KULTŪRA: Uzvaras maršals
Pēdējos gados izdotās grāmatas Krievijā un Ukrainā lieku reizi liecina, ka Otrā pasaules kara (bet Krievijā Lielā Tēvijas kara) uzvarētājs padomju pusē nebija Staļins, kā mums gadiem mēģina iestāstīt propaganda, bet gan maršals Žukovs.
Protams, daudzi to zina, bet atkārtot detaļas nekad nav lieki. Pēc masu tirāžā 2012. un 2014. gadā divos sējumos Krievijā izdotās enciklopēdijas Nošautā Sarkanās armijas elite. 1937.–1940. (Maskava, izd. Kučkovo Poļe, 2012 un 2014), kuras sastādītāji ir N. Černiševs un J. Černiševa, mēs vēlreiz pārliecināmies, ka Sarkanās armijas Augstākais virspavēlnieks Josifs Staļins un viņa sistēma laikā no 1937. līdz 1941. gadam ir pavēlējuši nošaut simtiem vai arī tūkstošiem savas armijas komandējošā sastāva augstākos komandierus. Īstenībā – ir pavēlēts izšaut šos cilvēkus kā zvērus vilku medībās un tieši kara priekšvakarā, kad Eiropā jau trako Hitlers. Nu ja – bet Staļins, sekodams Hitlera 1939. gada 1. septembra piemēram, īstenojot slepeno savstarpējo vienošanos, tā paša gada 17. septembrī arī iebrūk Polijā, tikai no «šīs puses». Otrais pasaules karš ir sācies ar abu diktatoru sazvērniecisko agresiju. Pat neprecīzi skaitot, es nāku pie secinājuma, ka starp nošautajiem augstākajiem komandieriem līdztekus krieviem, ukraiņiem, baltkrieviem, lietuviešiem, igauņiem, poļiem, vāciešiem, ebrejiem, gruzīniem, armēņiem, tatāriem, pat zviedriem ir vairāk nekā simts latviešu, kuri visaugstākajā līmenī komandēja Sarkanarmijas formējumus. Sarkanarmijas traģiskie zaudējumi kara sākumā, kad Hitlers jau bombardē padomju teritorijas, ir skaidrojami tieši ar padomju specdienestu realizēto augstāko kadru virsnieku plānveidīgu iznīcināšanu. Ne velti Staļina sabiedrotais Ādolfs Hitlers 1941. gada janvārī vērmahta galvenajā mītnē varēja teikt, ka iebrukums Padomju Savienībā ir loģiski nepieciešams un atlikt to nedrīkstot, jo «labāk to darīt tieši tagad, kad krievu armija ir palikusi bez vadības» (turpat – Kučkovo Poļe). Padomju maršals A. Vasiļevskis liecina, ka viens no Hitlera iemesliem sākt karu pret PSRS tieši 1941. gadā bija vācu reālais «novērtējums par to, kādā pakāpē ir veikta PSRS militāro kadru sagrāve» (N. Černiševs, J. Černiševa, turpat). Neesmu un negribu būt vēsturnieks, bet publicistiski dažus faktus der atgādināt tieši 8. un 9. maija gaisotnē, vadoties pēc Krievijā izlasāmo autoru vēsturē balstītās kritikas par Lielo Tēvijas karu, par nodevību, izmisumu, dramatismu, traģismu, traģikomēdiju, karjeriskām nenovīdībām padomju politiskās un militārās vadības vidū. Krieviski lasot publicistiskos izdevumus par karu, tajos skaidri un gaiši tiek pieminēts arī Baltijas liktenis. Piemēram, kamēr mēs Latvijā sapņojam par kādu tur 3. kanālu krieviem, varam taču lasīt, piemēram, Aleksa Gromova grāmatu Žukovs (izd. Harkova, Belgorod un Klub Semeinovo Dosuga, 2013), kurā pieietama arī Latvijas krievu grāmatnīcas. Autors spilgti attēlo sarkanarmiešos pamodušos zvēriskumu, kas kara apstākļos attīstījies padomju vadības īstenoto pirmskara komandieru slepkavošanas dēļ, kas novedis pie armijas sakāves, pazemojošās karavīru masveida krišanas gūstā, ienaidnieka nokļūšanas dziļi padomju teritorijā līdz Ļeņingradas aplenkšanai, līdz vāciešu ienākšanai Staļingradā. Karavīru bezjēdzīgā bojāeja ne tikai no pretinieku lodēm, bet arī no savējiem, kas šāva mugurā biedriem, ja tie atkāpās. Frontiniekus arestēja pat kara laikā, specdienesti, piemēram, izspiegoja sarkanarmiešus pēc vēsturiskās padomju – amerikāņu tikšanās pie Elbas. Kad Sarkanā armija pēc izmisīgi varonīgajām kaujām ar nemākulīgo komandieru izraisītajiem bezjēdzīgajiem upuriem tomēr spēra kāju uz Vācijas zemes, tad «personiskie rēķini ar fašistu režīmu, propagandas uzkarsētais efekts – plakāti un kino, arī Iļjas Ērenburga un citu pazīstamu rakstnieku uzsaukumi – «Nogalini vācieti!» – noveda ne tikai līdz tam, ka jāiznīcina ienaidnieki, bet arī visi vācu iedzīvotāji. Un padomju karavīri sāka atriebties, slepkavot, laupīt, izvarot». Tieši pēc zvēriskuma aprakstīšanas grāmatā autors atzīmē, ka Eiropā «pirmā no padomju karaspēka un aizmugures vienību marodierisma cieta Baltija» (turpat, 522. lpp.).
