SARUNA: Dzīvi nevajag sarežģīt

 
Gļebs Panteļejevs: «Nepilnu 400 gadu laikā zemgaļi, kurši, lībieši, latgaļi, sēļi kļuva par latviešiem, un nu visiem tas šķiet normāli» ©F64

Galerijā Māksla XO tēlnieks Gļebs Panteļejevs personālizstādē Latgales rapsodija eksponē savus jaunākos darbus, kuros par materiālu darbu tēliem pieteicās Latgales daba, cilvēki, vēsture, tās unikālā garīgā telpa.

«Visas interesantākās un nākotnē svarīgās lietas notiek marginālijās, pierobežā, fiziskā vai garīgā. Latgale ir mūsu frontīrs jeb robeža ģeogrāfiskā un garīgā izteiksmē,» uzskata mākslinieks. «Izstādes struktūras pamatu veido trīs centrālie objekti no koka – lielformāta skulptūras –, katrs no tiem simbolizē vienu no trim man svarīgiem esamības pamatelementiem – garu, matēriju un cilvēku kā šo jēdzienu savienojumu, kā arī izstādes centrālais darbs ar nosaukumu Lielais. Nezināmais, bronzas jātnieka skulptūra, kas simbolizē neprognozējamo Nākotni.»

– Cik daudz domājat par nākotni, mēģināt to prognozēt?

– Necik tālu. Izcilais fotogrāfs Leonīds Tugaļevs reiz teicās izlasījis – britu zinātnieki atklājuši, ka laika nav. Tolaik es pasmējos, bet tad sāku interesēties. Ir normāli, ja cilvēks domā par nāvi. Žurnāls Rīgas Laiks vienubrīd vispār bija veltīts tikai nāvei, laikam tagad redaktori ir palikuši vecāki un pārstāj par to tik daudz cepties, bet pirms gadiem desmit tas bija žurnāls par nāvi. Tolstojs teica, ka diena bez domām par nāvi ir tukši nodzīvota, bet tam es nepiekrītu. Neatceros, kur es lasīju – iedomājies, kā bija pasaulē, pirms tu biji piedzimis. Es piedzimu 1965. gada septembrī, bet, teiksim, 1963. gadā manis nebija, bet pasaule bija, notika daudz kas – Gagarins lidoja kosmosā, bija Otrais pasaules karš, mans vectēvs karoja, tēvs sita kanti manai mammai... Un tad es piedzimu, un šķita, ka pasaule ir tāpēc, ka es esmu. Pasaule ir vienmēr. Kad manis vairs nebūs, būs tāds pats stāvoklis kā pirms manas piedzimšanas. Ja atmetam fobijas un bailes par šo faktu, pasaule atgriezīsies situācijā pirms manis. Tādā veidā var samazināt savu fobiju intensitāti. Šis ir izcils padoms – mēģināt paskatīties no pretējas situācijas. Kaut kas ir, bet tu iedomājies, ka tā nav, un paskaties no šī skatapunkta un sapratīsi – nekas nemainās, vienmēr viss ir, vienmēr visa nav, ir nesaprotama kustība, kurā esi iesaistīts, kā tas sākās, kā tas beidzās, tev nav dots zināt, bet rotācija notiek.

– Kā jūsu darbos atnāca Latgale?

