150 GADU JUBILEJA: Latvijas dzejas karalienes mīklas un mīlestība

Elza Rozenberga bija apbrīnojama sieviete. Savu mūžu viņa savērpusi mistēriju kamolā un ar Aspazijas atstāto mīklu šķetināšanu arī mūsdienās varētu nodarboties ne viens vien zinātnieks. Jubilejas reizē ir vērts pieskarties ne jau hrestomātiskajai, no skolas gadiem pazīstamajai Aspazijai, bet tai, kuras noslēpumi vēl tikai gaida atminējumu.

Klasiskā mistifikācija

Ar šodienas prātu nav iespējams saprast, kāda situācija Aspazijas pētniecībā valdīja 1968. gadā. Toreiz aizdomīgā buržuāzisko nacionālistu dzejniece pēc ilgām cīņām beidzot tika atzīta par «puslīdz lietojamu». Padomju vara ļāva pat atzīmēt viņas simto jubileju, pasākums Universitātes Lielajā aulā jau sagatavots. Te pēkšņi Saulcerīte Viese, pārbaudot dzejnieces skolasbiedrenes radinieces klusām pačukstētu informāciju, pārrok baznīcu grāmatas un atklāj, ka Aspazija nemaz nav dzimusi 1868. gada 16. martā, kā visur tiek apgalvots, bet trīs gadus agrāk – 1865. gada 16. martā. Vēl vairāk! Pēc baznīcas papīriem viņa nav nekāda Elza Rozenberga. Aspazijas īstais vārds ir Johanna Emīlija Lizete Rozenvalde. Nepareizo gadskaitli tiražējuši visi, latviešu socreālisma nemaldīgos korifejus ieskaitot. Tas tikai šodien šķiet, ka kļūdīties ir cilvēciski – toreiz tas varēja beigties ar Aspazijas nolikšanu atpakaļ nevēlamo autoru plauktā.

Attiecības ģimenē

Liekas, jau kopš mazām dienām Elzai bijis kas šķietami vai nopietni slēpjams no pārējās pasaules. Bērnības trauma nenoliedzami ietekmējusi viņas tālāko dzīvi, tā laiku pa laikam laužas ārā no Aspazijas atmiņu tekstiem. Pieņemts uzskatīt, ka Elzas ģimene ir pārtikusi un labklājīga, tomēr vecāku starpā valda slimīgas attiecības. Mūsu pētnieki šim faktam pievērsuši mazāk uzmanības, nekā tas būtu pelnījis.

Autobiogrāfijas Mana dzīve pirmajā lapaspusē Aspazija raksta: «Gandrīz ik dienas es redzēju mātes asaras un tēva apātisko būti. Viņš visu dienu varēja nogulēt gultā un nekā nedarīt – kā tikai smēķēt, lai panīkst visa lielā saimniecība. Bez tam viņš arī bij stiprs alkoholiķis. Un, cik tagad saprotu, arī neirastēniķis. Notika dažādas lietas, un bieži bij runa par šķiršanos, bet tolaiku šķirties bij gandrīz neiespējami, un tad arī sievietes visu panesa. Māte runāja arī par aiziešanu prom no mājas, ja tikai manis nebūtu, un tas mani kā bērnu bieži vedināja uz domām, vai tik nedarīt sev galu, lai mātei būtu atvieglojums» (247.). Iedomājieties situāciju, kurā mazā Elza vēlas nomirt, lai nesāpinātu savu mammu! Aspazijas tēvs varbūt arī ir dīvainis, kam patīk skatīties ugunsgrēkus un ledus iešanu upē, bet mātes savādā rīcība aptumšo meitas dzīvi līdz pat kāzām, un tā ir viena no rūpīgi slēptajām lietām.

Elzas mamma dara visu, lai izputinātu saimniecību un ieriebtu vīram. Karadarbība starp Dāvi un Grietu turpinās līdz brīdim, kad tiek pārdotas Daukšas, bet Rozenbergi pārceļas uz Jelgavu. Jau pirmajā dienā Dāvis aiz bēdām piedzeras līdz nemaņai, izceļas kārtējā klaigāšana pie dzērāja gultas, tomēr Aspazija vairs nav mazā Elziņa un saprot, ka māju zaudējumā ir vainīga māte: «Tanī brīdī arī manā dvēselē notika kaut kāds lūzums. Tā jūtu stīga, kas līdz tam bija skanējusi kā simpātija un mīla pret manu māmiņu, no šī mirkļa sāka skanēt papiņa labā» (294.).

