KULTŪRA: Kad esi iesācis, atkāpties nav iespējams
Gunāra Priedes Rakstu sējumi grāmatveikalu plauktos parādās klusi, tomēr ar viņu saistīts vesels laikmets kultūrā, kas pārkāpj tikai dramaturģijas vai tikai teātra vēstures robežas. Ko nozīmē mūsdienās strādāt ar Priedes, ar Raiņa dokumentiem, par to Neatkarīgās saruna ar teātra zinātnieci Ievu Struku.
– Agrāk kopotu rakstu veidošana bija akadēmisku institūciju uzdevums, tagad ar to galvenokārt nodarbojas pētnieces privātā kārtā. Esmu vaicājis – kāpēc viņas uzņemas tik sarežģītu darbu. Visbiežāk skan atbilde – ja es to neizdarīšu, tad ir sajūta, ka neizdarīs neviens. Kāpēc tu ķēries pie Gunāra Priedes rakstiem?
– 2001. gada sākumā dzejnieks un RS sekretārs Pēteris Zirnītis mani uzmeklēja Valmieras Drāmas teātrī, kur tolaik strādāju par literārās daļas vadītāju, un jautāja, vai es neesmu ar mieru sastādīt Gunāra Priedes rakstus. Jaunības naivumā piekritu, īsti neapzinoties, kāds darba apjoms mani gaida. Bet tad, kad esi iesācis, atkāpties vairs nav iespējams, lai varētu dzīvot ar tīru sirdsapziņu. Var iepauzēt, kā to dažādu apstākļu darīju es, jo 1. sējums iznāca tikai 2013. gadā, kad sagataves jau bija veiktas arī visiem pārējiem. Šogad iznāca trešais sējums, būs vēl divi.
– Priede kļuva populārs pirms apmēram pusgadsimta. Tagad, baidos, dažs var pavaicāt – kas ir Gunārs Priede. Kāpēc mūsdienās vajag viņa Rakstus? Nav sajūta, ka tiešām tev vienai to vajag?
– Nu... tanī brīdī, kad VKKF Literatūras nozares padome noraidīja apgāda Jumava iesniegto projektu par trešā sējuma izdošanu, apzinoties, ka kopotu rakstu izdošana nevienam no apgādiem nav un nevar būt komerciāli izdevīgs pasākums, tad, protams, likās – notiek netaisnība. Galu galā Gunārs Priede ir viens no padomju perioda stūrakmeņiem latviešu literatūrā, kura radošais mantojums ne tik vien ir apkopošanas un publicēšanas vērts, bet vairāki viņa darbi būtiski ietekmējuši visu literatūras un arī teātra procesu kopumā, bijuši celmlauži, lai citiem pēc tam būtu vieglāk.
Viņa 1967. gadā tapusī luga Smaržo sēnes ir vienīgā aizliegtā luga padomju laikā. Tās dēļ cieta ne tikai autors, bet arī Jelgavas Tautas teātra režisore Lūcija Ņefedova un KM darbiniece Ina Zaķe. Savukārt Ādolfa Šapiro režijā tapušie Gunāra Priedes lugu Ugunskurs lejā pie stacijas, Centrifūga un Sniegotie kalni iestudējumi pieder ne tikai pie Latvijas teātra zelta fonda, bet vērtējamas pat kā disidentiskas jeb sociāli hiperasas un drosmīgas. Tāpēc atstāt prāvo Priedes arhīvu tikai Rakstniecības muzeja krājumam nozīmē izsvītrot ne tikai vienas lielas personības daiļradi, bet arī pagriezt muguru milzīgam laika periodam latviešu kultūrā.
