KULTŪRA: Unikāls Ludzas igauņu pasaku izdevums

Šis ir lielisks jaunums visiem tiem, kas ciena etnogrāfiski precīzas un neizskaistinātas pasakas – tādas, kādas tās folkloras vācēji pierakstījuši, klausoties teicēju stāstījumu.

Apgāds Mansards laidis klajā Guntara Godiņa no igauņu valodas tulkotās Ludzas igauņu pasakas. Grāmata priecēs Latvijas vēstures cienītājus, jo tajā ir ne vien pašas pasakas, bet arī Ulda Baloža, Guntara Godiņa priekšvārdi, komentāri un Inges Annomas Paskaidrojumi pie komentāriem.

Jautāts, kā tad īsti igauņi nonāca Ludzā, Guntars Godiņš stāsta, ka esot daudz un dažādu leģendu, kā tas noticis. Pastāv pieņēmums, ka tas noticis 16./17. gadsimtā saistībā ar Ziemeļu kara notikumiem. Citi domā, ka igauņi atnākuši daudz vēlāk. Tas esot noticis 18./19. gadsimtā katoļticības iespaidā. Var jau minēt visādi, bet rezultātā tad, kad Oskars Kallass (1868–1946) nonāca Ludzā un pirmoreiz pierakstīja Ludzas igauņu pasakas, tur dzīvoja ap piectūkstoš igauņu. Jāņem vērā, ka šie igauņi runāja dienvidigauņu valodā (Veru apkaime) ar latgaliešu un latviešu valodas piejaukumu.

Ar Oskara Kallasa darbošanos nekas nav apstājies. Igaunijā izdoti vairāki pasaku apkopojumi, tapuši raksti par Ludzas igauņu valodas īpatnībām. Ludzas igauņu pasakas vācis arī Pauloprīts Volaine, savukārt citi pētnieki – Heiki Ojansū un Augusts Sangs – interesējušies arī par Ludzas igauņu valodas specifiskajām formām. Dažubrīd šajā pētniecībā netrūcis arī traģikomisku šķēršļu. Tā, piemēram, pēc Ulmaņa apvērsuma pētnieks Pauloprīts Volaine, kurš rūpējies par igauņu identitātes stiprināšanu, Latvijā ticis pasludināts par persona non grata un izraidīts no valsts. Viņš varējis turpināt pētījumus vien padomju laikos, kad tie bijuši ierobežoti citu iemeslu dēļ.

Guntars Godiņš stāsta, ka laika gaitā Ludzas igauņi pakāpeniski asimilējušies – pārlatviskojušies, pārkrievojušies. Pēdējais Ludzas igauņu valodas pratējs aizgājis mūžībā 2006. gadā. Tulkotājs savā darbā izmantojis literāri neapstrādāto pasaku variantu – tieši tādu, kā to pierakstījuši pasaku vācēji. Teksti pamatā gan esot igauņu literārajā valodā, tomēr tajos saglabāti interesanti frazeoloģismi un vārdi dialektā. Guntars Godiņš norāda arī to, ka šajā krājumā nav tikai tīri igauņu pasaku sižeti, te jūtama arī romu, latviešu, krievu pasaku sižetu ietekme un mijiedarbība. Tomēr bijis interesanti vērot atšķirīgos elementus Ludzas igauņu pasakās.

Savukārt lasītājiem jāņem vērā, ka pasakas nav izskaistinātas. Dažas no tām ir diezgan rupjas, citās atspoguļojas pasakās mītošie kanibālisma elementi, tāpēc šo grāmatu varbūt nevajadzētu lasīt priekšā maziem bērniem – izdevums ir ar etnogrāfisku vērtību.