Provinces drāma. Kā Raini Nobela prēmijai (ne)izvirzīja

Par Raini kā Nobela prēmijas kandidātu literatūrā sabiedrībā tika runāts daudz, tomēr dažādu intrigu un latviska provinciālisma dēļ dzejnieks prēmijai nekad netika izvirzīts, jo runasvīri neizdarīja pašu svarīgāko – neuzrakstīja nevienu pieteikuma vēstuli Nobela komitejai © K.Krauklis, 1923

Runas par to, ka Rainis savulaik bijis latviešu Nobela prēmijas kandidāts literatūrā, laika gaitā apaugušas ar biezu kultūrslāni. Nereti šis apgalvojums, kam nav nekāda objektīva pamata, izskan pat diezgan kategoriskā līmenī.

Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gadā beidzot jāpasaka patiesība – Rainis nekad nav bijis Nobela prēmijas kandidāts literatūrā. Šo faktu apliecina nesen izveidotā Nobela komitejas arhīva kandidātu datubāze, kas jau kādu laiku publiskota Nobela prēmijas mājaslapā. 2015. gada februārī, lai arī ne līdz galam sakārtotā formātā, tajā redzami visi Nobela prēmijas literatūrā kandidāti no šīs balvas pirmsākumiem līdz 1964. gadam.

Piezīmes dienasgrāmatās

Runas par Raiņa izvirzīšanu Nobela prēmijai sākās vēl pirms dzejnieku atgriešanās no trimdas. Pats Rainis vēl 1919. gada 10. jūlijā dienasgrāmatā pieraksta vairākus savus sapņus, kurus tagad atskaņo arī Nacionālā teātra izrādē. Viens no tiem ir šāds: «[..] Man jādzīvo ilgāk par trīssimt gadiem pilnā gara un miesas spēkā, sirdsapziņas tīrībā, jāiegūst Nobela prēmija un bezgalīga bagātība.» Tomēr reālas nesapņu runas par dzejnieka virzīšanu Nobela prēmijai, spriežot pēc viņa dienasgrāmatām, sākas divdesmitajos gados. Ideja tiek izteikta nopietnā līmenī, tās nudien nav tirgus sievu klačiņas. Kā liecina dienasgrāmatas ieraksti, Raini uzrunā dažādu līmeņu politiķi, pazīstami kultūras darbinieki. Šo sarunu iniciators ir sabiedrība, tā pavisam noteikti nav paša dzejnieka iedoma vai kaprīze. «Nobelprēmiju grib dabūt priekš manis Ducmanis: vajgot no augstskolas ieteikšanas. Nu, es jau esmu goda biedris..» Rainis piefiksē savās piezīmēs 1925. gada 3. martā.

«Atnāk Dr. Bīlmans: Beļģija dodot man savu ordeni, vai gribot? Liels prieks, Tas būšot priekšpakāpe uz Nobelprēmiju. Šie, t. L, Ārlietu ministrija, to gatavojot.» – raksta Rainis 1925. gada 9. oktobrī.

Runas un sarunas par virzīšanu Nobela prēmijai turpinās 1926. gadā, tomēr te parādās jauna toņkārta – laikabiedru intrigas un paralēlais Nobela prēmijas kandidāts pazīstamā rakstnieka Jēkaba Janševska personā. «..manu kandidatūru uz Nobelprēmiju pārrunā. Rakst[nieku] biedrība pievienojas Gulbja ierosinājumam. Universitāte vēl neko nau teikusi. Kāds zviedrs raksta. Vispār bieži par to runā. Konkurents Janševskis..» – liecina ieraksts 1926. gada 8. aprīlī.

Arī piecas dienas vēlāk pavisam īsi konstatēts: «Nobelprēmija: esot šanses, pretkandidāts Janševskis.»