Vajadzētu būt otrādi – Latvijas neatkarība ļauj mums to pārskatīt un izvērtēt pēc būtības. Padomju periodā rakstīja un tika publicēti arī daudz netalantīgu, bet politiski pareizi ievirzītu autoru, un viņi droši vien neizbēgami nokļūs vēstures mēslainē, bet Gunāra Priedes darbi un jo īpaši viņa personība tāda nav. Turklāt līdzās viņa lugām Kopotajos rakstos lielu vietu ieņem viņa dienasgrāmata, ko dramaturgs rakstīja no studiju laika 1949. gadā līdz pat aiziešanai viņsaulē 2000. gadā. Pats vari iedomāties, kāds tas ir laikmeta dokuments un ko ļauj uzzināt par Latvijas (un ne tikai Latvijas) sabiedrību, kultūru un cilvēkiem! Mērogu šai dienasgrāmatai piešķir arī Priedes plašais interešu loks – tas skar ne tikai literatūras un teātra aprindas, bet arī kino, arhitektūru, politiku un būvniecību Latvijā.
Caur viņa dienasgrāmatām iespējams izlasīt visa šā perioda Latvijas kultūras vēsturi. Lai viena cilvēka subjektīvajam skatījumam piešķirtu dokumentālu precizitāti, katram dzīves gadam līdzās izlasāma spilgtāko notikumu izlase no preses materiāliem, tāda sava veida hronika, kas ļauj atsaukt atmiņā konkrētus notikumus. Nu, piemēram, vai tu zini, kad Rīgā pēc Otrā pasaules kara atsākās pirmo privātmāju celtniecība vai arī to, ka Lucavsalā bija paredzēts būvēt vienu no plašākajiem sporta kompleksiem PSRS ar slēgto stadionu 60 tūkstošiem skatītāju?
– Nē, protams! Būtu banāli prasīt, vai Gunāra Priedes dramaturģija šodien vēl ir aktuāla, tomēr kas viņa daiļradē ir pāri savam laikam stāvošs?
– Man ir tikpat banāla atbilde – latviskums. Tik pilnos teikumos cilvēki reti kad vairs runā, un arī dziesmas atšķirībā no Gunāra Priedes lugu varoņiem zina mazāk un dzied retāk, bet intonācija, kādā cilvēki savstarpēji sarunājas Priedes lugās, ir dzīva. Dialogs var notikt tad, ja nekliedz cits uz citu, mēģina ieklausīties un savu patiesību neuzspiež otram, bet cenšas aizstāvēt tiktāl, cik to ļauj laba audzināšana un ziemeļnieciskais temperaments. Tie ir cilvēki, kuriem nav vienalga, kas notiek viņu zemē, viņu darbavietās, jo viens galu galā nav karotājs, un viņu ģimenē. Respektīvi, viņi skatās tālāk par savas sētas slieksni. Un – ja neskatās – kļūst par komiskajiem varoņiem.
– Priede darbojās arī kā rakstniecības funkcionārs. Vai, Rakstus veidojot, pētīsi arī šo viņa darbības pusi?
– Zemsvītras piezīmēs parādās vairāki fakti no Rakstnieku savienības sēžu protokoliem, kas ļauj parādīt Gunāra Priedes attieksmi un vietu literatūras vēsturē zināmos samezglojuma punktos – piemēram, Vizmas Belševicas izraidīšana no literatūras aprites uz vairākiem gadiem pēc Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām publicēšanas. Tomēr visas tā laika literātu peripetijas nav saistītas ar Gunāra Priedes dienasgrāmatu vai personību. Ja dokumentālu pierādījumu nav, tad baumas vai ļaužu runas es tomēr izvēlos neiekļaut. Tādiem nolūkiem ir cita veida apcerējumi.
– Vai pieskarsies arī Regīnas Ezeras mīlas stāstam – Gunārs Priede it kā neesot atsaucies. Vai tā ir, vai varbūt tomēr viņa arhīvs rāda ko citu?