Par neproduktīvo, postošo naidu, kas valda Aspazijas vecāku starpā, ievērojami pasliktinot ģimenes situāciju, pirmais Latvijā nopietnāk runājis, šķiet, klasiķis Zigmunds Skujiņš, kurš norāda arī uz citām Aspazijas biogrāfijas dīvainībām. Pati Aspazija kaut ko pasaka, kaut ko nepastāsta: «Tālāk par to minēt neturu par vajadzīgu, bet tas ir iemesls, kādēļ tumšs mākonis arvien ir gulējis pie manas dzīves apvāršņa.» Tā viņa noskalda savās atmiņās.

Kamēr Grieta nodarbojas ar vīra apkarošanu, meita aug savā vaļā. Varētu domāt, ka mamma, ciešot no vīra tā sauktajām pārestībām (viņš gan mīl sievu), vismaz rūpējas par meitu. Tomēr nezin, vai viņa to prot. Grieta, labu gribot, pieņem nepārdomātus lēmumus par meitas skološanu. Daļu no tiem varētu norakstīt uz provinciālismu, tomēr lēmumu sekas ir dzeltenā slimība un acu kaite. Mamma neuzskata par vajadzīgu pastāstīt arī par tiem procesiem, kas meitas organismā notiks pieaugot. Pirmās mēnešreizes Elza mēģina nomazgāt ledusaukstā dīķī un iedzīvojas smagā iekaisumā. Pelde gandrīz beidzas ar nāvi un kļūst par neauglības cēloni.

Aspazija pati saka, viņu glābusi jautrā un priecīgā daba. Tā vien šķiet, ka Rozenbergu meita, liekot lietā savu nevaldāmo prātu un godkārību, gadu gaitā izvēršas par tādu kā ģimenes centru, uzņemoties vīrieša lomu Rozenbergu dzimtā. Vēlāk viņa «vilks» visus savus tuvākos: dēliņuvīru, mammu, slinko māsu, slimo brāli, pat kašķīgo vīramāti, kura uzstājas pret Raiņa laulībām ar Aspaziju. Bet pagaidām mazā amazone slēdz derības, ka pārskries pāri ielai kaila, bēg no mājām, nonāk policijas iecirknī un taisa citus stiķus, par kuriem 19. gadsimta nogales patriarhāli zemnieciskajā latviešu pasaulē jebkura meita nonāktu ļaužu valodās. Pat ja Aspazijas aprakstītās dēkas dalītu ar divi – viņas reputācija tiek neglābjami sašķobīta. Vai dumpošanās tomēr nav Elzas pretreakcija uz nesaskaņām starp māti un tēvu?

Laulības ar Valteru

Aspazijas atmiņās lasām, ka laulības ar «pļēguru» Maksi (Vili Vilhelmu) Valteru ir daļa no mātes plāna, lai glābtu smagajos parādos nonākušās Daukšas. Pēc mammas domām, papus ir nekam nederīgs saimniekotājs. Aspazija savos memuāros garšīgi apraksta slīpēto lauku švītu, kurš pielīdis topošajai sievasmātei ar kūkām un cepumu groziem, bet topošajai izredzētajai riebies, jo pat kāzu naktī bijis atbaidoši piedzēries. Šī atmiņu daļa atgādina kolorītu meksikāņu ziepju operu. Tās spožākā vieta nebūt nav tā, ka Valters ar Aspazijas aizbildni Šternu «ar viltu esot pierunājis Aspaziju parakstīt kaut kādu nesaprotamu obligāciju un rezultātā pārdevis mājas. (Kas tas par Šternu un kāpēc precētajai sievai Aspazijai ir vajadzīgs aizbildnis, netiek paskaidrots nekur, šāda uzvārda nav arī Kopotu rakstu personu rādītājā.) Kulminācija tomēr ir epizode, kurā neģēlīgais vīrs, saposies ceļā uz Ameriku, pierunā sievu viņu pavadīt līdz Žagarei un mēģina tur pārdot Elzu «žīdiem» kā balto verdzeni (!).

Visticamāk, ar šīm fantāzijām Aspazija nodrošina alibi tuviniekiem, jo jau dažas lappuses tālāk viņa raksta ko citu. No tā izriet – kontraktu par mājas galējo pārdošanu esot parakstījis vecais Rozenbergs: «Papiņam vispār bija mīksta daba, viņš māmiņu klausīja. Māmiņa bija īstā pavēlniece un rīkotāja gan saimniecības, gan citās lietās.

Tā tas bija arī ar māju pārdošanu. Tikai es vēl tagad nesaprotu, kas māmiņu spieda veicināt māju pārdošanu, jo parādu uz mājām nebija daudz un mājas varēja izrentēt. Bet tagad tas viss jau bija par vēlu. Nu arī māmiņa atmodās kā no sapņa» (294.). Saliekot atmiņas ar faktiem, pāri paliek pamatīga putra.

