Ja grāmatu dievi nenovērsīs savu vaigu, tad no šodienas, 10. septembra, Latvijas grāmatnīcu plauktu jaunums numur viens būs E. L. Džeimsas triloģijas Piecdesmit nokrāsas ceturtais romāns ar lakonisko nosaukumu Grejs.
Esmu pārliecināts, ka šī ziņa ir tikpat nenovēršama kā rudens iestāšanās Latvijā, jo E. L. Džeimsas sīkvels (ar šo terminu pasaulē apzīmē turpinājumromānus) ir aizvadītās vasaras grāmata numur viens teju vai visur pasaulē. Par šo faktu tieši vai netieši varēja pārliecināties ikviens, kurš šovasar lidoja, izmantojot starptautisko lidostu pakalpojumus. Tā saukto beznodokļu zonu grāmatnīcu plauktos brošētajos vākos izdotais darbs bija goda vietā gandrīz visur. Ļoti daiļrunīgi ir arī romāna panākumi Amerikas Savienotajās Valstīs. Grejs ienāk prestižajā The New York Times topā 28. jūnijā, uzreiz nostiprinoties pirmajā vietā mīkstajos vākos izdotajā grāmatu topā. Romāns šajā pirmajā pozīcijā noturējies desmit nedēļas (!), tikai šonedēļ noslīdot uz otro vietu. Savukārt kombinētajā topā (drukātie romāni plus egrāmatas, klausāmgrāmatas dažādos formātos) Greja līderība ilgst vairāk nekā mēnesi (šonedēļ vienpadsmitajā vietā). Interesanti, ka romāna izdevēji atteikušies izdot Greju cietajos vākos, uzreiz startējot mīkstajos vāciņos (paperback), iespējams, tādējādi liekot galveno akcentu uz milzu tirāžām lēto cenu segmentā un egrāmatu formātā.
Es zinu, ka Latvijā par E. L. Džeimsas romānu triloģijas un filmas neticamajiem panākumiem ir izvaikstījušies visi, kam nav slinkums, tādējādi pierādot savu nepārprotamo piederību augstākajai intelektuāļu rasei. Tomēr E. L. Džeimsas fenomens lasīšanas veicināšanā ir nenovērtējams. Greja piecdesmit nokrāsas un to turpinājumi ir piespieduši paņemt rokās grāmatu pat tādus grāmatu nīdējus, kas nelasa jau gadiem ilgi. Turklāt daža prātvēdera nicinātais lasītājs vienkāršais par šiem romāniem beidzot debatē, apspriež un strīdas par grāmatas detaļām kaismīgāk nekā kādā speciālistu diskusijā zinātniskā konferencē, kas veltīta daiļliteratūras klasikas augstajai dziesmai. Labākais literārais disputs, ko esmu jelkad dzirdējis, šopavasar norisinājās autoservisa kafejnīcā pie blakus galdiņa, bet spriedējas bija dāmas, kuras izmantoja pusdienlaiku, lai parunātu par interesantām un aktuālām lietām. Viņas, protams, runāja par Piecdesmit nokrāsām – filmu un triloģiju. Varēja manīt, ka neērti jutās tā kundzīte, kas nebija lasījusi romānu, bet bija tikai redzējusi filmu, jo pārējās runātājas izturējās pret viņu ar mātišķu pārākuma sajūtu, nevilcinoties norādīt uz šo būtisko trūkumu sarunas biedrenes biogrāfijā. Kā neesi izlasījusi? Kas ar tevi notiek? Kā tu varēji neizlasīt?
