Šīs nedēļas nogalē, no 27. februāra līdz 1. martam, izstāžu zālē Ķīpsala norisināsies Latvijas grāmatu izstāde 2015. Tās ietvaros sestdien, 28. februārī, pulksten 12 Latvijas Nacionālās bibliotēkas lasīšanas veicināšanas programmas Bērnu un jauniešu žūrija eksperti no visas Latvijas jau 13. reizi nosauks populārākās grāmatas, ko lasījuši pagājušā gada laikā. Rakstnieki, ilustratori, tulkotāji un izdevēji saņems šokolādes grāmatu kā augstāko jauno lasītāju godalgu.
Šīs programmas organizētājs ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrs. Tā vadītāja Silvija Tretjakova aizvadīto gadu sauc par ļoti ražīgu un priecājas, ka šis projekts pārkāpis «18 tūkstošu slieksni», proti – 18 336 lielāki un mazāki bērni visā pasaulē ir iesaistījušies lasīšanas veicināšanas programmas Bērnu un jauniešu žūrija darbā. Arī šogad katrā no trim vecuma grupām lasa piecas grāmatas, savukārt vecāki – četras, un izvēlas vienu no sava bērna kolekcijas, lai varētu to kopīgi pārrunāt. Skaitļi rāda, ka visaktīvākie lasītāji ir mazi bērni, un tas saprotams, jo lielākiem bērniem ir liela noslodze skolā, viņiem vairāk jālasa mācību literatūra, mazāk laika atliek daiļliteratūrai.
– Vai atceraties galveno motivāciju, kāpēc sākāt šo programmu?
– Mēs sapratām, ka lasīšanas intensitāte un lasīšanas apvārsnis bērniem un jauniešiem strauji sašaurinās. Sapratām, ka bibliotēkām ir jāpalīdz jaunākās grāmatas dabūt ātrāk, turklāt – kvalitatīvas. Pagasta bibliotekārs, kam ir jāstrādā ar visām vecuma grupām, ne vienmēr pienācīgi daudz uzmanības var veltīt bērnu literatūras studijām, tātad – viņš to nepārzina. Mums kā speciālistiem, kas izlasa visu Latvijā iznākošo bērnu grāmatu ražu, bija jānāk palīgā kā konsultantiem.
Mūsu motivators bija – pirmkārt, pievērst uzmanību bērnam kā sabiedrības loceklim, otrkārt – apzinājāmies, ka viņi ir arī nākotnes bibliotēku lasītāji, ja mēs par viņiem šodien nedomāsim, ja šodien viņam nebūs brīnišķīgu emociju un atmiņu, kas saistītas ar grāmatām, tad vēlāk bibliotēka viņiem nebūs nepieciešama.
– Tas nav unikāls projekts. Eiropa ar to saskārās agrāk.
– Jā. Tomēr mūsu projekts ir ieguvis tik daudz inovāciju, ka tas jau kļuvis unikāls. Pamatideja nāk no Nīderlandes, bērnu žūrija tur darbojas jau kopš 1988. gada, bet viņiem ir daudz vienkāršāks princips, turklāt viņi nesavāc viedokļus par grāmatām, mums ir jāaizpilda elektroniskā anketa, un, lai gan atbildes nav pārāk izvērstas, mēs arī analizējam datus. Līdzīga lasīšanas veicināšana tiek organizēta Zviedrijā, Vācijā, Beļģijā... Pirms kāda laika savu modeli izstāstījām kolēģiem Krievijā, viņi arī mēģināja organizēt, bet nezinu, vai tas viņiem turpinās.
– Jūs izvērtējat grāmatas, kas viena kalendārā gada laikā izdotas Latvijā, izvēlaties piecas katrai vecuma grupai – no vismazākajiem līdz vidusskolēniem, apzināt bibliotēkas, kas vēlas iesaistīties šajā akcijā, nosūtat grāmatu komplektu bibliotēkām. Kas notiek tālāk?
– Bērni lasa, kopš 2012. gada esam izveidojuši arī vecāku žūriju, kurai arī iesakām grāmatas un mudinām arī lasīt bērnu grāmatas. Žūrija visās vietās ir ļoti interesanta, katrs bibliotekārs tajā ieliek savu izdomu – vieni, grāmatas iedvesmoti, iet ekskursijās, citi rīko diskusijas, vēl citi – sāk kolektīvi pētīt kādu tēmu. Jo grāmatas inspirē ļoti daudz sarunu, arī bērniem ar vecākiem. Zinu, ka daudzviet tiek organizēti vecāku semināri, kur diskutē par grāmatām. Jo saruna sākas ar konkrētu grāmatu, bet pāriet sarunā par dzīvi.
– Kā šogad veicās ar tēvu iesaistīšanu?
– Visu laiku maz tēvu bija iesaistījušies šajā programmā, meklējām visādas vainas, kāpēc viņi neiesaistās. Mums labi draugi ir Starptautiskās bērnu grāmatu valdes Nīderlandes nodaļa, un ar viņu atbalstu esam ieviesuši papildu aktivitātes, kurās var iegūt dažādus praktiskus labumus, piemēram, mediju abonementu, iespēju apmeklēt Bērnu zinātnes centru, un tas ir vairojis tēvu īpatsvaru šajā programmā.
