«Nekad dzīvē neesmu gaidījis savu dzimšanas dienu. Tā pienāk, to nosvin, un miers. Neesmu centrēts uz sevi,» saka mākslinieks un Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) asociētais profesors Pēteris Postažs. Šodienas gaviļnieks, sagaidot 75 gadu jubileju, izņēmuma kārtā dzimšanas dienu svin ar četrām izstādēm, no kurām viena tiks atklāta šodien Gulbenes muzejā.
Jubilejas gads māksliniekam sākās jau pērn decembrī, kad tika atklāta pirmā izstāde Alūksnes muzejā. Šodien Gulbenes muzejā tiks atklāta otra, bet maijā viņš ciemiņus gaida Valmierā un novembrī – Jelgavā. Vietas nav izvēlētas nejauši – katra no tām Pēterim Postažam ir nozīmīga: Alūksne ir viņa tēva, vecvecāku un citu tuvinieku dzimtā pilsēta; Jaungulbenē viņš uzsāka savas mākslinieka gaitas; ar Valmieru, kā mākslinieks pats saka, viņam saistās sentimentālas atmiņas, bet Jelgava ir Pētera Postaža dzimšanas vieta. «Piedzimu Sarkanā Krusta slimnīcā, kas ir netālu no stacijas, bet kristīts esmu Annas baznīcā. Abas mājiņas palikušas, lai gan kara laikā Jelgavu sabombardēja šausmīgi. Manas svētās vietas tika saudzētas,» viņš saka.
Vaicāts, vai izjūt satraukumu par izstādes atklāšanas dienu, kas iezīmēs viņa jubileju, Pēteris Postažs atsaka: «Katru dienu gleznoju, strādāju, šur tur sarīkoju izstādi, tāpēc kāds gan tur vairs satraukums? Manā vecumā vienīgais, par ko jāsatraucas, lai nepiemetas kāda kaite, jo viss pārējais ir sīkums. Bet tieši sīkumi ir tie, kas mūs nobendē.» Turpat gaviļnieks stāsta, ka pēdējās dienas viņam ir bēdīgs noskaņojums, jo ziema ir pagājusi un līdz ar to – slēpošanas laiks. «Fiziskā forma ir jāuztur, citādi piemetas dažādas kaites, un ziemā es to daru ar kalnu slēpošanu. Kad ir brīvs laiks, braucu uz Siguldas pilsētas trasi,» viņš stāsta.
«Glezniecība ir viena nopietna padarīšana,» uzskata mākslinieks. «Boriss Bērziņš, ar ko strādāju vienā katedrā, mūža nogalē man teica, ka glezniecības laiki uz kādu brīdi ir beigušies un nāks instalācija. Tā patiešām ir noticis, bet tāds ir laiks, un darīt tur neko nevar. Runā, ka kļūdīties ir cilvēcīgi. Bet esmu uzticīgs glezniecībai; tas ir mans žanrs, un es domāju par to, arī gleznoju katru dienu.» Viņš nenoliedz, ka reizēm apsīkst iedvesma un zūd darba spars, tāpēc nākas pārgleznot darbus, bet mākslinieks to sauc par radošo procesu. «Mani neinteresē rezultāts vien, jo man patīk arī darbošanās. Kalnu slēpošanā negribu gūt pirmo vietu un kausu, jo man tā ir fizkultūra, un tieši tāpat ir ar gleznošanu; arī dzīvošanu – šī diena ir jānodzīvo jautri! Mēs neko neplānojam, jo ir teiciens, ka cilvēks domā, Dievs dara. Nevaram zināt, vai rīt mēs jau nebūsim baltās čībiņās, kā teikts tai skaistajā dziesmā,» saka gleznotājs un dalās pārdomās. «Mana teorija ir, ka šajā pasaulē ir mazās virsotnes, kuras vajag iekarot, jo lielās, kas ir bezgalība, cilvēkam nav dotas. Un paldies dievam, ka tā, jo pietiek darba, ko darīt mazajās.» Pēteris Postažs arī spriež: «Tu esi piedzimis kā mākslinieks, un bez tā nav iespējams dzīvot, tomēr visi nevar būt Mikelandželo vai Rafaeli. Nevajag gribēt būt ģēnijam; vajag būt pieticīgam ierindas strādniekam, jo ģenialitāte smadzenes apstādina – šķiet, viss ir sasniegts un ko tālāk vairs darīt? Labāka ir pieticība, lai nemitīgi kaut ko meklētu un ietu vēlamajā virzienā.».