RECENZIJA: Florence - "How Big, How Blue, How Beautiful"

Angļu indīpopa grupa „Florence + The Machine” tika izveidota 2007. gadā, taču dalībnieki tajā pastāvīgi mainās – vienīgā „stacionārā vērtība” ir vokāliste Florense Velča, kura tiek dēvēta par „britu ekscentriskuma karalieni” (žurnāls „Q”) un „Keitas Bušas un Bjorkas krustojumu” (tam nudien ir pamats), kā arī piesauktas ietekmes no Toma Veita un Nika Keiva.

„How Big, How Blue, How Beautiful” ir trešais projekta studijas albums, tas seko prestižajai „Mercury” balvai nominētajam debijas CD „Lungs” (2009) un komerciāli veiksmīgajam „Ceremonials” (2011), kas britu topā bija pirmajā vietā, bet Amerikā – sestajā. Apvienotās Karalistes albumu tops arī šoreiz nav noturējies Florenses valdzinājuma priekšā – atkal Nr.1. 28 gadus vecās dziedātājas jaunais albums nedēļas laikā tika pārdots 70 000 kopiju apmērā – nemaz nav slikti! Jaunais ripulis tapis divu gadu laikā Londonā un Losandželosā kopā ar producentu Markusu Dravsu, kurš strādājis arī ar „Arcade Fire”, „Coldplay”, Bjorku un citiem labiem mūziķiem.

PAR. Nudien spēcīgi un iespaidīgi, šī dāma prot apburt! It īpaši tas attiecas uz dziesmām „What Kind Of Man” un „Delilah”, kurās viņas balss skan asi, droši, enerģiski, pārliecinoši un mazliet nekaunīgi. Tāds elegants indī (mazliet pops, mazliet roks) ar blūzroka piešprici. Florensei tiešām ir iekšā, arī pavadošais sastāvs pacenties godam.

PRET. Lēnie gabali Florensei nepadodas – protams, tajos vislabāk tiek nodemonstrēts viņas balss spēks un plašā amplitūda, bet lieta tāda, ka šīs dziesmas vienkārši ir neinteresantas. Tādu gabali te ir četri, vairāk nekā trešā daļa.

* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.