SARUNA: Attiecības ar laiku

«Kad rudenī iestudējām Romeo un Džuljetu, horeogrāfi Valentīna Turku un Leo Mujics, uzzinot, ka trim dejojošām balerīnām tiek dota iespēja veidot savus viencēlienus repertuāra izrādei, teica: «Jūs vispār apzināties, ko tas nozīmē? Miljona vērta iespēja!» To apzinos, bet galvenais tomēr ir – sevi neapgrūtināt ar liekām ilūzijām par panākumiem un pārāk nesatraukties par to, kā šo darbu uztvers kritika un publika,» saka baletdejotāja un nu arī diplomēta horeogrāfe Elza Leimane-Martinova. Šovakar Latvijas Nacionālajā operā notiks baleta jauniestudējuma Neiepazītās teritorijas pirmizrāde.

Izrādes veidotājas ir trīs jaunas horeogrāfes – Jevgeņija Trautmane (viencēliens Dziļumā), Elza Leimane-Martinova (Tikko) un Milana Komarova (Tuvāk ekvatoram). Iestudējuma kostīmu māksliniece ir Kristīne Pasternaka, video mākslinieks – Uģis Ezerietis, gaismu mākslinieks – Kārlis Kaupužs. Iestudējuma autores vairākas reizes savus darbus prezentējušas klasiskā un laikmetīgā baleta vakaros Iespējams..., kuros jau piecus gadus LNO baleta māksliniekiem ir iespēja pierādīt sevi horeogrāfu ampluā, bet šopavasar tas vainagojas ar repertuāra iestudējumu. «Tas ir triju sieviešu stāsts, rekonstruēts laikā, tas pārklājas un atkal saplūst vienā. Jo jūtu pasaule mums ir tik dažāda un vienlaikus – visiem līdzīga,» – tā savu debijas darbu horeogrāfijā raksturo Elza LeimaneMartinova. Viņas veidotajā viencēlienā Tikko dejos Viktorija Jansone, Baiba Kokina, Ieva Rācene, Aleksandrs Osadčijs, Ringolds Žigis un Arturs Sokolovs. Iestudējumā izmantota dažādu autoru mūzika, bet skaņdarbu Tikko komponējis Kaspars Kurdeko.

– Kas ir jūsu neiepazītās teritorijas?

– Tādas tās arī ir – neiepazītas teritorijas.

Gatavojot horeogrāfiju, man viss salikās pa plauktiem lēnām un pamazām, bet – ļoti skaidri. Bija daudz iedvesmas avotu, nesaistīti ar deju – izrādes, izstādes, ļoti daudz no Londonā redzētā. Esot Londonā, es skrienu no vietas uz otru, lai paspētu sasmelties impulsus. Spilgtu iespaidu man atstāja beļģu eksperimentālā teātra izrāde, kurā reālā laikā tika filmētas cilvēku rokas un pirksti, un mīlasstāsts tika izdzīvots ar astoņu kameru palīdzību, kurās varēja redzēt tikai pirkstu deju. Man ir dīvaina sajūta – skatos, piemēram, kādu Jaunā Rīgas teātra izrādi vai Kristiāna Boltanska izstādi Sirdspuksti, kas gada sākumā bija redzama Rīgā, un manī raisās idejas par kustību. Laikam to sauc par iedvesmu.

Mans darbs Tikko ir pietuvināts sieviešu pasaulei, tas balstīts uz sajūtām, ne prāta izkalkulēts, un es vēlētos, lai katrs skatītājs pats uzraksta savu stāstu. To veidojot, mani interesēja laiks, cilvēka dažādā izjūta par laiku, arī laika mainīgā un dziedējošā daba, protams, cilvēka attiecības ar laiku un laiks cilvēku attiecībās.

– Kurš no jūsu nosauktajiem laika aspektiem ir aktuāls jums personīgi?

– Plašs spektrs. Domāju, ikviens piedzīvojis to, ka cilvēkam nav ietekmes uz laiku.

– Domājot par dzīvi pēc baletdejotāja karjeras, daudzi mēdz studēt arī jurisprudenci, ekonomiku, bet jūs ar šo iestudējumu liekat punktu piecus gadus ilgušajām horeogrāfijas studijām. Vai ir jau plāni nākotnei, vai pagaidām studijas uztverat kā sevis pilnveidošanu?