– Vai tev liekas, ka vajadzēja atsaukties? Nē, viņš tiešām neatsaucās. 1969. gada dienasgrāmata 1. decembrī vēstī «R.[egīnas] ārkārtīgi skaisto, spilgto, gadiem rakstīto vēstuli krāsnī sadedzinājis, sāku te sacerēt kaut ko ne atbildei, bet vispār kādai reaģēšanai līdzīgu. Ir trīs naktī, ieliku aploksnē un aizlīmēju. Vai atdošu viņai, nezinu.» Bet jau nākamajā rītā: «Pagājušās nakts vēstule, skaidru skatu šodien pārlasīta, arī ielidoja krāsnī. Uzrakstīju citu, pavisam īsu.» Acīmredzot tapa visiem zināmā vēstulīte – rakstīsim katrs savus literāros darbus, bet nerakstīsim viens otram vēstules.
– Paralēli Rakstiem ir arī tavs darbs Nacionālajā teātrī. Vai esi gandarīta par iespēju strādāt pie Raiņa sapņiem?
– Jā.
– Vai izdevās izveidot no Raiņa dienasgrāmatu un piezīmju tekstiem to, ko pati gribēji?
– Izrādes tapšanas laikā kompaktas un pabeigtas formas labad nācās atteikties no dažiem dzejoļiem un dienasgrāmatu fragmentiem un papildināt ar vairākiem sapņu pierakstiem, bet kopumā jā.
– Un ko tieši tu gribēji?
– Atgādināt, ka mūsu kultūrā ir spēcīgas personības, kas gan racionālā, gan iracionālā veidā paredzējušas Latvijas nākotni, arī to laiku, kurā šobrīd dzīvojam mēs – kā es jau kaut kur teicu, mēs esam tas Raiņa sapnis. Piedāvāt sajust un saprast, ka lieli talanti, ģēniji ir cilvēki ar sarežģītu un pretrunīgu iekšējo pasauli un līdz ar to vienlaikus var būt gan trausli, gan spēcīgi. Un vēl es gribēju, t. i., mēs visi gribējām, lai no skatuves skan izcila dzeja.
– Vai aktieri nenāca pie tevis un neprasīja – Ieva, vai Rainis tiešām to ir rakstījis?
– Nē, tekstu autentiskumu viņi neapšaubīja. Protams, es dzirdēju žēlabas, ka grūti ievērot Raiņa valodu, īpaši t. s. prozas tekstos, kur pirmajā acu mirklī šķiet – vai nav vienalga, kādā secībā kārtot vārdus, ka tikai doma skaidra.
– Esmu dzirdējis vienu otru sūrojamies – kāpēc neiestudē Raiņa lugas. Vajagot ņemt Jāzepu un viņa brāļus, piemēram, un uzlikt uz skatuves tā, kā ir oriģinālā! Cik reāli tas ir, redzot lielo aktieru skaitu un lugu garumu?
– Dažādu apstākļu dēļ 2005. gadā mums Nacionālajā teātrī neizdevās Jāzepa un viņa brāļu iestudējums Māras Ķimeles režijā – teksta īsinājumi tur bija, bet bija arī mēģinājums pietuvoties Raiņa laika vizuālajai estētikai – Jēkabam un pusei brāļu bija kuplas pakulu bārdas, un Ēģipti uz skatuves mēs arī gribējām parādīt. Nestrādāja, maigi sakot.
Domāju, ka maz ir to gadījumu, kad vēlme lugu iestudēt atbilstoši uzrakstīšanas laikam ir pareizākais ceļš. Nereti klasikai labi der abstrakts laiks un telpa, bet restaurācija tik mainīgā un dzīvā mākslas veidā kā teātris ir interesanta tikai šaurai teātra ekspertu auditorijai. Arī Serebreņņikova vienīgais lūgums, uzsākot darbu pie Raiņa sapņiem, bija – meklēt to dzeju, kas skan laikmetīgi un ir saprotama šodien. Galvenais iemesls, kāpēc var un vajag īsināt klasikas darbus, – mainījies ir teātris. Režija un aktiermeistarība kopā ar mūsdienu scenogrāfijas idejām un tehniskajām iespējām ļauj saīsināt ceļu no vārdos izteikta pārdzīvojuma vai aprakstītas darbības līdz īstām emocijām vai rīcībai. Arī daļa publikas – lai kā mēs šad tad kritizētu humanitāro izglītību un nespēju iedziļināties mākslas darbā – ir attapīgāka nekā laikā, kad lugas tika rakstītas, respektīvi, reaģē uz noteiktu mākslas kairinājumu ātrāk. Lai gan, protams, ir arī otra galējība – režisori aizjož pa priekšu publikas uztveres spējām un cer, ka tā visu sapratīs no pusvārda.
