KULTŪRA: Miljons kadru Rīgai un Latvijai

Fotomākslinieks Leons Balodis dzimis divas dienas pirms okupācijas. 1940. gada 15. jūnijā. Apstākļi liedza mums tikties ar Latvijas foto klasiķi pirms viņa dzimšanas dienas, taču faktiski mūsu saruna sākās pirms tās. Marta beigās tika atvērts Leona Baloža septiņpadsmitais fotoalbums Rīga. Panorāmas. Astotais, kas veltīts Rīgai. Ar Neatkarīgo meistars sarunājas par Rīgu un darbu.

– Vai jums ir dzimšanas apliecība?

– Divas dienas esmu dzīvojis Latvijas Republikā. Man ir Latvijas laika dzimšanas apliecība. Vecāki paspēja izņemt. Ar visiem zīmogiem, luterticību, lielām Latvijas markām…

– Vai piedzimšana robežlaikā atstāja kādu iespaidu uz dzīvi?

– Jā. Es neesmu varējis būt tas, kas gribēju būt.

– Kuģa kapteinis?

– …vai gleznotājs. Tēvam teicu, ka gribu stāties Mākslas akadēmijā. Es nāku no laukiem. Es tad nezināju, ka naktīs var iet lādēt vagonus vai darīt ko citu, ko darīja Rīgas čaļi. Tēvs teica: «Es tev nevarēšu līdzēt. Tu zini, cik tev māsu?» «Jā – piecas.» Savukārt par kuģa kapteini man nesanāca kļūt tāpēc, ka Ļeņingradas jūrskolā, kur pēc armijas iesniedzu papīrus, man teica: «Atvainojiet, nesanāks.» «Kāpēc?» «Jums vecaistēvs un tēvabrālis ir tikuši izsūtīti uz Sibīriju. Jūs varēsiet būt kapteinis Daugavā, uz maziem kuģīšiem.»

Tad es sapinos ar fotogrāfiju. Pēc armijas man bija tikai astoņas klases. Pirms armijas bija meitenes, balles,… Kāda tur mācīšanās? Atnācu no armijas mājās. Mana māsa Aina mācījās Slokā. Toreiz Imants Ziedonis tur pasniedza literatūru. Vakarskolā sapazinos ar draugu Ipolitu Miku, kurš vēlāk bija slavens tiesnesis Jūrmalā. Viņš aizgāja uz juristiem, man atkal padevās ķīmija. Viņš teica: «Ej uz ķīmiju.» Bet – es jau biju sācis strādāt par fotogrāfu. Kāda tur vairs mācīšanās?

Tad nāca fotokluba Rīga laiks. Sadarbojos ar Gunāru Janaiti Literatūrā un Mākslā… Esmu arī pats gājis fotografēt māksliniekus. Man mājās ir diezgan liela kolekcija, arhīvs. Lielas bildes un tām apakšā, ko tas cilvēks uzrakstījis. Piemēram, Indulis Zariņš uzrak-stīja: «Glezniecība ir pārliecība.» Raimonds Pauls: «Leonam – manam draugam un fotogrāfam.»

– Bet jūs taču neesat vīlies, ka mūžu aizņēma fotogrāfija?

– Es esmu savā amatā. Kā galdnieks, frizieris un kurpnieks. Nekādā gadījumā es neesmu vīlies!

– Vai jums ir bijuši skolotāji šajā lietā?

