Pagājušās nedēļas nogalē Minhenē (Vācija) astoņdesmit deviņu gadu vecumā mūžības ceļos pēc sirdslēkmes aizgājusi 20. gadsimta baleta pasaules dīva Maija Pļisecka (20.11.1925 – 02.05.2015.)
Leģenda vēsta, ka savu pirmo Mirstošo gulbi viņa esot nodejojusi bada māktajā Sverdlovskā Otrā pasaules kara gados, kur kopā ar pamātes ģimeni atradusies evakuācijā. Savukārt 75. jubilejā viņa dejoja īpaši sev radītu Morisa Bežāra horeogrāfiju Ave Maija.
Balerīnas dzimtas stāsts ir vienlaikus baiss un padomju laikiem ikdienišķs. Viņas tēvu Mihailu Pļisecki, padomju diplomātu un saimniecisko darbinieku, kurš vadījis Špicbergenas Arktikugoļ ogļu ieguves trestu, par nodevību nošauj 1938. gadā, bet reabilitē Hruščova atkušņa laikā. Māte pēc vīra sodīšanas nonāk īpašā valsts ienaidnieku sievu nometnē. Divpadsmit gadus vecajai Maijai lemts skarbs liktenis – ievietošana kādā no militarizētajiem valsts nodevēju bērniem domātajiem bērnu namiem. Laimīga nejaušība – no tā topošo baleta zvaigzni izglābj slavenā Lielā teātra balerīna un ne mazāk slavenas mākslinieku dinastijas pārstāve Sulamīte Messerera – viņa pieņem drosmīgu lēmumu un adoptē meiteni. Savukārt Maijas īstā māte izdzīvo un 1941. gadā tiek atbrīvota no ieslodzījuma.
Kopš 1943. gada Maija Pļisecka ir Maskavas Lielā teātra balerīna, un šajā teātrī viņa nostrādā līdz 1990. gadam, kļūstot par vienu no visslavenākajām baleta zvaigznēm 20. gadsimtā ne vien bijušajā PSRS, bet arī, neraugoties uz dzelzs priekškaru, visā pasaulē. Viņas vārds ir spožs kultūras pasaules zīmols, plastikas un kustības grācijas simbols. Par godu Maijai Pļiseckai ir nosaukts 1984. gadā atklāts asteroīds ar kārtas numuru 4626 un balti rozā peoniju šķirne. Viņa ir saņēmusi neskaitāmus ārzemju ordeņus, goda titulus un apbalvojumus.
Lai gan padomju baleta prīma, visu iespējamo partijas prēmiju un pagodinājumu īpašniece, Maija Pļisecka nekad nav bijusi šī režīma piekritēja. Kopā ar akadēmiķi Andreju Saharovu viņa savulaik paraksta tā saukto divdesmit piecu kultūras darbinieku vēstuli PSKP ģenerālsekretāram Leonīdam Brežņevam, kurā aicina nepārskatīt tos partijas lēmumus, kas nosoda Staļina kultu. Vēstule nenonāk atklātībā, tomēr tā ietekmē vēsturi. Varas gaiteņos ieplānotā XX partijas kongresa lēmumu pārvērtēšana nenotiek, jo parakstītāji ir padomju kultūras smagsvari, lielākoties Staļina/Ļeņina prēmijas laureāti.
Kopš astoņdesmitajiem gadiem kopā ar vīru, komponistu Rodionu Ščedrinu Maija Pļisecka galvenokārt dzīvo ārzemēs, sadarbojoties ar dažādiem pasaulslaveniem baleta teātriem un kompānijām. Pēc PSRS sabrukuma Maija Pļisecka par savu mājvietu izvēlas Minheni (Vācija), periodiski atpūšoties arī savā vasarnīcā netālu no Traķu pils Lietuvā. Abiem ar vīru Rodionu Ščedrinu Lietuvas valdība kā vieniem no pirmajiem ārzemniekiem pēc neatkarības atjaunošanas piešķīra Lietuvas pilsonību. Interesanti, ka 1956. gadā Maijai Pļiseckai bijis īss, bet vētrains mīlas romāns ar Māri Liepu, tomēr skaistā baleta pāra laulība ilgusi tikai trīs mēnešus.
Stingrā saskaņā ar Maijas Pļiseckas testamentu, kas daļēji publiskots tagad, pēc viņas nāves, baleta prīma netiks apbedīta. Viņas pelni pacietīgi gaidīs brīdi, kad varēs apvienoties ar vīra Rodiona Ščedrina pelniem, un tad, balstoties uz pāra kopējo vēlēšanos, tie tiks izkaisīti virs Krievijas.