Sarunas par Nobela prēmiju turpinās arī mēnesi vēlāk. «Sāksies jauns periods mūsu dzīvē. Tas iet līdzi dzīves noslēgšanai ar 60 gadu jubileju. Nu vēl vajga Nobelprēmijas kā noslēguma. Bet. tur ir man tikai «Jāzeps», vajga kādas sensācijas lugas. P. Kalniņš teica, ka Lindhagens neko nevarot darīt. Tikai Hyusmans, un tas man par to ne vārda nerunāja.» – vēsta plašāks ieraksts 12. maijā.

Gada otrajā pusē intrigu aina kļūst vēl krāšņāka, grūti pateikt, cik tā ir reāla, cik dzejnieka prātā pastāvoša, bet noteikti nav dūmu bez uguns. «Kalniņ Klāra intriģē pret mani, aizliedz teātri un «Jaun. Ziņas», liedz Nobelprēmiju.» – dienasgrāmatā sūrojas Rainis 22. septembrī.

Tomēr jau mēnesi vēlāk, 24. oktobrī, dzejniekam radusies sajūta, ka šķērslis noņemts, jo: «Atnāk Pauls Kalniņš. Tikai parunājam, bet tas jau ir izlīgums. Atnāk Dzelzīts un Dzelzene un Dr. phil. Oskars Lundell, zviedru avīžu korespondents, grib manas dzejas tulkot, grib sūtīt Nobelprēmiju statūtus.»

Varētu domāt, ka nākamajā – 1927. – gadā, Nobela prēmijas lietai beidzot vajadzētu gūt nopietnu virzību, tomēr neseko nedz darbi, nedz ieraksti dienasgrāmatā. 1928. gada janvāris nāk ar drūmām ziņām: «Maz atminu. 8.1. pie krievu sūtņa. Antons, ka šogad varot dabūt Nobelprēmiju, nupat bijis Stokh[olmā].» «Gulbis rīko Nobelprēmiju, pie mums bija Maldons un Teodors. Drīz uzcels manu tēlu N[acionālajā] teātrī. Bērziņš draudzīgs. Partija liekas nedraudzīga.» «…11.1. zvanu Teodoram, tas atsakās. Zvanu Gulbim: tas saka, ka universitāte aizliegusi Teodoram un Maldonim par mani rakstīt. Likšot univ[ersitāte] pate priekšā laikam Janševski. Gulbis vēss, nemaksā. Jesens arī nemaksā…»

Pēc gada, 1929. gada janvārī, top pavisam pesimistisks ieraksts: «Vai nerakstīt man tūliņ bezdarbniekus? – arī būtu sākums jaunam periodam manā darbā, un tā tiktu pāri krīzei. Tikai tad Nobels beigts uz visiem laikiem. Vai vērts cerēt?»

Skaidrojumi piezīmēm

Kopš dienasgrāmatu tapšanas pagājuši jau gandrīz deviņdesmit gadi, tāpēc nepieciešami skaidrojumi, kas ir šie pie Raiņa nācēji un runātāji. Kā pirmais saistībā ar Nobela prēmijas ideju parādās «Ducmanis» – pazīstamais diplomāts un jurists Kārlis Ducmanis, vīrs, kurš orientējas Ziemeļvalstu lietās, strādājis par pilnvaroto lietvedi Stokholmā, vadījis Latviešudāņu tuvināšanās biedrību, turklāt bijis Stokholmas brīvmūrnieku ložas brālis. Tikpat nopietna persona ir «Dr. Bīlmans» – vēsturnieks Alfrēds Bīlmanis, vēl viens Latvijas laiku diplomāts un, starp citu, arī divu Stokholmas masonu brālību biedrs.

Četri nākamie vīri no Raiņa piezīmēm – «Gulbis, Maldons, Teodors un Antons» – ir latviešu kultūras smagsvari: pazīstamais latviešu grāmatizdevējs Ansis Gulbis, Teoloģijas fakultātes dekāns Voldemārs Maldonis, literatūrvēsturnieks Teodors Zeiferts un biogrāfs Antons Birkerts. Piebilstams arī, ka tālāk minētie Pauls un Klāra Kalniņi ir ļoti ietekmīgi sava laika sociāldemokrātu partijas biedri. Savukārt Jēkabs Janševskis, kurš Raiņa piezīmēs minēts kā konkurents uz izvirzīšanu Nobela prēmijai, ir ļoti populārs 20. gadsimta sākuma rakstnieks, Raiņa vienaudzis (dzimis 1865. gada 16. februārī), vairāku tautā iecienītu vēsturisko romānu Dzimtene, Bandavā, Mežvidus ļaudis autors.