– Nav bijuši. Bet sāku es no paša sākuma. Daudz skatījos vecos meistarus. Sākot ar Mārtiņu Bucleru, ar Vili Rīdzenieku. Un es vienmēr gribēju parunāt ar meistariem par fotogrāfiju. Paņēmu pudeli vīna un aizgāju pie Valdemāra Upīša. Gribēju parunāt par veciem laikiem, par meistariem. Bet viņš tāds nīgrs. «Nu, ko šovakar runās par meistariem…» Galvenais fotogrāfs Teātra biedrības ateljē tolaik bija Raimonds Ulmanis. Dzīvoju pie Bērnu pasaules, braucot uz darbu vienreiz izkāpu un domāju: jāieiet pie viņa parunāties… Ieeju. Saku: «Sveiki. Atnācu parunāties.» «Nu, ko tev vajag? Attīstītāju gribi zināt?» «Negribu es attīstītāju zināt… Parunāsimies par veciem laikiem, par meistariem. Jūs taču visus pazīstat.» Viņš saka: «Nē. Nav laika.» Izrādās, tajā dienā viņam kāds bija izzadzis lielo objektīvu no kameras. Trāpījos nelaikā. Vēl biju pazīstams ar Egonu Keri. Ļoti pretimnākošs cilvēks. Lai gan – fotogrāfi ir visādi. Arī diezgan sūdīgi. Es gan neesmu nevienam nekādas kājas licis priekšā.

– Dažs labs liels mākslinieks arī šodien tur fotogrāfiju par mazo māsiņu. Kā jūs definētu fotogrāfiju starp citām mākslām?

– Kāpēc man jādefinē? Tas jau ir definēts Parīzē. Ja fotogrāfija nebūtu māksla, tad nebūtu Starptautiskās Fotomākslas federācijas.

Lai arī – tas ir amatieru līmenis. Bet – arī fotomākslinieks un profesionāls fotogrāfs – tās ir divas dažādas lietas. Esmu strādājis abās pusēs. Un priecājos, ka Gunārs mani toreiz aicināja uz LuM. Jo tur bija dzelžaini kritēriji. Tur nevarēja aiznest kaut ko. Bet, kad 1974. gadā Anita Kreituse mani uzaicināja strādāt žurnālā Māksla, es biju baigi slavens. Ārzemju medaļu kāds pusmaiss…

– Raksta, ka ap 170. Un vēl raksta, ka tieši jūs un Gunārs Binde ievedāt Latvijas fotogrāfiju pasaulē.

– Nedomāju, ka es kaut ko esmu kaut kur ievedis. Gunārs pirmais dabūja Argentīnā medaļu, un viņš pirmais parāva vaļā to vāku. Galvenais no starptautiskās pieredzes – tas, ka mēs spējām uzrādīt augstu fotogrāfisko kvalitāti. Kultūras līmeni.

– Jūs strādājat vairāk nekā pusgadsimtu. Esat bijis arī reportieris. Cik es jūs, fotogrāfus, esmu vērojis, tik man licies, ka labākie no jums gandrīz nerimti ir tādā kā Vienmēr gatavs! pozīcijā.

– Jā, tā ir Vienmēr gatavs! situācija. Ja nu notiek kaut kas liels. Vai tas, kas tev ir svarīgi. Ja gribi kaut ko parādīt cilvēkiem tālāk… Esmu fotografējis arī Dziesmu svētkus. Vislabākie tie man ir 1990. un 1993. gadā. Tad, kad cilvēki raudāja. Tad bija sajūtas, kuras ne ar ko vairs nevar dabūt atpakaļ. Tā kopā sanākt mēs vairs nevaram.

Turklāt – es apmēram zinu, kad kas būs. Lai arī – bieži nav. Bet – Krišjāņa Barona ielas pašā galā, pie VEF, lec saule. Esmu redzējis, ka viņa tur ir. Bet – tas nozīmē, ka tur jāiet vairākas dienas pēc kārtas. Varbūt gadās mākoņi… Mēness apstājas pie Pēterbaznīcas vienreiz gadā. Tā man nav…

Jā, apjomi man ir briesmīgi. Tāpēc veselība vairs nav lāga. No negausības. Tas ir slikti – iet un dragāt, neskatoties ne uz veselību, ne uz visu pārējo.

– Toties jūs zināt Rīgu labāk nekā jebkurš cits. Ko jūs domājat par Rīgu?

– Es Rīgā dzīvoju. Es visu kontrolēju. Man ir kalendārs – visi mēneši, saules…

– Es arī dzīvoju Rīgā. Bet, salīdzinot ar jums, kas Rīgu zina katrā diennakts stundā, katrā gaismā, pie katrām debesīm, es to nepazīstu. Es neesmu noķēris Rīgu vairāk nekā miljons kadros.

