Merabs Chaganava: "Uz Latviju mani atveda mīlestība!"

Mēs dzīvojam mainīgā un dinamiskā pasaulē. Sabiedrība pārveidojas. Un cilvēki arvien vairāk un biežāk strādā, veido attiecības un dzīvo ārpus tās valsts, kurā piedzimuši un uzauguši.

Kā piemēru tam var minēt pašus latviešus – neviens īsti nevar pateikt precīzu skaitli, cik daudz Latvijas lauku, mazpilsētu un arī lielo pilsētu iedzīvotāju no mūsu valsts emigrējuši uz Lielbritāniju, Īriju, Vāciju un citām pasaules valstīm. Mēs vēlamies, lai šajās valstīs mūsējos uzņemtu labi. Bet kāda ir mūsu pašu attieksme pret iebraucējiem no trešajām pasaules valstīm?

Mākslinieku Merabu Chaganavu no dzimtās Gruzijas uz Rīgu 2013. gadā atveda mīlestība. Šis stāsts aizsākās pirms daudziem gadiem, kad Latvija vēl bija Padomju Savienības sastāvā, bet Merabs un viņa mūža mīlestība Uva Segliņa – jauni studenti. Viņi satikās jauniešu un studentu festivālā Maskavā, sadraudzējās, bet tad aizbrauca atkal katrs uz savu zemi. Liktenis viņus atkal saveda kopā pēc gandrīz 30 gadiem.

– Kā sākās tas ceļš, kurš šodien jums ļauj Latviju saukt par mājām?

– Jauniešu un studentu festivālā Maskavā 1985. gadā bija visu republiku paviljoni – Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Gruzijas... Stāvēju, rādīju savus darbus, un pēkšņi man pieskrēja jauniņa skaista meitene latviešu tautastērpā. Pieskrēja, uzdāvināja apelsīnu un aizskrēja. Tā mēs iepazināmies, un tā sākās mūsu draudzība. Pēc diviem gadiem atbraucu uz Rīgu. Satikāmies, tad es atkal aizbraucu. Katram sākās sava dzīve. Sarakstījāmies. Man visas šīs vēstules un fotogrāfijas ir saglabājušās. Paši zināt, kādi laiki pēc tam sākās, un mēs pazaudējām viens otru. Tanī laikā datoru nebija, bet vēstules līdz adresātam nenonāca...

– Jūs atkal satikāties, kad pasaules ģeopolitiskā karte jau bija mainījusies. Vairs nebija Padomju Savienības, toties bija neatkarīga Latvijas valsts un neatkarīga Gruzija. Kā jūs atkal sastapāties?

– Uvu es atcerējos visus šos gadus. Kādu laiku sarakstījāmies, bet tad vēstuļu apmaiņa pārtrūka. Globālā tīmekļa ērai sākoties, man visu laiku internetā izlēca viņas filmas, tā uzzināju, ka viņa kļuvusi par aktrisi. Tad atradu viņu feisbukā – jau citādāku, īsiem matiem, bet tikpat tuvu. Uzrakstīju viņai, un Uva atbildēja. Tanī laikā viņa dzīvoja un strādāja Pēterburgā. Aizbraucu pie viņas, un no tā laika mēs esam kopā. 2012. gadā pārcēlos dzīvot uz Latviju, bet 2013. gada februārī mēs salaulājāmies.

– Gruzijā jums bija savs restorānu bizness. Ar ko jūs nodarbojaties Latvijā?

– Latvijā es atsāku veidot kamejas un esmu ļoti pateicīgs Uvai par to, ka viņa mani atveda atpakaļ pie mākslas. Gruzijā ir daudz brīnišķīgu mākslinieku, un es ar viņu darbiem iepazīstinu arī Latviju. Vedu tos uz Latvijas mākslas galerijām. Māksla ļauj mums labāk citam citu iepazīt, un esmu pārliecināts, ka šī kultūras apmaiņa daudz dod abām pusēm.

– Kā jūs jūtaties Latvijā? Vai lēmums par pārcelšanos uz šejieni nāca viegli?

– Viegli tas nebija, un lēmumu, ka dzīvosim Latvijā, pieņēmām abi kopā. Es nevaru pateikt, vai sākumā es iemīlēju Latviju un tad Uvu, vai sākumā Uvu un tad Latviju. Es ļoti mīlu Latviju, un man ir ļoti patīkami, ka tagad dzīvoju šeit. Pagaidām vēl labi nerunāju latviski, bet es mācos. Jo, ja tu dzīvo šeit, valoda ir jāprot. Tā ir cieņa pret tautu un valsti. Man patīk Latvijas daba, plašums un mierīgais dzīves ritms. Es Latvijā jūtos labi, un manas mājas tagad ir šeit.