KULTŪRA: Lūdzu, to nesabojāsim
 
©F64

Arhitekte Zaiga Gaile pēdējo mēnešu laikā nonākusi sabiedrības uzmanības centrā, jo aktīvi uzstājas pret plānotajiem Okupācijas muzeja paplašināšanas darbiem, uzskatot šo projektu par nelietderīgu līdzekļu šķērdēšanu, skarbus vārdus veltot arhitekta Birkerta projektam. Pagājušajā nedēļā viņa nāca klajā ar Rīgas mugurkaula ideju, atverot interneta vietni mugurkauls.lv, kurā iespējams parakstīties pret Okupācijas muzeja projektu. Par viņu runā daudz ko – gan to, ka arhitektei aiz muguras stāvot kādas biznesa vai politiskas intereses, gan to, ka viņa tagad kā tāds baltais zvirbulis jaucot kopā idillisko muzeja attīstības ainiņu. Zaiga Gaile tomēr ir tāda, kādu Latvija viņu pazīst jau daudzus gadus – arhitekte, kas nebaidās paust savu viedokli. Kāds tas ir, par to šī saruna ar Neatkarīgo.

– Pārskatot masu medijus un sociālos tīklus, nevar nemanīt, ka jūsu oponenti pēdējās dienās vienā balsī apgalvo – Zaiga Gaile kaut ko slēpj, viņai ir kādas savas savtīgas biznesa intereses, nevar būt, ka viņa cīnās idejas vārdā. Neesmu redzējis, ka tās kāds būtu konkretizējis, tāpēc sakiet, kādas ir jūsu intereses?

– Tas ir diezgan tipiski. Ja kāds kaut ko dara, it sevišķi, ja kādam veicas, tad latviešiem ir jāsaprot – tur kaut kas slēpjas. Žurnālā Ir es atradu divus savus apzīmējumus – Lemberga un Gaiļa siltumnīcas kaktuss, kaut kur vēl esmu manījusi apzīmējumus Putina aģents un Ušakova aģents.

– Nopietni argumenti. Tad jau jums vismaz ir spēcīga aizmugure!

– Jā! Tā ir visu mūžu bijis, lai ko es esmu darījusi, lai kādi būtu panākumi – Zaigai Gailei jau īpaši veicas, tāpēc, ka viņai ir tāds vīrs, tāpēc, ka ir Ķīpsala, tāpēc, ka ir tādi Berga dzimtas mantinieki. Tas, ka es varu kaut ko darīt savas pārliecības vai potences dēļ, nav arguments.

– Kā ir ar Okupācijas muzeju?

– Te jāsāk ar visu pēc kārtas. Šis ir gadījums, kad es redzu, ka mums ir kaut kas labs, un iestājos – lūdzu, to nesabojāsim! Tas ir šis skaistais modernisma stilā celtais melnais sarkofāgs, kas ir tik pašpietiekams. Tur kaut ko… pat ne piebūvēt, bet uzbūvēt virsū. Par to būtu ļoti žēl. Sevišķi tagad, kad, kā mēs 20 arhitekti rakstījām vēstulē kultūras ministrei, pasaulē situācija ir mainījusies.

Tagad mēs skatāmies uz pēckara mantojumu jau ar citām acīm. Valdīja tāds modernisma noliegums tāpēc, ka pēckara arhitektūrai lielākoties ir ļoti slikta kvalitāte. Tas bija tāds globālais projekts, kas sākās varbūt jau ar Bauhaus Vācijā. Pēc kara visiem vajadzēja jaunas mājas, lielus logus, gaišas telpas, bet lēti. Tā tas arī aizgāja – kvalitāte bija ļoti slikta.

Pagājušajā Venēcijas arhitektūras biennālē Rems Kolhāss uzlika to kā galveno problēmu uz paneļa – ko darīt ar pēckara mantojumu? Tas ir ne tikai Latvijā. Visā Eiropā un pasaulē. Vai šīs celtnes spridzināt vai siltināt? Mēs pamazām siltinām un ar Atmodas lielo švunku esam tik daudz pazaudējuši. Piemēram, bija ārkārtīgi interesantas staļinisma vietas Rīgā, izcilas laika zīmes. Krišjāņa Barona ielā bija burvīgs kosmētikas veikaliņš ar Staļina laika ornamentiem. Tas pazuda pirmajā vilnī. Tālāk pazuda visi burvīgie modernisma paraugi: kino Blāzma. Es nevaru aizmirst pareizticīgo katedrāli – Dieva ausi ar visu planetāriju. Ārkārtīgi skaists bija Krievu drāmas teātris ar stikla fasādi un vestibilu. Vēl ir palicis Filharmonijas projekts, ko Modris Ģelzis taisīja, kurš ielika betona kāpnes iekšā, kino Pionieris, modernisma interjeri. Šodien ir palicis tik maz: Salaspils memoriāls, melnais sarkofāgs, varētu teikt, arī Dailes teātris, kas ir pamanīts un novērtēts, bet nav izdekorēts, bet Sēnīte…

– Nu stāv jau it kā vēl. Drausmīgs skats!

