Mākslas kuratoru, Kīvikas Mākslas centra projektu vadītāju, bijušo Norvēģijas Nacionālā mākslas muzeja direktoru Sūni Nūrdgrēnu no Zviedrijas Purvīša balvas pretendentu izstādē Arsenālā izdevās satikt pirms atbildīgā žūrijas lēmuma, rūpīgi vērojot izliktos darbus. Izstādi vēl tikai iekārtoja, ne viss bija līdz galam izlikts, un skaidrs, ka tobrīd vēl neviens, žūrijas locekļus ieskaitot, nezināja, ka balvu šogad saņems mākslinieks Miķelis Fišers. Vienojāmies, ka runāsim par to, kā zviedru eksperts redz Purvīša balvas nominantu izstādi un kas varētu būt tas, uz ko mūsu lasītājiem izstādē būtu vērts pievērst uzmanību. Jāpiebilst, ka satikāmies pie Gintera Krumholca darba.
– Vispirms, kā jūs raksturotu Purvīša balvas nominantu kopējo sniegumu?
– Nopietns! Nāvīgi nopietns! (Smejas.) Nē patiesi izstāde ir ļoti nopietna. Es domāju, tajā tikpat kā nav jūtams humors vai vieglums. Šķiet, ka mākslinieki nav ļoti jauni, varbūt var teikt, daži no viņiem ir pajauni. Jaunie šajā ziņā ir relaksētāki. Te izskatās, ka visi ir ļoti nopietni. Bet mēs jau arī dzīvojam ļoti nopietnos laikos – Ukraina un viss pārējais. Tas atspoguļojas arī mākslinieku darbos.
Tomēr, runājot par kopskatu, pirmais, kas mani pārsteidza – tā ir augstā mākslinieku tehnika. Īsti profesionāļi! Protams, viņi jau arī ir profesionāli mākslinieki, šī ir prestižākā profesionālā godalga, iespējams, visās Baltijas valstīs, un tomēr. Prasme izmantot dažādās tehnikas ir ļoti augsta.
– Ja salīdzina nominantu izstādi ar to, ko tagad dara Ziemeļeiropas valstu mākslinieki, vai ir iespējams vilkt kādas paralēles, meklēt ietekmes un visas tās lietas, kas patīk mākslas zinātniekiem?
– Viena lieta, ko var redzēt gan te, gan Skandināvijas valstīs, protams, ir videoinstalācijas. Tāda veida darbus, kādus piedāvā Ginters Krumholcs, arī iespējams atrast Skandināvijā. Tur tāpat parādās jauns figuratīvo skulptūru vilnis, kas saistāms ar jauno tehnoloģiju attīstību. Māksliniekiem tagad ir iespējas skenēt dažādus objektus un ķermeņus, izdrukāt tos ar trīsdimensiju printeri. Šo iemeslu dēļ figurālā un figuratīvā tēlniecība, izmantojot tehnoloģiskos jauninājumus, piedzīvo jaunu uzplaukumu. Tas fascinē, to varētu saukt par jauno superreālismu, bet, protams, šie darbi top ar datoru palīdzību. Vērtējot izstādi kopumā – darbi ir lieliski, un tāpēc būs grūti izvēlēties.
– Bet kā ir ar latvisko specifiku un iespējamajām ietekmēm?
– Es par to nevaru spriest. Protams, arī jūsu mākslinieku darbos var saskatīt daudzas un dažādās ietekmes, bet tā pilnīgi noteikti nav kaut kāda specifiska lokāla parādība. Tas pieder daļai no lielākas Eiropas mākslas ainavas. Mūsdienās mākslinieki ir ļoti mobili, daudz ceļo, viņi ietekmējas cits no cita, mācās izmantot dažādus medijus. Tomēr nezin vai var runāt par kaut ko ļoti specifisku, tikai latviešu māksliniekiem piemītošu. To varbūt jums varētu pastāstīt eksperts, kas ļoti dziļi pārzina latviešu mākslu. Tas, ko es redzu un kas mani fascinē, ir šīs ļoti spēcīgās tehnikas!
– Ja skatāmies plašāk par izstādi, kā Skandināvijā ir ar to, kā vienkāršā publika uztver laikmetīgo mākslu? Mums Latvijā situācija joprojām ir diezgan smaga: Laikmetīgās mākslas muzeja nav, Nacionālais muzejs tiek rekonstruēts.
