APRITĒ: Opera kā jauns vīns

«Šī sezona man pagājusi Latvijas zīmē, jo es salīdzinoši daudz laika pavadīju Rīgā – gan strādājot pie jauniestudējuma Valentīna, gan šobrīd gatavojot Annas lomu viencēlienā Vīlas,» saka slavenais latviešu soprāns Inga Kalna. Rīt, 8. maijā, Latvijas Nacionālajā operā īpašs notikums mūzikas gardēžiem –Inga Kalna dziedās pirmizrādē Džakomo Pučīni operā Vīlas.

Loma – luksuss

Jaunais uzvedums būs iespēja vienā vakarā iepazīt Džakomo Pučīni agrīno un vēlīno daiļradi – viencēliens Vīlas ir komponista pirmā opera un vienīgā, kurā līdzās viņam raksturīgajai melodrāmai parādās arī pārdabiskās pasaules tēli, savukārt komponista priekšpēdējais darbs Džanni Skiki ir vienīgā komiskā opera viņa daiļradē.

«Pučīni ir viens no pasaulē izcilākajiem melodistiem, viņa melodijas ir tik ļoti tiešas, valdzinošas, trauslas un varonīgas, Pučīni ir slavens ar spēju melodijā izteikt tik daudzas nokrāsas. Turklāt viņš savā mūzikā lieliski prot panākt psiholoģiskus raksturojumus, principā nav jāzina valoda, lai saprastu, par ko ir runa, jo mūzika ir tik pašsaprotama, ka teksts aiziet otrajā plānā,» uzskata Inga Kalna. Operu Vīlas Džakomo Pučīni 1883. gadā rakstīja viencēliena operu konkursam. Šis darbs stāsta par Annu un viņas līgavaini Robertu, kas nonāk kurtizānes apskāvienos. Anna tikmēr nomirst un vēlāk kopā ar citiem pieviltu sieviešu gariem – vīlām – atriebjas neuzticīgajam līgavainim. Soliste uzsver, ka ir būtiski zināt faktu, ka šī ir Pučīni pati pirmā opera, bet tas nenozīmē, ka tā jāskatās ar atlaidēm. «Šajā mūzikā var saklausīt šo to no agrīnā Džuzepes Verdi, šo to no vēlīnā Vinčenco Bellīni vai Gaetāno Doniceti, tomēr visā tajā jau jūtams Pučīni rokraksts,» uzskata Inga Kalna. Viņai vispār patīkot klausīties komponistu agrīnos darbus, tos viņa salīdzina ar jaunu vīnu. «Piemēram, božolē. Uz bordo ir jāgaida, tas ilgi fermentējas, tikai tad rodas tā īpatnējā garša, bet šī opera ir kā jauns vīns, kurā vēl vasaras saule jūtama. Tajā vēl nav dziļuma, kas piemīt vecam vīnam, bet tas ir ārkārtīgi patīkams,» saka Inga Kalna.

«Skaisto un pilnasinīgo» Annas lomu māksliniece sagatavojusi īpaši iestudējumam Rīgā. Protams, solisti domā par savu repertuāru, gadiem sastrādā un uzkrāj lomas, no kurām daudzas var izpildīt arī vēlāk. «Šo operu reti iestudē. Ir lomas, kas labi atmaksājas, ja tā var teikt – iemācies un drillē 10–15 gadus no vietas, bet ir lomas – luksuss, ko vari atļauties iemācīties vienkārši tāpēc, ka mūzika ļoti patīk,» atzīst soliste. Un viņa ir priecīga, ka šo pavasari varēja pavadīt dzimtenē, strādājot pie jauniestudējuma, kura pirmizrāde notiks teātrī, kurā pirms 20 gadiem sākusies viņas karjera. «Šai lomai līdzi nāca vairāki man pievilcīgi faktori. Turklāt Rīgā es nosvinēju savu dzimšanas dienu, ko nebiju varējusi atļauties vairāk nekā 10 gadus, un veselu mēnesi saviem vecākiem no rīta varēju teikt – labrīt.»

Valentīna un Valentīna

Pirms divām nedēļām Inga Kalna beidzot personiski iepazinās ar kinozinātnieci Valentīnu Freimani, kura ir prototips viņas atveidotajai lomai komponista Artura Maskata operā Valentīna. «Absolūti valdzinoša dāma ar humora pilnu un ironisku prātu, cilvēkus mīloša un daudz zinoša. Mani absolūti apbur viņas dzīvesprieks. Vairākums cilvēku, jo vecāki kļūst, jo īgnāki paliek, to var redzēt uz katra soļa, bet viņai tas, šķiet, gājis garām,» domā Inga Kalna. Īgnuma vairošanos viņa skaidro ar to, ka vairums cilvēku nesasniedz tos mērķus, ko paši sev nosprauduši, iespējams, sapņi bijuši tik milzīgi, ka nav bijis pa spēkam tos piepildīt. «Tā, protams, ir ļoti delikāta tēma – kādu sapni izvēlēties. Kā atšķirt reāli piepildāmu sapni no himeras, par ko ātri būtu jāaizmirst,» prāto Inga Kalna.

