Tā lepni teic apmēram 2000 Kurzemes ziemeļrietumu daļā mītošie ļaudis, kuru tradīcijas ir tik spilgtas un unikālas, ka 2009. gadā tika iekļautas UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Diemžēl šo statusu, kas paredz tūlītēju rīcību šīs kultūrtelpas saglabāšanā un pārmantošanai nākamajām paaudzēm, palīdz noturēt vien pašvaldība, skola un vietējie entuziasti, jo valsts atbalsta nav.
Alsungā jeb Alšvangā, kā savulaik šo vietu sauca (kuršu valodā tas nozīmē alkšņu līdums), mīt dižie suiti, Jūrkalnē – maģie, bet Basos un Gudeniekos – krētainie. Kāpēc tā? Nu dižie un maģie vēl būtu skaidrs: lielie, kas mīt centrā jeb Alsungā, un mazie jeb jūras ļaudis. Bet krētainie? Tie esot bijuši labi zirgu audzētāji, un to rumaki izcēlušies ar biezām un garām krētēm jeb krēpēm. Runā, ka pašiem saimniekiem ar’ bijuši tādi gari mati kā krēpes. Vārdu sakot, krēpainie suiti. Tā Neatkarīgajai zinājās teikt vairāki alsundznieki. Re, nu – it kā viena kopiena un tomēr – ar atšķirībām. Iespējams, tāpēc mazliet katrs par sevi. Tā nu iznāca, ka novadu reformā Alsungas suiti palika lepnā vientulībā (izveidojot otru mazāko novadu Latvijā), jo Gudenieki aizgāja pie Kuldīgas, bet jūrkalnieši – pie Ventspils novada. Un tomēr – lai kā nebūtu ar tām robežām, viņus vieno valodas īpatnības, pašerpais un pašapzinīgais raksturs, košie tautas tērpi, burdona dziedāšana, tradīcijas. Īsi sakot – suitiskā identitāte.
Sava pašvaldība
To uzsver arī bijušais novada vadītājs Grigorijs Rozentāls, kurš ir liels suitu patriots. Kā tad ne, jo te ir dzimis un audzis, no mātes puses visi esot riktīgi suiti. Dzīvojot savas dzimtas mājās – nu jau piektajā paaudzē. Viņš piekrīt, ka daudz kas jau ir zudis, arī
suitenieku runa pietuvinājusies literārajai valodai, tik aprautās galotnes, platais «ē» darbības vārdu nenotieksmē un dažs sulīgāks vārds liecina par lingvistisko mantojumu. «Diemžēl ne pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, ne padomju gados īpatnību saglabāšana nešķita vajadzīga. Patiesībā tas ir brīnums, ka viena neliela katoļticīgo saliņa, kur mīt apmēram 2000 iedzīvotāju (pirms kara 10000), spējusi izdzīvot. Aizbrauciet uz Pļavniekiem – tur pāris blokmājās mājo tikpat daudz. Bet viņiem nav ne savas identitātes, ne kultūras, ne dziesmu, ne ticējumu, ne baznīcas tradīciju. Mums tas ir,» lepni saka G. Rozentāls, piebilstot, ka viņam esot svarīgi, lai suiti arī turpmāk nebūtu tikai ieraksts vēstures grāmatā, bet dzīvi ļaudis ar savu kultūras bagāžu.
Pirms sešiem gadiem, kad bijušas runas, ka novadu reformu rezultātā vietējā pašvaldība te varētu pazust, G. Rozentāls bijis to entuziastu vidū, kas bija pret suitu ieplūdināšanu citos novados: «Tas nozīmētu, ka mēs zaudējam savu lemjošo, politiku veidojošo, nodokļus sadalošo vienību. Tas noteikti nenāktu par labu mūsu identitātei.» Lai vēl kā stiprinātu savu novadu, un, zinot, ka tur, galvaspilsētā, nevienam suitu lietas neuztrauc, radusies ideja par suitu kultūrtelpas iekļaušanu UNESCO. Vispirms aizbraukuši pie igauņiem, lai noskaidrotu, kā viņiem izdevies to izdarīt ar setu etnosu, kas mīt Dienvidigaunijā. Tur attieksme pret mazajiem etnosiem, salīdzinot ar Latviju, esot kā diena pret nakti, jo tur tos ļoti atbalstot. Latvija uz to vienmēr skatījusies piesardzīgi un pragmatiski – ā, suiti grib savu statusu, tad jau lībieši, latgalieši un vēl citi gribēs to pašu. Lieki kreņķi vien! «Tad nu sākām šajā virzienā strādāt – izstrādājām pieteikumu, ar Kultūrkapitāla atbalstu uzņēmām filmu un sataisījām desmit bilžu. Domājām – mums būs sekotāji, bet nekā. Paradoksāli, jo tas neprasa nemaz tik daudz pūļu.»
