušas?

– Protams.

– Kas noticis, ka pārgājušas?

– Iespējams, vecums un briedums.

– Vai veidojas citas prioritātes?

– Arī tas.

– Psihoterapeits Viesturs Rudzītis darbā Lāčplēsis – starp «Uguni un nakti» raksta, ka gan Pumpurs, gan Rainis ar savām interpretācijām par tautas varoņa Lāčplēša tēlu nāca klajā, kad viņiem bija «pārejas vecums». Pumpuram – 47, Rainim 40 gadu. Šajā laikā ir jānotiek cilvēka pārorientācijai no galvenās vērtības «strādāt» uz vērtību «dzīvot». Jums ir 44 gadi.

– Rudzītis to ir drusku par mani teicis.

– Drusku?

– Pilnā mērā. Mēs kļūstam brīvi tad, kad esam bailes atstājuši tur, jaunības degsmē. Lāčplēsis arī beigās saka – es esmu piepildīts un brīvs. Koķetējot un skaļi runājot – tikai tas cilvēks, kurš nezina to dienu un to stundu, iespējams, var ar smaidu uz lūpām un mierīgi kā šobrīd es muldēt par nāvi, bet ļoti veselīgi ir domāt par nāvi, nāves tuvību. Tad mums atvēlētais laiks ir relatīvs – vai dzīvojam vēl gadu, vai vēl 40 gadu. Un mūsu paveiktais arī ir relatīvs – mēs esam, bijis jādzīvo, tāpēc esam nākuši uz darbu, gājuši mājās, atkal pirmizrāde, atkal recenzija, atkal jauna loma... Un beigās? Kā Sokrats ir teicis – mēs ienākuši šajā pasaulē, sažņauguši dūrītes – man, man, man, man, un aizejam prom no šīs pasaules, atvērtām plaukstām – neko no šejienes nevar paņemt līdzi.

Par nāvi ir jādomā, bet par to uzreiz jāaizmirst. Un jādzīvo ar pilnu duku, un jāpriecājas, jāsmaida, un jādara viss, ko darām. Strādājam, ejam mājās un domājam gan par savu vēderu, gan par savu pārticību un labklājību. Pat Bībelē ir teikts, ka tā ir brīnišķīga Dieva dāvana, ka varam priecāties un baudīt šo dzīvi, tāpēc tas ir jāizmanto – ēst, dzert, priecāties un baudīt šo dzīvi, un reizēm atcerēties par nāvi.

– Maratonus vēl skrienat?

– Nē. Esmu noskrējis trīs maratonus, bet reiz mana sporta ārste vaicāja: «Un kam tev tas ir vajadzīgs?»

– Un kam tas jums bija vajadzīgs?

– Kad es mācījos skolā, domāju, ka tie, kas var noskriet 42 kilometrus, ir pārcilvēki, jo cilvēks to nemaz nevar noskriet. Tad es nodomāju – kāpēc ne? Daudzi cilvēki skrien, un es nevaru? Man nevajadzēja kādam kaut ko pierādīt, ka varu to izdarīt, man sev vajadzēja pierādīt. Mēģināju un varēju. Protams, ka maratons ir arī indeve, jo skriešana ir viena forša padarīšana. Mediķi raksta, ka, maratonu skrienot, izdalās nez kādi laimes hormoni, bet patiesi tā arī ir. Citreiz sāp muskuļi, arī locītavas, bet pat tad jūtos, it kā es mazliet virs zemes staigātu, un šķiet, ka gars paceļas augšup. Vēl mediķi saka, ka tā tomēr ir pamatīga slodze, un maratoni Latvijā notiek tieši tad, kad man vēl ir darbs teātrī. Noskrēju pirmo maratonu, un pēc sešām stundām man jau bija izrāde. Kad skrēju otro maratonu, režisore bija piekodinājusi obligāti būt uz mēģinājumu, un tajā man partnere bija jānes uz rokām, bet kājas trīcēja. Nu es to esmu izdarījis un arī neteikšu, ka nekad vairs nedarīšu, jo – varbūt ienāks prātā.

Nesen lasīju interviju ar ultramaratonisti, kā viņa skrējusi no Brīvības pieminekļa līdz Valmierai, tie ir 120 kilometri. Nezinu, kas ar mani notiks, varbūt kādreiz noskriešu arī 120 kilometru, varbūt arī neskriešu. Esmu noskrējis kādas piecas pusītes, tās gan, visticamāk, vēl kādreiz mēģināšu.