– Es arī nupat braucu garām. Vai, piemēram, Klidziņa, pie kuras mēs visi vienmēr, garām braucot, piestājām. Tur jau tagad ir salikti guļbaļķi virsū. Un šinī brīdī, kad tikko biju atbraukusi no Venēcijas biennāles, kur man tā patika, sākās runas – būvēsim virsū melnajam sarkofāgam balto piebūvi. Tā jau nenostājas blakus, bet uzmaucas virsū. Tas izmaina proporciju. Ja runā par mani personiski, laikā, kad studēju Politehniskajā institūtā, manā acu priekšā mani stilīgie skolotāji visus šos objektus būvēja. Tāpēc tas ir ļoti personīgi.

Otrs arguments, kāpēc – pagājušajā vasarā kopējā bildē ienāca Stūra māja. Aktīvi ienāca, tik vētraini! Visiem par to bija sajūsma. Kā būtu, ja mēs tagad, kad tuvojas Latvijas gadadiena, varētu smago un birokrātisko mašīnu ātri sakratīt un atjaunot gan muzeja ēku un Stūra māju. Pēc maniem aprēķiniem, tas iznāk. Ja nebūvē balto piebūvi un restaurē, siltina, sakārto melno sarkofāgu, tad pietiek naudas palaist Stūra māju. Stūra mājai nevajag pārāk daudz līdzekļu. Tā ir salīdzinoši labā stāvoklī. Čekisti tur ir visu kārtīgi uzturējuši. Plašas telpas četros stāvos, katrā 1200 kvadrātmetru, ir autentiskā pagrabu ekspozīcija, pirmais stāvs, kur var uztaisīt maināmo izstāžu zāles, tualetes, palīgtelpas ekspozīcijām, veikalus, ko nu tur vēl vajag. Augšējos stāvos, kur nevar izdomāt, ko ielikt, – Okupācijas muzejs varētu ieiet ar savu pētniecības daļu. Viņi prasa baltajā piebūvē 300 kvadrātmetrus četrdesmit darbiniekiem. Otrs, kas muzejam vajadzīgs – 300 kvadrātmetru krātuvēm. Kā būtu, ja šīs abas lietas liktu Stūra mājā, atstājot Okupācijas muzejā tikai ekspozīciju un nelielas telpas gidiem. Vai nav loģiski?

– Loģiski, bet ir arī cita loģika pretī, ko piedāvā muzeja darbinieki.

– Es jums pateikšu, kas tā ir par loģiku! Okupācijas muzeja ideja ir tik ilgi muļļāta. Viņi paši min 2007. gadu, bet ir 2001. gads. Visu šo laiku valdības ir vedušas nebeidzamas sarunas. Tagad, kad tuvojas Latvijas jubileja, ir patiešām ar lēmumu piešķirta nauda – 7,4 miljoni. Beidzot darām!

Šinī brīdī viņiem ir paniskas bailes, ja tagad kaut kas sāks mainīties, kamēr lielais aparāts sakustēsies, tikmēr atkal viss apstāsies un nauda būs zaudēta… Mēs nevaram vairs birokrātijas laikmetā neko izdarīt loģiski, skaidri un ātri. Bijām pie Laimdotas Straujumas. Izskaidroju viņai, kas baltajā piebūvē būs iekšā. Nākotnes nams. Kas tur par nākotni? Tur ir birojs! Kabineti, sekretāres. Ekspozīcija viens pret vienu saiet iekšā vecajā mājā. Tai ir milzīgs padomju laiku pagrabs, kas veidots kā ventilācijas kamera. 300 kvadrātmetru. Viņi tur salikuši krājumu, bet tur var izvietot maināmās izstādes, bibliotēku, veikalu, garderobi, arī Klusuma istabu. Laukuma plaknē, ja atstāj tikai melno sarkofāgu, var salikt virsgaismas. Tas ir ļoti mūsdienīgi. Arī Birkerts tā ir darījis.

