«Ar vislielāko baudu tagad skatos baletu, priecājos par saviem kolēģiem, kuri joprojām dejo, un manī nav ne kripatiņas nožēlas. Bet man ir viens sapnis, kas atkārtojas – ka man beidzot Aivaram Leimanim ir jāpasaka, ka es vairs nedejoju...» smaida operdziedātāja Anta Jankovska. Vienpadsmit baletā nodejotus gadus viņa vienā dienā nogrieza kā ar nazi un sāka mācīties dziedāt.
Svētdien kultūras pilī Ziemeļblāzma pirmizrādi piedzīvos Latvijas Operetes fonda izlolotā Franča Lehāra operete Jautrā atraitne, ko iestudējis režisors Jānis Kaijaks.
1. un 8. martā titullomu dziedās Sonora Vaice, bet 15. martā – Anta Jankovska, kura savu izglītību ieguvusi Parmas Mūzikas akadēmijā Itālijā. Tā būs jaunās operdziedātājas debija uz skatuves Latvijā. «Es jau sasmējos, ka, dziedot Itālijā, mani piesaka kā dziedātāju no Latvijas, bet Latvijā – ka esmu no Itālijas. Nekur neesmu savējā. Nu jā, tādas vienas mājas man praktiski nav: Latvijā esmu mājās, jo te ir mana ģimene un draugi, un arī Itālijā esmu mājās, jo tur ir mans draugs, ar kuru esmu kopā jau teju septiņus gadus.»
Paldies Kaupužai, Bļinovam
«Es biju balerīna, un līdz zināmam vecumam man nebija ne mazākās nojausmas, ka kādreiz dziedāšu. Bērnībā, protams, man patika gan dziedāt, gan dejot, taču – visas mazas meitenes grib būt balerīnas, un neviena maza meitene negrib būt operdziedātāja... Un, kad no divu gadu vecuma sāku dejot – vispirms Dancītī, pēc tam Uguntiņā, mans dzīves mērķis bija balets. Desmit gadu vecumā nonākot baletskolā, man jau vairs īsti nebija izvēles, un es gāju pa straumi. Viegli nebija, taču pedagogi bija ļoti labi, un es joprojām lielu paldies gribu teikt gan Regīnai Kaupužai, gan Valentīnam Bļinovam, kuri ar savām metodēm mācēja panākt to, ko vajadzēja. Viņu skola man vēlāk dzīvē ļoti noderēja,» atzīst Anta Jankovska, piebilstot, ka, mācoties baletskolā, dziedāšana tika nolikta malā – kā kluss sapnis, ko šajā dzīvē neizdosies piepildīt. Taču Liktenim labpatikās visu vērst savādāk.
Bet vēl patinot atpakaļ savas baleta laika sajūtas, viņa atminas kādu ļoti spilgtu epizodi. «Kad ar baletu pirmoreiz bijām viesizrādēs Itālijā, mēs tikām veikalā Ricordi, kur pārdod dažādus ierakstus – Latvijā tai laikā neko tādu nevarēja dabūt –, un visas meitenes sapirka ierakstus ar Barišņikovu, Nurijevu, Pļisecku. Bet man vienīgā doma bija dabūt Lučāno Pavaroti ierakstu, un es atvedu mājās viņa dziedāto Mīlas dzērienu.»
Varēja būt laba
Pēc astoņiem Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā un trim Latvijas Nacionālajā baletā pavadītiem gadiem Anta Jankovska, sastapusies ar veselības problēmām, saprata, ka negrib būt trīsdesmit trešais gulbis kulisēs, un pieņēma lēmumu iet prom no baleta. «Es varbūt nekad nebūtu bijusi primabalerīna, noteikti nebūtu, jo man vienkārši nebija tādu dotumu, bet es varēju būt laba balerīna, ne gluži pēdējais gulbis. Kādu brīdi mēģināju izturēt ar zālēm, bet tas bija liels nervu stress. Un tad es to nogriezu kā ar nazi,» Anta Jankovska atminas savas balerīnas karjeras beigas. Viņa neko nenožēlo, arī vecāki meitai nekad neko nav pārmetuši, taču viņa domā, ka mammai un tētim šis lēmums bija lielāks trieciens nekā viņai pašai.
Aizejot no baleta, viņai nebija saprašanas, ko iesākt, kurp tālāk doties. «Es tikai zināju, ka man steidzami ir vajadzīgs jauns mērķis, uz ko tiekties, jo es neprotu dzīvot bez mērķa. Mamma joprojām man jautā, kurā brīdī izlēmu sākt dziedāt. Es nevaru pateikt, kā tas notika – es vienkārši vienā rītā pamodos un sapratu: ja šajā dzīvē to nepamēģināšu, es nekad nezināšu, vai to varēju vai nevarēju. Un, lai arī visi man teica, lai nekāpju uz tiem pašiem grābekļiem, jo – kur tad ir garantija, es jau biju izlēmusi. Jā, nekādas garantijas nav joprojām, bet man pašai sev nekad nebūs pārmetumu, ka nepamēģināju,» stāsta jaunā operdziedātāja.