– Tā nav tikai jūsu problēma! Laikmetīgās mākslas izpratne vispār ir problēma daudzās valstīs. Mūsdienu mākslinieki bieži lieto tādus izteiksmes līdzekļus, kas nav… Es negribētu teikt – uzreiz saprotami. Drīzāk – tie nav tādi, kas uzreiz iedarbojas uz pamatpubliku. Vienmēr būs daži mākslinieki, šajā izstādē tāds ir Miķelis Fišers, kuru publika uztver gandrīz uzreiz, jo viņa māksla savā ziņā ir stāstu stāstīšana. Cilvēki redz Fišera zīmējumus un viņa humora izjūtu. Publikai tāda māksla ir vairāk pieejama. Bet ir virkne citu izteiksmes līdzekļu, kas nedod šo tūlītējo kontaktu. Ir tādi darbi, kuru apskate prasa laiku. Tie ir laikietilpīgi. Nu, piemēram, videomāksla. Lai to apskatītos, ir nepieciešams pavadīt laiku zālē, skatīties, domāt, lai aptvertu šo darbu. Arī, piemēram, jūsu Kaspars Teodors Brambergs šajā izstādē, kurš pārstāv starptautiski ļoti atzītu virzienu. Šādi darbi nekad uz skatītāju neiedarbojas acumirklī! Jūs to nevarat saprast, tas ir jāsajūt, bet jūs nevarat sajust, ja jūs par to neinteresējaties, nedodat šim mākslas darbam iespēju sevi uzrunāt. Es nedomāju, ka tad tas ir iespējams. Šādi darbi ir izaicinājums pamatpublikai, kura ir pieradusi pie tā, ka viņiem izstāsta stāstu vai trāpa tieši kā Krumholcs, kura darbs atgādina masu kapu un rosina domāt par visām tām šausmīgajām lietām, kas norisinās visapkārt.
Manuprāt, runājot par laikmetīgo mākslu, te slēpjas liela mākslas institūciju atbildība. Tām ir jāmāca saprast šādu mākslu, piemēram, jāved uz šādām izstādēm bērni, jāstāsta par darbiem, par valodu, kuru izmanto mākslinieks, par to, ko viņš šajā darbā pasaka. Jebkurai izstādei jāveido sava auditorija. Ar to ir jāstrādā!
– Vai jūs varētu nedaudz paraksturot izstādē redzamos darbus tā, lai mūsu lasītājiem arī tad, ja viņi nav lielos draugos ar laikmetīgo mākslu, būtu interesanti atnākt un paskatīties?
– Tas ir ļoti grūti! Nez vai esmu labākais kandidāts, turklāt tiekamies vēl pirms rezultātu izziņošanas, nedrīkstu jums izpaust neko lieku! Žūrijā mūs gaida karstas debates. Domāju, ka tā būs ļoti nopietna izvērtēšana, jo žūrijā darbojas deviņi cilvēki. Es esmu pieaicināts, lai sniegtu savu skatījumu no malas, un nudien neesmu latviešu mākslas eksperts. Lai komentētu, man būtu daudz vairāk jāuzzina par šiem māksliniekiem, viņu stilu un radošo attīstību. Varu pateikt tikai to, ko šeit redzu!
– Bet tas taču ir lieliski! Tāpēc jau jūs uzaicināja, ka esat mākslas speciālists un jums būs absolūti neatkarīgs skats no malas. Jums taču nav jārespektē mākslinieku statuss, jādomā par vietējām autoritātēm, to, kurš no viņiem varbūt ir profesors, bet kurš profesora audzēknis.
– Jā, tieši tā jau viņi arī teica, kad mani uzaicināja žūrijā. Tajā darbojoties, es šo mākslinieku darbus ieraudzīju pirmoreiz. Mans darbs saistīts ar zviedru mākslu. Esmu šajā biznesā nu jau gandrīz piecdesmit gadus. Es varbūt varētu jums pateikt to, ko es šeit pamanīju. Tomēr ir daudz vienkāršāk, ja mākslinieku pazīsti gadiem, zini viņa centienus. Tad aina ir daudz objektīvāka.
Tikāmies pie Gintera Krumholca darba. Viņš ir jauns mākslinieks, bet jauni cilvēki visur Eiropā interesējas par vēsturi, mēģina stāstīt par dramatiskiem notikumiem. Ģirts Muižnieks savukārt, kā man šķiet, savā mākslā iet un meklē daudz dziļākos slāņos. Tomēr uz šo darbu vajadzētu skatīties piemērotā telpā. To vajadzētu izstādīt vienu, tā, lai tas aizpildītu visu sienu. Iespaidīgi! Katalogā tas izskatās daudz efektīgāk. Šis darbs pieder tai mākslai, kurā, lai izbaudītu, ir jāieiet iekšā. Domāju, ka oriģinālajā izstādē tas bijis daudz fascinējošāks. Te tas ir tikai gleznojums pie vienas sienas daļas, bet tajā ir jāiet iekšā, tam jāapņem skatītājs.