Kāpēc Birkerts šajā virzienā nedomāja Rīgā? To arī esmu sapratusi. Toreiz, kad pirms gadiem viņu uzaicināja, Birkertu ieveda muzejā, tur bija katastrofāla situācija. Apkures nav, ziema, plus 12 grādu, tualetes šausmīgā stāvoklī, pagrabs pa pusei ūdenī, tur rēgojas kaut kādas caurules, sūknē ūdeni. Es pieņemu, ka viņš pat varbūt pagrabā nenogāja. Bet tā ir 300 kvadrātmetru liela zāle, griestu augstums četri metri. Tur pat ir teātris uzvests! Tur var salikt visu nepieciešamo. Manuprāt, modernam muzejam nevajag salikt visu vienā ēkā – ekspozīciju kopā ar pētniecību, krātuves tur nav vajadzīgas. Nollendorfs saka – ir vajadzīgas. Jautāju viņam, kā uzturēsiet māju, esat taču bezpeļņas organizācija. Viņi taču pat biļetes nepārdod! Tā ir utopija. Viņi nespēs māju uzturēt. Arvien un arvien prasīt valstij naudu, vai tas ir lietderīgi? Ejat Stūra mājā, tas taču būs daudz lētāk!

– Bet pret Stūra māju ir arguments, ko es personiski īsti labi nesaprotu, tomēr tāds ir izskanējis publiskajā telpā. Vienai daļai apmeklētāju būšot aizvainojums iet tur iekšā, tur valdot slikta aura un tamlīdzīgi. Pagājušais gads to, manuprāt, neparādīja. Tieši otrādi – cilvēku interese bija liela.

– Cilvēki, kas dibināja šo biedrību, saka – tur augšā ir laba atmosfēra. Nē, nu ja tu pats tā esi nolēmis, gribi sēdēt memoriālā… Piemēram, arī es pati nevaru ilgi uzturēties Lipkes muzejā. Lipkes muzejs man ir arguments, tur ir tas lakoniskais šķūnis un vienā galā telpa darbiniekiem – diviem gidiem, kas mainās, direktorei – četri cilvēki. Nu nekādi tulki tur nesēž vai komponists Maskats, kurš komponēja oratoriju. Arī Zandere, kas uzrakstīja grāmatu, tur nesēdēja.

– Sakiet, vai savulaik nebija kādas runas, ka toreizējais strēlnieku muzejs arī esot tikai pirmā kārta, ka tikšot celts vēl viens tāds pats sarkofāgs?

– Nē! Nebija. Man ir oriģinālais projekts. To bija iecerēts apdarināt ar tādiem vara kesoniem. Varš ir tāds sarkanīgs – kā jau sarkano strēlnieku muzejam pienākas. Bet varš dabiskā ceļā nomelnēja. Te ir arhitekta Gunāra LūšaGrīnberga sākotnējā skice (rāda). Ārkārtīgi skaisti! Horizontāls apjoms, balstīts uz diviem galiem. Birkerts arī vidu aizbūvē. Tur izlien ārā veikals, bode – kaste ar stikla vitrīnām. Problēma ir arī tā, ka neviens nerūpējas par laukumu. Tā ir domes zeme, bet ar domi neviens nerunā. Te ir paredzēts nākotnes nams, redzat, te visi ir biroji. Gala fasāde faktiski ir biroja ēka. Tas nav logs uz nākotni, bet mulāža. Projekts ir ļoti neracionāls, slikti izprojektēts. Tā ir pilnīgi cita arhitektūra. Tā lielākā sāpe, kad uzbūvēs, tad visi to redzēs un prasīs, kāpēc mēs tādu uzcēlām?

– Ko darīt?