– Nupat biju pēc pēdējās sekmju lapas (smaida). Protams, ka studijas bija lieliska iespēja padziļināt zināšanas profesijā, arī mazliet citādāk paraudzīties uz to. Zināms, ka mūsu profesijā karjera beidzas agri, neviens nav pasargāts no tā, ka karjera var aprauties ļoti strauji un negaidīti. Ir gudri un lietderīgi laikus plānot savu aiziešanu no skatuves, lai nav pēkšņas sajūtas: «Ko tagad darīt?» Nežēlīgi ir tas, ka baletdejotājs jau skolā tiek audzināts profesijai, viņam liek saprast, kam un kādai dzīvei tiek gatavots, viņš iegulda milzīgu laiku un enerģiju jau no bērna kājas, bet daudziem neizdodas ilgi būt uz skatuves.

Protams, studiju posms bija grūts, bija grūti sadalīt laiku starp teātri, braucieniem un vēl personisko dzīvi, dažreiz gribējās izņemt dokumentus, jo pašai šķita netaisnīgi tas, ka man vispār nebija brīvdienu, jo vienīgo brīvo dienu teātrī – pirmdienu – es pavadīju lekcijās. Pagaidām man ir tikai diploms, tas sniedz iespēju strādāt par pedagogu; es arī oficiāli drīkstēšu veidot horeogrāfijas, ja to gribēšu.

– Gribat?

– Horeogrāfs ir ļoti vientuļa profesija. Ārprātīgi vientuļa. Nezinu, man šķiet, ka pagaidām komfortabli jūtos apmēram desmit dejotāju kompānijā, pagaidām nevaru iedomāties, vai spētu nostāties 30–40 cilvēku lielas trupas priekšā. Man ir maiga daba, pagaidām.

Es arī nezinu, vai pēc kāda laika nesākšu studēt vēl kaut ko, maģistra grādu, iespējams, gribētu iegūt kultūras menedžmentā, bet tās ir tikai idejas.

– Vai 30 gadu sliekšņa pārkāpšana pērn jums bija fiziska un psiholoģiska robežšķirtne?

– Tas ir vecums, kad jāsāk baudīt dzīve un profesija. Mans pedagogs Modris Cers fantastiski pateica: «Nu redzi, tagad tu esi vecumā, kad visu māki un dari to labi.» Nodomāju, ka šādi vārdi mierina. Svarīgi ir tas, kā cilvēks skatās uz saviem 30 gadiem. Man šķiet, ka man patīk savs vecums, vienīgi mani sarūgtina tas, ka es vairs neesmu divdesmitgadniece ar kaut ko... Lielākajai daļai manu kolēģu pērn apritēja 30 gadu, varbūt tāpēc, ka nebiju viena, es par to īpaši nedomāju.

Protams, ka uznāk domas par dzīves laiku un savu laiku šajā profesijā, bet man patīk, ka ap šo vecumu ir noformulējies viedoklis, uzskati un secinājumi, vairāk saprotu, ko un kā gribu darīt uz skatuves un dzīvē. Stabilitāte un miers piemīt šim vecumam, man šķiet – pašas horizonts veidojas.

Arī skatuves dzīvei tas ir labs vecums, turklāt mūsu trupā dejotājiem jau agrā jaunībā uztic pat lielas lomas. Daudzviet pasaulē dejotāji gaida desmit gadus, pirms tiek pie pirmās lielās lomas, arī dažas paaudzes pirms mums tā bija mūsu teātrī, un tikai retajiem agri deva lielas lomas.

– Jūs esat ļoti lutināta ar lielām lomām. Tāds laiks, sakritības, liktenis?

– Sakritības. Ļoti bieži mūsu profesijā lielā veiksmes loma atnāk nejauši, proti, strauji jāielec kāda cita dejotāja vietā, un tā liktenis dāvā iespēju sevi pierādīt. Tā ir bieži – viena dejotāja nelaime, slimība vai cita liksta vienlaikus ir iespēja citam. Arī man bijuši dažādi periodi, nevaru teikt, ka visus gadus, kopš esmu teātrī, esmu lutināta ar lomām un pirmizrādēm.

Šī sezona man bijusi izcili veiksmīga, bijušas lieliskas lomas, daudz esmu dejojusi ārpus Latvijas, piemēram, tikai pagājušajā nedēļā atlidoju no Kairas, drīz būs izrādes Ķīnā. Viss kaut kas notiek ļoti strauji un daudz.

– Ko jūs pati klasificējat kā savu lielo veiksmi profesijā? Daudzi, protams, teiktu, ka milzīga veiksme ir piedzimt baletdejotāja, šobrīd – Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskā vadītāja Aivara Leimaņa, ģimenē bet, ja nopietnāk paraugās?