– Bet kā ir ar šo salīdzināšanu? Te ir dažādi mākslinieki, dažādi mediji, dažādas tehnikas, tie paši video, kuri ir jānoskatās, glezniecība, tēlniecība. Vai tas nav grūti?
– Nē, ar manu gadiem ilgo pieredzi, darbojoties dažādās žūrijās un regulāri pašam ejot uz ļoti daudzām izstādēm, tā vairs nav problēma, bet tas, ko es esmu sapratis – šādās izstādēs es eju, eju, lēnām skatos, tad atgriežos atpakaļ, atkal skatos un atkal eju. Ir mākslinieki, pie kuriem jāatgriežas biežāk, jāreflektē, jālauza galva. Ir mākslinieki, pie kuru darbiem saprotu, – esmu uztvēris, sapratis mākslinieka nodomu, ideju. Un tad es it kā beidzu sarunu ar viņiem, eju tālāk pie tiem, kur man ir jāmeklē vēl. Bet tas galīgi nenozīmē, ka šie pirmie mākslinieki būtu nevērtīgāki. Nu, piemēram, šajā izstādē tāds ir Miķelis Fišers. Viņš stāsta skatītājam stāstu. Es to apskatījos, uztvēru un gāju tālāk. Tomēr viņa stāsts jau tāpēc nebeidzas, tas ir palicis man galvā, un es eju tālāk ar to. Jūs mani uzvedinājāt uz ļoti interesantām pārdomām! Ir mākslinieki, kurus es līdz galam nesaprotu. Mani fascinē šī tehnika, un nāku vēlreiz un vēlreiz. Un man ir jādomā.
– Ja mēs tagad pārceltos uz ieejai tuvāko zāli un jūs pakomentētu darbus, kas apskatāmi tur?
– Jā! Šajā zālē izstādītie darbi ir atkal pavisam citi. Henrijs Preiss piedāvā savā ziņā vizionāru mākslu. Protams, te dominē sarkanās un melnās krāsas izmantojums, kas it kā vedina atgriezties politisko plakātu laikmetā. Bet viņa darbi ir daudz ietilpīgāki – tiem piemīt kaut kas no mītiem un mitoloģijas, mantrām, dažādām reliģijām, bet tajos, protams, nav nekā no tādas standartreliģijas. Daudz garīguma, un vienlaikus tie ir darbi uz kartona, dekoratīvi, viegli uztverami kā mozaīka, arabeska, kas pievērš uzmanību, liekot domāt par detaļām, simboliem. Tas ir roku darbs. Fascinējoša tehnika! Izskatās tik šķietami viegli, gaisīgi.
– Pretī viņam ir Ginta Gabrāna darbs.
– Augsta klase! Tikai, manuprāt, ekrāns ir par mazu. Te ir tas, ko jau pirmīt teicu un kas skar visas šīs izstādes instalācijas. Vietas problēma! Žūrijas locekļi stāstīja, ka oriģinālajā izstādē ekrāns ir bijis daudz lielāks. Es domāju, ka tad arī bija pavisam cits efekts. Perfekta tehnika, fascinējošs darbs, tas liek sajūsmināties. Te ir tas, ko runājām – ir jāpaliek pietiekami ilgi un mierīgi jānoskatās viss, bet pēc tam jānāk atpakaļ. Bet šis nav no tiem darbiem, kas trāpa man, man pietrūkst stāstošās daļas.
Artūrs Riņkis ir, manuprāt, vecākais no pārstāvētajiem māksliniekiem. Mani fascinē viņa tehnika. Kad skatos uz viņa darbu, cauri smadzenēm izskrien dažādu ismu ķēde, bet tie te iekļaujas organiski. Es labprāt uzzinātu kaut ko vairāk par šī mākslinieka iepriekšējo veikumu. Tomēr, kad paskatos katalogā, darbs šķiet daudz iespaidīgāks.
Tā vienmēr ir šādu izstāžu parastā problēma, ko, manuprāt, nevar atrisināt. Jūs varat savākt visu mākslinieku darbus vienā telpā, mēģināt viņus izlikt tā, lai skatītājam būtu skaidrs, kāpēc šie darbi izvēlēti. Tas arī noteikti ir jādara, bet šāds skatījums vairs nedod nekādu priekšstatu par oriģinālo izstādi. Jums taču vēl ir Ģelža un Biša instalācija, kura te vispār nav ieliekama! Bet tāpēc jau ir mūsu žūrija, tai būs jāvērtē visi šie apstākļi, un lielākā daļa ekspertu zina to, kā šie darbi izskatījušies pamatizstādē.