APRITĒ: Lietus mākonis ir tikai lietus mākonis

Galerijā Istaba atklāta Signes Vanadziņas personālizstāde No raspodiņa padzerties, tajā aplūkojami 12 dažādu formātu darbi amplitūdā no klasiskas klusās dabas līdz teju abstraktai glezniecībai, no kuriem katrs attiecināts uz vienu no 12 mēnešiem.

«Skaists ir rasas piliens zāles stiebra galā. Un tas nebūt nav par mazu, lai pašai saulei par spoguli būtu,» pirms gadsimtiem vārsmojis dzejnieks Frīdrihs Rīkerts, atgādina māksliniece. «Vienkāršās lietas – dabas un dzīves skaistums, krāsu un toņu spēles, mīlestība un ikdienišķi prieki – ir sajūsmas vērtas,» saka Signe Vanadziņa.

Noslēgts aplis

Darbi personālizstādei No raspodiņa padzerties tapuši pēdējo piecu gadu laikā, bet, izņemot divus, iepriekš nav izstādīti. «Bildes nav tādas, ko uzskatu par sliktām, bet tādas, kas neierakstījās vai nu telpā, vai kopējā izstādē, bet grupas izstādēm ir par mazu,» saka Signe Vanadziņa. Arī «gada koncepts» esot atnācis tad, kad izstādei paredzētajam gleznu komplektam sākušas veidoties aprises. «Mūsdienās visam vajag koncepciju, bet 12 mēneši kaut kā noformulējās. Varbūt tam ir kāda saistība ar padomju laikos demonstrēto pasaku filmu par 12 mēnešiem, kad meitenīte mežā satika 12 mēnešus. Ja sāk urķēties, iespējams, kājas aug tur, zemapziņā. Tomēr katram gada mēnesim nav veltīts konkrēts darbs, tas ir nosacīti. Šogad jūlijs gandrīz bija kā ziema,» saka Signe Vanadziņa. «Izstādē izliktie darbi ir amplitūdā no klusās dabas līdz gandrīz abstrakcijai, to, ja grib, var saredzēt, ja negrib, tad ir vienkārši pleķi. Šobrīd es daudz mazāk gleznoju klusās dabas, nu jau man ir pusabstrakts glezniecības stils. Šajā izstādē var redzēt maiņas manā rokrakstā. Starp citu, bija bilde, kas it kā speciāli tika gleznota šai izstādei, bet nekvalificējās tai, jo manās acīs neizturēja konkursu. Palika mājās ar muti pret sienu. Tā ir – reizēm darbi nepabeidzas, tur nekā nevar darīt. Pašai izžūrēt ārā no izstādes ir viegli – nav ne pārdzīvojumu, ne problēmu, neder, un viss, gan pabeigšu citreiz.»

Šī ir Signes Vanadziņas 28. personālizstāde, un māksliniece pati uzskata, ka tas nemaz nav daudz, jo neko citu jau viņa nedarot, tikai gleznojot. Un izstādes gleznotājiem ir nepieciešamas, jo «ir forši uz sevi paskatīties no malas. Jo mājās ir viena glezna, pavisam citādi tā izskatās, nonākot citās mājās, bet, galerijā nokļūstot, gleznas mainās – telpa, gaisma, sienu krāsa ir pavisam cita, tas viss spēlē lomu... Man nav bijis tā, ka, aiznesot uz galeriju, domātu – vai dieniņ, vai dieniņ, bet nenoliedzami tās izskatās pavisam citādi». Un vēl personālizstādes ir vitāli nepieciešamas arī tāpēc, ka ik pa laikam taču esot jāsaliek pilna māja ar ziediem, un šī esot laba iespēja tikt pie puķēm. «Priekš kam man vāzes? Un mani neuztrauc, ka tām ik pa laikam jānomazgā kājas, jānomaina ūdens. Man tas nav grūti,» smejot saka māksliniece.