Provinciālisms un naivums

No Raiņa piezīmēm kā blakne nolasās arī kāda nepatīkama lieta – latviešu sabiedrības bezgalīgais provinciālisms. Tā vien šķiet, ka daļai prominento runātāju nav ne mazākās izpratnes, kā notiek izvirzīšana Nobela prēmijai. Iespējams, tiek lolota ilūzija, ka ja nu reiz latvieši savā starpā vienosies kādu izvirzīt, tad pārējā pasaule no brīnumiem apkritīs augšpēdus, rezultāts būs garantēts un mūsējo kandidāts vinnēs pārējos jau pirmajā piegājienā. Šāda piegarša ir, piemēram, piezīmei: «P. Kalniņš teica, ka Lindhagens neko nevarot darīt. Tikai Hyusmans», kur vienā «konkurentu» katlā samesti divi, pēc sarunas dalībnieku domām, pretendenti – zviedru sociālists, politiķis un pacifists Karls Lindhāgens (starp citu, arī Nobela komitejas sekretārs, kurš pats vairākkārt virzīts Nobela miera prēmijai) un franču rakstnieks Žoriss Karls Uismans (JorisKarl Huysmans), kurš, spriežot pēc Nobela prēmijas datubāzes ziņām, prēmijai laikā no 1925. līdz 1929. gadam tomēr balvai nemaz nav izvirzīts. Tā vien šķiet, ka divdesmito gadu vidū runas par Raiņa virzīšanu Nobela prēmijai kļuvušas jau starptautiskas, bet ārzemniekiem ne īsti saprotamas. Ne jau velti zviedru žurnālists Oskars Lundels 1927. gadā beidzot piedāvājas atsūtīt Rainim Nobela prēmijas statūtus. Acīmredzot paši sameklēt latvieši tos nav iedomājušies.

Varētu plaši izrakstīties par nekrietnajiem universitātes profesoriem, kuri spieduši Raini atteikties no partijas, lai viņš saņemtu atbalstu izvirzīšanai Nobela prēmijai, tomēr totāls naivums ir arī dzejnieka sūrošanās, ka «universitāte aizliegusi Teodoram un Maldonim par mani rakstīt». Universitātes senāts liedza atbalstu, tiktāl taisnība, un Rainis domā, ka tieši viņi nogremdējuši prēmijas ideju. Tomēr tiražēt šo apgalvojumu nav pareizi. Vispirms jāuzdod divi jautājumi. Vai universitātes atbalsta trūkumam ir kāda izšķiroša ietekme uz notikumu attīstību? Vai atbalsta iespējamā esamība garantētu prēmijas saņemšanu?

Kā mūsdienās redzams no Nobela prēmijas kandidātu datubāzes, iesnieguma iesniedzējam nebūt nevajadzēja pārstāvēt kādu organizāciju! Parastā 20. gadsimta pirmās puses prakse bija tāda, ka lielākā daļa kandidātu iesniedzēju pārstāvēja paši sevi vai dažu privātpersonu grupu. Protams, savā dzimtenē viņi nenoliedzami bija autoritātes, arī augstskolu profesori, dažkārt starptautiska mēroga slavenības. Nominēšanas vēsturē kā kuriozs tiek pieminēts gadījums, kad kāds rakstnieks izvirzījis pats sevi, protams, parakstoties ar pseidonīmu! (Tas, protams, nav Raiņa iesniegums.)

