Astotajā maijā savu ceļu pie skatītājiem sāka pēdējais šīs sezonas jauniestudējums LNO – Džakomo Pučīni Vīlas, kas komplektā ar ironisko komēdiju Džanni Skiki veido divu gan tematiski, gan stilistiski atšķirīgu viencēlienu diptihu.
Abas operas tapušas teju ar vairāk nekā 30 gadu starpību – Vīlas sarakstītas 1883. gadā un ir pirmā Pučīni opera, savukārt komiskā opera Džanni Skiki sacerēta 1917. gadā, īstenojot tādu formas eksperimentu operā kā vairākas operas vienā vakarā. Tradicionāli Džanni Skiki tiek spēlēts kā noslēdzošais viencēliens triptihā pēc Apmetņa un Māsas Andželikas. Arī Latvijas Nacionālajā operā Pučīni triptihs iestudēts pirms pieciem gadiem. Līdz ar to Džanni Skiki šosezon klasificējams kā atjaunojums.
Sava reāllaika kompaktuma dēļ pirms simt gadiem atrastā viencēliena forma šķiet piemērota mūsdienu skatītājam, ko biedē Verdi vai Vāgnera operu dievišķie garumi. Diemžēl kaut kas nelāgs noticis ar LNO mārketinga kapacitāti piepildīt teātri, jo otrajā pirmizrādē 9. maija vakarā zāle bija pustukša, lai neteiktu, ka gandrīz bīstami tukša pirmizrādei – parterā to vēl nemanīja tik uzkrītoši, bet beletāžā un balkonos aiz pirmajām rindām cēli klusēja krēslu sarkanais samts. Likteņa ironija, bet šoreiz veselības izspēlētu joku iniciētas solistu maiņas rezultātā tieši tovakar Annas lomu Vīlās dziedāja neviens cits kā Inga Kalna, kuras viesizrādes parasti ir pārpildītas.
Muzikāli Vīlās var saklausīt Pučīni aizrautību ar Vāgnera mūziku. Krāšņa instrumentācija, vadmotīvu dramaturģija bagātīgā orķestrī, kā arī atblāzmas no sākotnējām karjeras iecerēm baznīcas mūzikā, piemēram, lūgšanas korī. Izgaismojas komponista melodiķa talants, tomēr Vīlas nevar uzskatīt par opermūzikas šedevru. Iespējams, tāpēc šī opera drusku garlaikoja un laiks ritēja kā palēninātā filmā, gaidot, kamēr orķestris visnotaļ atzīstamā kvalitātē Modesta Pitrena meistarīgajā virsvadībā izspēlēs partitūru. Evija Martinsone pirmizrādē skanēja satraukti, un to var saprast, ja negaidīti jāstartē pirmajā sastāvā, savukārt viestenors Ēriks Fennels vokāli atstāja blāvu iespaidu. Tembrāli un aktieriski 8. maija izrādē interesantākais dziedātājs bija zviedru baritons Kosma Ranuers, kurš īsteni uzplauka kā apsviedīgais kovbojs Džanni Skiki vakara otrajā daļā.
Savukārt otrajā pirmizrādē Ingas Kalnas un Raimonda Bramaņa duets ļāva daudz spilgtāk sadzirdēt Pučīni melodiskās harmonijas un muzikālo dramaturģiju. Pučīni iecere par libretā izlaisto, bet attīstības ziņā izšķirošo notikumu pārstāstu par Roberto krišanu sirēnaspavedinātājas nagos Maincā, ko režisors risina, liekot skatītājiem lasīt uz ekrāna projicētu tekstu, nolasās drīzāk kā nepieciešamība aiz priekškara pārbūvēt skatuvi, nevis nodrošina fabulas loģiku, kurā tāpat ir gana daudz balto plankumu. Saderināto balle izskatās pēc bērēm, baisu priekšnojautu frustrācijā nonākušās Annas un pusapsēstā un līdz ausīm slimīgi smaidošā balto liliju bruņinieka Roberto portretējums panāk maksimālu atsvešinājumu jeb skatu no malas bez iespējām identificēties ar varoņiem un kaut ko līdzpārdzīvot.
Sižeta līmenī Vīlas ir sarežģīts uzdevums mūsdienu iestudējumam, jo pieskaras mistikai – vīlas ir dienvidslāvu folklorā un mitoloģijā sakņota viduslaiku leģenda, ko romantisma laikmetā atdzīvina Heinrihs Heine un Viktors Igo, par pamesto, pievilto un aiz bēdām mirušo līgavu gariem, kas meklē atriebību, naktīs ievilinot mežā un līdz nāvei nodancinot neuzticīgos jaunekļus. Sev raksturīgā veidā režisors Viesturs Kairišs, liekot lietā ironiju un pat grotesku – viņa versijā vīlas ir līgavu kleitās tērptas vecenes – puķu tirgotājas (lielisks nedziedošo aktrišu ansamblis) – piezemē visa veida mistiku līdz neirastēniskas izcelsmes šausmu stāstiņam, ko pastiprina stilizētā film noir estētikā veidotā Reiņa Dzudzilo scenogrāfija un pasteļtoņu koķetērija ar melnbalto krāsu salikumu Kristas Dzudzilo kostīmos. Operas finālā mirusī Anna ar tēraudpelēku seju, ārprātīgu smaidu un šķērēm rokās jau ir īsts Adamsu ģimenes personāžs.
Džanni Skiki ir mēģinājums otrreiz iekāpt tajā pašā upē, tāpēc iznāk tāds mazliet uzsildītas zupas efekts (lai arī dažas zupas uzsildītas kļūst tikai labākas). Krietno devu ironijas, kas ir šajā komēdijā, paspilgtina dziedātāju aktierspēle, lai gan dažviet šķobīšanās un gorīšanās šķiet pārspīlēta un ne tik smieklīga kā gribētos. Izbārstītā zeme zaudējusi savu caurviju semantiku, kāda tai bija Triptihā, bet jaunu īsti nav ieguvusi. Ieva Kepe kā neatņemama Kairiša iestudēto izrāžu sastāvdaļa mēmajos tēlos sāk kļūt pārāk uzkrītoša, lai gan jāpiekrīt, ka izteiksmīgāku mirēju iedomāties grūti. Muzikāli priecēja vokāli un aktieriski pārliecinošais krievu tenors Staņislavs Ļeontjevs un jau minētais Kosma Ranuers pirmajā sastāvā, taču īpaši gribas atzīmēt Armandu Siliņu titullomā otrajā sastāvā – ja nu reiz raksturloma, kur izpausties, tad Džanni Skiki ir šim baritonam īstais ampluā. Inga Šļubovska abos vakaros guva publikas aplausus ar superpopulāro Lauretas āriju O, mio babbino caro, kuras muzikālajā lasījumā dziedātājai tomēr vēl ir uz ko tiekties. Aktieriski, protams, epizode, ko Laureta izspēlē ārijas laikā, ir viena no izrādes naglām.
Rīgas Operas festivāls šogad ritēs Pučīni zīmē. Vīlas un Džanni Skiki ļaus iepazīt atšķirīgu Pučīni no tā, ko publika pazīst pēc Toskas vai Madamas Butterfly. Daudzveidība, kā zināms, bagātina. It kā ir visi nepieciešamie priekšnoteikumi, lai šis diptihs paliktu LNO repertuārā ilgāku laiku. Jācer, ka to nepiemeklēs Prokofjeva Mīlas uz trim apelsīniem liktenis, kad izrādi noņem no repertuāra, jo «cilvēki nenāk». Cerams, ka otrās pirmizrādes mazapmeklētība bija sagadīšanās.