Ir lietderīgi atcerēties, ka pirmais Sarkanās armijas dezertieris ir tieši Augstākais virspavēlnieks Josifs Staļins, kurš pārsteigumā un izbīlī pazuda no tautas kādas deviņas vai desmit dienas, kad Hitlers iebruka Padomju Savienībā. Viņš pat uzreiz neticēja ziņai par Hitlera iebrukumu, teikdams, ka tā esot kādu «vācu ģenerāļu provokācija», un piebildis, ka Hitlers par notikušo nekā nezinot. Tikai pēc vācu sūtņa grāfa fon Šūlenberga tikšanās ar Molotovu, kurš, ieradies atpakaļ Kremlī, teicis: «Vācu valdība mums ir pieteikusi karu», Vadonis noticējis.
Pusotras nedēļas Staļins slēpās tā vietā, lai teiktu patriotisku un lietišķu uzrunu tautai. Tikai 30. jūnijā Staļina vietā to bija spiests darīt Molotovs.
Staļins visu mūžu nevarēja piedot maršalam Žukovam viņa kā Lielā Tēvijas kara uzvarētāja statusu. Par Uzvaras maršalu Žukovu uzskatīja padomju un citas tautas, arī sabiedroto armiju karavīri, ieskaitot Sabiedroto armiju virspavēlnieku amerikāņu ģenerāli Dvaitu Deividu Eizenhaueru, kuram ar Žukovu bija vissiltākās attiecības. Eizenhauers teicis Staļinam: «Mister Staļin, ja maršalam Žukovam gadījumā kādreiz neatrastos darbs jūsu zemē, mēs viņu pieņemtu pie sevis Holivudā...» Staļins šo joku nav sapratis.
...Tagad no Aleksa Gromova grāmatas mums ir zināma arī Staļina un Žukova telefonsaruna 1941. gada 4. decembrī kaujās par Maskavu: Žukovs, klausulē noklausījies Vadoni, atbildējis: «Manā priekšā ir divas pretinieka armijas. Es labāk zinu un lemju, kā rīkoties. Jūs tur varat izlikt savus alvas zaldātiņus, organizēt kaujas, ja jums pietiek laika.» (Tajā pašā laikā vai nu diplomātijas dēļ, vai arī patiesi Žukovs neuzskata Staļinu par analfabētu militārās lietās, īpaši taktikā.)
.. Varētu daudz apcerēt Žukova likteni gan kara laikā, gan pēc kara, kad viņu neieredzēja un vairākkārt degradēja no Augstākā virspavēlnieka vietnieka līdz kara apgabalu pavēlniekam, kādu bija daudz, te atkal ieceldami par aizsardzības ministru, te aizsūtīdami pensijā un ar ļaunu pieminēdami Uzvaras maršala centienus likvidēt poļitruku amatu, lai armija būtu neatkarīga.
Tagad, vērtējot sabiedroto armiju, tanī skaitā Sarkanās armijas uzvaru, Staļina portrets kā pirmā dezertiera simbols ir absolūti lieks un noraidāms. 1945. gada 24. jūnijā (tātad – Jāņos pēc latviešu kalendāra) Sarkanajā laukumā Uzvaras parādi labprāt būtu pieņēmis Augstākais virspavēlnieks Josifs Staļins, bet izrādījies, ka viņam kājas par īsu un viņš nespēj jāt, un, kā vēsta aculiecinieki, Vadonis parādes mēģinājumā no baltā zirga esot nokritis. Arī šā smieklīgā sīkuma dēļ Staļina naids pret Žukovu audzis augumā, tāpat kā bailes no saviem bijušajiem frontiniekiem, no kuriem varēja sagaidīt visu. Arī naidu pret savu Vadoni, kurš viņus bija nodevis, gan no muguras apšaudams, gan iznīcinādams gulagā (kaut vai vecāko leitnantu Aleksandru Solžeņicinu un tūkstošiem citu), gan slepus liekot noklausīties viņu sarunas un atmiņas par karu atbrīvotajā Eiropā un turienes cilvēku dzīvi. Te piebildīšu, ka bailēs no frontiniekiem tika izformēta arī latviešu gvardes divīzija, un, kad latviešu karavīri 50. gados bija spiesti nodot ieročus, viņi raudājuši. Kad latviešu frontinieki vēlāk pulcējās Blīdenes kapu vietās un citur pieminēt divīzijas kritušos, viņus izsekoja un par viņu noskaņojumu ziņoja iestādēm. Jo starp viņiem taču bija pirmie pēckara padomju Latvijas vadītāji, kas padomju normās izcēlās ar kreisiem ideāliem un nacionālismu reizē. Bet tas bija bīstami režīmam.