– Mēs esam atvēruši mājaslapu mugurkauls.lv. Tur ir iespējams parakstīties zem mūsu aicinājuma. Kāpēc mugurkauls? Rīgai, es uzskatu, ir tāds mugurkauls – ir Daugava, bet tai perpendikulāri Brīvības iela, kas bija Ļeņina iela, vācu laikā vēl kaut kāda iela. Mezgla punkts ir bijušais Strēlnieku muzejs, piltuve, laukums atveras uz Daugavu. Pāri upei pretī ir Nacionālā bibliotēka, tālāk ir Uzvaras piemineklis un Torņakalna stacija ar visiem lopu vagoniem. Uz otru pusi ir Brīvības piemineklis, bijušais Ļeņina piemineklis un Stūra māja. Man tas viss ir vēsture. Ja mēs netiksim galā ar savu pagātni un fobijām, mēs nekad nebūsim brīvi cilvēki. Man vakar krievu radio uzdeva jautājumu – ko jūs domājat par Uzvaras pieminekli. Ļeņina pieminekli mēs nogāzām. Un paldies Dievam! Bet vai mums tagad jāgāž nost Uzvaras piemineklis? Nē. Kaut vai aiz cieņas pret Nastavševa Cerību ezeru par Latvijas krieviem – arī tās ir drāmas un traģēdijas. Ja kāds stutējas pie Brīvības pieminekļa ar tiem visiem žogiem, tas ir viens ekstrēms – šie cilvēki nav veseli un brīvi. Tieši tāpat tie cilvēki, kas taisa pie Uzvaras pieminekļa savus manifestus. Tāpat tie, kam ir fobija pret Stūra māju. Tas viss ir divdesmitais gadsimts. Tā visa ir mūsu vēsture. Tā ir arī mana dzīve! Ja mēs ar to netiekam galā, krītam ekstrēmos, kas no tā veidojas? Mēs jau pat neesam tikuši galā ar attiecībām starp trimdas tautiešiem un šejienes latviešiem. Tāda nekritiska Birkerta pielūgsme. Man visu laiku to dur acīs – viņš taču ir pasaulslavens arhitekts, jūs neesat nekas. Bet tas ir slikts projekts! Es nevaru pieņemt bibliotēku. Tā ir visu zem sevis nolīdzinājusi, aizslaucījusi. Mūsdienu arhitektūra sākusi iet citu ceļu. Mēs vairs nevaram kāpt virsū savai pagātnei. Bibliotēkai attīrīja veselu kvartālu, tur bija tik skaista eklektikas māja, bet tagad, izrādās, tur nav vietas autostāvvietai. Kā tas var būt?

– Ja runājam par šo vēstures pieņemšanu, kāds ir jūsu stāsts par to?

– Jā, arī man ir pašai savs stāsts par okupāciju, kas taču nav tikai viens vai divi oficiālie skatpunkti. No manas omammas puses mana dzimta ir Straubergi. Te ir gan Jāniss Straubergs, kas sarakstīja Rīgas vēsturi, gan Kārlis Straubergs, kas apkopoja buramvārdus. Tad, kad man ir ļoti grūti, es tos stipros vārdus zinu. Straubergi nāk no Džūkstes, viņi dzīvoja divās mājās, turpat netālu arī Lerha Puškaiša dzimta. Tā ir tāda īsta Džūkste! Protams, vēlāk viņi aizbrauca uz Zviedriju. Omamma apprecējās ar Kārli Bujānu – Jelgavas agronomu, viņiem bija māja Smārdē. Tas ir mans zemnieku spārns. Mans tēvs Eduards Smiltens ir dzimis Odesā. Viņa tēvs bija tālbraucējs kapteinis. Arī viņa tēvs bija tālbraucējs kapteinis – tie bija latvieši, kas brauca jūriņā.

Viņi bija pieci bērni, no kuriem vienīgais mans tēvs palika Latvijā. 1944. gadā gāja kuģis uz Vāciju, tēvs leģionāru virsnieka formā viņus pavadīja uz kuģa. Ģimene aicināja – kāp kuģī, braucam prom! Bet tētis bija virsnieks. Kāpēc brauca prom divi brāļi, kas nebija leģionāri, neesmu noskaidrojusi. Viņi abi pēc tam Amerikā bija ļoti veiksmīgi, viens pat atomfiziķis. Mans tēvs bija ārsts, strādāja 2. pilsētas slimnīcā, kuru vadīja Pauls Stradiņš. Pauls Stradiņš bija drusciņ vecāks, pārējie ārsti jaunāki. Eduards Smiltens bija urologs, viņam šī dienēšana vācu armijā nozīmēja darbu kara hospitālī.

Tūlīt pēc kara vecāki pārcēlās netālu no 2. pilsētas slimnīcas. Stradiņš to vadīja, bet mans tēvs vadīja uroloģisko nodaļu. Kāpēc viņu nenošāva vai neizsūtīja? Domāju, ka čekisti vienkārši nevarēja labus ārstus izsūtīt. Mamma atceras – piebrauc pie mājas mašīna, atkal kāds komunists vai čekas darbinieks nevar pačurāt! Es kā mazs bērns virtuvē pie galda to vien klausījos kā adenoma, prostata. (Smaida.) Čekistiem bija gan adenoma, gan prostata, gan nierakmeņi. Tā viņš tur strādāja. Mamma saka – papu vervēja. Vienreiz piebrauc pie mājas mašīna. Esot militārā aviācija uz Daugavpili. Smags gadījums. Tur priekšā divi čekisti, kas skaidri un gaiši prasa, lai viņš ziņo par Paulu Stradiņu. Par savu skolotāju! Es domāju, tur nevarēja atteikties. Paps vienmēr teica – es esmu kā Šveiks. Bet ko tas tam cilvēkam maksāja?

