KULTŪRA: Lasītāju karte no piecu gadu vecuma

Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) publiskojusi pārskatu par izdevējdarbības statistiku 2014. gadā. Savukārt tās darbiniekiem pēc jaunās ēkas atklāšanas un Eiropas prezidentūras pusgada sācies darbs pilnvērtīgā bibliotēkas režīmā. Ko rāda apkopotā statistika, kādi ir secinājumi par pirmo gadu Gaismas pilī, par to saruna ar LNB Pakalpojumu departamenta direktori Andu Lamašu, Komunikācijas departamenta direktori Signi Valtiņu un LNB krājuma veidošanas nodaļas izdevējdarbības statistikas eksperti Guntu Lodziņu.

– Jūs gadu no gada vācat statistiku par izdevējdarbību Latvijā. No malas var spriest visādi – kāds saka, viss grimst, tirāžas katastrofāli krītas. Vai var runāt par šādu tendenci?

Gunta Lodziņa: – Prieks, ka par to kāds interesējas. Tiešām šī statistika runā, tie nav bezkaislīgi skaitļi. Arī nulle ir rādītājs, kas saka – tādā un tādā nozarē kaut kā pietrūkst. Es no šīs LNB apkopotās statistikas nekādu drāmu netaisītu. Tas viss ir saistīts ar ekonomiskajiem apstākļiem. Situācija ir tāda, kāda tā ir. Grāmatas izdod. Lai gan iespiesto grāmatu skaits pēdējo gadu laikā ir krities, jāņem vērā, ka arvien vairāk izdevēju pievēršas egrāmatu izdošanai. Bet ja runā, piemēram, par to, ka tirāžas krītas – manuprāt, izdevēji vairāk sākuši domāt, kur tās grāmatas pēc nodrukāšanas likt. Pēdējā laika tendence, ko redzam statistikā, izdevēji izdod mazu tirāžu, bet pēc tam drukā klāt papildtirāžas. Daudzi izdevēji savās atskaitēs, ko mums iesniedz, to norāda.

– Tātad izdevēji kļuvuši gudrāki? Agrāk izdeva lielas tirāžas, kas pēc tam mētājās grāmatnīcās un tika nocenotas tā, ka maksāja pat piecus santīmus, beigās nodeva makulatūrā. Tagad izdevēji racionāli izmanto poligrāfijas iespējas, izdod saprātīgu tirāžu un papildtirāžas, ja tās vajag. Nekādas tirāžu katastrofas būtībā nav?

G. L.: – Jā! Domāju, ka statistikas dati par šo skaitlisko grāmatniecības daļu rāda, ka cilvēki tagad vairāk rēķina un uzņemas saprātīgu risku. Statistiku veido arī tie cilvēki, kas izdod grāmatiņu sava prieka pēc. Tādi ir, mēs viņus uzskaitām. Savukārt, ja mēs runājam par kvalitāti – kuri tad ir tie objektīvie kritēriji, kas tad ir laba literatūra vai laba dzeja. Skaitļi jau nekad nepateiks, vai izdotais ir tas, kas mūsu krājumā, vai tam ir laika noturība.

Anda Lamaša: –Es par to negribu runāt kā bibliotekāre, bet gan kā lasītāja. Lai gan strādāju bibliotēkā un man ir piekļuve pie grāmatām, es labāk izvēlos tās pirkt. Ekonomiskie apstākļi ir tādi, ka cilvēki nevar atļauties visu, ko gribētu. Kad ieeju grāmatnīcā, klāsts ir ļoti liels. Ja jāizdara izvēle, tad ņemu uzziņu literatūru, enciklopēdiskus izdevumus, bet daiļliteratūru, ja kāds autors mani ļoti uzrunā, es pērku. Man liekas, te tomēr būtu ļoti liela nozīme reklāmai. Vai mani uzrunā jauna autora pirmā grāmata? Varbūt arī paši izdevēji vairāk reklamē ārzemju autoru daiļdarbus, nevis latviešu. Savukārt, ja man kāda rakstnieka darbi patīk, cenšos nopirkt visu, kas izdots.

Signe Valtiņa: – Neskatoties uz ekonomiskajiem apstākļiem, Latvijā joprojām pastāv mājas bibliotēku veidošanas kultūra. Piemēram, maniem draugiem Helsinkos mājās gandrīz nav grāmatu. Tas nenozīmē, ka tur neviens nelasa, bet viņi aktīvi izmanto bibliotēkas. Ja ieeju grāmatnīcā, es bieži vien gribu grāmatu, vēlos tieši tajā brīdī! Bibliotēka ir tālu, bet pēc kāda laika ieraudzītā grāmata varbūt man var arī vairs nebūt tik aktuāla.

Būtiski mainījies ir arī tas, ka agrāk Amazon pasūtītu grāmatu vajadzēja gaidīt trīs nedēļas. Tagad viens klikšķis, un egrāmata ir tavā rīcībā. Arī mums tagad Latvijā sāk darboties egrāmatu platformas, izdevēji sāk izdot egrāmatas. Domāju, ka vajadzība pēc kvalitatīvas informācijas cilvēkiem būs aktuāla vienmēr – vienalga vai analogajā vai elektroniskajā formā.

G. L.: – Es par izdevējiem vēl gribu piebilst, ka tad, kad Vācijā kolēģiem stāstu par situāciju Latvijā un to, ka mums tik mazā valstī ir vairāk nekā četrsimt izdevēju, protams, ieskaitot visus mazos apgādus un izdevējus, kas nodrukā varbūt tikai vienu grāmatu, viņi saka – nekas, tāpat bija arī pēckara Vācijā. Pēc tam skaits izdevēju pakāpeniski samazinājies. Šis ir tāds meklējumu laiks, lai atrastu savu nišu. Protams, mums ir izdevēji, kam jau ir savs profils.

– Kā redzat situāciju ar izdevējiem ? Pirms mēneša apgāds Atēna iededza sēru svecīti un izsludināja maksātnespēju. Pirms tam darbību pārtrauca Valters un Rapa, AGB, tāpat citi pietiekami nopietni spēlētāji. Vai viņu vietā nāk kāds jauns nopietns spēks?

G. L.: – Es īsti neredzu, ka viņu vietā nāktu citi tikpat nopietni apgādi, bet izdevēju skaits ir pat augošs. Domāju, ka nāk klāt jaunie, kas pamēģina vienu divus gadus un tad aiziet. Pēdējo gadu laikā ir parādījies izdevējs The White Book.

S. V.: – Mansards ir pēdējos gados ieņēmis stabilu vietu. Šis apgāds gan darbojās arī agrāk, bet pēdējā laikā tas kļuvis aktīvāks un lasītāju iecienīts.

A. L.: – Ilgdzīvotāji nav tie, kas savu nišu neatrod. Viņi pamēģina vienu nišu, otru. Savu neatrod un aiziet.

G. L.: – Tādu ir ļoti daudz. Tāpēc statistikas rādītājs par izdevēju skaitu ir pat augošs.

– Nozaru literatūra ir tā, kas statistikas tabulās rada oriģinālliteratūras pārsvaru pār tulkoto literatūru. Kāda te ir situācija?

G. L.: – Ja neiet grāmatu veikalā un ņem vērā tikai statistiku, tad, piemēram, pagājušajā gadā man ar skaitļiem vajadzēja pierādīt veterinārajam dienestam, ka šajā nozarē trūkst oriģinālliteratūras. Ir tikai tulkotā. Ja ejam pa nozarēm, tad šāda aina varētu būt līdzīga daudzās nozarēs. Trūkst autoru.

A. L.: – Var pieņemt, ka arī izdevēji negrib riskēt. Nozaru literatūrai latviešu valodā tirgus ir tik mazs, ka var neatmaksāties izdot.

– Precizējiet, kā veidojas jūsu statistika?

G. L.: – Skatāmies pēc obligātajiem eksemplāriem. Saskaņā ar MK noteikumiem izdevējiem divreiz gadā ir jāiesniedz atskaite.

– Vai iesniedz?

G. L.: – Ir visādi. Kādreiz paši meklējam izdevējus, bet viss notiek.

– Bet kā ar obligātajiem eksemplāriem. Vai visi izdevēji nes?

G. L.: – Statistika tiek veidota, balstoties uz obligātajiem eksemplāriem, ko izdevējs piegādā bibliotēkai. Saskaņā ar MK noteikumiem izdevējiem divreiz gadā ir jāiesniedz atskaite.

– Kuras nozares tad ir tās, kas palīdz veidot šo statistisko oriģinālgrāmatu pārsvaru pār tulkojumiem?

G. L.: – Izglītība un pedagoģija: mācību grāmatas, metodiskā literatūra, medicīna, mājturība, veselības aizsardzība, uzziņu literatūra, zinātniskā literatūra. Pēdējā laikā latviski tiek izdots daudz grāmatu par mākslu, arī par ekonomiku.

– Bet kāpēc ir šī sajūta – ieeju grāmatnīcā un latviešu autoru grāmatu tur ir maz?

A. L.: – Tas jau kā jebkurā tirgotavā, kurā ieej, – tur nav tikai Latvijā ražota prece.

S. V.: – Grāmatnīcas jau arī nerodas cita pēc citas kā pārtikas veikali. To izkārtojums ir puslīdz pazīstams. Ieejot savas pilsētas grāmatnīcā, es jau zinu, pie kura plaukta jāiet. Bibliotēkā mēs pēdējā laikā saskaramies ar kādu citu fenomenu. Agrāk lasītājiem nebija pieejas grāmatu plauktiem, viņi izvēlējās grāmatas katalogā un pasūtīja tās no krātuves, kurā neviens lasītājs netika ielaists. Tagad, kad ir iespēja redzēt pašam 350 000 grāmatu brīvā pieejā, lasītājs reizēm izvēlas pavisam citu grāmatu, nevis to, ko uzmeklējis katalogā, vai arī piecas grāmatas divu vietā. Fiziskais kontakts ar grāmatām ir ļoti svarīgs.

A. L.: – Interesanti, ja runā par nedaudz citu statistiku, tad kolēģi, kas strādā lasītavās, ir konstatējuši – kopš ir brīva pieeja grāmatām, krietni pieaudzis izsniegto grāmatu skaits. Bet ja runā par oriģinālgrāmatām, nozaru literatūra atspoguļo to, ka esam maza valsts. Mums nekad nebūs tik daudz autoru, lai aizpildītu visu šo nišu. Bibliotēkās komplektēšana darbojas ļoti labi, ienāk daudz jaunākās nozaru literatūras. Ja nostājamies pie jaunumu plaukta, redzam, ka latviešu autoru grāmatu nemaz nav daudz. Domāju, šī tendence saglabāsies. Ir jāseko, kur pasaulē rodas kaut kas jauns. Tur, kur rodas, arī raksta. Mums vienmēr būs jādomā, kas atmaksājas – izdot tulkojumu, meklēt autoru, kas uzrakstīs, vai varbūt izlasīt angļu valodā.

– Kādu nozaru grāmatu latviešu valodā pietrūkst?

G. L.: – To, kur statistika uzrāda nullīti. Vai mazu ciparu. Enerģētika, tehnika, lauksaimniecība.

A. L.: – Varbūt, no šīs mūsu statistikas atsperoties, vajadzētu paraudzīties pretējā virzienā – kāda situācija ir tajās nozarēs, kur pietrūkst literatūras. Vai nav tā – ja nav grāmatu, arī nozare ir nekāda?

– Bet vai kāds paskatās? Vai izmanto jūsu statistiku prognozēm, analīzēm?

G. L.: – Tāpēc jau strādājam, lai tas būtu pieejams un izmantojams. Tāds ir krājuma uzdevums. Mēs būtu ļoti pateicīgi, ja tā notiktu. Ja izmantotu mūsu datubāzes, varētu vēl vairāk šķērsgriezumu dot par dažādām grāmatniecības lietām. Interesējas studenti, paši grāmatizdevēji, kas domā, ko izdot.

– Kā ir ar to statistikas daļu, kas attiecas uz žurnāliem un laikrakstiem. Mani pārsteidza paša secinājums, ka patiesībā Latvijā nav divas drukāto mediju vides, latviešu un krievu, jo statistika uzrāda – Latvijas izdevēji laikrakstus un žurnālus izdod pamatā latviešu valodā. No procentu viedokļa viss ir lieliski, žurnāliem pat 75% ir latviešu valodā.

