SARUNA: Vēsturiskas revolūcijas aculiecinieks

«Aktīvi autori visu laiku meklē jaunas idejas dažāda stila darbiem, neskatoties uz to, kādā formātā un cik gari tie beigās izdodas,» saka žurnālists, Neatkarīgās speciālkorespondents un rakstnieks Imants Liepiņš. Pagājušajā gadā Ukrainā piedzīvoto viņš ir apkopojis grāmatā Ukraina. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija, ar klātbūtnes efektu pietuvinot lasītāju revolūcijas gaitai.

«Kad Ukrainā sākās revolūcija, mēs Latvijā to nepamanījām mēnešus divus, jo tajā pašā vakarā pie mums sagruva Maxima, līdz ar to latviešu uzmanības maksimālais fokuss ilgu laiku bija pievērsts glābšanas darbiem, cietušo ārstēšanai, izdzīvojušo atbalstam un vainīgo meklēšanai. Vienā brīdī arī Latvijas sabiedrība pamanīja, ka blakus notiek nopietna un tobrīd jau asiņaina revolūcija. Jau kopš pagājušā gada janvāra man bija skaidrs, ka aina ir tik daudzveidīga un sarežģīta, ka no šī materiāla iespējams uzrakstīt grāmatu, jo preses publikācijās un dažādās televīzijas pārraidēs nav iespējams aptvert notikumu un cilvēku raksturu bagātību.»

Lai ir brīvs no murgiem

Grāmatas tapšanai ir vēl viens nopietns arguments. «Lai Latvijas auditorija saņemtu brīvu un no Kremļa murgiem neietekmētu informācijas kopējo apjomu,» autors norāda. «Šobrīd situācija ir daudz labāka, bet atminos, ka revolūcijas laikā dažādās publiskās uzstāšanās reizēs man bija jāskaidro, ka nekāda amerikāņu un eiropiešu nauda Ukrainas revolūcijā nav. Es pats personīgi to pārbaudīju – izložņāju visas revolūcijas laikā tautas ieņemtās ēkas, izstaigāju katru Eiromaidana revolūcijas kvadrātmetru un pētīju, vai parādās šī Krievijas izdaudzinātā amerikāņu nauda. Neatradu nekādas pazīmes, ka būtu citi līdzekļi, izņemot tos, kurus bija saziedojusi pati tauta.» Salīdzinājumam Imants pastāsta par Latvijā izplatītu novērojumu. «Ja kāda latviešu sīkpartija pārdodas Vienotībai ar mērķi atņemt zaļajiem zemniekiem un nacionālistiem divus procentus balsu vēlēšanās, tad šai sīkpartijas valdei un visiem vadītājiem parādās jauni datori un mobilie telefoni. Pats esmu redzējis, kā tas notiek. Tāpat skatījos, vai kaut kas līdzīgs nenotiek arī Ukrainas revolūcijas laikā. Mēs redzējām pašu savāktu pārtiku; barikādes, kas būvētas no dažādiem celtniecības atlikumiem un vecām, jau nobraukātām riepām, nevis jaunām; dažādi sitamie, vairogi un citi aizsardzības aprīkojumi bija pašu taisīti, sametināti. Revolucionāru pusē bija koka vairogi, motociklistu ķiveres un tamlīdzīgas lietas, kā arī tas mazumiņš, ko viņi atņēma berkutiešiem. Mums nav jāstāv pie naudas dalīšanas, lai redzētu tās efektu uz sabiedrību vai konkrētiem cilvēkiem. Tāpat mums nav jāstāv klāt gadījumos, lai redzētu, ka tur šīs naudas vienkārši nav.» Viņš pastāsta, ka pretējo redzējis laikā, kad Krievija iebruka Krimā un Donbasā – karavīri bija profesionāli aprīkoti un nodrošināti ar jauniem, spožiem ieročiem.

Skaistākā sabiedrības forma

«Tagad es visiem cilvēkiem iesaku – vienreiz mūžā revolūcija ir jāpiedzīvo. Domāju, visi, kas šobrīd ir labākajos gados un 1991. gadā piedzīvoja barikādes tepat pie mums, piekritīs man,» pārliecināts Imants. Viņš pamato savu viedokli: «Revolūcija ir skaistākā sabiedrības forma, kāda vien ir iespējama, jo tajā visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Ukrainas gadījumā nebija svarīgi, kas tu esi – traktorists vai oligarhs, jo sabiedrības vairākums atbalstīja Eiromaidanu.» Viņš stāsta, ka tie, kas neatradās Kijevā, piedalījās reģionālos Eiromaidanos citās pilsētās, tāpēc sarežģīta situācija nebija vērojama tikai Ukrainas galvaspilsētā.