– Domāju, ka mana stiprā puse ir piešķirt saturu tam, ko es daru. Aktieriski izveidot lomu, un tieši tas mani vienmēr visvairāk interesējis gan pašas darbā, gan uz citiem skatoties. Pasaulē ir ārkārtīgi daudz fiziski apdāvinātu dejotāju, man šķiet, ka ne ar ko vairs nevar pārsteigt tehniski, bet aktieriskais dziļums visiem nav pa spēkam.

– Teicāt, ka karjerā visas sezonas nav bijušas veiksmīgas un bagātas ar lomām. Ko tad darāt?

– Dažreiz horeogrāfi mani nav redzējuši kādā iestudējumā, dažreiz esmu bijusi izsviesta ārpus aprites traumu dēļ, bet – tā ir šīs profesijas neizbēgamība, jo nevienam nav noslēpums, ka mēs savu ķermeni ļoti nolietojam. Bet man nekad nav bijuši eksistenciāli jautājumi par to, vai es gribu sevi tik ļoti nodzīt profesijas vārdā. Protams, ik pa laikam uzpeld domas par paša varēšanu, brīžam pašai šķietu kā absolūti netalantīga dejotāja, brīžam – es varu, bet arī šīs šaubas mums tiek ieaudzinātas jau skolā. Būt neapmierinātam, nesamierināties ar rezultātu un sasniegto līmeni. Galvenais – saglabāt balansu starp abām galējībām.

– Kā?

– Liela nozīme ir pedagogam, kas īstajā brīdī sabar, īstajā – uzslavē. Man noteikti veicies ar skolotājiem.

– Pie kā ejat, kad gribas izpinkšķēties?

– Zvanu Annai uz Hamburgu (smejas). Anna Laudere, kas jau kopš 15 gadu vecuma dzīvo Vācijā, ir Hamburgas baleta primabalerīna, ir arī mana draudzene kopš deju kolektīva Dzintariņš laikiem, arī baletskolā mācījāmies vienā klasē. Daudzi mūs apbrīno un nevar saprast, kā var būt tāda sieviešu draudzība. Var! Anna ir tas cilvēks, kurš par mani zina visu, tieši tāpat kā es par viņu.

– Jums nebija jāizvēlas starp karjeru Latvijā un ārpus tās?

– Bija pat ļoti labi piedāvājumi. Tomēr es gribēju, lai mana bāzes vieta ir Latvijā, jo mūsu teātrī ir fantastisks repertuārs, bet tas dejotājiem ir vissvarīgākais, tomēr visu laiku esmu izmantojusi piedāvājumus uzstāties ārpus Latvijas, un man tādu ir pietiekami daudz, lai gan nekad neesmu meklējusi īstos cilvēkus, kam iedot savu vizītkarti. Pēc konkursiem, pēc viesizrādēm noteikti uzrodas jauns piedāvājums, un tā tas tīkls veidojas. Gan jau līdzīgi varētu notikt ar manu horeogrāfes karjeru, vairākas kolēģes man lūgušas izveidot numurus, ko izpildīt dažādos konkursos pasaulē, un pēc tam feisbukā esmu saņēmusi atsauksmes no cilvēkiem, ar kuriem esmu pazīstama un kuri, piemēram, bijuši žūrijā. Esmu pārliecināta – galvenais ir labi izdarīt darbu, iespējas atnāks. Jau šobrīd zinu, ka nākamajā sezonā būs Ravela vakars un septiņiem horeogrāfiem tiks dota iespēja veidot savus īsdarbus.

Man patiešām patīk viss, ko sniedz mūsu balets. Daudzos pasaules teātros māksliniekiem ir absolūti nepiemēroti apstākļi mēģinājumiem, vide ir nolaista, bet ir ļoti svarīgi tādi «nieki» kā, teiksim, grīda mēģinājumu zālē un tas, vai tajā ir atverami logi. Mēs patiešām strādājam kūrorta apstākļos, bet daudzi to nenovērtē, jo nav bijusi iespēja salīdzināt.

Tas ir mīts, ka, tikai aizbraucot no Latvijas, var daudz spožāk un intensīvāk realizēties kā mākslinieks. Ikviena pārvākšanās prasa arī iedzīvošanās laiku, vismaz gadus trīs, turklāt nekad nav garantiju, ka kādā trupā iejutīsies un realizēsies kā mākslinieks, ka dabūsi lomas, nevis sēdēsi uz rezervistu soliņa, kā notiek ar daudziem ļoti talantīgiem māksliniekiem. Un ja ne? Tad trešdaļa karjeras palaista vējā. Latvijā man ir stabila pozīcija – vadošā soliste un milzīgs lomu klāsts. Galu galā – man ir jau trīsdesmit gadu! (Smejas.)