– Tu esi ne vien radoša, bet arī sabiedriski aktīva. Tikāmies ar tevi pirms kāda laika Latvijas Kultūras akadēmijas diskusijā par to, kādiem vajadzētu būt Valsts prezidenta kandidātiem. Kā vērtē šā brīža situāciju ar prezidenta kandidātu izvirzīšanu?
– Spēles elements, ko politiķi piesavinājušies kā atbildīgai politikai piemērotu, visu pārvērš priekšnesumā, kur darbojas teātra principi – izdosies vai neizdosies apmuļķot vēlētājus, izdosies vai neizdosies manipulēt ar potenciālo amata kandidātu, izdosies vai neizdosies nospēlēt demokrātisku spēli «uzklausām sabiedrības viedokli un darām pa savam». Līdz ar to uz tavu jautājumu atbildēt nopietni nav jēgas. Protams, ka man šķiet dīvaini, ka 100 cilvēku, kas katrs atsevišķi droši vien ir krietni pilsoņi, pieslienoties partijai un nonākot Saeimā, iegūst imunitāti pret godaprātu un tieši tāpat kā padomju laikā nošķir privātpersonas un partijas patiesību. Apburtais loks un pilsoniska mazspēja noturēt sev savu valsti. Bet vajadzētu tik maz – nelikt savu ego pašā centrā, tam pat nevajag īpaši attīstītu intelektu.
– Kāpēc tik grūti veidojās dialogs starp politiķiem un kultūras cilvēkiem – parasti jau kaut kas notiek reizi četros gados – priekšvēlēšanu laikā?
– Kultūras cilvēki ir maza elektorāta daļa, un, ja vien tā vienošanās, un īpaša apdraudējuma apstākļos, nebūtu tik skaļa, tad viņus varētu pilnībā ignorēt. Pilnībā ignorēt nevar, tātad reizumis jāaprunājas un šis tas jāapsola. Bet ja nopietni – mākslinieki nereti ir principiālā opozīcijā pastāvošajai kārtībai, jo šīs berzes jeb konflikta rezultātā notiek attīstība un rodas mākslas darbi. Varas uzdevums ir nodibināt un noturēt kārtību, kā arī apmierināt elementāras nodokļu maksātāju pamatvajadzības, lai viņi paliktu valstī un turpinātu balsot par tiem, kas ir pie varas. Kur te atrast vietu radošā procesa veicināšanai? No otras puses – Latvijas kultūrā notiek daudz un dažādi notikumi, problēma ir citur – iedzīvotāju pirktspēja nav tāda, lai kultūras pasākumus regulāri apmeklētu kopā ar ģimeni, otrkārt, šī piespiedu atturēšanās no kvalitatīva mākslas piedāvājuma daudzu gadu garumā ir atrofējusi uztveres spējas un mazinājusi pieprasījumu. Lūk, šeit būtu jāsarosās valstiski domājošiem politiķiem un jāsaka – mūsu skolās vajag vienlīdz spēcīgu humanitāro un eksakto izglītību, mūsu tautai ir jābūt pieejamām kvalitatīvām grāmatām, koncertiem, teātru izrādēm, filmām un visbeidzot – televīzijas raidījumiem. Pretējā gadījumā Latvijas teritorijā augs tikai lētais darbaspēks pārtikušām valstīm, bet par Latvijas valsti mēs mācīsimies vēstures stundās.