«Revolūcija cilvēkiem ļauj kļūt pilnīgi brīviem uzreiz, bez starpstadijām. Brīvības un vienlīdzības izjūtu kopums ir kas tāds, ko ir grūti iztēloties – to var tikai piedzīvot. Tāpēc cilvēkiem nav jābaidās no revolūcijas. Arī ārzemniekiem ne. Protams, ja tā nav no ārpuses apmaksāta prokrievisko elementu dumpošanās, kāda tā ir šobrīd Luhanskas un Doņeckas apgabalos. Tās nav revolūcijas, kas veidojas no tautas vairākuma gribas. Man ir grūti pateikt ko sliktu gan par to, kas notika Eiromaidanā, gan par cilvēkiem, kas tajā piedalījās. Pat tad, ja es gribētu to darīt, man būtu grūti izdomāt, jo cilvēki tur ieradās atprasījušies no darba un savā brīvajā laikā, lai piedalītos, palīdzētu barikāžu būvniecībā un aizstāvēšanā. Katrs darīja to, ko vislabāk prata.» Imants vairākkārt atkārto, ka no revolūcijas nav jābaidās. Vēl vairāk: «Man gribētos, lai revolūcijas izjūta nepazūd vēl pēc tam.»

Glabāts tiek viss

«Visa gada garumā skatījos uz cilvēkiem Ukrainā, ko es tagad pazīstu, vai viņus tas kādā veidā izmaina. Jāatzīst, ka ukraiņu pusē viss ir iekārtots pareizi. Pirmkārt, tiešajā karadarbībā piedalās cilvēki ar dzīves pieredzi – nosvērti un mierīgi, kurus pieredzētās asinis un līķi vai fakts, ka pašiem jāšauj, vairs nespēj notraumēt tā kā pusaudžus. Uz viņiem tas atstāj mazāku psiholoģisku iespaidu nekā tad, ja karā piedalītos astoņpadsmitgadīgie. Otrkārt, labējā sektora grupējumā viņi divus mēnešus pavada frontē un tikpat daudz – aizmugurē. Viņi atgriežas darbā vai, ja viņiem ir tāda iespēja, apmāca jaunos, vai ārstējas, ja tas nepieciešams, un pēc diviem mēnešiem atkal var doties uz fronti. Nav tā, ka ierakumos ir jāsēž gadu no vietas, tāpēc pārslēgšanās no kara uz mierīgo dzīvi Ukrainā ir vienkāršāka, nekā mēs domājam. Amerikāņi, kas divus gadus no vietas pavadījuši Irākā, mājās atgriežas ar sačakarētu psihi, bet Ukrainā tā nav, jo atgriezties mājās nozīmē vienas divu dienu braucienu. Psiholoģiskais iespaids ir mazāk problemātisks, nekā tas varētu šķist,» stāsta Imants.

Jautāts, vai ir kāda epizode, kas jo spilgti palikusi prātā no Ukrainā piedzīvotā, Imants atbild: «Apzināti prātā glabāju visas, jo dažādās situācijās man cilvēkiem būs jāstāsta par to.» «Bet neaizmirstama izjūta bija, nokļūstot kaujas laukā pie Doņeckas lidostas,» viņš teic un norāda uz vienu no saviem galvenajiem secinājumiem kaujas un kara apstākļos. «Gatavojoties nokļūt vai piedzīvot reālu kauju, nekādā gadījumā nedrīkst skatīties kara filmas, jo kino karš tiek parādīts apzināti nepareizi. Scenāristiem nepieciešams emocionāli iesaistīt publiku savā stāstā, tāpēc viņi izgudro tādus sižeta pavērsienus, no kuriem dzīvē negadās neviens. Pat ja mēs, latvieši, tagad braucam uz Donbasu, lai no turienes evakuētu attālus radiniekus, vienmēr ir jānoskaidro pietiekami precīzāka informācija ne tikai par to, kurā kontrolē atrodas tas vai cits ciems, bet vēlams atrast kādu aculiecinieku, kurš pastāstīs, kā uzvesties un rīkoties,» viņš iesaka.

Vai tuvākajā laikā plānots atkārtoti doties uz Ukrainu? «Tuvākie plāni man saistās ar Latviju, jo esmu apsolījis uzstāties savas jaunās grāmatas sakarā visur, kur mani aicinās. Stāstu ne tikai par to, bet arī dokumentālo literatūru kā žanru, jo kopš skolas laikiem cilvēki apzinās tikai prozu, dzeju un dramaturģiju kā žanru, bet ne dokumentālo, kurā ietilpst gan šādas grāmatas kā manējā, gan populārzinātniskā literatūra, biogrāfijas un tamlīdzīgi. Uzstāšanās ar šāda tipa lekcijām ir lieta, kuru esmu nolēmis neatteikt nevienam uzaicinājumam,» viņš pastāsta par saviem plāniem, tomēr nenoliedz, ka ceļazīmi uz Ukrainu sagādās, kad «tajā izmainīsies kas tāds, ka būs skaidrs par jaunu reportāžu nepieciešamību». «Par laimi, pašlaik pamiers tiek ievērots, un es ceru, ka tā tas arī paliks, bet, līdzko būs atkal manāmi kādi asumi.

Imants Liepiņš

• Žurnālists un rakstnieks

• Dzimis 1981. gadā Liepājas pusē

• Izglītība: «ar mokām pabeidzis vidusskolu», beidzis Literārās akadēmijas prozas un dzejas meistardarbnīcas

• Starptautiskās vārda brīvības organizācijas Reporters Sans Frontières līdzstrādnieks Baltijas valstīs

• Raksta dokumentālo literatūru, stāstus

• Ir piecu grāmatu autors