Angļu mierā

«Gleznot gribas, joprojām gribas. Visa pasaule ir pilna ar visādiem štruntiem, to vairāk nevajag. Īstenībā vairs neko nevajag, bet mani neuztrauc ne tas, kas pirms manis mākslā bijis, kas pēc manis nāks, ja gribas gleznot, es to arī daru, un mani neuztrauc, ka tas ir vienkāršs, ka tajā nav nekāda vēstījuma. Nav jāmeklē dziļa dzīves jēga vietās un lietās, kur tās nav. Lietus mākonis ir tikai lietus mākonis, tas nenes fundamentālas pārmaiņas, ja nu vienīgi svaigu gaisu pēc tam. Ja kāds manās gleznās grib un var saredzēt ko citu, es ceļā arī nestāšos...» saka Signe Vanadziņa. Māksliniece teic, ka arī dzīvē viņai esot tāds periods, kad jaunībai raksturīgais nemiers mazinājies, nu esot sajūta, ka viss ir labi – visu paspēs, izdarīs. «Tāds pusmūžiņš – tādā kā angļu mierā, tad nav nekur jāskrien un jānesas, lai gan – tāpat iznāk nesties un skriet. Man nav nemiera ne par to, kas bijis, ne kas būs, ir labi tā, kā ir. Pilnīgs miers.»

Reiz viņa nokļuvusi pašizaugsmes pasākumā, kurā cilvēkiem mācīja atrast sevi, kā pašam mainīties, kā mainīt dzīvi. «Tur dominēja runas par to, ka cilvēks iet uz darbu, pelna naudu, bet nejūtas labi. Es klausījos un nesapratu, kāpēc es tur sēžu? Biju aizgājusi līdzi draudzenēm, bet nesapratu – par ko ņemšanās? Manuprāt, ņemšanās bija par to, ka šie cilvēki negrib atteikties no savas nodrošinātās dzīves, bet tajā pašā laikā nejūtas piepildīti. Es viņām teicu, ka man viss ir labi, darbu es negribu mainīt kopš 1997. gada, kad pabeidzu Mākslas akadēmiju. Cilvēkam vienkārši ir jāatrod sava vieta, jādara tas, kas patīk. Arī manam darbam ir plusi, ir mīnusi, man nav darba algas, bet man nav arī priekšnieka, bet man arī nav par ko sūdzēties. Pašai ir jāorganizējas, neviens man neprasīs, vai esmu izdarījusi to vai to, man pašai tas jāzina. Man būtu grūti, ja man būtu jāizdabā vēl kādam bez sevis. Arī tik smalkā vietā kā banka, kur darbiniekiem ir laba alga, ir atvaļinājums, domāju, es ātri vien sajuktu prātā. Gleznotājiem ir sliktāki laiki, ir normālāki laiki, bet kaut kā viss notiek.»

Signe Vanadziņa ir pārliecināta, ka viņas paaudzes māksliniekiem noder rūdījums, kas iegūts padomju laikos. Jaunie māk uzrakstīt projektus un tā iegūt iespējas, bet viņas un vecākas paaudzes mākslinieki, ja, piemēram, nevar atļauties nopirkt gruntētu audumu, tad pats var to uzvilkt un nogruntēt, būs daudz lētāk. «Tādas praktiskas lietas īstenībā mūsdienās viens otrs nemaz nemāk, jo visu var nopirkt gatavu. Padomju cilvēks vienmēr bijis spiests improvizēt, un šī domāšana un prasmes nekur nezūd.» Daudzi mākslinieki, lai nodrošinātu iztikšanu laikos, kad darbus tik labi nepērk, strādā pedagoģisku darbu. Arī Signe vairākus gadus pasniegusi gleznošanu Cēsu pilsētas mākslas skolā, bet, kad sākusies krīze, nācies aiziet no mākslas skolas, jo bijusi pēdējā, kas tur atnāca strādāt.

Vēl viņa «izklaidējas», strādādama par slēpošanas instruktori. «Tas netraucē gleznošanai, tad glezno dienas gaismā, slēpo – tumsā. Uz kalna ir cilvēki, tā arī kompensējas sabiedrības trūkums. Daži ņemas reklāmas aģentūrās, bet tas nav man, tas ir citiem. Strādāt par slēpošanas treneri ir grūti, bet – smalki. Reizēm jau besī ārā – visu laiku viens un tas pats, bet – esi ārā, svaigā gaisā, rozā vaigiem, un tev par to vēl piemaksā,» stāsta Signe Vanadziņa. Par slēpošanas treneri viņa strādājusi arī Šveicē, Austrijā un Somijā, un ne jau tikai tāpēc, ka dzīve piespieda, pašai arī gribējies. «Pēdējā reizē uz nedēļu man bija iedota trīs gadus veca meitenīte, kas neko nejēdz, ko vajadzēja stiept, nest, vilkt, bet kad nedēļas beigās viņa kopā ar vecākiem aizbrauca pa lielo kalnu... Tas bija forši.»