Šo gadu laikā par vecākiem jau ir kļuvuši un šajā programmā iesaistās tie, kas savulaik paši kā bērni darbojās šajā žūrijā. Par pēctecību esam īpaši priecīgi, jo jebkurš projekts ilgtspēju panāk tieši ar pastāvīgu ieguldījumu.
ES komisija, kas nodarbojas ar kultūras un izglītības jautājumiem, veikusi pētījumu, lai noskaidrotu, uz ko balstās laba lasītprasme. Ir trīs vaļi. Pirmais, laba pedagogu, arī bibliotekāru tālākizglītība, bet šim aspektam mēs nepievēršam lielu uzmanību, jo tam nepieciešams finansējums. Otrais, darbs ar problēmgrupām, proti, ar bērniem ar lasīšanas traucējumiem, arī zēniem, kas lasa mazāk. Trešais – būtiski ir veicināt lasīšanu ārpus skolas jeb brīvā laika lasīšanas programmas, un tas nozīmē, ka jābūt piekļuvei jaunākajai literatūrai. Vai, teiksim, maza bibliotēka, kurā starp lasītājiem ir kādi desmit bērni, var atļauties iegādāties visjaunākās grāmatas, ja pašvaldības vadītājs iedot 200 eiro grāmatu iegādei gada laikā? Ja pārsvarā nāk pensionāri, nepirks taču bērnu grāmatas. Rezultātā, bērnam vispār nav nekādas izredzes piekļūt jaunākajai literatūrai, ja vecāki nav tik turīgi, lai varētu tās atļauties. Es uzskatu, ka bērnu grāmatām jābūt mājās, jo tās ir viens no stimuliem, kāpēc bērns vispār sāk lasīt, bet saprotu arī tos, kas par neracionālu uzskata mājas bibliotēkām iegādāties bērnu grāmatas, jo bērnība ir tik īss periods.
– Varbūt neapjēdzam, kas attīstās lasot?
– Domāšana. Mēs redzam simbolus – burtu uz papīra, bet tēli, darbība, glezna, iztēle veidojas galvā. Ja bērnam piedāvājam tikai gatavus tēlus no filmām, datorspēlēm, viņa radošums graujoši samazinās. Lasīšana piedāvā to, kas ir jaunrades un radošas domas, domāšanas kā tādas pamatā.
– Lēnām varam kļūt par izpildītāju, ne radītāju nāciju.
– Noteikti. Pēdējā laikā daudz lasu pētījumus par lasīšanas paradumiem pasaulē, Eiropā un Latvijā, un jāatzīst, ka tie nav mums komplimentāri. Piemēram, tikai 2,9 procenti skolēnu 15 gadu vecumā ir ļoti labi lasītāji, pārējie ir viduvēji vai vāji. Labs lasītājs nozīmē to, ka var lasīt dažāda veida tekstus, saprot grafikus, māk analizēt, interpretēt un pielietot izlasīto. Jo burtu pazīšana vienlaikus nenozīmē labas lasītprasmes, burtu prašana nozīmē sekundāro analfabētismu – zināt, bet nesaprast un nejēgt. Un tā ir diezgan traka parādība.
Nesen izlasīju rakstu par pētījumu ASV – par sekundāro analfabētismu pirmsskolas pedagogu vidē, un ko tad viņi var tālāk dot bērnam? Iespējams, ka mums lasīšanas kultūra un tradīcijas varbūt ir augstākas, bet, ja ilgstoši neko nedarām šajā jomā, tad nav ko cerēt un gaidīt labus rezultātus. Signāli no dažādiem starptautiskiem pētījumiem ir vērā ņemami, un ir jāskatās, kā tas ir pie mums. Un mums liela problēma ir lielā atšķirība starp meiteņu un zēnu lasīšanas kvalitāti, it īpaši lauku skolās. Es saprotu, ka ar īpašām programmām nevar atrisināt visas problēmas, bet ietekmēt var ļoti.
– Šogad grāmatu svētkos prezentēsiet arī filmiņu par šo lasīšanas programmu, kas jau apskatāma vietnē youtube, meklētājā ierakstot «bērnu žūrija».
– Tajā atspoguļojas visas sabiedrības viedokļi par šo lasīšanas projektu. Ģimene patiesībā ir laimīga, kad viņiem piedāvā iesaistīties kopīgā lasīšanā, jo tas veicina sarunas, dialogu, tuvību vecākam ar bērniem. Tas, ko viņi pārspriež, lasot kopīgi grāmatas, nav ikdienas problēmu tematika. Viņi varbūt nekad neuzzinātu, ko domā viņu bērns, ja nebūtu lasījuši un iedziļinājušies kādā grāmatā, ko lasījis arī viņu bērns.
– Par ko, jūsuprāt, liecina nesenā akcija Lielā lasīšana?