Paps uzrakstīja divas disertācijas. Pirmo brauca aizstāvēt uz Gruziju, jo Latvijā nebūtu izlaiduši. Tas, ka viņam vajadzēja kļūt par profesoru, čekistus neinteresēja. Lai tikai viņš mūs čurina un skalda akmeņus! Fenomenālākais bija, kad tautas rakstniekam Andrejam Upītim iztaisīja ļoti neveiksmīgu operāciju un viņam bija jādzīvo ar katetru. Māsa Velta no Litfonda poliklīnikas gāja katru rītu skalot pūsli. Tad ar galvenā čekista Pelšes rīkojumu paps aizbrauca pakaļ uz Ameriku Upītim pēc zālēm. Varat iedomāties? Tur viņš bija desmit klīnikās. Zāles, protams, atveda, un Upīts bija vesels. Amerikā viņš satikās ar radiem. Tie vēl tagad atceras, ka pie mājas tad vienmēr stāvēja kaut kāda jocīga mašīna, kurā sēdēja divi tipi, kas visu laiku pīpēja. Papu izmitināja dzīvoklī, kur nemitīgi notika kaut kādi nesaprotami remonti, viņa mammai nezin kāpēc pārvilka telefona līniju. Kad viņš atbrauca, protams, lika atskaitīties. Viņu kārtīgi paņēma priekšā par tiem sajūsmas stāstiem. Paps dabūja pirmo infarktu. Pēc tam viņš saņēmās, uzrakstīja otro disertāciju. To vajadzēja aizstāvēt Maskavā, bet tur viņu izgāza. Bija skaidri pateikts – šo cauri nelaist. Viņš atbrauca atpakaļ pilnīgi sabrucis. Viņš vairs neko nevarēja padarīt. Agrāk es sūdzējos, ka viņš ar mani maz runā, bet tagad saprotu – visu to izlaist sev cauri. Čurināt čekistus, kas pēc tam spiež ziņot par savu mīļo skolotāju. Viņš taču pirmais ieviesa nodaļā akmeņu skaldīšanu! Ar VEF inženieriem iztaisīja kaut kādas ierīces. Disertācija bija laba. Jānis Stradiņš, kurš toreiz jau bija akadēmiķis, izdomāja, kā kaut nedaudz to kompensēt. Zinātņu akadēmijā sarīkoja sēdi, pasniedza papam goda rakstu. Viņš pēc tās atnāca mājās un nokrita ar insultu. Tā bija dzīve, kad tevi neaizsūta uz Sibīriju, nenošauj, bet visu laiku spīdzina. Nupat izlasīju Kirkes grāmatu, tur ir tas pats iekšā. Un tagad to visu ņemt un nosvītrot?

Melnā sarkofāga īsa vēsture

  • Atklāts 1970. gada 16. aprīlī par godu Ļeņina simtajai dzimšanas dienai kā Latviešu sarkano strēlnieku muzejs. Ēka bija daļa no kompleksa, ko veidoja Strēlnieku laukums un piemineklis. Šis projekts izkristalizējās konkursa rezultātā, kurā otro prēmiju dalīja trijotne tēlnieks Valdis Albergs, arhitekti Dzintars Driba un Gunārs LūsisGrīnbergs.
  • Ar pieminekļa atklāšanu tik labi neveicās vairāku ugunsgrēku dēļ. Tajos tika vainoti huligāni. Tomēr pēdējo ugunsgrēku apzināti izraisīja dzejniece Velga Krile, protestējot pret komunistu režīma zvērībām.
  • Laika gaitā no muzeja nosaukuma pazuda vārds «sarkanie». Pēc neatkarības atjaunošanas to pārņēma Okupācijas muzejs. Ēkas nākotne tomēr bija neskaidra, tika izteikti vairāki priekšlikumi to nojaukt.
  • 2001. gadā Gunārs Birkerts kā vīziju muzejam dāvina Nākotnes nama projektu. Kopš tā laika notiek debates un priekšdarbi, lai sāktu muzeja rekonstrukciju.