Ne velti kopš 1948. gada līdz 1965. gadam padomju tautai 9. maijā liedza brīvdienu, jo frontinieku pulcēšanās brīvdienā varēja izsaukt nevēlamas sekas. Arī Hruščovs neatjaunoja brīvdienu Uzvaras dienā, jo Kremlī toreiz notika iekšējas cīņas par varu, kurās Georgijs Žukovs, arestēdams Lavrentiju Pavloviču, gribēja līdz ar Beriju apcietināt arī Hruščovu un Bulgaņinu, kuri, tikai pēkšņi saprazdami, ka ar Beriju ir cauri, pārlavierējuši Žukova pusē. Tikai Brežņevs 1965. gadā 9. maiju iekrāsoja sarkanu, jo 20 gadu pēc kara zem ieročiem jau stāvēja jaunekļi, kas karu nebija piedzīvojuši. Taču arī Brežņevs nekautrējās degradēt Žukovu un pat gaidīja, lai Žukovs savos memuāros piemin pulkveža Brežņeva vārdu, kaut arī maršals Žukovs par tādu Brežņevu kara laikā nebija dzirdējis ne pušplēstas zilbes.
No vienas puses, dīvaina, no otras – tālredzīga, bet atklāta un viltīgi pareģojoša ir Staļina runa 1945. gada 28. martā, ko Kremļa Katrīnas zālē Vadonis teica pusdienās par godu populārajam Čehoslovākijas karalaiku trimdas valdības vadītājam Londonā Edvardam Benešam: «Visi slavē mūsu Sarkano armiju. Jā, tā ir to pelnījusi. Bet es gribētu, lai mūsu viesi, būdami apburti no Sarkanās armijas, pēc tam neviltos.
Pašreiz Sarkanajā armijā ir apmēram 12 miljoni cilvēku. Šie ļaudis ne tuvu nav eņģeļi. Šie ļaudis ir kļuvuši rupji kara laikā. Daudzi no viņiem ar kaujām ir nogājuši 200 kilometru no Staļingradas līdz Čehoslovākijas vidum. Viņi savā ceļā ir redzējuši daudz bēdu un zvērību. Tāpēc nebrīnieties, ja vairāki mūsu cilvēki jūsu zemē izturēsies ne tā, kā vajag. Mēs zinām, ka vairāki zemas apziņas zaldāti piesienas un apvaino meitenes un sievietes, veic visādas nejēdzības. Lai mūsu draugi čehoslovāki uzzina to jau tagad, lai šobrīd, būdami sajūsmā par mūsu Sarkano armiju, pēc tam neviltos tajā» (turpat, 2013).
Staļins apzinājās reizē atbrīvoto un reizē pakļauto tautu un valstu likteni pēc kariem. Viņš zināja, ka gandrīz uz katra sarkanarmieša lūpām dega vārds «Atmaksa» (Rasplata), ko vēl uzkurināja zvērīgā padomju propaganda, taču ne bez Staļina jezuītiskās dabas. Divpadsmit miljonu lielā armija bija gatava atriebties visiem pēc kārtas – nacistiem, mierīgajiem iedzīvotājiem, saviem poļitrukiem, gulagiem, savām soda vienībām, ļaunajam liktenim un dažs – Staļinam pašam.
Varu iedomāties, ko juta Josifs Staļins, kad pasaules priekšā, arī Sabiedroto armijas virspavēlnieka amerikāņu ģenerāļa Dvaita Deivida Eizenhauera priekšā (kurš, humoru cienot, bija piedāvājis savam kolēģim vietu Holivudā) lielo Uzvaras parādi balta zirga mugurā pieņem nevis virspavēlnieks, bet viņa vietnieks, izgājis frontes ugunis un elles, ieņēmis Berlīni no «šīs puses», pie reizes būdams īpašs sieviešu mīlulis un viņu greizsirdības bultu vairākkārt «nāvīgi sadzeltais» Uzvaras maršals. Arī visai skarbais, nežēlīgais, bet karavīrus saudzējošais, poļitrukus nīstošais, kā arī padomju nevainīgo un ne par ko ieslodzīto karagūstekņu sargeņģelis.