Šajā ziņā Latvija tomēr nebūt nav pasaules epicentrs. Pēc Greja piecdesmit nokrāsu iznākšanas 2011. gadā pasaule vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bija līdz tam. Neskaitāmi līdz tam nezināmi rietumvalstu, Austrālijas, Okeānijas un Amerikas kontinentu seksologi, seksopatologi, psihiatri, psihoterapeiti, ģimenes konsultanti, svētie tēvi un kas tik vēl pēc romāna izdošanas uzvedās apmēram tāpat kā Bībeles laikmeta pravieši, «uz kuriem bija runājis Svētais gars». Viņi skaidroja, analizēja, sniedza intervijas, gozējās televīzijas kameru priekšā, blogoja, baudot negaidītās slavas mirkli, ko sniedza fakts, ka viņiem ir viedoklis par Piecdesmit nokrāsām. Un temats bija tikai viens – vai romānā attēlotās sadomazohistiskās seksuālās rotaļas ir norma vai novirze? Štrunts par kariem Āfrikā vai absurdo demokrātijas importu Ēģiptē! Neskaitāmiem masu medijiem mēnešu garumā Kristjena un Anastasijas intīmās attiecības kļuva par tēmu numur viens. Turklāt jo seksuāli atraisītāka sabiedrība, jo debates bija asākas.
Jaunais Grejs
Ideja par to, ka vienus notikumus var atspoguļot no dažādiem skatpuntiem, no vienas puses, pasaules literatūrā nav nekas jauns vai neparasts. No otras puses, autoriem, kas to mēģinājuši darīt, nereti nākas saskarties ar grūtībām, kas rodas, sinhronizējot tekstus, nemaz nerunājot par tiem stāstniekiem, kam tik ļoti riebjas atkārtot sevis rakstīto, ka viņi to vienkārši nespēj izdarīt. Ja jūs interesē, vai E. L. Džeimsa ir pratusi saslēgt kopā romānus, tad jums tagad būs jāņem triloģijas pirmie divi romāni un rūpīgi jāvelk ar pirkstu līdzi rindu pa rindai, salīdzinot tos ar Greju. Ja jau ceturtais romāns ir sarakstīts, tad atkrīt arī jautājums par to, vai E. L. Džeimsa spēj izstāstīt stāstu vēlreiz. Protams, ka spēj! Arī sakrālais jautājums, par ko ir jaunais Grejs, šoreiz atkrīt pats no sevis. Tieši par tiem pašiem notikumiem, kas atklāti romānos Greja piecdesmit nokrāsas un nedaudz arī Tumsa piecdesmit nokrāsās. Savukārt jautājums – kā? – ir pat nepieklājīgs. Atbilde te ir pavisam vienkārša – tā, ka pasaulē šī ir pagājušās vasaras visvairāk pieprasītā grāmata.
Ja neskaita ekscentriskus svētuļus, kas vērsās pret triloģijas pirmajiem romāniem kā pret sātana provokāciju, lielākā daļa seksualitātes pētnieku apgalvoja, ka Piecdesmit nokrāsu seksuālo rotaļu apraksti ir veikti no profesionālā viedokļa nevainojami un tur neesot nekā nosodāma, ja pāris vēlas šādi izklaidēties. Šādu viedokli aizstāvēja pat diplomēti un pasaulslaveni eksperti ar profesora grādu. Savukārt psihoterapeiti klāstīja, ka Anas uzvedība un rīcība ir labi pamatota arī no viņu profesijas viedokļa. (Un to visu par tipisku mājsaimnieci pozicionētā E. L. Džeimsa.) Gan jau ka, arī lasot Greju, viņi teiks, ka romānā perfekti atspoguļots vīrieša skatījums uz lietām. Piemelots nebūs, un tām daiļā dzimuma pārstāvēm, kuras netic tumšajai romantikai un mīlas pārim, kur skaistule pāraudzina briesmoni, romānu varbūt ir vērts izlasīt kaut vai tāpēc, lai saprastu, kas notiek normāla vīrieša galvā. E. L. Džeimsa noteikti ir izstudējusi kaudzi speciālās literatūras un, iespējams, pat apmeklējusi kādus anonīmo atkarīgo saietus, jo romāna sākums, lappuses, kurās Kristjens vēl nav ievilcis gultā neveiklo, bet aizkustinoši seksīgo Stīlas jaunkundzi, ir reāls stāsts, kā vīrietis novērtē sievieti. Ja ne atmiņu atplaiksnījumi, kur, balstoties uz psihoterapijas gudrībām, Kristjens atceras savu mammīti – narkomāni, kas vienkārši ir tāda apvazāta psihoanalīzes klasika, tad E. L. Džeimsa rullē. (Un arī atmiņu ainiņas romāna loģikai ir vajadzīgas – kaut kā jau melnā prinča uzvedība ir jāpamato.)