– Trīsdesmitgadnieka krīze jau piemeklējusi?

– Vēl ne. Un es arī to negaidu. Esmu cilvēks ar saulainu skatu uz dzīvi, dažreiz pat patoloģisku, bet – tā vieglāk dzīvot. Nezinu, vai tas manī ieaudzināts, vai tāds ir mans raksturs.

– Varbūt to vairojusi profesija, jo ir grūti iziet cauri baletskolai bez saulaina skata uz dzīvi?

– Ne tikai tur, arī teātrī, manuprāt, nevar dzīvot bez saulaina skata uz dzīvi. Pēc skolas, kur tomēr esi mazāk vai vairāk auklēts, nokļūšana teātrī nāk kopā ar milzīgu apjukumu – daudz un ātri viss jāapgūst, turklāt pieaugušo pasaule ir daudz skarbāka. Man gan gribas teikt, ka šobrīd mums ir jautra, draudzīga un ļoti saulaina trupa. Protams, ne simtprocentīgi, bet mīti par baleta nežēlīgo un intrigu pilno pasauli šobrīd neatbilst patiesībai mūsu trupā.

– Jūtat jau, ka aizmugurē elpo jaunā paaudze?

– Protams! Un jo augstāks statuss trupā, jo vairāk sevi jāpierāda. Tomēr es esmu priecīga par to, ka teātrī ienāk jaunas, talantīgas meitenes, jo tas nozīmē – mūsu trupai ir nākotne. Jāsaka atklāti – mani nenodarbina domas par to, ka kāds man profesionāli elpo pakausī. Šī man bijusi piesātināta sezona, es daru to, ko spēju, un izbaudu dejošanas procesu, gūstu prieku un pat baudu no tā, jo skatuves pieredze ir pietiekami liela un nav vairs jādomā kā jaunībā, kad, izejot uz skatuves, bija jāpiedomā pie katra soļa. Tagad jau es varu aizmirsties dejā, ļauties konkrētā brīža maģijai. Tādu mirkļu dēļ mēs arī mokām sevi, lai gan to jau nav tik daudz. Iedomājieties – neskaitāmas stundas dienā mēnešiem ilgi mēs sevi fiziski mokām, lai pēc tam divas stundas izdzīvotu uz skatuves izrādē.

– Esat izlēmusi, kam veltīsit laiku, ko līdz šim apēda studijas?

– Tieši tas man ir aktuālais jautājums, un teikšu atklāti – gribas pieslēgties reālajai dzīvei. Beidzot apskatīties, kas notiek pilsētā. Aiziet uz izrādēm arī citos namos, ne tikai Baltajā namā, apskatīties izstādes... Vienubrīd šķita, ka dienasgaismu es vispār neredzu, jo teātrī esmu no tumsas līdz tumsai. Kāda kolēģe mani apcēla, ka varot no savām mājām atnest matracīti...

– Kas jūs var izsist no optimisma sliedēm?

– Meli. Cilvēku neadekvātas fantāzijas par mani, lai gan man ir izvēle – klausīties tās vai neklausīties. Jāsaka atklāti – maz kam no tā, kas par mani tiek teikts publiskajā telpā, ļauju sevi emocionāli un psiholoģiski ietekmēt.

– Tad dzīvojat kā kapsulā?

– Nē!

– Vai varat pasapņot par tēmu – ko darīšu pēc desmit gadiem?

– Tieši par to es domāju arvien aktīvāk, to apliecina arī viencēliens Tikko. Ne tikai manas profesijas pārstāvjiem taču ir pazīstama «tikko» sajūta. Tikko dejoju skolas izlaiduma koncertā, tikko dejoju pirmizrādi savai pirmajai lielajai lomai, un – jau desmitā sezona teātrī. Tikko sajūta ir tik nežēlīga.

– Pēc desmit gadiem jūs...

– Pārāk rožains ir tas sapnis, lai to publiski atklātu. Ceru, ka būšu teātrī. Varbūt – ne šajā. Cilvēks jau var plānot un iecerēt daudz ko, bet mēs taču zinām, cik maz laika vajadzīgs, lai viss apgrieztos kājām gaisā. Tāpēc nevajag plānot, bet realizēt dotās iespējas. Dullā Daukas sindroms man nepiemīt.