Sāksim ar to, ka, pēc Saulcerītes Vieses sastādītās hronoloģijas Aspazijas Kopotos rakstos, Daukšas tiek pārdotas divreiz. 1886. gada 31. maijā (dokumenta datums) un 1888. gada 12. aprīlī. Pirmais līgums glabājas RMM, otru līgumu pagaidām nav izdevies apskatīt. 1886. gada 31. maijā «Daw Rosenwald» pārdod Daukšas vecākās meitas «Johanna Rosenwald» (pievērsiet uzmanību līgumā norādītajam Aspazijas vārdam un uzvārdam) znotam «Wilhelm Max Walther» par nepilniem piecpadsmit tūkstošiem rubļu. Pēc trīs dienām notiek Aspazijas un Valtera kāzas. Tālāk, ja ticam Saulcerītei Viesei: «1888. gada pavasarī Maksis Valters, kuram acīmredzot bija apnikusi neveiksmīgā jaunās rakstnieces vīra loma, pārdeva mājas par divpadsmit tūkstošiem rubļu kādam Teobaldam Vāgneram un – aizbrauca uz Ameriku» (56.). Te nu iznāk, ka afērists Valters māju pārdevis steigā ar zaudējumiem, turklāt pusizputējušais blēdis tomēr bijis pietiekami turīgs, lai pirms kāzām noskaitītu Rozenbergu dzimtai 14 880 rubļus sudrabā, ja vien šis līgums nav bijusi fiktīva māju pārrakstīšana topošajam znotam. Patiesībā varētu būt arī tā, ka apmaiņā pret Daukšām Vilhelms Valters izpērk veco Rozenbergu parādus. Vēl pie visa jāpiebilst, Saulcerīte Viese apgalvo, jaunais pāris Daukšās nesaimnieko, mājas tiek izrentētas. Savukārt Aspazija raksta, ka 1899. gada rudenī Rozenbergu ģimene Jelgavā nopērk īpašumu (divas mājas), kas atradies Pētera un Zaļās ielas stūrī, samaksājot par to ap 2600 rubļu – summu, kas esot atlikums no Daukšu pārdošanas. Interesanti, kur palikusi pārējā nauda un kāpēc citviet tiek apgalvots, ka īpašums Jelgavā esot viena neliela mājiņa, kaut pirms tam teikts, ka lielajā mājā Rozenbergi ļāvuši dzīvot tās līdzšinējiem īrniekiem.

Kas īsti notiek Rozenbergu ģimenē un kur izšķīst īpašumi, varam tikai minēt. Vīra aizbēgšana (pat ne laulību šķiršana) Aspazijai tomēr ir solis uz brīvību, izlaušanos no ģimenes skavām. Tā tomēr nav viegla. Līdz tapšanai par slaveno dzejnieci paiet vēl apmēram četri gadi, strādājot par mājskolotāju dažādās Latvijas malās. Tomēr šis viņas dzīves posms – izprecināšana, māju zaudēšana, vīra bēgšana nenoliedzami ietekmē to, ko dumpīgā Aspazija rada latviešu dramaturģijā, – jo īpaši iestāšanos par sieviešu tiesībām.

Vienkārši Kucevalovs

Jauns cara armijas it kā oficieris kļūst par Elzas Rozenbergas dzīves pirmo mīlu. Jocīgi, bet ne Aspazijas atmiņās, ne Kopotos rakstos ne Saulcerītes Vieses grāmatā Mūžīgie spārni nav minēts Kucevalova vārds un dienesta pakāpe. (Varbūt tā ir tik zema, ka to kauns pieminēt?) Tomēr Aspazija apgalvo, ka pirmoreiz mūžā iemīlējusies. «Kucevalovs pēc dzimuma pustatārs, pusmazkrievs, tumšmatis, dienvidnieka tips. Kā jau krievs, viņš jūsmīgas dabas un mūžīgi dziedāja krievu romances, bet es tās parasti uz klavierēm pavadīju» (303.). Ugunīgais oficieris dēvē Elzu par carieni Tamāru, aplido viņu ar lielu kaislību un interesējas par krievu literatūru. Viņu attiecības turpinās vairāk nekā gadu, tās nonāk tiktāl, ka abi uzskata sevi par saderinātiem, kaut Elza nav saņēmusi atļauju šķirties no Makša Valtera.