– Kurā, starp citu, liela daļa balsotāju bija mūsu Bērnu un jauniešu žūrijas dalībnieki. Tas, ka par nācijas grāmatu tika atzīta Skalbes Kaķīša dzirnaviņas, manuprāt, liecina arī par pieaugušā lasītāja bērnišķīgo gaumi un to, ka mūsu lasītājs problēmgrāmatu neuztver kā savu nācijas grāmatu. Protams, Kaķīša dzirnaviņas ir dziļa literatūra, tomēr... tā ir pasaka. Tā nav pilnvērtīga sabiedrība, kas dzīvo kā pasakā. Varbūt arī tāpēc mēs neprotam risināt problēmas, gaidām brīnumu.
– Cīnīšanās par lasīšanu, ir cīņa par brīvā laika pavadīšanu, kas mūsdienu cilvēkam nav daudz; par izvēli, kam veltīt brīvo laiku – teātrim, kino, koncertiem, izklaidēm, sportam, ģimenei? Sporta speciālisti teic, ka cilvēki kļūst fiziski tizli, kultūras – garīgi tizli, ārsti saka – psihiski un emocionāli tizli, dzīvojot nemitīgā stresā.
– Viss ir saistīts – ja cilvēkam ar smadzenēm nav kārtībā, tad viņš nebūs ne labs lasītājs, ne labs darbinieks, ne arī sekmīgs mācību procesā, nebūs fiziski kustīgs un nepratīs izvirzīt prioritātes. Kāds gudrs laika menedžmenta teorētiķis ir teicis – vispirms saplānojiet savu brīvo laiku! To jau mēs bērniem mācām – no lielā lieluma izvēlēties to, kas viņiem svarīgs. Prasme izvēlēties – tas ir mūsu gadsimta vislielākais sauklis. Ko izvēlamies – iet pastaigāties, braukt ar riteni, apmeklēt koncertu, lasīt grāmatu vai dirnēt pie televizora. Ir vajadzīgi ceļveži, norādes par to, kas ir vērtīgs. Un šī kolekcija, ko katru gadu atlasām Bērnu un jauniešu žūrijai, ir vērtīga.
– Vai jums joprojām izdodas uzturēt pie dzīvības projektu Grāmatu starts?
– Tas ir viens segments no lasīšanas veicināšanas programmas. Tam mums palīdz vākt līdzekļus LNB atbalsta biedrība. Šī programma sākas no divu gadu vecuma – tad ģimene saņem aicinājumu ierasties vietējā bibliotēkā, kur mazais bērns saņem skaistu mugursomu, rotaļlietu Pūcīti un grāmatiņu, kas lasāma kopā ar vecākiem. Pirms tā sauktajiem krīzes gadiem mēs šādi varējām apsveikt apmēram 6000 jaundzimušos, bet pērn – tikai 700, lai gan gada laikā Latvijā piedzimst vidēji ap 18 tūkstoši bērnu. No tautiešiem ASV zinām, ka viņi vēlētos izmantot Grāmatu startu arī savos latviešu centros, lai jauno, ekonomisko emigrāciju varētu ciešāk apvienot ar veco emigrāciju, kas izveidojusi latviešu centrus, kultūras saliņas. Šis ir projekts, ko īstenojam tikai no ziedotāju līdzekļiem. Piemēram, igauņiem lasīšanas veicināšanas programma valstiskā līmenī sākas jau no piedzimšanas brīža – ikvienam jaundzimušajam tiek dāvināta igauņu literatūras antoloģija.
– Kas varētu draudēt nācijai, kura arvien mazāk lasa, lai neteiktu – pārstāj lasīt literatūru?
– Paradokss ir tāds, ka mēs lasām vairāk – internetā, sociālajos tīkos, bet nelasām dziļus un liela apjoma tekstus. Tas nozīmē – atmiņa un domāšana ir ļoti fragmentāra. Izvairāmies no liela apjoma rakstu darbiem, kur jāseko līdzi sižetam, kas raisa emocijas, līdzpārdzīvojumu... Nācijai, kas nelasa daiļliteratūru, draud virspusība, neiedziļināšanās, tolerances trūkums. Amerikānis Nīls Geimenis pētījumā pierāda, ka pastāv zināms algoritms starp cietumnieku un lasītāju skaitu, ja cilvēks nevar sevi izpaust vārdos, tad viņš gāž otram pa seju, un tad viņu ieliek cietumā. Mēs pat nevaram iedomāties, cik tas ir spēcīgs instruments. Šodien ietaupīto naudu lasīšanas veicināšanai pēc gadiem vienkārši nāksies izdot cietumu uzturēšanai.
Gribu uzsvērt – mēs aptveram tikai nieka desmito daļu no tās auditorijas, uz kuru mēs strādājam, jo šajā vecuma grupā ir apmēram 154 tūkstoši. Ja varētu nopirkt vairāk grāmatu komplektu, iesaistītos vairāk bibliotēku. Šī programma nav dārga – mēs prasām tikai 200 tūkstošus eiro visas valsts un pasaules latviešu bērniem.
Vai tas ir daudz? Tā ir valsts atbildība, kādi būs tās pilsoņi – vai gudri vai analfabēti, vai sekundārie analfabēti.