Dzīvais feisbuks

«Man ir garas kājas – viena ir Cēsīs, otra ir Rīgā. Cēsīs esmu dzimusi un augusi, tur ir vecāki, draugi, sunītis, pirts, teniss. Tenisu es varu dabūt arī citur, bet tādu pirti es citur nevaru dabūt,» Signe Vanadziņa kodolīgi nosauc tos vilkmes objektus, kas nu jau Rīgā dzīvojošo mākslinieci regulāri aizvelk uz Cēsīm. Iespējams, vainīgs arī ieradums, jo maršruts Rīga–Cēsis aktuāls bijis jau kopš mācībām rozīšu skolā. «Tolaik sestdie'nās bija jāiet skolā, tāpēc mājās braucām sestdienas vakarā, svētdien – atpakaļ uz Rīgu. Pa tumsu, nekurinātos vilcienos, forši nebija, bet – bija tā, kā bija. Tagad vajag mašīnīti priekšā un pakaļā, un man arī tā gribas, bet bērnībā kājām gājām uz piecus kilometrus attālo slēpošanas kalnu un nācām arī atpakaļ. Tolaik nebija feisbuka, bet reālais un dzīvais feisbuks bija, piemēram, uz kalna, tur bija sarunas...» atceras Signe Vanadziņa.

Nepieciešamība pēc sportiskām aktivitātēm viņā, šķiet, pārmantojusies no vecvecākiem, kā Signe saka: «Viņi manī iesēja šo indi.» Un Signe grib to sēt tālāk dažādos veidos. Teiksim, viņa nolēmusi, ka vārdadienu svinēs tenisa kortos un ciemiņiem būs jāierodas sporta tērpos. Tiem, kas nekad nav spēlējuši tenisu, pēc īsas instruktāžas būs jāņem rakete rokās un jādodas laukumā. «Varbūt, ka arī viņiem iesēsies šī inde,» teic Signe. Sevi viņa uzskata par Cēsu patrioti, patīk, ka pilsēta sakopta, ka jaunā koncertzāle piesaista tūristus. «Cilvēki atbrauc, bet arī aizbrauc prom. Vasarās vēl kaut kas notiek, bet ziemās paliek tukšs, jo nav, kur strādāt. Ja kādreiz Cēsīs bija 26 tūkstoši iedzīvotāju, tad tagad ir 13 tūkstoši. Mana draudzene jau trīs reizes bijusi uz masāžu pie ķīnietes, esot baigi forša.»

Signe VANADZIŅA

• Gleznotāja
• Dzimusi 1973. gadā Cēsīs
• Absolvējusi J. Rozentāla Rīgas mākslas skolu (1991), Latvijas Mākslas akadēmiju (LMA), Glezniecības nodaļu (1997), LMA prof. I. Zariņa monumentālās glezniecības meistardarbnīcu (1997), ieguvusi maģistra grādu LMA (1997). J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā apguvusi profesionālās izglītības pedagogu pedagoģiskās pamatizglītības pamatprogrammu (2005)
• Latvijas Mākslinieku savienības biedre (kopš 1997. gada)
• Strādājusi par gleznošanas pasniedzēju, Starptautiskajā praktiskās psiholoģijas augstskolā (2006–2009), Cēsu pilsētas mākslas skolā (2004–2009)
• Papildu izglītība: Slēpošanas instruktoru skola (Rukka, Somija). Kopš 2002. gada kalnu slēpošanas instruktore atpūtas bāzē Žagarkalns
• Sarīkojusi 28 personālizstādes Latvijā, Lietuvā un Dānijā. Piedalījusies vairāk nekā 50 grupu izstādēs Latvijā, Vācijā, Austrijā, Lielbritānijā, Somijā un citur.
• Darbi privātkolekcijās Latvijā, Igaunijā, ASV, Kanādā, Lielbritānijā, Vācijā, Itālijā, Francijā, Dānijā, Dienvidkorejā un citur
• Ieguvusi portāla Delfi lasītāju balvu izstādē Rudens 2006 u. c.