Balodīšus izšķir nekrietnais liktenis. Kādudien Elza nolemj bez brīdinājuma apciemot savu vienkārši Kucevalovu un pieķer mīļoto gultā ar citu jaunkundzi. Pēc iespaidīgas scēnas abi šķiras. Par šo dzīves posmu tagad varētu arī pasmaidīt, ja ne svarīgas piezīmes Aspazijas memuāros. Romantiskā saskarsme ar Kucevalovu vēlāk kļūst par iedvesmas avotu dzejai: «viss tas saplūda savādā harmonijā, kas izskanēja no manas dvēseles kā pazīstamā dziesma Mēness starus stīgo» (305.). Un vēl Aspazija apgalvo, ka atmiņas par Kucevalovu Šveicē rosinājušas uzrakstīt dzejoļus Dzelmes karalis un Balto raganu nakts.

Jānis Pliekšāns

Mūsdienās visi apgalvo, ka Aspazija satiek Raini 1894. gada 30. janvārī. Precizēsim, Raiņa vēl nav, ir Dienas Lapas redaktors Jānis Pliekšāns, Aspazijas mūža galvenais vīrietis. «Varbūt varēja iznākt citādi, jo man bija daudzas citas izredzes, bet savam liktenim cilvēks nevar izbēgt» (347.). Tā vēlāk memuāros rakstīs pati Aspazija.

Dzejniece tobrīd ir slavas zenītā, pielūdzēju ielenkta, tomēr klusais un nervozais redaktors ar savām bezdibenīgi zilajām sirsnīgajām acīm un bezgalīgajiem kompleksiem laikam ir vienīgais, kas spēj saprast sievieti, kuras personiskā dzīve, neraugoties uz kareivīgo pozu, atgādina kosmisku katastrofu. Viņu tuvināšanās ir Raiņa iniciatīva. Sākumā valda kaislība, vētrainas tikšanās viesnīcā Bellevue, bet tad abu attiecībās iestājas atsalums, kura iniciatore ir Aspazija. Raiņa māsa Dora neieredz Elzu Rozenbergu un noskaņo pret šo savienību arī Raiņa māti. Naida iemesli ir divi – sievišķīga nepatika pret mīļā brālīša izredzēto un arī tas, ka tieši Elza Rozenberga pagļēvajā, neuzņēmīgajā māsu un mammas stumdītajā vīrietī saskata dzejas ģēniju.

Dora liek lietā smago artilēriju – Aspazijas netiklo pagātni ieskaitot, turklāt viņa ir intelektuāli pārāka! Elza atkāpjas ar asarām acīs. Varbūt tas ir taktisks Aspazijas gājiens, tomēr, visticamāk, dzejniece tiek novesta līdz izmisumam. Tomēr notiek neticamais! Gļēvais Antiņš pamostas un sāk cīņu par savu Saules meitu, neraugoties uz to, ka pat Jāņa Pliekšāna draugi un partijas biedri uzstāda ultimātu – vai nu Aspazija, vai viņi. Juku jukām vijas viss: greizsirdība, skaudība, ideju cīņas un kašķi Rīgas latviešu aprindās. Pār Aspaziju līst dubļu straumes. Šajā brīdī arī notiek tas, ko Saulcerīte Viese dēvē par nejaušu pārrakstīšanos ar dzimšanas gadiem, saistot to ar steigu, kurā izdevējs Āronu Matīss pieprasa Aspazijas biogrāfiju savam kalendāram. Nekādas reālas steigas tur nav! Tā ir pieminēta vien Raiņa zīmītē. Tomēr, ja Dora vēl uzzinātu, ka Elza ir dažus mēnešus vecāka par Jāni, tad epitetiem boa un žņaudzējčūska sekotu arī epitets vecene. Būt vecākai par savu izredzēto, turklāt vēl precētai. Un ar tādu reputāciju… Es pieļauju, ka Aspazija apzināti uzrāda nepareizu dzimšanas gadu, padarot sevi trīs gadus jaunāku par Raini.

Kāpēc Rainis brīdī, kad pat neuzticamie partijas brāļi liek izšķirties starp viņiem un Aspaziju, tomēr izvēlas Elzu? Mīlestība, protams! Arī tāpēc, ka viņš sapņo kļūt par dzejnieku, tomēr ģimene un draugi vienbalsīgi apgalvo – tavi panti nekam neder, met dzejošanu pie malas. Jānis reiz saņemas un parāda Aspazijai visu, ko radījis. Aspazija redz viņa ģenialitāti un iedrošina iet dzejas ceļu.