– Bez miljons kadriem neiznāk šitie piecsimt vai četrsimt, kas grāmatā.

Lai pārējās pilsētas neapvainojas, bet katram latvietim, lai kur viņš būtu – Austrālijā vai Brazīlijas džungļos, jebkur… – Rīga ir galvenā pilsēta. Viņš var pat neteikt, ka tā ir galvenā pilsēta, bet viņam iekšā tā vienalga ir. Ja tev jāizvēlas viena pilsēta pasaulē, tad tev vienalga jāsaka, ka tā ir Rīga. Lai arī dzimis tu varbūt esi Ventspilī. Vai Durbē. Tas ir lokālākos mērogos. Bet Rīga taču ir riktīga pilsēta. Riktīgai pilsētai cauri iet upe. Riktīgā pilsētā ir bulvāri, ir jūgendstils… Piemēram, es nevarētu uztaisīt Ventspili, Tukumu, Kuldīgu, Cēsis,… tādos apjomos. Rīgā es varu izvērsties apjomos.

Kamēr fotogrāfija te, Latvijā, ir, vienmēr iznāk tā, ka tomēr ir viens vai daži cilvēki, kas piegriež vērību tieši Rīgai. Mārtiņš Buclers pirmais sāka to darīt. Skatos viņa bildes. Rīgas panorāma. Burinieks stāv. Domāju – tajā laikā es būtu Pārdaugavā sēdējis ar telti. Jo kuģu kustība tad bija gar torņiem. Pēc tam Johansons, pēc tam Rīdzenieks, pēc tam Upītis,… Bet starp jaunajiem gan neredzu, kas piegriež Rīgai vairāk vērības. Tu vari strādāt savu darbu, būt reportieris vai kas, bet piegriez brīvajā laikā kādu uzmanību arī Rīgai. Un tad ar gadiem, ar gadiem pacelsies pats.

– Bet jūs taču neesat savu Rīgu vēl pabeidzis?

– Man ir pierakstīts, ko man vēl vajag izdarīt. Daudz. Bet, tā kā Jānis Rokpelnis māk par Rīgu uzrakstīt, es nezinu, kurš vēl māk. Tā tikai dzejnieks māk.

– Jūs mākat nofotografēt…

– Es māku nofotografēt. Un tad mums kopā sanāk kaut kāds prieks. Es esmu priecīgs, ka esmu pieskāries Rīgai. Rīga. Panorāmas var dot nekaunoties. …Tā ir profesionāla reprezentācijas grāmata. Tur nav nekādas fotomākslas. Par dažām fotogrāfijām varētu teikt – tās ir uz to pusi. Bet lielākoties tur ir profesionāls, augstas klases reprezentācijas materiāls.

Man saka: tu tik to smuko Rīgu… Bet es redzu arī tos atkritumus Rīgā… Ja man iedos naudu izdošanai, es tos nofotografēšu. Kas to grāmatu izdos? Es nevaru uztaisīt netīro Rīgu un tad iet un rādīt: es esmu baigais vecis, un te man ir Rīga – tikai ne tik smuka…

Muzejā ir pastkartītes no XX gadsimta sākuma. Un es apsolīju vienam cilvēkam, lai viņam vieglas smiltis, uztaisīt tā, ka – vienā pusē atklātnīte, otrā – tās pašas vietas skats šodien. Precīzi – līdz pēdējam milimetram. To var tikai ar lielo kameru. Un tam vajadzīgs baigais laiks. Bet es to gribu izdarīt. Te gan nav runa par naudu. Te runa ir par – es to gribu izdarīt! Un… nav tā, ka es momentā aiziešu un man būs. Vispirms ir jāstrādā, lai tur tiktu. Lai dabūtu to laiku, kāds bijis tā laika kamerā.

– Jums ir arī dabas bildes. Kāpēc priekšroka pilsētai?