Ja salīdzina E. L. Džeimsas nu jau tetraloģiju ar to, kas rakstīts pirms viņas, tad var piekrist tai piekabinātajam maigās pornogrāfijas apzīmējumam, ņemot par salīdzinājuma pamatu, piemēram, Donasjēna Alfonsa Fransuā, marķīza de Sada opusu Justīne. Tā autors ir un paliek slims, cietumā pārgribējies murgains vecis. Arī līdz Patrika Zīskinda Parfimēra izsmalcinātai perversitātei E. L. Džeimsas varoņiem ir tālu. Un tomēr Piecdesmit nokrāsas ir nesalīdzināmi lasāmākas par šo klasiku, jo dod precīzi to, pēc kā tik ļoti ilgojas mūsdienu pasaule, kuru diezin vai vēl interesē uzbudinājumu imitējošas Emanuelas mākslinieciskā vārtīšanās baltos paladziņos sentimentālas klaviermūzikas pavadījumā. Vai gan vēl ir kaut kas, ko mūsdienu cilvēki nezinātu vai nebūtu dzirdējuši par dažādām seksuālām pārmērībām? Protams, ka nē! Un šajā pārsātinājuma laikmetā ilgas pēc tumšas romantikas ar nelielu pātadziņas piecirtienu ir tās, ko lasītāji kāro visvairāk.
Vai nu vēl ir kāds labāks fakts, kas vēl vairāk apstiprinātu publikas interesi par mistera Greja un naivās Anastasijas dēkām, kā tas, ka E. L. Džeimsa «no mājsaimnieces» kļuvusi par vienu no pasaulē pelnošākajām rakstniecēm. Varbūt vien tas, ka filma Greja piecdesmit nokrāsas, kuras pirmizrāde notika Berlīnes kinofestivālā, kopš februāra nopelnījusi pieci simti sešdesmit deviņus miljonus dolāru (!). Pilnīgi skaidrs, ka Grejam uz šo panākumu fona bija jādzimst. Tie, kas izlasīs romānu un salīdzinās ar E. L. Džeimsas iepriekš rakstīto, sapratīs, ka sākotnējai triloģijai ir lieliskas iespējas piedzīvot vēl kādu romānu. Un gan jau arī filmu, jo neticamais kases ieņēmumu miljonu daudzums ideju trūkuma laikmetā ir pietiekami daiļrunīgs, lai turpinātu. Protams, kā tas notiks, būs lielais noslēpums, kuru uzzināsim vien tad, kad to ļaus mārketinga pasaules dievi. Un kas gan slikts no šīs ažiotāžas? Nekas!
Nekad neesmu spējis saprast vegānu saukli – mēs esam tie, ko mēs ēdam, itin kā būt salātam dabas hierarhijas ķēdē ir prestižāk nekā sivēnam. Arī sauklim – mēs esam tie, ko mēs lasām – nav nekādas izšķirošas nozīmes. Pasaule vienkārši lasa to, ko tā lasa. Tāpat kā mīl, nīst un nodarbojas ar seksu. Būtu jocīgi, ja neviens par to neprastu mums izstāstīt tā, lai visiem rastos interese – kā tas beigsies? 19. gadsimtā romantiskas meitenes uzvilkās no dzejoļiem par sārtām lūpiņām un mīlas bučiņām. Šodien viņas izvēlas ko mūsdienīgāku.