Diemžēl pēc tam, kad dabūjuši statusu, no valsts nesekojusi nekāda reakcija. «Kultūras un izglītības ministrija atbild – bet jūs paši to gribējāt. Ja nevarat pavilkt, tad atsakieties no tā. To mēs negatavojamies darīt, un tāpēc – cik varam, tik darām,» uzsver bijušais novada mērs. Lūk, toreiz, lai dabūtu savu novadu, suiti pat devušies piketēt pie valdības nama. Paziņojuši, ka tad – ja nebūs Alsungas novada, tad suiti pasludinās neatkarību no Latvijas. Ziņa aizgājusi krievu portālos, un sācies īsts ļembasts. Lai nu kā arī nebūtu, tomēr tas palīdzējis izsist savu novadu. «Diemžēl tā ir – ja traci netaisi, tevi nesadzird. Tagad pat – izdomājuši, ka Eiropas naudas vairāk vajag lielajām pašvaldībām – attīstības centriem. Mēs tātad esam bezperspektīvā teritorija. Vai tas nozīmē, ka šejeniešiem jāpārceļas uz Rīgu vai citām lielajām pilsētām?» neizpratni pauž G. Rozentāls, ar rūgtumu secinot, ka mazajiem vienmēr bijis jācīnās, lai pierādītu savas tiesības pastāvēt.
Novadu mācība
Lai jaunajos stiprinātu savu piederību novadam, skolā viņi apgūst novadu mācību.
Nu to izdarīt palīdz pērn iznākusī grāmata Suitu novada mācība, kura tapusi ar Latvijas un Igaunijas pārrobežu sadarbības programmas finansējumu, sadarbojoties ar novada pašvaldību. Materiālus veidojuši vietējie pedagogi – ģeogrāfijas, vēstures, vizuālās mākslas, mājturības. Informāciju smēlušies gan no muzeja krājumiem, gan vietējo ļaužu stāstiem, gan arī no Janīnas Kursītes vadīto ekspedīciju vākuma. «Mācību standartā pie konkrētiem tematiem esam iestrādājuši sadaļas par novada mācību. Skolā tā tiek apgūta
4., 5. un 6. klasēs, taču tas nebūt nenozīmē, ka citās klasēs un pat pirmsskolas bērniem nekā nav (pirms kāda laika mazajiem izdevām Suitu Miķelīša mazo ābeci). Materiālu klāsts ir bagātīgs! Un kur tad vēl ikgadējie svētki – Lieldienas, Miķeļdiena, Ziemassvētki, kad to visu var īpaši akcentēt,» stāsta Alsungas vidusskolas direktores vietniece mācību darbā Aīda Vanaga, uzsverot, ka ļoti būtiski ir tas, ka daudzās ģimenēs tradīcijas vēl tiek uzturētas dzīvas.
To, ka tā ir, apliecina arī saruna ar skolēniem – kad vaicāju, ar ko var lepoties Alsunga, viņi cits caur citu sauc: sklandrauši, īpašā saldskābmaize, suitu mēle, tautastērpi un Suitu sievas. Un, protams, burdona dziedāšana. Kāda tā ir – vai var parādīt? Skolotāja Ligita Stašaite iejūtas teicējas lomā, un viena no meitenēm atkārto viņas saukto, bet pārējie velk līdzi – ēo. Skan labi! Vai mājās arī tā kāds vēl dzied? Pāris bērni māj ar galvu. Vai suitiski arī runā? Nu galotnes norauj, ir kādi savi vārdi, bet vispār jau ne. Kā vēl kopj tradīcijas? Dejo tautiskās dejas, dzied Suitiņos. Mājās vēl dažiem saglabājušies senie audekli, tērpi un lādes.