– Redz, pilsētā viss kas notiek. Viss kas ir. Un – visas vecās vietas tu vari ieraudzīt pa jaunam. Desmit gadu atpakaļ nez kas man bija uznācis… Novembris, slapjš, sniegs nāk ar lietu… Es, knapi apģērbies, nāku no mājām gar Brīvības pieminekli, paskatos uz Mildu… Bet tā Milda skatās uz mani un saka tā: «Kur tu tagad iesi? Tur taču nekā nav!» Pilnīgi tā, it kā viens būtu tev stāvējis blakām un iečukstējis ausī.

– Un cilvēks? Ko laika gaitā domājat par rīdziniekiem?

– Man ar Rīgas cilvēkiem bijušas vislabākās attiecības. Visādās situācijās. Visu jumtu un augšējo logu lietu esmu bīdījis uz priekšu un meklējis pieejas. Arī parastos redzespunktos visu kaut ko vajag. Vajag atrast tādus punktus, kur neviens nekad nav bijis. Praktiski visi man ir palīdzējuši.

– Vai ar cilvēku trulumu, agresiju nav nācies sastapties?

– Lielās līnijās teikšu: «Nē!» Ja kaut kādi sīkumi ir bijuši, es tos neatceros.

– Kas ir fotoaparāts attiecībās ar cilvēkiem? Šķērslis?

– Rīks. Protams, vairāk tuvības rīks nekā šķērslis. Tagad ar digitālo ir vēl vieglāk…

– Taču jūs visai principiāli darbojaties ar analogo kameru.

– Kādreiz Rīgā bija 40–50 fotogrāfu. Tagad viņu ir tūkstošiem. Fotogrāfu vairāk nekā fotokameru. Tas ir baigi labi. Tev ir tā digitālā lieta, tev nav jāiet, jālūdzas, jāmaksā. Spied tikai. Ideāli. Ceļojumos, visur… Presei arī tas ir labi. Un – es arī esmu nopircis digitālo kameru. Forši. Spied tikai. Bet – vieglums ir ilūzija. Vīzija. Tu tikai spied, un tev nekas vairs nav jāmāk. Tas ir tā kā šoferi pēkšņi varētu teikt: visi, kam šofera tiesības, var braukt pirmajā formulā.

Atceros, kā redzēju Bastejkalnā Riekstu Jāni. Bija pelēks rudens. Viņš bija uzlicis lielo kameru. Prieks redzēt, kā viņš strādāja. Digitalizēt var visu ko. Bet man vairāk patīk oriģināls, kas fotografēts bez kaut kādiem fokusiem. Un – liela daļa sakarā ar to digitālo lietu neveido savus kritērijus. Tas ir vissliktāk, ja tu neveido savu kritēriju.

– Pats savu kritēriju varat nosaukt?

– Zem atzīmes četri (piecu ballu sistēmā) es negribu nolaisties. Es nevaru pateikt pasūtītājam: «Atvaino, šoreiz nesanāca gluži labi.» Ja nesanāca, ej gulēt. Literatūrā un Mākslā pie Janaiša es nekādi nevarēju dabūt iekšā sūdīgu bildi. Vienkārši nevarēju.

– Bet, tā paša Janaiša skolots, pat es nereti redzu, ka arī fotogrāmatām nav bijis bilžu redaktora. Un vēl – šķiet, ka tieši vizuālo mākslu publiskai ikdienas kritikai tagad ir gadījuma raksturs.

– Lielās izdevniecības, nesauksim vārdos, var atļauties izdot visādas nekvalitatīvas fotogrāfijas vienkārši tāpēc, ka tās ir. Es staigāju pa veikaliem un skatos, kas ir kas. Lielāko daļu mana atzīme ir 3–3,5… Tāds iespaids, ka cilvēki, kas izvēlas fotogrāfijas, fotogrāfijā neko nesaprot. Pat komunistu laikos redakcijās tomēr bija fotoredaktori un žurnālos bija cilvēki, kas pazina fotogrāfiju.