– Nejauši. Sanāca tur biežāk būt. Es sapratu, ka mani ietekmē tā vide. Bērnībā esmu vienu vasaru tur dzīvojis, bet citādi ar Latgali neesmu saistīts, tur man nav neviena rada, nav neviena senča, kas nāktu no Latgales, manos gēnos ir tikai praktiskie kurzemnieki. Sākumā man vienkārši bija sajūta, ka tur ir citādāk, ka tur viss ir citādāk – citas debesis, cita ainava, bet tur jo īpaši es jutu citādo pieeju pietiekamībai. Kurzemē cilvēks strādā, lai celtu savu dzīves līmeni, lai būtu vairāk naudas, viņš varētu vairāk atļauties, veidot krietnāku saimniecību, iegādāties nopietnākus darbarīkus un greznības priekšmetus. Latgalē ir pietiekamības princips, un to apliecina arī uzņēmēji, kas tur darbojas, – Latgalē cilvēki paceļas līdz noteiktai pakāpei un tad saprot – kāda jēga pelnīt nevis 1000 eiro, bet 1200, protams, vairāk strādāt. Latgalietis apstājas pie saprātīga pietiekamības līmeņa, jo varbūt pa to laiku vairāk uzmanības pievērsīs saulrietam vai skatīsies debesīs un mākoņos, jo tas viņam ir svarīgāk. Nezinu, ar ko tas ir saistīts, varbūt ar rāmu pašpietiekamu dabu, jo tādas pašpietiekamas dabas kā Latgalē nav nekur citur. Kurzemē ir trauksme, Kurzemē visur ir nedaudz izaicinājums. Latgalē viss ir aizmidzis, tās ainava atgādina guļošu sievieti. Latgale guļ, redz skaistus sapņus, un tai neko nevajag, protams, poētiskā nozīmē. No civilizācijas viedokļa, skaidrs, ka tas ir strupceļš, nemaz nerunājot par ģeopolitiku. Mentāli un garīgi Latgale guļ, un miegs ir skaists stāvoklis, miegā daudz kas notiek. Un mani tieši tas ietekmēja, man tas patika, jo es ieraudzīju iracionālo eksistences veidu. Tur viss ir.

– Kā Latgalei izdevies iekapsulēties?

– Tas ir frontieris, marginālija. Viens beidzas, sākas cits, un marginālijā nāk pāri dažādi strāvojumi. Tur jaunais parādās un atkal aiztek, līdzīgi kā ūdens aprite dabā. Man Latgale ir kā iedvesmas avots, piedodiet par banalitāti. Atgriežoties no turienes, konstatēju, ka manī tā ir kaut ko iesējusi, ko nevaru līdz galam izskaidrot, – parādās darbs, kurā es zinu – tas ir no turienes. Reiz mans kolēģis no komandējuma atgriezās ar man sūtītu dāvanu – trīs litru burku ar pašbrūvēto Latgales šmakovku. Izcilu! Pat viņu kandžā ir smeldzīgas harmonijas sajūta, šmakovka nav dzīvespriecīga, bet smeldzīga. Visa Latgale ir nedaudz skumja, bet tās skumjas ir ļoti radošas. Ne velti no turienes nāk talantīgi cilvēki, jo, vēsturiski raugoties, lielākā daļa latviešu radošās elites nāk no turienes vai arī tai ir latgaļu piešprice.

– Vai uz šo vietu Latvijā var paraudzīties kā īpašu reģionu?

– Ja mazliet trivializējam – Latgale ir vajadzīga attīstībai. Ja viss ir vienāds un monolīts, tas zināmā mērā ir labi – visi domā vienādi, ir vienādas tieksmes un uzvedības imperatīvi, no otras puses – nav uztveres starpības, līdz ar to kustība nenotiek. Tagad ir divi poli – ir racionālisms, kas valda Kurzemē, un Latgalē – misticisms un smeldzīgs domīgums, neiedomājama pašpietiekamība sadzīvē, kad, sasniedzot zināmu līmeni, viņi tālāk neiet, jo – priekš kam? Nezinu, ar ko tas saistīts. Krievu valodā ir viens vārds sorezcatj – apcere un vērošana, nepiedalies un neietekmē, nepakļaujies, bet tikai līdzredzi. Un tā īstenībā ir radošu cilvēku īpašība, bez kuras nevar būt mākslinieks.

– Mūsu Indija?

– Varbūt. Māksliniekam uz laiku ir jāpaliek mierā, jāpaskatās vienā punktā... Lai gan meditācijā neesmu ne skolots, ne praktizējošs, bet, šķiet, ka to sauc par meditāciju. Ja no rīta jau domā, kā velti nepazaudēt ne vienu minūti, tad jādara citi darbi, tad mākslā nedrīkst neko darīt.

– 21. gadsimts ir steigas, stresa un patēriņa laiks. Visai pasaulei taču vajag vairāk. Produkts, rezultāts, darba ražīgums, lietderīgums...