Fatāls tipiņš
Vispirms bijusī balerīna iestājās J. Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolā un, tur mācoties, saprata, ka savu izglītību negrib turpināt Mūzikas akadēmijā, bet gan izrauties «kaut kur ārā». «Tas bija 2008. gads, kad pabeidzu mediņus, un mēs bijām vairāki, kuri aizbrauca uz Itāliju. Mans ceļš aizveda uz Parmas Mūzikas akadēmiju, kur jau bija mācījusies Marina Rebeka un kur tobrīd mācījās Valdis Jansons. Sāku mācīties, tur ieguvu bakalaura un maģistra grādu. Bet, protams, absolūti nejūtos gatava. Es joprojām mācos. Latvijā ļoti laba padomdevēja man ir Andžella Goba, joprojām kontaktējos arī ar savu pasniedzēju no mediņiem Natāliju Kozlovu, tāpat arī Itālijā man ir savs padomdevējs. Bet es vienmēr esmu domājusi, cik laimīgi var būt tie dziedātāji, kuri atrod savu vienīgo īsto skolotāju visam mūžam.»
Pabeigusi augstskolu, jaunā operdziedātāja ir sava tālākā ceļa meklējumos. Viņai ir noklausīšanās vairākās aģentūrās – nesen bijusi Diseldorfā, Leipcigā. «Negribas visu stāstīt, bail, ka tad neizdosies,» Anta Jankovska pasmaida un salīdzina sevi ar pludiņu, kas peld virs ūdens – var sanākt un var nesanākt, kā būs lemts. «Pat ja nesanāks, es būšu mēģinājusi un man nebūs ko nožēlot un par ko sevi šaustīt. Es, protams, ļoti mīlu to, ko daru, es gribu dziedāt, bet, ja man pēkšņi nāktos palikt bez balss un aiziet no operas, es atrastu atkal ko citu. Jā, es esmu diezgan fatāls tipiņš, Zivs pēc horoskopa, un man ir tā: vai nu pilnīga laime, vai – absolūta traģēdija. Man pa vidu nekā nav,» atzīst operdziedātāja. «Protams, gribētos, lai sanāk. Bet es baidos padomāt labāk, nekā varētu būt. Drīzāk, kad ir ļoti slikti, man ir nomierinoša sajūta – jo tas nozīmē, ka sliktāk vairs nevar būt...»
Vēl nelaiž vaļā
Taujāta, vai šodien, tuvojoties Jautrās atraitnes pirmizrādei, ir pilnīgas laimes sajūta, Anta Jankovska neslēpj: viss, kas šobrīd notiek, ir diezgan sirreāli. «Jā, it kā viss notiek. Ir izdarīts liels darbs, bet vēl ir kur augt un augt. Man ir liels prieks strādāt kopā ar Jāni Kaijaku, ar kuru no pusvārda saprotamies jau no mediņu laikiem, kur viņš man pasniedza aktiermeistarību. Tāpat man ļoti patīk sadarbība ar Albertu Kivlenieku. Viss ir forši, un es ceru, ka skatītājiem patiks!» saka jauniestudējuma titullomas atveidotāja. Strādājot pie šī darba, viņa sapratusi, ka operetes žanrs ir daudz grūtāks par operas žanru. «Ja operā tu pamatā koncentrējies uz savu vokālo līniju, tad operetē ir ne tikai jādzied, bet arī jādejo un jārunā iespējami dabiski, un tas viss jādara praktiski reizē. Tas nav viegli, arī tādai kā man, kurai ir baleta pieredze. Jā, nākas palauzīt kauliņus.»
Un tomēr jaunā operdziedātāja neslēpj, ka savu eksplozīvo enerģiju pagaidām vēl tur kulakā, vēl nelaiž vaļā. «Es priecājos par cilvēkiem, kuriem ir tik daudz enerģijas, ka viņi ar to var šaudīties uz visām pusēm. Man tā nav. Es pietaupos, bet zinu, ka man iekšā ir. Un, kad vajadzēs likt ārā, es tā arī darīšu. Bet pagaidām vēl ir zināma piesardzība.»
Anta JANKOVSKA
•Baletdejotāja un operdziedātāja
•Dzied galveno lomu Franča Lehāra operetē Jautrā atraitne
•Dzimusi 27. februārī Rīgā; no 2008. gada dzīvo Parmā, Itālijā
•Izglītība: Rīgas Angļu ģimnāzija (sākumskola); Rīgas Horeogrāfijas vidusskola; J. Mediņa Rīgas 1. mūzikas skola; Parmas Mūzikas akadēmija (Un Conservatorio Arrigo Boito di Parma, 2008–2013)
•Dievina klusumu, bauda kino, lasa grāmatas, labprāt dodas izjādēs ar zirgu, neprātīgi mīl kaķus, ar prieku gatavo ēst un, iepazīstot pasauli, joprojām nebeidz par to brīnīties
•Neprecējusies, ir draugs