Solistei nav paslīdējušas garām arī diskusijas publiskajā telpā, vai operu Valentīna būtu jāved uz viesizrādēm Berlīnē (19. maijā to izrādīs Berlīnes Vācu operā), vai šo viesizrāžu izmaksas ir adekvātas. Soliste atgādina: «Opera ir visdārgākā māksla šajā pasaulē. Ja mēs atļaujamies valstī uzturēt operu, tad atļaujamies, ja gribam naudu krāt un izlietot citam nolūkam, tad operas nams jāslēdz, un viss.»

Inga Kalna nezina, kā šo operu – sižetu, režisora redzējumu – uztvers skatītāji vienā no pasaules kultūras metropolēm, bet ir pārliecināta, ka «mūzika cilvēkiem patiks, tā ir ārkārtīgi spēcīga». Jau daudzus gadus soliste dzīvo Vācijā un zina teikt, ka pēdējā laikā pieaugusi sabiedrības interese par Otrā pasaules kara sekām. «Pagājuši 70 gadi, ir izaugušas vairākas paaudzes, kas uz notikušo var paskatīties no citas puses.» Vienlaikus soliste neslēpj izbrīnu par to, ka opera Valentīna neizpelnījās Lielās mūzikas balvas žūrijas uzmanību. «Nesaprotu, kāpēc žūrija pagāja garām šim skaņdarbam. Vai tiešām nezinām, kā reaģēt uz šo operu? Tas tomēr ir notikums Latvijas mērogā.»

Skarbais klusums

«Es joprojām esmu brīvmāksliniece, bet es ne par ko nevaru žēloties,» smaidot saka Inga Kalna un piebilst, ka nu esot jāpiesit pie koka trīs reizes. Darba esot daudz, pēdējās divas sezonas esot bijušas tik raitas un saspringtas, ka nu gan esot nobriedusi kārtīgam atvaļinājumam. Un šāds brīdis viņas dzīvē atnākot reti, tāpēc par paziņojumu, ka šovasar viņa noteikti veltīšot laiku atpūtai, brīnījusies viņas ģimene – dzīvesbiedrs Vero un meita Lidija, kas gadiem ilgi sadzīvojuši ar domu, ka mammai atvaļinājums nav nekāds kārdinājums. «Vīrs teica, ka kopā ar mani esot gatavs darīt visu, esot gatavs pārdzīvot badu, karu un jebkādas likstas, tikai ne baudīt atvaļinājumu. Jo es esmu padomju laikā audzināts cilvēks, kuram ir iemācīts – kas nestrādā, tas nedabū ēst, tāpēc tajā brīdī, kad es pārstāju strādāt, es sāku justies pēc parazīta. Tomēr Dievs mani apveltījis ar gudru vīru, kurš parasti saka, lai es paņemot līdzi notis. Kamēr viņš ar meitu atpūtīsies, es varēšot mācīties lomu,» stāsta Inga Kalna. Nevarot vēl zināt, ko viņa domāšot augustā, kad ģimene dosies ceļojumā, bet šobrīd viņa sliecas uz «absolūtu atpūtu bez notīm». Ģimenes sapulcē jau izvēlēts virziens – Lielbritānija. «Mums patīk. Tur daba ir skarbāka, ne tik daiļrunīga kā Spānijā vai Grieķijā, bet, iespējams, tā ir līdzīga Latvijai, kas ļoti patīk manam vīram, viņš mēdz teikt, ka Latvijas dabā ir atrodams «skarbais klusums».»

Pērn Inga Kalna nepiedalījās slavenajā koncertā Dzimuši Rīgā, jo savai meitai Lidijai bija apsolījusi būt mājās viņas desmitajā dzimšanas dienā. Šovasar meita iesoļos tīņa vecumā, un mamma jau esot gatava šim, kā mēdz teikt, sarežģītajam vecumam. «Ne es, ne mans vīrs neesam rāmi cilvēki, mēs abi esam ar savu pipariņu, un tieši tāda ir mūsu meita,» smej Inga Kalna. Pats galvenais esot bērnu iemācīt domāt un analizēt, kāpēc kaut kas notiek tā, bet ne citādi, ka viss notiek likumsakarīgi. Vēl nevarot pateikt, vai operdziedātājas un jurista atvase izvēlēsies kādu no vecāku profesijām, bet jau esot skaidrs, ka Lidijai piemērota būs radoša profesija. «Vīramāte saka, ka man ir stipri gēni, ka mūsu ģimenē aug jauna māksliniece,» teic Inga Kalna.

Inga KALNA

• Soprāns

• Dzimusi 1972. gada 1. maijā Rīgā, kopā ar vīru advokātu Vero Kosanu un meitu Lidiju (10) dzīvo Hamburgā

• Latvijas Mūzikas akadēmijas muzikoloģijas (1994) un vokālās mākslas (1997) bakalaure, kā arī Lielbritānijas Karaliskās mūzikas akadēmijas Karalisko augstskolu operas fakultātes absolvente (DipRAM, Londona, 1999)

• Brīvmāksliniece, strādājusi Latvijas Nacionālajā operā (1995–1999), Hamburgas Valsts operā (1999–2007)

• Latvijas Lielās mūzikas balvas četrkārtēja laureāte (1995, 1998, 2002, 2014), Goldberg Operatic Prize (Lielbritānija, 1997) ieguvēja.

• Viņas repertuārā ir gandrīz visu slaveno Rietumeiropas komponistu operu liriskā soprāna partijas, kamermūzika un lielās formas skaņdarbi.