– Elbruss ir pievārēts. Kas vēl?

– Monblāns. Pagājušajā gadā kopā ar tēti uzkāpām Austrijas otrā augstākajā kalnā Vildšpicē. Ļoti skaists kalns. Kalnos ir vairāk gaisa, redzi visam pāri. Cilvēks tomēr tiecas uz augšu, es arī tiecos uz augšu. Varbūt iekšā manī ir neapzināta kāpšana kaut kur. Kalnā. Baudu sagādā arī fiziskā piepūle, tāpat kā skriešanā.

– Ne maratonu skriešana, ne kalnos kāpšana nav iespējama bez sevis disciplinēšanas. Šis nav piepūlēšanās laiks, bet patēriņa laiks – es gribu un man vajag, šajā laikā dominē atļaušanās un vieglākā ceļa filozofija. Kāpēc jums ir nepieciešamība ielikt sevi striktos rāmjos?

– Domāju, tas ir arī garīgs ceļš, šī ir mana tiekšanās pēc askēzes. Sevis pārbaudīšana, ieklausīšanās sevī, savās spējās, savu spēju robežās. To saku tikai tāpēc, ka tagad sāku analizēt, bet patiesībā – man patīk, es daru. Nepatīk man braukt uz jūrmalu, izklāt savu deķīti un gulēt saulē un pārkarst. Kopā ar draugu jau divpadsmit vasaras braucam ar velosipēdiem, četrās dienās nobraucam kādus 500  kilometrus. Vienkārši braucam, bez mērķa.

– Pirmajā reizē jau bija mērķis.

– Sarunājām, ka darām, otrajā reizē – nevar taču atkāpties, pēc tam vairs nevar apstāties. Paši sev sakām, ka ir jādara visas tās lietas, ko esam iesākuši darīt. Pavasaros jābrauc ar laivu pa Amatu tāpēc, jo ir jādara, citādi veci paliksim. Leģendārais aktieris Ēvalds Valters līdz pat 100 gadiem esot uz galvas stāvējis, no rītiem pa graķītim balzama iedzēris, lai būtu formā. Tātad – viņš ir domājis par to, lai vesels būtu gars un miesa.

– Askēze jums nepieciešama kā ticīgam cilvēkam, vai arī ar prātu zināt, ka cilvēks nevar dzīvot, visu laiku atļaujot sev visu?

– Gan, gan. Es arī esmu ticīgs cilvēks. Nezinu, kādi procesi manī raisās apzināti, kādi – neapzināti.

– Kaut kad dzīvi esat, kā mēdz teikt, sācis no jauna?

– Ja paraugos atpakaļ, tad teiktu, ka nē – neesmu sācis dzīvi no jauna, viss mans ceļš ir veidojis mani tādu, kāds es šodien esmu.

Es katru dienu gribu sākt it kā no jauna. Manā skapī ir tik ļoti daudz skeletu, ka es ļoti gribētu visu sākt ar citiem skapjiem, kuros to nav.

– Varbūt vajag vienkārši iztīrīt skeletus no skapja?

– Vajadzētu, bet viņi man ir tādi..

– ..mīļi?

– Nezin vai. Bet – kas es būtu bez saviem skeletiem?

– Šogad pēc sezonas matus nodzināt?

– Jau gadus četrus es vairs nedzenu matus. Acīmredzot arī tas ir briedums. Jaunības bosiks Anže bija tas, kas nodzina matus, mācoties Teātra fakultātē, mana kursabiedrene Rēzija Kalniņa arī uzreiz pēc tam nodzina matus. Kopš tā laika ik vasaru pēc sezonas noslēguma teātrī dzinu pliku galvu, bet tagad jau man galvvidū metas lidlauks (smejas), nebūs ilgi jāgaida, un nekas vairs nebūs jādzen. Atceros, ka toreiz, kad matus nodzinu pirmo reizi, psiholoģijas pasniedzējs pienāca pie manis un klusi teica: «Anže, eto nepomožet.» Un viņam bija taisnība. Mums liekas, ka mūsu likstu vai nevarēšanas iemesls ir ārējie faktori, un jāpaiet laikam, līdz saprotam, ka paši, tur dziļāk, esam maināmi. Tiklīdz mēs meklējam vainīgos, tā attālināmies no paša galvenā vainīgā. Iemesli par visām dzīves situācijām jāmeklē sevī, pašiem tas skapītis jāver vaļā un jāieskatās savos mīļajos skeletos.