G. L.: – Mūs tas nepārsteidz, mēs to zinām, jo statistikas krājumi top regulāri. Bibliogrāfijas institūta vadītāja Anita Goldberga, runājot ar žurnālistiem, ar skaitļiem pierādīja – nav taisnība, ka izdevumu latviešu valodā būtu mazāk. Te ir tas, par ko jau runājām – kas pār mums gāžas, kad pieejam pie avīžu kioska.

A. L.: – Kā pircējai arī man šķiet, ka, pieejot pie kioska, izdevumu latviešu valodā pārdošanā ir mazāk nekā krievu valodā.

G. L.: – Bet statistika to neparāda.

A. L.: – Pārdošana gan parāda, jo kioskā nopērkamie izdevumi ir drukāti kaut kur citur, nevis Latvijā.

G. L.: – Statistika, piemēram, uzrāda to, ka bērniem nav neviena sava laikraksta.

A. L.: – Bibliotēkā savukārt periodikas lasītava ir pati populārākā. Visvairāk lasa sieviešu žurnālus, kā visur pasaulē. Mēs dalām – periodikas lasītavā ir atstāta vispārēja lasāmviela, savukārt nozaru žurnāli novirzīti nozaru lasītavām. Apzināmies, ka tā ir runga ar diviem galiem. No vienas puses, ja esmu ieinteresēts nozares literatūrā, esmu apmierināts, ka žurnāls ir manā lasītavā. No otras puses, ja esmu atnācis palasīt vispār, izdevīgāk būtu, ja visa periodika stāvētu vienviet. Vēl viena tendence ir tāda, ka nāk apmeklētāji, kuru mērķis ir lasīt tikai sludinājumus.

– Pamazām esam nonākuši pie mūsu sarunas otrā punkta, kādas jaunas tendences esat novērojuši šeit, jaunajā bibliotēkas ēkā?

A. L.: – Mūsu krājums ir balstīts uz sociāli humanitāro literatūru. Mazāk uz dabaszinībām. Esam ievērojuši, ka cilvēki daudz vairāk sākuši interesēties par tehniku un dabaszinībām. Domājam, ka būs jāmaina komplektēšanas profils. Septembrī tiks atvērts Latvijas Universitātes Dabas zinātņu centrs, tur arī būs bibliotēka. Skatīsimies, vai tas ko mainīs. Tomēr izskatās, ka lasītājiem par to ir liela interese.

Ir mainījies lasītāju sastāvs. Varbūt tāpēc, ka atrodamies Daugavas šajā krastā, Stradiņa universitātes topošie mediķi dzīvo mūsu lasītavās ar visiem saviem galvaskausiem, kaut arī mūsu profilā medicīnas literatūra nav galvenā. Iespējams, ka studenti te nāk arī telpu dēļ.

S. V.: – Vēl mēs vērojam, ka attīstās starpdisciplināri pētījumi, kur veidojas mijiedarbība starp humanitārajām zinātnēm, sociālajām zinātnēm, dabaszinātnēm un tehniskajām zinātnēm. Arī te komplektējam literatūru un aktīvi darbojamies.

A. L.: – Daudz kas mainījies arī tāpēc, ka lasītāju kartes mēs tagad izsniedzam bērniem no piecu gadu vecuma. Protams, ka viņi nāk uz bērnu literatūras centru, tomēr esam sapratuši, ja skolā ir projektu nedēļa vai ir kādas citas intereses, tad desmit divpadsmit gadu veci lasītāji strādā arī nozaru lasītavās. Protams, viņi darbojas savā sapratnes līmenī, bet ārā viņus neviens nedzīs, lai skolēni nāk un meklē arī citās lasītavās. Bērnu literatūras centrā noteikti ir audzis lasītāju skaits, mēs to redzam kaut vai pēc lasītāju kartes izsniegšanas. Arī studentu ir kļuvis daudz vairāk. Domāju, ka daudz dod pats fakts, ka esam vienā mājā. Varbūt daudzi lasītāji nemaz nezināja, ka arī agrāk bija tāda kartogrāfisko izdevumu lasītava. Tagad tā ir blakus citām.

