KULTŪRA: Pabirām nav jāvairojas
Lai gan detektīvromānu valstībā romānu un stāstu sērijas ir normāla ikdiena kopš Artura Konana Doila un Šerloka Holmsa laikiem, paši zināt, kā mūsdienās iet ar tām sērijām. Reizēm jo vairāk turpinājumu, jo nebaudāmāki savā cīņā par lasītāju un skatītāju šie sērijprodukti kļūst.
Par laimi, Jusi Adlers-Olsens savā romānu sērijā par dāņu kriminālizmeklētāja Karla Merksa piedzīvojumiem kļūst aizvien aizraujošāks. Viņa darbus lasa ar pieaugošu interesi, jo, to darot, rodas atkarība – elementāra ziņkārība, kas notiks tālāk. Darbi ir tikpat šarmanti kā pats autors. Ja pirms viņa vizītes Rīgā mani paziņas reizēm vaicāja, kas, pie velna, ir šis Adlers-Olsens, nu viņi saka – O! Foršais Olsens!
Šī tiešām ir sērija, kas pārkāpj teju vai visus klasisko krimiķu kanonus. Jusi Adlera-Olsena romānos darbojas traka izmeklētāja kompānija, kas strādā īpašajā Kopenhāgenas Q nodaļā. Lai gan tā tiešām ir ļoti speciāla nodaļa, kuras uzdevums ir pārskatīt vecas un neatklātas smago noziegumu lietas, tās rašanās ir visai kurioza. Policijas pārvaldē neviens negrib sadarboties ar trako izmeklētāju Karlu Merksu. (Te Jusi Adlers-Olsens piemiedz ar aci – faktiski jau Kārli Marksu.) Patriekt no darba viņu arī nedrīkst. Policijas priekšniekam, kuram Karls ir īsts augonis uz sēžamvietas, paveicas – tieši tobrīd politiķi viņam pieprasa vecu neatklātu noziegumu izmeklēšanu un sola par to piešķirt līdzekļus. Tā kaut kur policijas pārvaldes pagrabos dzimst Q nodaļa. Naudu gan Merkss nedabū, šefs to izdala citām policistu vajadzībām.
Viņa palīgi ir divi – brīvprātīgā Roze, kurai vērojamas nepārprotamas personības dubultošanās pazīmes, jo jaunā un visnotaļ savādā sieviete reizēm uzdodas par savu dvīņumāsu Irsu. Rozei tomēr ir kāda priekšrocība. Lai gan putni galvā un viņa nespēj nokārtot policijas eksāmenu, Rozes smadzenes darbojas kā īsts dators. Vēl dīvaināks ir trešais Q nodaļas darbinieks – palīgstrādnieks Hafezs el Asads, emigrants, kura pagātne Karlam jaunākā romāna Lieta Nr. 64 lappusēs liek domāt, vai tik Asads patiesībā nav kādas austrumvalsts specdienesta Džeimss Bonds. Protams, šī trijotne ir krietni jukusi, uzvedas vismaz dīvaini, lai nelietotu kādu smagāku apzīmējumu, turklāt visiem ir pilns skapis ar skeletiem, kas romānu sērijas laikā gāžas no tiem laukā, ka grab vien. Tas gan viņiem netraucē atklāt lietas, kuru izmeklēšanā dāņu policijai jau gadiem ilgi rokas bijušas par īsu.
Šī pārgarā preambula, kas šķietami neko daudz nepasaka, tomēr ir ļoti svarīga Jusi Adlera-Olsena romānu sērijai, kuras jaunākais darbs latviešu valodā Lieta Nr. 64 šopavasar gozējas grāmatnīcu plauktos. Galveno varoņu noslēpumu atklāsme no darba uz darbu iet savu attīstības ceļu. Tas ir savdabīgs romāns romānā, kuru var pamanīt un pilnībā izprast vienīgi tad, ja lasāt visu sēriju tās izdošanas secībā. Romāni tomēr lieliski dzīvo arī autonomā režīmā, katrs par sevi un neatkarīgi cits no cita, kļūstot aizvien kolorītāki, jo tā vien šķiet, ka Jusi AdlersOlsens ar katru grāmatu ieskrienas un raksta arvien labāk.
Lieta Nr. 64 atklāj trīs pilnīgi apsēstus darbaholiķus, kas, neraugoties uz vēdergripas radītajām komplikācijām, reizēm ar teju vai burtiskā nozīmē piekakātām biksēm izmeklē senu un ārkārtīgi smagu noziegumu. Maz, ka neizskaidrojami pazudis tāds bariņš ļautiņu, kurus tā arī policija nav spējusi atrast. Runa ir par vienu no Dānijas pēckara vēstures apkaunojošākajām lappusēm – neoficiālo eigēnikas programmu, kas lielā nežēlībā tikusi īstenota pret sabiedrības zemāko slāņu sievietēm. Tie ir gadiem ilgi nelikumīgi aborti, kas veikti, neprasot pacientes piekrišanu, melojot par kādu neesošu ginekoloģisku problēmu; vardarbīga sterilizācija – nav ko te visādām prostitūtām, bomzenēm, alkoholiķēm vairoties; problemātisko meiteņu pasludināšana par garīgi nepilnvērtīgām un iespundēšana īpašos namos, manipulējot ar šķietami nekaitīgiem psiholoģiskiem testiem un viņu slikto izglītības līmeni. Jautājums, ko uzdod rakstnieks, ir gana nopietns – kuram ir tiesības uzņemties dieva lomu un pateikt – tu esi sabiedrības pabira, netaisies te vairoties un dzemdēt sev līdzīgus!
Karls Merkss un viņa sabiedrotie, izmeklējot Lietu Nr. 64, nonāk uz pēdām slepenai organizācijai, kas audusi tīmekļus gadiem ilgi, pamazām aptverot visu Dāniju. Nu viņi ir gatavi startēt parlamenta vēlēšanās. Visa šī nežēlīgā afēra beidzas ar Q nodaļas un specdienestu iejaukšanos un vēl nežēlīgāku svētā vakarēdiena ainu, kur pie viena galda sēž senos un briesmīgos notikumos iesaistītas mūmijas. Q nodaļas vīriešiem šajā romānā klājas diezgan plāni, labi, ka viņi izdzīvo.
Kad tikos ar Jusi Adleru-Olsenu Rīgā pirms pāris gadiem, viņš stāstīja par šī, toreiz vēl netulkotā romāna ieceri un to, ka ļoti ilgi vācis materiālus šai grāmatai, ko ieguvis ar savu draugu – pensionēto dāņu izmeklētāju klubiņa palīdzību. Rezultāts izdevies visnotaļ iespaidīgs, neraugoties uz rakstnieka niķi vadāt lasītāju pa aplinku ceļiem tad, kad tik ļoti gribas uzzināt galvenos notikumus. Jāpiebilst, ka Jusi Adlera-Olsena darbu kopējā tirāža šopavasar pārsniegusi trīs miljonu eksemplāru robežu.