Kādu daļu no tā var redzēt arī Alsungas Vēstures muzejā – vecajā skolas ēkā. Tā vadītāju Ingu Bredovsku, kas pati ir no Basiem, Neatkarīgā satiek, kārtojot kopā ar Alsungas Sv. Miķeļa Romas katoļu draudzes priesteri Andri Vasiļevski jauno ekspozīciju – ar mācītāju tērpiem, grāmatām un citām relikvijām. Blakus telpā izkārtotas dažādu gadu kāzu kleitas, bet ēkas otrā pusē var aplūkot 20. gadsimta sākuma dzīvojamo istabu un virtuvi ar visām tā laika uzpariktēm un tērpiem. To visu izdevies apkopot, pateicoties suitu taupīgumam un krāšanas garam, pasmaida mācītājs. Muzeja vadītāja rāda senās drānas, kuru trakās krāsas un nosaukumi arī ko pauž no suitu savdabju gara: lindruki, vamzis, villaines – mēlenes, aizsitenes, dižie kuģenieki ar garajām praņām (bārkstīm), zīdstrīpa, govs kuņģis (raksti veidoti kā govs kuņģa kambari), un kur tad vēl spangu vainagi, un vīriem – dižsvārki, bruslaki, ratene jeb kapūzene. «Lai kā nebūtu, spilgtās krāsas labi saskan un veido unikālu komplektu,» saka I. Bredovska, piebilzdama, ka tūrisma gadatirgū Balttour piedalījusies suitu tautas tērpā un kārtējo reizi brīnījusies, cik smagas drānas sievām bija jānes.
Suitu sievas
Lai aplūkotu šodienas novada ļaužu prasmes un rokdarbus, Neatkarīgā ielūkojās amatnieku veikaliņādarbnīcā Rija, ko vada Inga ŠēnaLaizāne, kam saknes ir maģajos suitos un kura dzied arī pazīstamajā folkloras ansamblī Suitu sievas, tāpēc tautas tērpu nākas it bieži valkāt. Alsunga noteikti esot tā vieta, kur šādi uzpucējušos ļaudis izdodas diezgan bieži redzēt. Viņa sarūpējusi arī vietējo gardumu – sklandraušus jeb, kā te saka, – suitraušus, ko cepusi Alsungas beķereja Suitu maize. Tas gan katrai saimniecei iznākot citādāks, jo katrai ir sava recepte un knifi. Tāpat ir ar rokdarbiem, ko te sagādājuši teju 70 čakli ļaudis no Alsungas, Gudeniekiem, Jūrkalnes. Ik gadu kā mājražotāji reģistrējoties divi trīs cilvēki. Kamēr runājamies, bodītē ienāk arī pircēju bariņš – no Liepājas ar ciemiņiem no Amerikas. Speciāli braukuši, lai te varētu iegādāties jaukas lietiņas, ko paņemt līdzi pāri okeānam. «Te jūti, ka lietām ir klāt roku siltums un vērtība,» atzīst viena no pircējām.
Savukārt bibliotekāre Ausma Caune vedina skatīt veselu stūri ar grāmatām un žurnāliem par un ap suitiem. Īpaši populāras esot suitenes – re, pašu Ručs jeb Marija Steimane – viena no vecākajām suitenēm, enerģiska un dzīvesspara pilna sieva. Tagad pazīstama arī no dokumentālās filmas Ručs un Norie (30. aprīlī bija filmas pirmizrāde). Tas ir stāsts par antropoloģijas studenti Norie Tsurutu no Japānas, kas atbrauca uz šejieni, lai pētītu suitu novadu, un iepazinās un sadraudzējās ar Ruču. Patiesībā jau daudzi novada ļaudis ir stāstu vērti, teic bibliotekāre, nopūzdamās – žēl, ka ļaužu skaits te, tāpat kā daudzviet laukos, aizvien sarūkot. Kad sākusi te strādāt, bijis apmēram 3000, tagad skaitoties 1500, bet šķiet, ka neesot ir tik.