S. V.: – Cilvēkiem jaunā kārtība ir ļoti izdevīga. Ja agrāk bija jāskrien pa dažādām ēkām Rīgā, tagad viss ir vienuviet. Mēs varam pozicionēt bibliotēkas piedāvājumu kā vienotu veselumu.

A. L.: – Ļoti priecājamies par lasītājiem, kuriem agrāk vispār nebija piekļuves bibliotēkai – tie ir cilvēki ratiņkrēslos. Viņu ir arvien vairāk. Ceram septembrī atvērt arī kabīnes, kas īpaši aprīkotas, lai te varētu strādāt cilvēki ar redzes traucējumiem.

– Esat iedzīvojušās jaunajā bibliotēkas ēkā. Atklāšanas gads, protams, bija liela skriešana un mēģinājums saprast, kā viss strādā, tad nāca Eiropas prezidentūra, kas šo ritmu pieklusināja. Tagad strādājat normālā režīmā. Kādi ir secinājumi?

A. L.: – Eiropas prezidentūras posms mums bija ļoti labs. Tā bija iespēja mierīgi pārdomāt bibliotēkas iekārtojumu. Nekad jau neviena plānošana nav tāda, ka uz papīra var paredzēt visu reālo situāciju. Līdz ar to mēs ieviesīsim kādus jaunus pakalpojumus. Sajūta ir tāda, ka drīz sāksies ikdienas rutīna, varbūt nedaudz pietrūks pirmā pusgada trakuma un pacilātības. Bet jāsaka, to mēs redzēsim rudenī. Jūlijs un augusts arī vecajās ēkās vienmēr ir bijis tāds patukšs laiks. Redzēsim, kā pēc vasaras atgriezīsies lasītāji, nav ko slēpt, prezidentūras laikā apmeklētāju skaits bija nedaudz krities.

S. V.: – Man šķiet, ka šogad tomēr nevar runāt par tādu normālu rutīnas iestāšanos. Vēl tā pa īstam ikdienas apstākļos pastrādāt nav iznācis. Gan atklāšanas laiks, gan prezidentūras posms bija tāda unikāla pieredze, ko nevar apgūt nevienos kursos vai skolās. Vienmērīgāks ritms iestāsies nākamgad. Bet tas nenozīmē, ka tas būs mierīgs. Drīzāk ar pozitīvu zīmi plānošanas un strukturēšanas virzienā, jo būsim sapratuši, kā varam darboties ar to, kas mums ir dots.

– Jūsu kolēģi no Igaunijas Nacionālās bibliotēkas pirms desmit gadiem man teica, ka tas ir mānīgi, ka bibliotēkā nekas nemainās. Viņi rādīja, ko jau paguvuši izremontēt, ko pilnībā mainīt, jo sākotnējā ideja nav attaisnojusies, tāpat visas toreiz jaunās lietas, kas ienākušas bibliotēkā. Vai jūs jau arī varat teikt ko līdzīgu?

A. L.:  Jā, par periodikas lasītavu, piemēram! Sākumā bija divas lasītavas – vienā jaunākā periodika, otrā nosacīti vecā. Lasītāji iebilda, pašiem arī bija grūti strādāt. Apvienojām šīs lasītavas. Arī krājuma izkārtojumā šo to esam mainījušas, lasītavas iekārtojuši. Sapratām, ka reģistrēšanas sistēma nepieciešama jauna un automātiska.

Obligātie eksemplāri

• Lai nodrošinātu Latvijā izdoto izdevumu pastāvīgu saglabāšanu, ikvienam, kurš nodarbojas ar izdevējdarbību, t. sk. privātpersonai, LNB rīcībā ir jānodod obligātie eksemplāri. Tā ir likuma prasība.
• Obligāto eksemplāru skaits ir atkarīgs no izdevuma veida. Grāmatas un brošūras – 7 eksemplāri; periodiskie izdevumi, kartes, notis, kalendāri u. c. – 5 eksemplāri; elektroniskie izdevumi (piemēram, CD) – 3 eksemplāri utt.
• Plašāka informācija atrodama LNB tīmekļa vietnē: http://lnb.lv/lv/izdevejiem/obligataiseksemplars
• Obligātos eksemplārus var iesniegt Gaismas pilī, atstājot tos reģistratūrā, vai nosūtīt pa pastu.