Konflikts atrisinās pats no sevis. Brīdī, kad vēl nesen iekārotākais Rīgas vecpuisis nonāk policijas apcietinājumā, viņš vairs nav vajadzīgs ne māsai, ne partijas biedriem. Elza ir vienīgā, kas paliek pie Jāņa – katordznieka, kura karjera beigusies uz visiem laikiem. Aspaziju tas nebiedē. Kukuļi sinodei un policistiem panāk savu. (Vai ne šeit izšķīst Daukšu naudas pārpalikums?) Jānis tiek atbrīvots, bet viņas laulība ar Valteru ir šķirta. Cietuma mācītājs iežēlojas par mīlētājiem un apkaunojošos apstākļos salaulā nupat no cietuma izlaisto Raini un viņa uzticamo Aspaziju. Elzas sapņu vīrietis, kurš jau tā nav nekāds praktiķis, no cietuma iznāk sirmiem matiem, trīcošu galvu, uz nervu sabrukuma robežas. Viņas turpmāko gadu misija ir būt mātei savam pilngadīgajam, bet nevarīgajam dēliņam, iestumt to dzejas orbītā.

Šveices lūzums

Izlaižot grūto Krievzemes trimdas posmu, kad Aspazija būtībā ir ģimenes vīrietis, neziņas miglā tīts ir Aspazijas Šveices dzīves posms. Kāpēc viņa apdziest tad, kad Rainis rada labākos darbus? Iemesli it kā tiek minēti: nabadzība, psiholoģiska nespēja panest svešatni un aukstumu ziemās, veselības problēmas, tuvinieku nāve (trīs gadu laikā aiziet divi Elzas brāļi un māte). Vai tie ir vienīgie iemesli?

Saulcerīte Viese, rakstot par veselības likstām Kopotu Rakstu Īsā dzīves pārskatā, piemin tikai vienu diagnozi – ielaists zarnu katars 1908. gadā. Tālāk tikai nekonkrēti: «Aspazija daudz slimo, 26. nov. ierodas Cīrihē» (1911), «mātes nāve saasina slimību, un viņa no jauna sāk ārstēties Cīrihē» (1912).

1913. gadā Aspazija būtībā dzīvo un ārstējas Cīrihē, «ir brīvklausītāja Cīrihes universitātē», «tikai pāris reižu neilgi apmeklē Kastaņolu», «Aspazija dzīvo Kastaņolā, bieži slimo» (1915). Aizbrauc «ārstēties uz Lozannu (dzīvo Clocheton 21), bet tur tik smagi saslimst» (1916). Kā iemesls tiek minēts «nervu pārkairinājums līdz nelabai pakāpei».

No kurienes ir šie nervu pārkairinājumi, kāpēc memuāros pieminētas runas par iespējamo šķiršanos un došanos uz dzimteni? Kāpēc Aspazijas dzejas iedvesmas avots retajās reizēs, kad tāda atnāk, nav vis Rainis, bet jaunības mīla – vienkārši Kucevalovs? Visticamāk, dzejnieku laulība pārdzīvo smagu, publikas acīm slēptu krīzi. Aspazijai trūkst kurināmā, kas dzen uz priekšu Raiņa daiļradi – mīlestība. Dzejniecei tuvojas piecdesmit, viņa noveco, nabadzība un ikdienas rūpes nomāc, bet ģeniālais vīrs plivinās mākoņos. Iedvesmojies vairs ne no Elzas, bet no itāliešu daiļavām, viņš rada savus galvenos mūža darbus.

Kāpēc viņi paliek kopā? Tāpēc, ka ne Šveicē, ne arī pēc tam Latvijā, kur Mēnesmeitiņa pati kaila naktī kāpj dzejnieka gultā, Rainis nav donžuāns. Vairāk par tvirtu miesu viņam nepieciešama novecojusī Saules meita – Aspazijas gudrais, dzirkstīgais gars. Mēnesmeitiņas ir skaistas, bet dumjas – šo atziņu, rūpīgi meklējot, reizi pa reizei var atrast Raiņa dienasgrāmatās, kuras pēc viņa nāves šai ziņā, visticamāk, ir parevidētas. Kāpēc lepnā Aspazija neaiziet no Raiņa? Viena atbilde – viņa ir Raini radījusi, un tikai kopā viņi ir spēks. Tomēr vislabāko atbildi Aspazija sniegusi savās atmiņās. Tāpēc, ka «savam liktenim cilvēks nevar izbēgt».

*Aspazijas autobiogrāfija Mana dzīve citēta pēc 1988. gada izdevuma: Aspazija. Kopoti raksti, 6. sēj. No šī sējuma citēts arī Saulcerītes Vieses Īss dzīves pārskats. Pārējie Saulcerītes Vieses citāti ņemti no grāmatas: Saulcerīte Viese. Mūžīgie spārni, R. 2004