KULTŪRA: Vai tiešām Aspazija atklāja Raini?

Raksta virsrakstā likto jautājumu šo rindu autoram uzdeva pēc publikācijas 16. marta Neatkarīgajā, kas bija veltīta Aspazijas 150. jubilejai.

Jāteic, tas, ka Aspazija radīja Raini, nav nekāda jaunatklāsme. Palasiet kaut vai latviešu lielākās aspazioloģes Saulcerītes Vieses mūža grāmatu Mūžīgie spārni (2004). Pie līdzīga slēdziena nonācis arī Roalds Dobrovenskis vairākkārt izdotajā romānā Rainis un viņa brāļi: «Un vistīrākā patiesība, ko neviens nekad nav pārliecinoši apstrīdējis, ir tā, ka dzejnieku Raini atklājusi un zināmā mērā radījusi dzejniece Aspazija» (248.).

Neērtās atmiņas

Protams, 2015. gadā rakstīt par to, kas noticis pirms vairāk nekā simt gadiem, nozīmē būvēt savu hipotēzi, tomēr Aspazijas un Raiņa gadījumā ir pietiekami daudz ķieģelīšu, no kuriem māju celt: vēstules, dienasgrāmatas, atmiņas. Pirmā stāstu par Raiņa atklāšanu izstāsta pati Aspazija, sarakstot «romānu no deviņdesmitajiem gadiem» Rudens lakstīgala (1933). Problēma rodas vēlāk – pēcteču galvās.

Aspazijas romāns un atmiņas par Jaunās strāvas pirmsākumiem padomju laikos bija kā karsts kartupelis. Tās nekādi nelīmējās iekšā padomju vēstures mozaīkā, jo to tamborēja saskaņā ar valdošās ideoloģijas nostādnēm. Aspazijas rakstītais apgāž dažu teoriju par proletariāta ikonām, turklāt atklāj kādu tolaik visnotaļ bīstamu lietu – to, ka pirmsākumos vēlākie komunisti un nacionālisti sēdēja pie viena galda.

Nav brīnums, ka šos Aspazijas tekstus padomju laikos publicēja selektīvi. Par Rudens lakstīgalu Kopotu rakstu 6. sējuma komentāros atrodama savam laikam zīmīga piebilde: «Jaunās strāvas laika notikumu atspoguļojums te savijas ar interesantu, taču bieži vien neprecīzu datu fiksējumu un subjektīvismu personu attēlojumā» (459.). Labi, ka vispār nodrukāja! Turklāt, kādu gan objektīvismu Aspazijai vajadzētu izrādīt, piemēram, pret atraidīto pielūdzēju un intrigantu Jani JansonuBraunu, vai atmiņās par tiem, kas mielojās pie redaktora Pliekšāna galda uz viņa rēķina, bet, tiklīdz sākās nepatikšanas, pārcēlās pie Stučkas klātiem galdiem.

Iespējams, tieši šī sava skatījuma dēļ Aspazijas loma Raiņa tapšanā padomju laikos tika klusināta, jo, pieminot vienu, nāktos runāt arī par pārējo. Par vēlāko Latvijas padomju korifeju bohēmu Pēterburgā, ko varētu dēvēt pavisam īsi – žūpošana un netiklība. Par Raiņa aizmugurisko atstādināšanu no Jaunās strāvas iedomātā līdera pozīcijām. Par intrigām Jaunās strāvas iekšienē. Šādas atklātas sarunas padomju laika ideologiem galīgi nebija vajadzīgas.

Ģimene pret dzeju

Runājot par Raini, gadu desmitiem latviešu kultūrā ar vieglu roku raidīts epitetu salūts: «mūsu dižais», «lielais», «stiprais», «varenais». Kad atceros, kā man skolā tika pasniegts Rainis, tad, ar mūsdienu pieredzi runājot, sajūta bija tāda, kā no literatūras grāmatas uz klasi noraudzītos tāds intelektuāls Arnolda Švarcenegera un Silvestra Stalones filmu varoņa krustojums – vīrs, kuram dzīvē vispār nav problēmu: progresīvs laikraksta redaktors, viens no spilgtākajiem kustības līderiem, izcils dzejnieks, ģeniāls dramaturgs. Varbūt tieši šo iemeslu dēļ tagad Raiņa sapņu un dienasgrāmatu «spožāko pērļu» lasīšana lielai daļai manu vienaudžu raisa lielu jautrību, jo tās galīgi nesader ar skolas laika dogmām. Patiesība ir «kaut kur ārā».

Raiņa tēvs bija īsts latviešu barons un saimniekošanas virtuozs. Skaistu zirgu un sieviešu cienītājs, viņš nomāja muižas un pelnīja naudu. Raiņa mamma, smags gadījums, bija sieviete ar īpatnu raksturu. Neņemos spriest, kas viņu salauza – ģimene, bērnu nāves vai vēl kas, bet Pliekšānam senioram beigu posmā šķita vienkāršāk noīrēt viņai kopā ar bērniem savu muižu, lai pats otrā muižā dzīvotu pēc sava prāta. Rainis jau no mazām dienām aug sieviešu valstībā. Aizliegumu ir vairāk nekā atļautā. Mātes un māsu femīnā valstība ir ļoti praktiska. Nekādas draudzības ar lauķiem, Žaniņš tiek virzīts pretim godkārīgam mērķim – viņam jākļūst par smalku kungu. Kad students Jānis atklāj ģimenei, ka klusībā raksta dzeju, mazā sieviešu pasaule to uztver ļoti kareivīgi, jo dzejo tikai pajoliņi. Kā tas īsti notiek, kura no māsām vai varbūt māte ir galvenā Raiņa talanta noliedzēja, to varam minēt. Tomēr izskaidrošanās ģimenē un vilšanās pie «kāda Jelgavas redaktora» jaunajam Pliekšānam ir ārkārtīgi traumatiska. Aspazija apgalvo – visas Raiņa dzejas tiek satītas rullī un nomestas bēniņu tālākajā stūrī, lai nekad vairs pie tām nepieskartos.

Romāns liecinieks

Romānā Rudens lakstīgala lasāmas vairākas epizodes ar krietnu melodramatisma piesitienu. Tās, autorei raksturīgajos atkārtojuma zigzagos izmētātas, modelē situāciju, kā Rainis (romānā – Jarmuts Asmins) atklāj Aspazijai (romānā – Arta Augstkalne) savas dzīves «baiso» noslēpumu – dzejošanu. Stāsts par noraidītā ģēnija ciešanām ir pārāk plašs, lai citētu. Lasiet to Aspazijas Kopotu rakstu 6. sējuma 123.–125. un 129. lpp. 141., 143.–144. lpp, 178.–179. lpp., tikai ņemiet vērā, šis ir literārs darbs, ne memuāri. Ar piebildi – Aspazijas tekstā tiešām netrūkst acīmredzamu neprecizitāšu. Iespējams tāpēc, ka romāns, visticamāk, rakstīts žurnālam Atpūta vairākos paņēmienos.

Īsi atstāstot, Arta ierauga kādā avīzē anonīmi nodrukāto dzejoli Vientuļa dvēsele, lepna dvēsele. Tas viņu tā uzrunā un pārsteidz, ka Arta to pasvītro un nolemj ņemt līdzi uz Jelgavu. Pasvītroto dzejoli uz naktsgaldiņa pamana ciemos atnākušais Jarmuts Asmins. Arta apgalvo, ka to uzrakstījis ģēnijs. Seko kaislību scēna ar neiztrūkstošo elsošanu, kurā Jarmuts atzīstas – tas ir viņa dzejolis, bet viņa ģimene un jo īpaši jaunākā māsa, Artas sāncense Tea, uzskatot šo Asmina aizraušanos par apkaunojošu un diletantisku, kas Jarmutam esot nāvējošs trieciens. Pēc tam Arta lūdz izlasīt pārējos darbus. Vēlāk Jelgavā viņa saņem pa pastu sūtītu saini. Tajā atrodamie teksti ir appelējuši, netīri, no pažobeles izvilkti. Artas vārdiem runājot: «Ja Asmins kaut ko bij sacījis par tintes indi, tad šie burti te tiešām bij kā saindēti» (141.). Iespējams, zīmīgākās rindas šajā stieptajā vēstījumā ir šīs: «Arta pati bija bijusi tuvu izmisumam, un te nāca cita cilvēka dvēsele, kas slīkdama kliedza: glāb mani!» (143.) Tad nu Arta (Aspazija) beidzot saskata savas dzīves lielo misiju un metas glābt nepazīstamo ģēniju, virzot viņu radošās sliedēs.

Nedaudz tālāk seko trāpīgs secinājums: «Jarmuts Asmins gan bij ar visu savu iepriekšējo dzīvi likvidējies: Mākslinieks bij savus radošos spēkus apracis un tā vietā trenējies par politiķi. Jūtu dzīvi viņš bij izmainījis pret prāta dzīvi. Viņš vairs nebija karalis vientulības valstī, bet pilsonis no kādas cerējamas nākamības valsts, kuru apdzīvos visi» (143.). Skaidrs, ka šāds Raiņa traktējums padomju laikos bija pretrunā ar oficiālo versiju un Aspazija pati ar to varēja sēdēt pažobelē.

Ja ticam romānam, no tā izriet, ka Jarmuta dzejotkāres galvenā apkarotāja ir viņa karsti mīļotā jaunākā māsiņa – bālā un skaistā kā no sudraba veidotā Tea (Dora). Tieši viņa nogalina dzejnieku.

Skats bez emocijām

Ņemsim, protams, vērā, ka tas ir romāns un lietas tajā izstāstītas atbilstoši daiļdarba loģikai, turklāt starp reālo Elzu un Doru dzīvē valda pamatīga nepatika. Vai būtu brīnums, ja Aspazija atmiņās aizmuguriski atriebtos pāridarītājai? Citēju Roalda Dobrovenska pārdomas: «.. vai tad kāds traucēja Aspazijai attēlot viņu resnu un sārtu?

Tomēr traucēja arī. Dora bija dzīva, kad romāns tika publicēts (viņa vispār nodzīvoja ilgāk par visiem). Starp apkārtējiem cilvēkiem bija tādi, kas atcerējās Raiņa māsu jaunībā. Romāniste nevarēja atļauties apzinātu nepatiesību: zināja, ka atradīsies aculiecinieki, kas būs gatavi viņu pieķert melos. Un kuriem to ļoti gribēto» (227.–228.).

Skaidrs, ka Aspazija nevarēja melot. Viņa varēja kļūdīties gadskaitļos vai faktos, bet ne vairāk. Dzīva bija Dora, dzīva bija virkne citu romāna varoņu tuvinieku un notikumu liecinieku. Laiks mednieku stāstiem par Raini vēl nebija pienācis.

Pievērsiet uzmanību tam, ka Artas Augstkalnes žurnālā izlasītā un pasvītrotā dzejoļa nosaukums ir Aukstā dvēsele, lepnā dvēsele! Jāņa Pliekšāna kā Raiņa pirmais iznāciens dzejā notiek 1895. gada 1. novembrī laikrakstā Dienas lapa (DL), kur zem Aspazijas dzejoļa bez nosaukuma «Un atkal mana dzīvība…» tiek nodrukāts Raiņa dzejolis bez nosaukuma «Šinī aukstajā, lepnajā dvēselē…». Saulcerīte Viese norāda, ka tā pirmās rindas ieskicētas jau Raiņa «studentu gadu dzejoļu burtnīcā un sākas ar vārdiem «Aukstā dvēsele, lepnā dvēsele…»» (111.) DL publikācijā šādu rindu nav. Interesanti, ka arī Aspazijas romānā «Artai nāca rokā laikraksts ar dzejoli «Aukstā dvēsele, lepnā dvēsele» (123.). (Divas lappuses tālāk laikraksts gan tipiski Aspazijai ir pārtapis par žurnālu.) Tātad romānā Arta citē rindas no studentu gadu burtnīcas, nevis no DL publikācijas. Vai varbūt Arta ir izlasījusi 1899. gada publikāciju laikraksta DL pielikumā, kura bieži mainīgais nosaukums tobrīd ir Sīkais feļetons. Tur patiesi ir nodrukāts Raiņa dzejolis Aukstā dvēsele, lepnā dvēsele, šoreiz ar virsrakstu, tomēr tā pirmajā daļā veikti labojumi un pievienotas vēl septiņas rindas. Jāpiebilst, ka dzejoļa 9.–12. rinda kā epigrāfs ievada krājuma Tālas noskaņas zilā vakarā nodaļu Nakts ēnas ar piezīmi, ka šīs rindas sacerētas studenta gados. Sarežģīti, vai ne? Turklāt Arta romānā atļaujas pasmaidīt par Jarmuta dzejoli un, citējot tā trīs rindas, piedāvā savu, manuprāt, krietni vien labāku versiju.

Savukārt, rakstot par vēsturisko DL pirmpublikāciju, Saulcerīte Viese vaicā: «Vai DL redaktors, no avīzes aizejot, publicēdams nezināma dzejnieka parakstītu darbu, gribēja dzirdēt, ko mīļotā sieviete saka par nepazīstamu autoru? Vai viņa ievēros pseidonīmu «Rainis», kas tipogrāfijas darbinieku neuzmanības dēļ tika sagrozīts par «Reini»?» (111.–112.)

Grūti spriest, kas pētniecei licis apcerēt šādu versiju par Raini, kurš it kā gribējis uzzināt mīļotās sievietes spriedumu par savu dzejoli. Ja tā, Pliekšāns, būdams DL galvenais redaktors, savus pantus ar pseidonīmu taču varētu drukāt cik tīk, prasot laikabiedru viedokļus. Laiks pateikt arī to, ka DL, laikraksts, kurš Jaunās strāvas kontekstā ir nepelnīti uzrauts teju vai debesīs salīdzinājumā ar pārējo tā laika presi, ir tipisks 19. gs. avīžniecības biznesa produkts. Tas nes peļņu saviem izdevējiem ar reklāmām un sludinājumiem. Aizmirstiet padomju laika slavas dziesmas par tā izcilo stāvokli, DL izcilība mājoja vien mūsu marksistu prātos. DL ir viens no daudzajiem laikrakstiem nežēlīgas mediju konkurences apstākļos. Avīze kā avīze, diezgan nevīžīgi drukāta, kļūdām pilna. (Citas jau nav labākas.) Viss redakcijas radošais štats tajā laikā ir trīs četri cilvēki, kam jāgādā par to, lai lapas būtu piepildītas ar cenzūras atļautiem materiāliem. Dažkārt, kad nav ko drukāt, ziņas tiek sacerētas turpat uz vietas redakcijā, gluži kā amerikāņu klasiķa Marka Tvena humoreskās vai Ēriha Kestnera romānā pieaugušajiem Fabians. Turklāt par tām nemaksā nemaz vai maksā slikti. Arī par to raksta Aspazija.

Nodrukāt peršas būtu vieglāk par vieglu, tomēr Jānis Pliekšāns savas redaktora karjeras laikā līdz tam tā nav rīkojies. Tāpēc nespēju iedomāties, ka savas daiļrades ziņā tik neizlēmīgais, kompleksu māktais (nu īsts Antiņš!) dzejnieks pēkšņi pats uz savu galvu nolemtu publicēt dzejoli šādā izaicinošā kombinācijā, riskējot izpelnīties vulkāniskās Aspazijas sašutumu. Vai viņam tobrīd jau nepietiek ar to dunci mugurā, ko iegrūduši brāļi, kas jau paveikuši visu melno darbu (un Pliekšāns par to zina), lai Rainim no Dienas Lapas pēc mēneša būtu jāaiziet, noejot arī Jaunās strāvas kustības perifērijā?

Var piekrist Roalda Dobrovenska versijai, kurš raksta: «Dzejoļi droši vien tika parādīti pirms publicēšanas. Bet ar svešu vārdu. Redaktors varēja pajautāt, ko viņa domā. Skat, savas vārsmas atsūtījis kāds dīvainis. Kādas tās ir, tavuprāt? Bet viņa ņem un pasaka: šis puisis, manuprāt, ir ģēnijs» (249.).

Viss uz to norāda

Protams, arī Roalds Dobrovenskis tur ar sveci nav klāt stāvējis. Tomēr jāņem vērā fakti. Vispirms jau tas, ka Aspazija atmiņu romānā atsaucas uz dzejoļa uzmetumu, kas, pēc Saulcerītes Vieses vārdiem, atrodams tikai rokrakstā Raiņa jaunības dienu burtnīcā. Ja viņu suģestētu teksts Dienas Lapā drukātajā veidā, tad kāpēc duļķot ūdeni? Tātad atšķirībā no Artas romānā Elza dzejoli ir redzējusi pilnā variantā, pirms tas ticis nodrukāts. Un vēl šis sievišķīgais punkts uz i, uzlabojot dzejoli romāna versijā.

Par labu šai teorijai runā arī tas, ka 1895. gada 1. novembrī Jānim Pliekšānam ir pilnīgi skaidrs – redaktora vieta Dienas Lapā ir zaudēta. Viņš paklusām meklē darbu, bet Aspazija paklusām bīda viņu radošuma virzienā. Kāpēc arī beidzot nenodrukāt savu dzejoli, ja Elza to atzīst par labu esam? Elza droši vien domā: kāds gan no Raiņa politiķis? Redaktors, uz kura rēķina dzīvo visi, kam nav slinkums. Nešaubos, ka Aspazija šo Raiņa politiskā sapņa ilūziju saskata vislabāk, tāpēc cenšas ievirzīt Jāni dzejas sliedēs. Domāju, ka tieši šī iemesla dēļ viņa nedaudz vēlāk atteiksies no kārdinošā piedāvājuma tulkot Faustu. Elzai tas būtu svarīgi, bet vēl svarīgāk, lai to izdara Jānis, tā ir daļa no plāna – pievērst Raini radošumam un turēt tālāk no politikas.

Treškārt, nepārspīlēsim šīs nelielās publikācijas globālo nozīmi tajā lēti patētiskajā nozīmē, ka nu latviešu lasītājs beidzot ierauga Raini. Drīzāk labi, ja kāds viņu vispār pamana! Kaut vai tāpēc, ka publikācijas paraksts ir J. Reinis (drukas kļūda, kas apliecina kārtību, kāda valda Dienas Lapā Raiņa laikā).

Spriediet paši! Publikācijas virsraksts ir absolūti anonīms un tā laika presē ikdienišķs – Sīkais feļetons. Laiks pamanīt arī to, ka Raiņa un Aspazijas teksti tur nebūt negozējas kā divi mīlas balodīši. Virs Aspazijas dzejoļa ir trešais – iespējams ungāru revolucionārā klasiķa Šāndora Petēfi (1823–1849) – dzejolis Epigramma. Ej nu saproti, vai vārdiņš «pēc» pie tā nozīmē «atdzejojums» vai varbūt tas ir «pārstāsts pēc kaut kur vācu vai krievu valodā izlasīta dzejoļa motīviem». Dzeja nodrukāta trešajā lappusē (no četrām). Arī konteksts publikācijai ir sirsnīgs, īpaši kreisajā pusē – ziņas par lipīgo slimību statistiku, zvaigžņu krišanu un Daugavmalas tirgus pārtikas preču piedāvājumu. Savukārt virs dzejoļiem ir statistika par teātru un nakts patversmes apmeklētājiem.

Kāpēc nodrukāta tikai Raiņa dzejoļa pirmā daļa? Varam veidot visādas teorijas, bet atbilde varētu būt visnotaļ prozaiska – tāpēc, ka viss dzejolis publikācijai atvēlētajā laukumā neiegāja! Tobrīd, 1895. gada 1. novembrī, pasaulē ir tikai divi cilvēki, kam tiešām svarīgs šis mazais nieks Dienas Lapā. Rainim tā ir simboliska izšķiršanās par labu literatūrai, bet Aspazija apliecina, ka uzvarējusi jaunstrāvniekus cīņā par Pliekšānu, bet vienlaikus atzīst, ka atradusi par sevi stiprāku garu, kam pakļauties.

Literatūras vēsturē bieži ir gadījumi, kad dzeja, tāpat kā rozes, plaukst vietās, kur ir daudz mēslu. Slepenas greizsirdības, skaudība, neglītas scēnas un visnotaļ egoistiska mērošanās diženumā – to visu var attiecināt arī uz latviešu liriku. Tomēr Raiņa un Aspazijas gadījums šajā ziņā ir izņēmums, kas parāda šo literāro kašķu bezjēdzīgumu. Raiņa bez Aspazijas, visticamāk, nebūtu nekad. Cita dzejniece, jūtot par sevi dižāku garu un redzot, kāds viņš ir muļļa, greizsirdīgi paslaucītu Pliekšānu zem tepiķa uz visiem laikiem, bet Aspazija atņem Jāni Jaunās strāvas brāļiem un padara par Raini, lielā mērā ziedojot savu daiļradi.