– Ja nedomāsim par darba ražīgumu un tehnisko progresu, ko tagad arī bieži lamā, un antipatērētāju sabiedrības un antiglobālistu noskaņojums ir dominējošs, var pienākt brīdis, kad, globālismam izzūdot, kāds priekšmets, pie kura esam pieraduši, maksā neiedomājami dārgi, ka to var atļauties ļoti bagāti cilvēki. Tā tas jau bijis. Tagad mēs patērējam daudzas lietas, uzskatām to par ikdienu, kas kādreiz nebija pieejams visiem. Piemēram, uzturs. Var lamāt, kā gribas, ģenētiski modificēto pārtiku un ķimikālijas, bet vēsturē vidusmēra cilvēks vēl nekad nav lietojis tik kvalitatīvu uzturu. Pēc skeletiem, pēc kaulu ķīmiskā sastāva uzreiz var pateikt, kurš piederējis elitei un kurš – tautai. Elites pārstāvjiem vienmēr bija proteīniem bagāta pārtika, tas nozīmē – ēdis gaļu, zivis... Tagad miljonāra kauli neatšķiras no celtnieka kauliem. Vai esam gatavi tagad atkal nokļūt šādā situācijā, atsakoties no globālisma un patērētāju sabiedrības?

– Globālisms jau nenozīmē tikai labu uzturu. Kaut vai šā laika aktualitāte – bēgļi.

– Bēgļi ir cita saruna. Ja es konstruēju savu ideālo pasauli – gribētu, lai katrā mūsu ģimenē būtu vismaz trīs bērni, lai būtu pietiekami daudz darba roku un sociālā nodokļa maksātāju, lai mēs attīstītos un nebrauktu uz ārzemēm, lai attīstītu savu zinātni un kultūru, ražošanu, koptu tradīcijas, bet realitātē ir pilnīgi cits – mēs esam septītā valsts pasaulē pēc izmiršanas tempiem, mēs esam viena no topa valstīm, no kurienes cilvēki brauc prom, un esam viena no tām valstīm, kurā veidojas fizisks tukšums, kas noteikti tiks aizpildīts ar citiem cilvēkiem. Tā nav nekāda mistika vai sazvērestības teorija, tā ir elementāra fizika. Ja mēs būtu pietiekami daudz un pietiekami spēcīgi, mēs varētu nelaist iekšā bēgļus, bet mēs laidīsim un ar laiku te dzīvos citi cilvēki. Jautājums nav par to, būs viņi vai nebūs te, bet – cik lielā mērā mēs atstāsim savu ietekmi uz viņiem. Vai dziesmu svētki pēc 30 gadiem būs tādi paši, vai tie būs vispār, vai koristu sastāvs būs ar nedaudz citas nokrāsas sejām un acu formu? Ideāls variants – ja dalībnieku sastāvs paliktu tumšādaināks, bet viņi dziedātu dziesmu svētkos.

– Latviešu valodā?

– Jā. Man ļoti skumji to atzīt, jo manai ideālajai pasaulei ir pilnīgi citas aprises. Kad taisu skulptūru, tad es finālā saņemu gandarījumu par personīgi izveidotu un mainītu pasauli, jo realitātē pasauli mainīt nevar – to es saprotu, un vienīgā lieta, kur es varu uzņemties atbildību un izdarīt pēc savas ieceres, un nobeigt arī, kā es redzu tuvu ideālam, ir mākslas darbs. Ja to pašu mēģinātu realizēt dzīvē, tad vienkārši sadegtu, un pasauli nepārkodīšu nekad.

– Viens nevar mainīt, bet cilvēku kopums?

– Tolstojs to sauca par gribu kopumu. Rezultāts šādai gribai – bērni dzimst, mēs paši piepildām šo telpu, un tad te neviens nebrauks, jo te nebūs vietas. Šobrīd Eiropas griba ir – nedzemdēt bērnus.

