Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja kļuvusi par vienu no veiksmīgākajiem zīmoliem jaunāko laiku kultūrā.
Tā ieguvusi plašu atpazīstamību ārpus mūsu zemes robežām un veicina literāros procesus pašā Latvijā. Viesojos rakstnieku mājā vēsā maija dienā, un tās vadītāja Andra Konste man ar lielu prieku izrādīja veco pilsētas rātsnamu, kurā tagad saimnieko literatūra. Pirmais iespaids – ēka ir ļoti klusa un labvēlīga, tomēr tajā valdošais miers ir darbīgs un radošs. Sarunu ar Neatkarīgo Andra Konste sāk ar to, ka 2016. gads rakstnieku mājai būs ļoti nozīmīgs.
– Nākamgad būs jau desmit gadu, kopš mūs atvēra, – tas notika 2006. gada 30. jūnijā. Kopš tiem laikiem arī viss funkcionē, sākot ar pirmajiem viesiem, kuri ienāca līdz ar mājas atvēršanu, viņu vidū bija Knuts Skujenieks, Juris Kronbergs, spāņu tulkotājs Hosē Luiss Palasone. Tā šī lieta aizgāja.
– Nu jā, viņi paši jau labi saprot, kas īsti notiek rakstnieku mājā, bet vai tu varētu to izstāstīt tā, lai to saprastu jebkurš mūsu lasītājs?
– Īstenībā tas ir vienkārši. Rakstnieki te strādā. Tas nav ne atpūtas nams, ne īpaša tusiņu vieta. Pamatā rakstnieki brauc šurp strādāt un brauc ar saviem nodomiem. Lai šeit tiktu, viņi aizpilda veidlapu. To izskata piecu ekspertu komisija, kuri ik pa brīdim mainās. Veidlapā tiek norādīti nodomi, ko rakstnieki te darīs. Dzejniekiem tas varbūt ir mazliet citādi, bet tulkotāji un prozaiķi lielākoties zina, ko viņi te darīs.
Kad sākām strādāt, man daudz vairāk nācās stāstīt – kāpēc šāds nams ir vajadzīgs. Tas ir laiks, kas pieder rakstniekam, kuru viņš var izmantot pēc saviem ieskatiem, jo dzīves vietā jau jebkurš apaug ar cilvēkiem, notikumiem, kas patērē laiku. Ierastajā vidē ir grūti dabūt pilnvērtīgi visu laiku tikai savam darbam. Lai kā, mājās dzīvodams, gribētu aizvērt durvis, notikumi tik un tā ielauzīsies iekšā. Šeit tas notiek daudz vienkāršāk. Šajās septiņās istabiņās rakstnieki tiešām aizver durvis – tas ir laiks, ko viņi iegūst. Redzu, ka viņi arī cits pie cita godīgi neiet istabiņās. Tie ir ļoti reti gadījumi. Rakstnieki saprot, kā tas notiek, zina – kolēģi strādā. Ja viņi grib cits citu satikt, tad nāk lejā, ēdamistabā. Te ir vieta kur satikties, izrunāties. Protams, viņi, te dzīvojot, iepazīstas, veidojas kontakti, attiecības, bet galvenais rādītājs ir tas, ka pēc tam mēs saņemam grāmatas, kuras ir tapušas šeit, Ventspils rakstnieku mājā.
– Kad tu man rādīji namu, pamanīju, ka tas ir ļoti kluss. Šobrīd te kāds dzīvo vai esat atpūtā?
– Pilns nams! Visas istabiņas aizņemtas. Tas ir ļoti normāli, ka ap šo laiku viss norit ļoti klusi. Rakstnieki strādā. Lielāka burzma ir no rīta, bet arī ne vienmēr, un vakaros. Vakaros diezgan daudzi iznāk ārā. Kaut kad jau ir arī jāēd. Lielākoties, rakstnieki to dara tepat, mūsu virtuvē, kur ir visas iespējas pašam sev kaut ko pagatavot, arī ja neesi īpaši liels kulinārs. Ir bijis tā, ka neredzam rakstnieku divas nedēļas un tad sākam satraukties, bet izrādās, ka viņš ir absolūti laimīgs, strādā naktīs un iznāk no istabiņas tad, kad visi guļ un mēs esam aizgājuši mājās.
– Kas vairāk izmanto rakstnieku māju – Latvijas autori vai ārzemnieki?
