KULTŪRA: Vārds īstajā vietā

Liekas, tas bija pavisam nesen, tomēr, parakājoties arhīvos, nācās nopūsties – kopš šiem notikumiem jau pagājuši gandrīz divi gadi.

Priekšvēsture

2013. gada 9. oktobrī Zviedrijas Karaliskā akadēmija nāca klajā ar ikgadējo, bet togad ļoti gaidīto un nedaudz iesprūdušo paziņojumu par to, ka Nobela prēmija literatūrā šoreiz ceļos uz nelielu Kanādas pilsētiņu Klintonu (Ontārio province) un prestižo balvu saņems Ziemeļamerikā iemīļotā un cienītā kanādiešu rakstniece Alise Manro (Alice Munro, 1931). Nezinu, ko no šīs sakritības toreiz izlobīja numerologi un skaitļa trīspadsmit neskaitāmie fani, bet viņa 2013. gadā kļuva par trīspadsmito autori sievieti vairāk nekā simt gadu garajā balvas vēsturē, kura ieguvusi pasaulē viskārotāko godalgu.

Latvijā toreiz šis paziņojums pirmajā mirklī radīja tādu kā izbrīnu un apmulsumu. Kā tādos brīžos ierasts, žurnālisti, pakonsultējušies ar personvārdu un īpašvārdu atveides ekspertiem, vadoties pēc viņu ieteikumiem, nodēvēja Alisi par Monro. Māte gugle tās latviešu versijā piedāvāja tikai Merilinu Monro, tāpēc sākās ierastie zvani draugam, lai noskaidrotu, kas tad galu galā ir šī nepazīstamā Alise. Kādu brīdi tika spriests, ka Latvijā tādu neviens nezina, jo viņas darbi neesot te izdoti. Bet tad galu galā, kā jau viss šai pasaulē, meklējumi ievirzījās uz pareizās taciņas un nepazīstamā Alise Monro, kļuva par nedaudz pazīstamāko Alisi Manro. Izrādījās, kāds pat vēl atcerējās reiz lasījis viņas latviski izdoto stāstu krājumu Meiteņu un sieviešu dzīves (2005, Zvaigzne ABC), kuru tā nosaukuma dēļ diezin vai gan bija ņēmis rokā arī kāds vīrietis.

Toreiz, 2013. gadā, kad visa šī ažiotāža uzliesmoja, pēdējais un jaunākais Alises Manro stāstu krājums bija Dear Life, kas ASV un Kanādā vēl pirms ziņas par Nobela prēmiju saņēma ļoti labas recenzijas. Piemēram, laikrakstā The New York Times rakstnieci slavēja autoritatīvā Mičiko Kakutani. Saturīgu interviju publicēja The New Yorker, kas Manro stāstus labprāt pieņēma publicēšanai arī pirmsnobela laikos. Toreiz daudzviet tika pieminēts arī autores vēstījums, ka Dear Life būšot Manro pēdējais stāstu krājums, jo sirmā kundze esot nolēmusi likt punktu rakstīšanai un beidzot doties pensijā. Tas viss, tātad, notika pirms Zviedrijas Karaliskās akadēmijas paziņojuma.

Dārgā dzīve

Nu, kad kopš šiem notikumiem aizritējuši gandrīz divi gadi, Alises Manro stāstu krājums Dārgā dzīve, rotāts ar rudenīgām kļavas lapām, izdots latviski, pateicoties apgādam Zvaigzne ABC un tulkotājai Silvijai Bricei. Rakstīt recenziju par Nobela prēmijas laureātes grāmatu tagad būtu diezgan savāds pasākums, ja gribat tādas lasīt, meklējiet internetā, tur to netrūkst. Ja nu literatūras pasaulē ir kāds robežstabs vai atzīme, aiz kuras teksts automātiski saņem augstākās kvalitātes zīmi, tad tā ir dinamīta izgudrotāja vārdā nosauktās balvas piešķiršana. Augstākas vai prestižākas par to rakstniecībā nav. Tomēr arī bez recenzēšanas teikt par krājumu ir ko.

Šī ir iespēja katram latviešu lasītājam pārliecināties par to, ka nav taisnība visiem tiem, kas toreiz apgalvoja, ka Alise Manro apbalvošana esot akadēmijas kompromisa lēmums pēc tam, kad gadu iepriekš viņi par laureātu pasludināja komunistiskās Ķīnas režīmam lojālo Mo Jaņu, lai tikai balva nebūtu jādod kontroversālajam un dažādi vērtētajam Haruki Murakami, kuru daži senili akadēmiķi vispār neuzskatot par rakstnieku. Alises Manro stāsti ir tīra augstākās raudzes, kaut arī nedaudz vecmodīga, vērtība, ko spēs novērtēt jebkurš stāsta žanra cienītājs. Kaut ko no viņas tekstu atblāzmas, ja ļoti vēlas, var saskatīt pat jaunākās paaudzes latviešu stāstnieču tekstos (piemēram, Dainas Tabunas debijas krājumā), tomēr būtiska ir piebilde – Manro tiešām spēlē pasaules augstākajā stāstu līgā, un tajā nemaz nav pārāk daudz dalībnieku ar tādu slavu un reputāciju.

Panākumu recepte

Alises Manro tekstos neredzu to marginalitāti, kas neuzrunā mani kā lasītāju, ja es gadījumā neesmu sieviete tajā vecumā un dzīves brieduma pakāpē, kurā ir vēstītāja, un nespēju vienoties kopējā dziesmā ar attiecīgā stāsta varoni. Te tiek piedāvāts ārkārtīgi perfekti un viltīgi uzbūvēts meistarīgs stāsts, kurā bez labam tekstam obligātās vienkāršības un izvairīšanās no mežģīņošanas ir vēl divas klasiskās pamatvērtības. Pirmā no tām ir jau vācu klasiķu pasludinātais, bet vēlāk dažādi atvasinātais princips, ka novelē jārada pavērsiens, pēc kura varoņa dzīve vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Otru pamatvērtību ar trāpīgu metaforu noformulējis kino klasiķis Deivids Linčs savā kulta seriālā Tvinpīka – pūces nav tās, par ko tās izliekas. Arī Alises Manro stāstu varoņi nav tik vienkārši, kā izskatās. Jau pieminētā Mičiko Kakutani The New York Times pamatoti apgalvo, ka Alises Manro stāsti nebūt nav par to, par ko tie šķietami vēsta – par kādas Kanādas provinciālas mazpilsētas sieviešu garlaicīgajām problēmām. Tad tā tiešām būtu garlaicīga feminisma atrauga, bet Alise Manro piedāvā literatūru, dzimumu cīņas, kuras, kā viņa pati apgalvo, atzīstot par labu esam, atstājot esamībai ārpus teksta. Rakstniecei piemīt talants dažos teikumos apvērst pasauli, un šajā ziņā viņa ir izkopusi izcilu meistarību. Par to var pārliecināties jau Dārgās dzīves ievadstāstā Sasniegt Japānu. Tieciet līdz tā beigām, un jūs piedzīvosiet šo klikšķi, ja vien spējat izbaudīt šādas raudzes literatūru.

Meklēt kādas noslēpumainas veiksmes atslēgas un lauzīt par to galvu šajā gadījumā nav jēgas. Pati Alise Manro savu stāstu receptes atklājusi vairākās intervijās, turklāt ne jau lieloties vai pašcildinoties. Viņa vienkārši stāsta par to, kā raksta. 2012. gada intervijā The New Yorker Debora Treismane vaicā rakstniecei: «Sakiet, kā jūs saaugāt ar īsā stāsta formu, vai tā ir saaugusi ar jums?»

Alise Manro intervētājai atbild: «Gadiem ilgi es rakstīju [īsos] stāstus, vienkārši vingrinoties, cerībā, ka reiz es spēšu uzrakstīt romānu. Tad secināju, ka tie ir vienīgais, ko spēju uzrakstīt. Es ar to samierinājos un domāju, ka mani centieni ielikt stāstos tik daudz ir savdabīga kompensācija.»

Šajā atbildē ir pateikts ļoti daudz. Par laimi, Alisei Manro nebija jādzīvo pasaulē, kurā, nedaudz pārfrāzējot Gunta Bereļa teikto par Regīnu Ezeru, autoriem nācās mānīties, ka viņi raksta romānus. Tomēr rakstnieces pieminētā nespēja uzrakstīt romānu ir iedzimta problēma ne vienam vien izcilam autoram. Varbūt viņiem pašiem tas šķitis liels trūkums, tomēr lasītājiem tas ir devis kvalitatīvu stāstu. Arī Alise Manro nav lauzusies komerciāli izdevīgākajās romānu durvīs, kas viņai nevērās vaļā, ne lūdzamas. Visu savu garo rakstnieces mūžu viņa strādājusi stāsta žanrā, radot četrpadsmit oriģinālkrājumus, kas teju vai visi saņēmuši kādu prestižu literāro godalgu vai vismaz nomināciju tai. Tieši šis lielais, gadiem ilgais un rūpīgais darbs arī padarījis rakstnieci par tāda līmeņa stāstu meistari, kas par savu veikumu saņēmusi Nobela prēmiju literatūrā.

Tas vienmēr ir grūti

Radio žurnālistei Līzai Diklerei Avano no VQR Alise Manro par savu darbu ar tekstiem 2013. gada maija numurā pastāsta vēl vairāk: «Es strādāju lēni. Tas vienmēr ir grūti – vai gandrīz vienmēr ir grūti. Esmu rakstījusi nepārtraukti, patiešām, kopš divdesmit viena gada vecuma, un tagad man ir astoņdesmit viens. Mana tagadējā ikdiena ir šāda: pieceļos no rīta, iedzeru kafiju un sāku rakstīt. Tad nedaudz vēlāk es taisu nelielu pārtraukumu un kaut ko ieēdu, lai ietu atpakaļ rakstīt. Nopietnie rakstu darbi notiek no rīta. Nedomāju, ka tērēju daudz laika, stāstu sākot. Varbūt kādas trīs stundas. Bet es ļoti daudz pārrakstu un pārrakstu. Tad, kad domāju, ka viss ir izdarīts, atdodu stāstu izdevējam. Un tad es gribu to vēlreiz pārrakstīt. Reizēm man šķiet, ka dažiem vārdiem varētu būt tik liela nozīme, ka es lūdzu, lai man atsūta manuskriptu atpakaļ un varu tos ielikt vajadzīgajā vietā.»

Ja gribat pārliecināties, ka dažiem vārdiņiem īstajā vietā tiešām ir ļoti liela nozīme, tad šis ir vēl viens iemesls, kāpēc lai tomēr izlasītu Alises Manro Dārgo dzīvi. Tomēr nedariet to ar latviešiem raksturīgo īpatnējo attieksmi pret Nobela prēmijas laureātiem, kuru darbos nezin kāpēc visi cer ieraudzīt kaut ko tik «pārdabiski izcilu», ka pēc tam jūtas vīlušies. Tā ir tāda literatūras stundās iegūta muļķīga neiroze. Negaidiet no šā stāstu krājuma neiespējamus brīnumus, tā tiešām ir ļoti vienkārša provinciāla pasaule, kas tajā attēlota, tomēr šī pasaule nav otršķirīga vai pelēka. Jūs pat neticēsiet, kādas kaislības tajā plosās. Un dzīve tāpēc jau arī ir dzīve, lai tā būtu sasodīti sarežģīta gan Kanādā, gan Latvijā. Turklāt tā ir vienlīdz dārga katram no mums, neatkarīgi no tā, kur dzīvojam.

«Ir lietas, par kurām mēs sakām, ka tās nav iespējams piedot vai ka ne mūžam nepiedosim tās sev. Tomēr mēs piedodam – piedodam visu laiku,» saka Alise Manro stāsta Dārgā dzīve izskaņā. Viņas teiktajā ir vērts ieklausīties.

Alise Manro

• Kanādiešu rakstniece, specializējusies galvenokārt īso stāstu rakstīšanā, dzimusi 1931. gada 10. jūlijā
• Iznākuši četrpadsmit viņas stāstu oriģinālkrājumi, stāsti publicēti prestižos Kanādas, ASV un citu valstu žurnālos un literārajos izdevumos, izlasēs un atsevišķās grāmatās
• Latviski tulkoti stāstu krājumi Meiteņu un sieviešu dzīves (2005) un Dārgā dzīve (2015)
• Saņēmusi vairākus desmitus prestižu literāro godalgu un apbalvojumu, tostarp Internacionālo Bukera balvu
• 2013. gadā kļuvusi par 13. rakstnieci pasaulē, kura saņēmusi Nobela prēmiju literatūrā