Skatīsimies pēc analoģijas – nebija jau tā, ka Romu iekaroja, romiešus nogalināja un tajā vietā ienāca cita civilizācija. Romas civilizācija ļoti rāmi un lēnām pārtecēja citā formā. Barbari, kas nāca, jau nebija bezsmadzeņu dzīvnieki, protams, mežonīgāki salīdzinājumā ar rafinētajiem romiešiem, bet viņiem bija enerģija, pasionārisms. Tieši tas pats šobrīd notiek ar Eiropu – par imigrantiem saka, ka viņi būs slimību perēkļi, ka ir slinki un brauc tikai pēc pabalstiem. Protams, daļa iebraucēju dzīvo no pabalstiem, bet ir tik liela daļa tā saukto white trash jeb balto atkritumu, kas dzīvo no pabalstiem. Kāpēc par to nerunā?

– Eiropa, kas pārdzīvojusi divus karus, pati nav apjautusi to, ka iet strupceļā?

– Negribu pārāk iedziļināties Gumiļova pasionārisma teorijā, kas ir arī ļoti strīdīga, bet ir lietas, ko viņš vērīgi pamanījis. Viņa pasionārisma teorija ir, ka nācijas un etnosa attīstību nosaka pasionāro indivīdu daudzums. Es piekrītu tam, ka indivīdi ar paaugstinātu aktivitāti un radošo izdomu, nežēlīgi – no vienas puses, no otras puses – gatavi upurēties un paši iet bojā, arī nosaka visu, jo pārējos velk aiz sevis un veido jaunus etnosus. Šobrīd Eiropā pasionārisms ir tuvs nullei. Pēc Gumiļova domām, Eiropa jau 20. gadsimta otrajā pusē bija inerces fāzē, bet tagad Eiropas kopējais superetnoss tuvojas tādam relikta statusam, ko viņš sauc par homeostāzes stāvokli – līdzsvarā ar dabu, kas notiek, tas notiek. Līdzīgi bija ar romiešiem – kad Romai tuvojās barbaru karapulki, romieši, lai tikai viņus neaiztiek, atdeva kara goda zelta statuju, vienu no saviem galvenajiem simboliem. Barbari aizgāja, bet pēcāk atgriezās, un tad bija beigas. Tagad kaut kas ļoti līdzīgs notiek. Iekšā nāk cilvēki ar augstu pasionārismu. Jautājums par to – cik lielā mērā viņi uzsūks vietējās tradīcijas, jo nebūs jau tā, ka ienācēji vienkārši islamizēs Eiropu. Elementāra fizika – sajauciet apelsīna sulu ar degvīnu, un mainīsies koncentrācija kā vienam, tā otram, bet kvalitatīvajā līmenī rodas pavisam cita viela. Un šī ir līdzīga situācija. Protams, mēs nebūsim tie eiropieši, kas pieraduši dzīvot tā kā līdz šim, bet viņi arī nebūs tie, kas pārveidos pilnīgi visu pēc saviem ieskatiem, viņi nebūs spējīgi uz to, jo masa, inerce ir milzīga Eiropas civilizācijai. Bēgļi ir tie, kas būsim mēs. To pieņemt ir nenormāli grūti, bet tie būsim mēs. Tāpat kā romieši kļuva par daļēji itāļiem, daļēji frančiem, daļēji rumāņiem. Uz pašreizējo Rumānijas teritoriju romieši sūtīja noziedzniekus, tā bija izsūtījuma vieta, kā tāda Sibīrija, tas nozīmē, ka rumāņiem ir ļoti stiprs vareno romiešu gēns. Sajaucās, un, lūk, mūsdienu rumāņu nācija.

– Kāpēc Eiropa tik ļoti baidās?