– Visi! Kad pirms kāda laika skaitījām, iznāca, ka pie mums bijuši rakstnieki no sešdesmit valstīm. Tagad droši vien jau būs vairāk. Ir tā, ka Latvijas autoriem mēs atstājam tā sauktās kvotas – divas vai vairāk vietas mēnesī rezervējam viņiem, lai nebūtu tā, ka te dzīvo tikai ārzemnieki. Viņi brauc ārkārtīgi daudz, mūsu ekspertiem ir ko noņemties. Manuprāt, viņi atsaka vairāk nekā pusei pretendentu, jo vienkārši nav iespējams tik daudz uzņemt. Tagad esam uzlikuši arī tādu šķērsli kā viena izdota grāmata, kāda pirms tam nebija, bet arī tas šo plūsmu neko daudz neierobežo.
– Ko rakstnieku namam dod sadarbība ar ārzemju autoriem?
– Es nedomāju, ka tas kaut ko dod namam. Tas dod latviešu literatūrai, Latvijai. Savā ziņā mēs arī esam tāds Latvijas institūts. Un tas, ko ārzemju rakstnieki šeit dabū, – viņi dabū Latviju. Arī pilsētai šajā ziņā ir jāsaka paldies. Ja tu brauc uz mazu Ziemeļeiropas valstiņu, turklāt brauc ne jau uz galvaspilsētu, tās domas jau galvā rosās visādas. Nu labi, mums vairs neprasa – vai te ir elektrība. Sākumā daži ne to vien vaicāja. Par internetu gan viņi vēl šad tad apjautājas. Bet, kad atbrauc un redz mūsu interneta iespējas, tad ir ārkārtīgi izbrīnīti. Arī pilsēta ir sakārtota, labvēlīga, klusa. Vietējiem varbūt šis klusums ne vienmēr liekas patīkams, bet ārzemniekiem tas patīk, jo to jau viņi visbiežāk arī meklē. Jūra, kas patīk visiem, ziedi, kārtība, tas, ka tirgus ir tepat blakus. Ārzemnieki ir laimīgi. Un brīnās. Nerunāsim par sēnēm, bet par kartupeļiem, kuriem, izrādās, ir dažādas šķirnes un pārdevējs piedāvā, kam tos izmantot – zupai, putrai vai cepšanai.
Latviešu literatūrai tas arī ir nozīmīgi. Nevar jau vienmēr prognozēt, kas no tā visa iznāks, bet, ja jau ārzemnieki brauc, tad zināma interese par reģionu viņiem ir. Ļoti daudzi labi projekti: grāmatas, tulkojumi ir aizsākušies tieši šādā ceļā. Arī savstarpējie kontakti.
– Kas ir Sudraba tintnīca?
– Sudraba tintnīcas ideja patiesībā nākusi mantojumā no Aleksandra Čaka muzeja, kur strādāju agrāk. Mums toreiz likās, ka vajadzētu ar Rīgas domi nodibināt kādu literāru balvu, lai piesaistītu rakstniekus Rīgai. Čaka muzejs jau bija pirmais muzejs, kas piederēja nevis valstij, bet Rīgai kā pilsētai. Atnākot uz Ventspili, paņēmu šo iniciatīvu līdzi uz rakstnieku māju. Tā ir balva, ko piešķiram reizi divos gados kopā ar Ventspils domi. Tai ir arī naudas segums. Sudraba tintnīca tāpēc, ka rakstnieku mājas priekšā ir tāds vides objekts. Balvu pasniedz par šajā mājā daļēji vai pilnībā tapušu grāmatu, kas ir pēc tam izdota. Tā var būt dzeja, proza vai tulkojums. Katru gadu pilsēta piešķir arī divas izcilības stipendijas. Vienu rakstniekam ar nopelniem, kas varbūt vairs nemaz nav tik ļoti aktīvs, – viņš var strādāt rakstnieku mājā un saņem lielāku stipendiju. Otru piešķir jaunam autoram, kurš varbūt tikai sāk spert pirmos soļus literatūrā, jo Ventspils ir pilsēta ar rītdienu.
Man vienmēr svarīgi licies tas, ka mēs varam ataicināt šeit tos rakstniekus, kuriem padomju laikā varbūt nebija tādu iespēju, kādas ir tagad. Te ir braukuši un bijuši ļoti priecīgi daudzi – Imants Auziņš, Māra Svīre, Olga Lisovska, Valdis Bisenieks. Par to man ir milzīgs gandarījums.
– Vai rakstnieki, kas te brauc, rīko arī kādus radošos vakarus, iesaistoties vietējā kultūras dzīvē?
