12.jūlija jubilārs: dramaturgs Jānis Jurkāns

«Liela prieka no jubilejām man nav un nekad nav bijis. Par laimi, jubileja ir vasarā, kad visiem ir atvaļinājumi un savas iešanas un darīšanas, bet ik palaikam jau sanāk arī svinēt. Šogad cipars ir nopietns, būs neliela kompānija, apmēram cilvēki trīsdesmit,» saka dramaturgs Jānis Jurkāns, kas svētdien, 12. jūlijā, atzīmēs 65. dzimšanas dienu.

Gaviļnieks arī atklāj ballītes kompāniju – ģimene un draugi, no kuriem vairākums būs kādreizējie kursabiedri Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes aktieru nodaļā – Lāsma Kugrēna, Jānis Skanis, Voldemārs Šoriņš, Zigurds Neimanis, Valdis Lūriņš, Jānis Kaijaks un citi. Jānis Jurkāns stāsta, ka jau kopš 1975. gada, kad absolvējuši Teātra fakultāti, sākusies kāda skaista tradīcija, kas turpinās joprojām – Vasarsvētkos pie Jāņa Skaņa kopā pulcējas viss kurss, un ilgus gadus ar saviem studentiem kopā bijis arī kursa vadītājs leģendārais Nacionālā teātra režisors Alfreds Jaunušans. Šobrīd ne tikai viņš, bet arī vairāki kursabiedri izrādes veido uz debesu skatuves, tomēr tradīcija joprojām turpinās – visi, kas vien var, reizi gadā ir kopā. Kad satiekas, runā par studiju gadiem, par to, kas teātrī notiek šodien... «Kad dzīvs bija Jaunušans, viss centrējās ap viņu, un, protams, mēs vairāk klausījāmies viņu, bet tagad gan atceramies senus notikumus, gan pārspriežam aktualitātes,» stāsta Jānis Jurkāns. Dramaturgam ir sava versija par to, kāpēc atšķirībā no citiem kursiem viņiem bijusi nepieciešamība izveidot un arī noturēt šādu tradīciju. «Iespējams tāpēc, ka mēs bijām visvairāk sisti. Kad absolvējām augstskolu, tad mūs ļoti lamāja, sauca par nekam nederīgiem, turklāt mūsu kurss bija viens no lielākajiem – divdesmit. Varbūt mums bija vajadzīga pleca sajūta, bet tad tas aizgāja kā tradīcija...»

Dramaturgs vēl neesot izdomājis scenāriju savas dzimšanas dienas svinībām, kas notiks viņa vedeklas tēva mājās Vangažos, «kur ir pirtiņa, dīķītis un vieta, kur pasēdēt, parunāties, nopeldēties, īsi sakot – justies brīvi». Svinību vienu obligāto elementu viņš zinot jau šobrīd – ir ieplānota sen tapuša raidījuma skatīšanās, proti, pirms kāda laika tika veidots raidījums par viņu kursu. «To mums atvedīs mūsu kursabiedrs Arguts Keirāns, kurš šobrīd dzīvo Anglijā, viņam šis raidījums ir ierakstīts,» stāsta Jānis Jurkāns.

Patiesībā dzimšanas dienas svinības sākšoties jau 11. jūlijā, kad viņa vienīgajam mazdēlam Kārlim apritēs seši gadi. Ģimenes galvas jubilejā klāt būs tuvākie radi, arī «divas trešdaļas» no bērniem, proti, abi dēli – Jurģis (32), kurš studē banku lietas, un Nauris (31), kurš ir datorspeciālists. Diemžēl pastarīte Elīna (29), kas iegūst jau otro augstāko izglītību, šobrīd atrodas piecu mēnešu praksē Spānijā.

Ikdiena dramaturgam paiet algotā darbā – pirms kāda laika nolicis Rakstnieku savienības priekšsēža pilnvaras, nu viņš ir tās izpilddirektors. «Visu mūžu esmu strādājis algotu darbu, esmu rakstnieks – amatieris, jo profesionāls rakstnieks var izdzīvot tikai no rakstīšanas, bet man tā nav bijis.» Pēdējā laikā lugas īpaši daudz «nerakstoties», pirms pāris gadiem uzrakstījis lugu Līgo, ko repertuārā nav paņēmis neviens latviešu teātris, tomēr to iestudēja Rīgas Krievu teātris. «Ik palaikam notiek arī brīnumi – pirms kāda laika režisors Mihails Kublinskis izdomāja Nacionālajā teātrī iestudēt lugu Pulkstenis ar dzeguzi, ko es uzrakstīju pirms gadiem četrdesmit. Manuprāt, veiksmīgs rezultāts. Tā ir mana vaina, ka neesmu 30 gadus jaunāks. Teātrī nāk jauna paaudze, tie režisori, kuriem ir četrdesmit, salīdzinājumā ar mani, ir jaunā paaudze, es nevaru uzrakstīt lugu par 25 gadus vecu cilvēku problēmām. Tomēr galvenais ir ticība dzīvei, tam, ka mūsu dzīvošanai ir kāda jēga,» nosaka dramaturgs Jānis Jurkāns.