– Tā nebaidās, tai vienkārši nav spēka. Tā pati ir izkāvusi savus pasionārus abos briesmīgajos karos. Latvija ir īpaši daiļrunīgs piemērs. Nupat taisīju plāksni par godu strēlnieku bataljonam, latviešu puikas 1915. gadā gāja pierakstīties brīvprātīgajos cīņā pret vāciešiem. Tieši to labāko genofondu – jaunus vīriešus ar ļoti augstu pasionārisma līmeni, gatavus upurēties –, šo zelta fondu izpļāva Pirmais pasaules karš. Tiem, kas palika dzīvi, piedzima bērni, kas izauga, bet tad nāca Otrais pasaules karš, kur notika tas pats – Otrais pasaules karš piebeidza atlikušos pasionārus. Mums nav šo eksemplāru. Tie, kas aizgāja Otrajā pasaules karā, lielākoties nepaspēja atstāt savu sēklu. Tāpēc mēs, tas attiecas arī uz Eiropu, esam piesardzīgi, un izdzīvojušie ir tie, kas mēģināja saglabāt savu ģimeni, neoperējot ar lielām idejām, bet bieži vien tās aizstājot ar elementāru konformismu un pat kolaboracionismu, bet – saglabāja valodu, ģimeni, cilvēkus, bet tie ir citi cilvēki, jo tie, kas gāja pierakstīties strēlnieku bataljonos, tie ir izkauti. Pasionārisma gēns Latvijai ir vajadzīgs, tieši tāpat kā visai Eiropai, un tas nāk iekšā. Tie, kas pāri Vidusjūrai brauc, ir citi cilvēki, viņi mūs atšķaidīs, un varbūt uz tā pamata radīsies... Protams, tie nebūsim mēs pašreizējā izpausmē. Pieļauju, ka var būt arī problēmas, pieļauju – arī kataklizmas, bet – tas būs cits etnoss.

– Eiropa gatava nolikt pilnvaras?

– Nē, un tas nebūs tik ātri, tas turpināsies līdzīgi kā Romā. Romas impērija pārveidojās ļoti lēni, parasti saka – gāja bojā, bet tā negāja bojā, tā pārtapa. Cik ilgs laiks paies? Vairāki gadu simti.

Arī krievu etnoss ir tikpat zaudējis savu pasionārismu, tur būs citi migranti, tur nāks no Ķīnas un tā sauktās Centrālās Āzijas, bet – tieši tas pats process, tikai ar citiem cilvēkiem.

– Kā redzat, kas varētu notikt starp latviešiem un krieviem?

– Fantazēju – pēc kāda laika cilvēki, kas dzīvos šeit un varbūt sauks sevi par latviešiem, katrā ziņā mūsu paliekas te būs, viņi būs tumšāku ādas krāsu un melnākiem matiem. Mēs, latvieši un krievi, uzskatām, ka dzīvosim mūžīgi, bet nebūs tā, mēs pārvērtīsimies citā etniskā formā. Ja skatāmies latviešu etnoģenēzi, par latviešu moderno nāciju vēsturnieki sāk runāt ar 18. gadsimtu. Viduslaikos, kad te nāca iekšā vācieši, kurši un latgaļi karoja savā starpā, bija lielākie ienaidnieki, pat vācietis bija mazāks ienaidnieks. Ja viņiem kādreiz pateiktu – mīļie kurši un latgaļi, reiz veidosiet kopīgu etnosu, ko sauc par latviešiem, domāju, viņi nodurtu šo cilvēku, jo tā būtu ķecerība kaut ko tādu pateikt. Mēs arī tagad diez vai iedomājamies kaut ko līdzīgu, bet, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, kāpēc ne? 13. gadsimta sākumā sākās saplūšana, un nepilnu 400 gadu laikā zemgaļi, kurši, lībieši, latgaļi, sēļi kļuva par latviešiem, un nu visiem tas šķiet normāli.

– Sevi saucat par krievu, brīvi runājat latviski, esat veidojis vairākus latviešu nācijai būtiskus objektus – Oskara Kalpaka pieminekli, Melno slieksni pie čekas nama... Cik jaukti ir jūsu gēni?

– Mans genoms ir ļoti jaukts: krievu līnija – no Dienvidkrievijas, no Donas, no Sibīrijas, man pat iejaukušies austrumu cilvēki – mana vectēva māte bija čerkesiete, bet no Kurzemes man nāk latviskā stīga pa tēva līniju, un es to arī mentāli jūtu, ka Kurzeme ir mana vieta. Ja Latgale man vienkārši ir iedvesmas avots un vieta, kur es brīnos par to, kā mūsdienu pasaulē var būt kaut kas tāds, tad Kurzeme ir mani mentālie pamati. Kurzemē ir mierīga, praktiska attieksme pret dzīvi, jo – dzīvi nevajag sarežģīt, bet nevajag arī īpaši atslābt.