– Jā, protams, gandrīz visi! Gan tad, kad viņi te dzīvo, gan tad, kad bibliotēka rīko rakstnieku tikšanās. Ventspilnieki dabū krējumu šajā ziņā. Mēs paši arī rīkojam. Grāmatu atvēršanas, tikšanās ar autoriem. Ne tikai ar latviešiem, bet arī ar ārzemniekiem. Esam izdomājuši arī tādu formātu kā video intervijas. Mēs intervējam interesantākos viesus, šīs sarunas var noskatīties mūsu mājaslapā un satori.lv. Bet viesi no šejienes aizved uz mājām ļoti labas ziņas. Tā ir iznācis, ka esam vieta, no kurienes burtiski staro pozitīvisms, pozitīvas ziņas par Latviju. Reizēm paši brīnāmies. Sēž francūži mūsu mazajā dārziņā, prasām – kā klājas. Viņi atbild – kā paradīzē. Ir pierādījies, ka šī senā māja mūs veiksmīgi pieņēmusi. Vai varbūt mēs esam pieradinājuši veco rātsnamu. Cilvēki te labi guļ un daudz strādā. To apgalvo gandrīz visi, ka te var uzrakstīt divas trīs reizes vairāk nekā ikdienas dzīvē. Protams, tas ir arī tāpēc, ka te laiks pieder pilnībā viņiem pašiem. Rakstnieki var celties, kad grib, strādāt naktīs, neviens viņiem netraucē. Māja palīdz.
– Kā jūs māju uzturat?
– Mums ir valsts finansējums. Tas ir mājas uzturēšanas budžets – algas, komunālie maksājumi un tādas praktiskas lietas. Pilsēta mūs nedrīkst finansēt pēc likuma, jo esam SIA, tomēr Ventspils mums daudz palīdz. Mums ir ļoti izdevīgi īres nosacījumi, pilsēta piedalās mājas uzturēšanā. Runājot par mājas desmitgadi, kas būs 2016. gadā, pilsēta domā, kā to sakopt un pielabot. Radošajām lietām mēs meklējam naudu dažādos fondos un konkursos – ir Valsts kultūrkapitāla fonds, ziemeļvalstu institūcijas, ir sīkāki sadarbības partneri, bet arī tas ir ļoti būtiski. Piemēram, kopš tā laika, kad pie mums viesojās ASV vēstniece, vēstniecība apņēmās, ka segs ceļa izdevumus saviem rakstniekiem.
– Vai ir arī ārzemju autori, kuri te padzīvo un pēc tam savos darbos piemin Latviju?
– Pazīstamais franču rakstnieks Klods Dinetons šeit rakstīja romānu par Napoleona karagājienu uz Krieviju. Noskaidrojām, ka tā vieta Latvijā ir kaut kur pie Ķekavas. Viņš ir tāds vecāks vīrs. Ieva, mana kolēģe, brauca viņam līdzi rādīt, kur tas atrodas. Līdz ar to romānā parādījās jauns tēls – latviešu meitene Ieva. Latvija, pateicoties Ventspilij, parādās daudzos romānos, arī dzejā. Mēs varam būt priecīgi kā valsts, ka tā notiek. Grāmatās, kas te tapušas, bez šaubām, ir jāievieto arī mūsu logo, bet Latvija ienāk arī šo darbu lappusēs. Nav jau tikai ārzemnieki vien. Paskaties – tagad pat Berelim romānā ir Ventspils, Gundegai Repšei tūlīt būs Ventspils.
– Kā ar latviešu rakstniekiem – viņi savā starpā komunicē?
– Protams, viņi mūsu māju sāk uztvert personiski. Un tas ir visskaistākais, ko esam piedzīvojuši. Tā ir personiska vieta! Uz šejieni brauc līdzīgi kā uz kādu savu lauku māju. Viņiem ir būtiski, vai ar kaķi viss kārtībā, vai dārzā ir kaut kas jauns izaudzis. Nerunājot nemaz par to, ka te jau bijušas divas kāzas. Šeit veidojas arī interesantas kompānijas. Ļoti negaidīti satiekas cilvēki, jo mēs jau nekādi nevaram noorganizēt, kurā brīdī kurš ar kuru vienlaikus uzturēsies rakstnieku mājā. Kārtis sakrīt ļoti dažādi. Viņi atbrauc, satiekas, un reizēm veidojas fantastiskas kompānijas. Arī latviešu rakstnieki, kuri, protams, zina cits par citu, ne vienmēr ir personiski pazīstami.
Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja
Starptautiskie partneri: