«Mani vienmēr interesējušas episkas lietas, jo īpaši mūzikā,» saka komponists Rihards Zaļupe. Rītvakar Lielajā ģildē viņš kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri pirmo reizi atskaņos savu pirmo simfoniju Namejs, kuras ieceres pamatā ir Nameiša jeb Nameja vadītās zemgaļu cīņas pret krustnešiem.
Simfonija par brīvību
Sākotnēji Rihards Zaļupe rakstījis mūziku filmai, ko bija iecerējis režisors Māris Martinsons, bet, tā kā filmas Namejs realizācija iesprūdusi, viņš nolēmis iesākto pabeigt, un rezultātā tapusi viņa pirmā simfonija. Ieceres pamatā ir Laimoņa Pura Zemgales tetraloģijas pirmā grāmata Degošais pilskalns (1962), kurā stāstīts par Nameja vadītajām zemgaļu cīņām pret krustnešiem. «Romāns aizved 13. gadsimta Zemgalē. Vācu krustneši, kam dzīvo spēku ar pāvesta atbalstu un svētību piegādāja visa tālaika Eiropa, ar uguni un zobenu iebruka Baltijas zemēs un lauzās uz austrumiem – centās sagrābt savā varā krievu zemes, turienes tirgus. Lielā kaujā, kas 1242. gadā notika uz Peipusa ezera ledus, krievu karapulki sakāva krustnešus un apturēja viņu ekspansiju uz austrumiem. Latvijā un Igaunijā krustneši nostiprinājās. Brīvību zaudēja lībieši, latgaļi, sēļi, kurši; visilgāk iebrucējiem pretojās Zemgalē,» stāsta Rihards Zaļupe.
Kad sācis strādāt pie šī materiāla, lasījis minēto grāmatu un pats esot bijis pārsteigts par to, ka skolas laikā kaut kā pagājis garām šai grāmatai. Iespējamais iemesls tam esot meklējams skolas mācību programmā, kurā iztrūkusi Latvijas vēsture. «Intereses pēc apskatījos skolas laiku vēstures grāmatu un secināju, ka tajā par kuršiem, latgaļiem un zemgaļiem ir maz kas atrodams. Kāpēc mēs tik ļoti interesējamies par citiem, bet aizmirstam par sevi? Labi, mūsu vēsture nav tik svarīga pasaules mērogā, bet mums taču tai jābūt svarīgai. Turklāt iepriekšpieminētās kaujas bija vienas no svarīgākajām pagānu kaujām šajā reģionā. Nebūtu nekādu problēmu uztaisīt kādas piecas Holivudas vēriena filmas par šo laiku, turklāt tādas, ka aizķertu visu pasauli.»
Komponists atzīst, ka vēl pirms kāda laika domājis, ka pirmo simfoniju rakstīs pavisam citādāku, lai izkļūtu ārā no «latviešu mūzikai piemītošā drēgnuma un kārtējām dabas ainavām», bet rezultātā sanācis rakstīt par vēsturisku tēmu, kas tik plaši nav pārstāvēta latviešu mūzikā. «Man radies iespaids, ka vairums latviešu mūsu vēsturi sāk datēt ar pirmās brīvvalsts laiku, varbūt 19. gadsimta beigām, un diezgan miglaini zina, kas ar «šo kalpu tautiņu» notika pirms tam. Lai gan, sākot pētīt vēsturi, gribas teikt – varbūt neesam liela, bet noteikti esam stipra nācija.»
Sapņo rakstīt Holivudas filmai
«Strādājot pie Māra Martinsona filmas Oki. Okeāna vidū, man bija iespēja sadarboties ar komponistu Viljamu Golšteinu, kurš sarakstījis mūziku vairāk nekā 40 Holivudas filmām. Atceros sarunu, kurā mēs apspriedām to, ka kādreiz, iznākot uz kinoekrāniem jaunai labai filmai, visi par to runāja un diskutēja par to, bet šobrīd vienīgā saruna ir par to, cik naudas filma ir nopelnījusi, nevis par tās mākslinieciskajiem atradumiem. Pa lielam – skumīgi, lai gan, protams, vēl ir labi režisori, kuri vēl uzņem labas filmas, tādas, kurām vēl ir sakars ar mākslu,» saka Rihards Zaļupe, kuram ir arī sapnis kādreiz uzrakstīt mūziku kādai Holivudas filmai. Pēdējā laikā Holivudas mašinērija, viņaprāt, episka rakstura filmās izmanto «nodrāztu mūziku, un reti kad iznāk kaut ko jaunu tajās dzirdēt».
Komponists stāsta, ka reiz ar Viljamu Golšteinu runājis par ikdienas dzīvi, par norisēm un iespējām un stāstījis arī to, ka viņa darbus atskaņo valsts Nacionālais simfoniskais orķestris. «Golšteins bija pārsteigts par to, ka 31 gadu vecam komponistam ir tādas iespējas profesionālā vidē. Viņš noteica, ka vairs nejūtoties tik talantīgs,» smejot saka Rihards Zaļupe. Tieši iespējas profesionālajā jomā esot tās, kas mūziķi joprojām notur Latvijā. «Es ļoti rūpīgi esmu domājis par to, kur dzīvot. Māris Martinsons man arī vaicāja, ko es te vēl darot, ja reiz gribot rakstīt mūziku Holivudas filmai. Jā, es gribētu arī dabūt kādu Oskaru, bet tas nenozīmē, ka es visu mūžu gribētu strādāt tajā štancētavā. To varētu gribēt tas, kura mērķis būtu nopelnīt kādu miljonu. Protams, ka tas ir arī veiksmes stāsts, jo zinu daudzus, kas ir aizbraukuši strādāt uz ārzemēm, bet atgriezušies, jo sapratuši, ka tur nav nekas labāks. Kā komponists es varu dzīvot jebkur, galvenais, lai man ir internets.»
Prioritāšu tops
Latvijā labi zināmais jaunās paaudzes sitaminstrumentālists ar komponēšanu nodarbojas kopš vidusskolas laika. «Pa lielam – savu pirmo simfoniju sarakstīju apmēram 14 gadu vecumā, tā bija dāvana draugam dzimšanas dienā. Tā kā draugs bija celtnieks, skaņdarbā izmantoju zāģus, naglas un vēl līdzīgus instrumentus. Skaņdarbu ierakstījām magnetofona lentē, un, atceros, man patika rezultāts. Šodien jāatzīst – tas bija ļoti inovatīvs darbs, ja es kaut ko līdzīgu varētu atkārtot, tas būtu vow!,» atceras Rihards Zaļupe.
Rihards Zaļupes pirmais skaņdarbs Austrumu fantāzija, kas sarakstīts 2002. gadā, joprojām ir komponista visvairāk spēlētais skaņdarbs pasaulē, kas jo īpaši populārs Amerikā. «Jaunieši raksta, kā, izpildot šo skaņdarbu, uzvarējuši konkursos, un man prieks par to,» stāsta Rihards Zaļupe. Nu jau komponēšana ir prioritāte viņa radošajā darbā. «Tā dzīve ir mainījusies. Ir ļoti daudz pasūtījumu, turklāt man ļoti patīk komponēšana,» atzīst Rihards Zaļupe, kurš raksta gan sitaminstrumentiem, marimbai, klavierēm, orķestriem, koriem, gan kino un teātra izrādēm, gan reklāmām. Komponēšana, Xylem TRIO, darbs Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, pasniedzēja pienākumi Mūzikas akadēmijā, solodarbība – šādā secībā viņš sarindo prioritātes profesionālajā jomā.
Ar brāļiem Raimondu un Oskaru Petrauskiem izveidotais Xylem TRIO esot tas elements, bez kura viņš nevarot iedomāties savu pašreizējo dzīvi. Viss sācies nejauši – brāļiem, kas tolaik arī mācījušies mediņos, esot bijis vajadzīgs sitējs, viņi paaicinājuši studiju biedru. Trio noturību gandrīz desmit gadu ilgumā Rihards Zaļupe skaidro ar profesionālo uzskatu un muzikālās gaumes sakritību. «Un vēl tas, ka ikvienam koncertam jābūt visaugstākajā līmenī, spēlē kaut dienu un nakti, bet līmenim ir jābūt. Turklāt nu jau mums viss nāk viegli, lai gan bijuši periodi, kad esam savstarpēji cīnījušies līdz zibeņiem, bet tikai tā arī rodas labākās idejas.»
Āķis lūpā un burjatu asinis
«Man paveicies, ka tuvie cilvēki man apkārt vienmēr mani morāli atbalstījuši,» saka Rihards Zaļupe un piebilst, ka ļoti paveicies, ka viņa dzīvesbiedre Sondra, ar kuru ir kopā jau sešus gadus, labi saprotot viņa darba specifiku. «Attiecības ir ļoti svarīgas, ja tajās kaut kas šķobās, tad visur citur arī nav labi,» uzskata mūziķis un atkārto labi zināmo frāzi, ka attiecības, protams, ir jākopj. Pagaidām, kamēr pārim vēl nav bērnu, abi atļaujas spontāniem gājieniem, piemēram, mēdzot vienkārši iesēsties mašīnā un doties ceļojumā pa Latviju, lai skatītos vecas muižas un pilis.
Abiem esot plāns tuvāko divu gadu laikā pārcelties uz dzīvi ārpus Rīgas, jo, lai gan pilsētas burzma abiem ļoti patīkot un esot pat nepieciešama, tomēr gribas mazliet rāmāku vietu dzīvošanai. «Es bieži vien strādāju, atrodoties burzmā, teiksim, sēžot kādā kafejnīcā ar «austiņām» uz ausīm. Es, šķiet, nevarētu mūziku rakstīt tikai tā, kā savulaik esot komponējis Imants Kalniņš – sēžot laukos zaru būdā. Dieviņš man iedevis tādu talantu, ka es varu komponēt ļoti ātros tempos un gandrīz vai jebkurā vietā, tomēr jāatzīst, ka, esot dabā, tas notiek vēl divreiz ātrāk,» smaidot saka Rihards Zaļupe.
Ceļošana vispār esot abu sirdslieta. Ziemā abiem vispopulārākais galamērķis ir Ēģipte, jo smiltīm un tuksnesim esot īpaša vilkme. «Ilgu laiku nesapratu, kāpēc tā, bet izrādās, no tēva puses manī plūst arī burjatu asinis. Zinu, ka daudziem nepatīk bardaks, kas ir Ēģiptē, bet mani tas netraucē. Pērn es sāku nirt, un tas, jāatzīst, ir pamatīgs āķis lūpā.» Savukārt vasarās tik labi esot Latvijā, ka nekur nevajagot braukt. «Ja vēl ir privātā māja, tad pavisam labi. Ik pa laikam braucam pie maniem vecākiem, uz pirti. Tas ir unikāls pasākums veselības uzturēšanai, turklāt tas ir labs kopābūšanas rituāls.»
Rihards ZAĻUPE
• Marimbists, perkusionists, komponists
• Dzimis 1983. gadā Talsos
• Absolvējis Jāzepa Mediņa Rīgas
mūzikas vidusskolu (2002), Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju (sitaminstrumentu klasi, 2008), ieguvis maģistra grādu kompozīcijā (pie prof. Jura Karlsona, 2011)
• Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sitaminstrumentu grupas mūziķis (kopš 2006. gada)
• Docētājs J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (kopš 2006. gada)
• Atskaņojis solo ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga, profesionālo pūtēju orķestri Rīga, Sinfonia Concertante, Vidzemes kamerorķestri.
• Pirmo skaņdarbu Austrumu fantāzija sarakstījis 2002. gadā, pēc tam rakstīti skaņdarbi sitaminstrumentiem, marimbai, klavierēm, orķestriem, koriem, kino, teātra izrādēm u.c.
2008. gadā iznācis R. Zaļupes pirmais kompaktdisks Marimba Dance, kurā iekļautas R. Zaļupes kompozīcijas marimbai solo, marimbai un klavierēm, kā arī korim; šis albums saņēmis Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu 2008 nominācijā Gada debija.
• Sadarbojas ar brāļiem Raimondu un Oskaru Petrauskiem, 2006. gadā dibinājuši grupu Xylem TRIO
• Koncertējis lielākajā daļā Eiropas valstu, Japānā un Austrālijā
• Blakus akadēmiskajai mūzikai daudz spēlē džeza, latino, popa un rokmūziku, kā arī house mūziku kā bundzinieks un perkusionists
• 2012. gadā sarakstītā mūzika bērnu izrādei Dzejtaurenis saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Gada izrāde bērniem vai jauniešiem, kā arī Baltijas teātra
• Festivāla balvu par izcilību mūzikā
• 2010. gadā saņēmis AKKA/LAA Autortiesību bezgalības balvu par visvairāk radio un televīzijā skanējušo akadēmiskās mūzikas skaņdarbu
• Saderinājies, draudzene Sondra Lāce ir mūzikas menedžere