Un – es brīnos par jaunajiem. Komunistu laikā mēs nekur netikām mācīties. Nekur. Tagad tu vari braukt mācīties fotogrāfiju uz Prāgu, uz Masačūsetsu, uz Parīzi,… Vari izmācīties, pastrādāt pie meistariem, braukt atpakaļ vai kur citur. Ir cerīgi jaunie. Viens otrs ir mācījies Anglijā. Arī konkursos viņi tiek. Man patīk. Bet, ja man būtu divdesmit pieci, es brauktu uz Masačūsetsas Tehnoloģisko institūtu. Tur ir daudz jāmaksā, bet, ja tu tur izej cauri fotogrāfijas programmu, tad tev ir pamats. Kāpēc Šūmahers savā laikā brauca ātrāk par visiem? Izrādās, viņam vienmēr ātrāk nekā pārējiem iestājās lēmuma pieņemšanas brīdis. Tas bijis, kā saka, meistarības pamats. Tas pats ir fotogrāfijā.

– Ar gadiem jūsu albumi pārvēršas par dokumentu. Par vairāku gadu desmitu hroniku.

– Šajā albumā ir ielikti apmēram desmit gadu. Ivars Putniņš, kurš izdeva šito grāmatu, priekšā skaidri un gaiši uzrakstīja, ka tas ir apturēts mirklis. Tāpat kā tas ir veco mākslinieku zīmētās gravīrās. Es šajā grāmatā esmu apturējis savu laiku. Šodien.

– Jūs teicāt, ka fotogrāfi mēdz būt dažādi. Vai jums ir draugi starp kolēģiem?

– Redziet, mani draugi lielākoties ir tie fotogrāfi, kas ir lielmeistaru līmenī. Mans draugs ir Andris Eglītis – labākais Latvijas dabas fotogrāfs. Tā kā viņš dabu jūt un mākslu taisa… nav ko runāt! Mans draugs ir Indriķis Stūrmanis – labākais Latvijas arhitektūras fotogrāfs. Arhitektiem nav naudas, žurnāls iznāk reti. Jāuztur lielā kamera. Bet to, kā viņš dara, nevar iedot. Tāpat kā tu nevari iedot muzikālo dzirdi. Man patīk Aivars Liepiņš. Augstas klases fotogrāfs. Savā laikā – Uldis Briedis. Augstākās klases vecis. Viņš nebaidījās ne no miličiem, ne no stekiem, ne no kā. Es tik drosmīgs neesmu bijis. Lai arī neesmu bailīgs. Esmu bijis augšā pie Doma gaiļa. Ar salstošām rokām krampējies pie apšaubāmiem turekļiem. Bet uz mītiņiem, kopš dabūju no viena krieva pa ribām un jutos ļoti slikti, knapi aizvilkos mājās, vairs negāju. Gunārs Janaitis – augstākās klases reportieris. Zigismunds Zālamans – labākais sporta fotogrāfs Latvijā. Mans skolnieks. Dara tādas lietas, ko grūti sasniegt.

– Runā, ka sievietes spēlējot pavisam citu šahu. Vai arī fotogrāfijā sievietēm «cits šahs»? Jūs nevienu nenosaucāt, lai arī tagad fotografē daudzas.

– Baigi daudz. Bet dažas ir ļoti interesantas. Rīgas muzejā strādā Astrīda Meirāne. Tas, kā viņa taisa bildes, ir fenomenāli. Ir tāds salons Linda. Īpašniece – Linda Ratuta. Viņa ir labākā kāzu fotogrāfe Latvijā. Tā, kā viņa taisa kāzu bildes, netaisa neviens. Vēl ir tāda Iveta Vaivode. Es viņu personīgi nepazīstu, es skatos fotogrāfijas. Ļoti interesanta.

– Slaveni ļaudis par fotogrāfiju izteikušies dažādi, pat pretēji. «Ko zīmē, tas dzīvo, ko fotografē – tas mirst» (Dž. Faulzs). «Māksla – šie skaistie mēsli – nogalina fotogrāfiju» (H. Ņūtons). Kurš patiesāks?

– Nevaru piekrist ne vienam, ne otram. Ja jau tas, ko tu nofotografē, uzreiz mirst, tad nefotografē. Nav ko filozofēt.