Principā Raini, kā to parāda Nobela prēmijas kandidātu datubāze, privāti varēja izvirzīt jebkurš pie viņa nākušais runasvīrs – Bīlmanis, Ducmanis, Gulbis, Zeiferts, Birkerts… Tā ir tikai elementāras pieteikuma vēstules uzrakstīšana! Tomēr neviens nekad mūžā to neizdara. Visas runas par Raiņa virzīšanu Nobela prēmijai nav neko vērtas – tās palikušas tikai papļāpāšanas līmenī. Izskatās, ka pie Raiņa laiku pa laikam ieradušās sabiedrībā pazīstamas personas, kas teikušas – vajadzētu taču tevi virzīt, un ar šo parunāšanu viss arī beidzies. Darbi nav sekojuši. Dienasgrāmatā ir kāda skarba piezīme, kas datēta ar Mēnesmeitiņas atmaskošanas skandāla laiku, kad Raiņa un Aspazijas attiecības nav ne cik labas: «In. nosaka dzērumā: nu nedabūs Nobelprēmiju.» Aspazija skaļi pasaka to, par ko Rainis nojauš bez vārdiem.

Starp citu, tas pats attiecas uz otru tā saukto pretendentu – Jēkabu Janševski. Datubāze liecina – viņu neviens nekad oficiāli Nobela prēmijai literatūrā nav izvirzījis! Turklāt atšķirībā no Raiņa Janševskis, šķiet, no šā fakta nav taisījis nekādu drāmu, jo nojautis – tā ir tikai tukša salmu kulšana. Uzskats, ka Raiņa virzīšana Nobela prēmijai bijusi nenopietna, jau sen valda literatūras pētnieku vidū, un Nobela prēmijas kandidātu datubāze to tagad pilnībā apstiprina.

Kā būtu, ja būtu

Formāli par Nobela prēmijas pretendentu Raini varētu dēvēt vien tad, ja Nobela komitejas arhīvos glabātos iesniegums, kas saņemts no kādas privātpersonas vai organizācijas. Jāuzsver vēlreiz, datubāzē Raiņa uzvārds neparādās, tātad Rainis nekad šai prēmijai nav virzīts. Datubāzē tomēr ielūkoties ir pietiekami interesanti, kaut vai lai uzzinātu, kā notikusi to kandidātu izvirzīšana, kas varētu būt Raiņa konkurenti, ja divdesmitajos gados kāds latvietis nopirktu papīra lapu, aploksni ar marku un tomēr sadūšotos uzrakstīt pieteikuma vēstuli Nobela komitejai.

Secinājumi ir vairāki. Svarīgākais – nekādas organizāciju supervēstules nav garantija Nobela prēmijas saņemšanai. Datubāze liecina, ka daudzas privātpersonas un arī dažas organizācijas par saviem autoriem gadiem cīnījušās kā lauvas, tomēr tas galīgi negarantēja panākumus. Aplūkoju bāzē ierakstus no laika, kad Rainis, spriežot pēc sarunām, visticamāk, būtu varējis pretendēt uz Nobela prēmiju literatūrā – no 1925. līdz 1929. gadam.

1929. gads – Nobela komiteja togad saņem 30 nomināciju. Balvu pasniedz Tomasam Mannam. No iesniegumiem tikai trīs ir kolektīvas vēstules, pārējie izvirzītāji ir privātpersonas. Otokaru Bržinu (toreizējā Čehoslovākija, 1868–1929) izvirza 27 profesori, bet rakstnieks, kurš kopumā nominēts deviņas reizes, sākot no 1916.  gada, balvu tā arī nekad nedabū. Tāpat hroniski neveicas 13 profesoru virzītajam Paulam Ernstam (Vācija, 1866–1933), kurš 11 gadu laikā izvirzīts 19 reižu. Nesekmīgi!

1928. gads – 48 nominācijas, tomēr šķiet, ka jaunā datubāze par šo gadu vēl nav īsti precīza. Pēc tās iznāk, ka trīs pieteikuma vēstulēs minēts Anrī Bergsons, kurš nav minēts 1927. gada datubāzē, kad saņēmis Nobela prēmiju. Balvu 1928. gadā pasniedz Sigrijai Unsetei. Jāatgādina, šis ir gads, kad, spriežot pēc Raiņa dienasgrāmatas, Antons Birkerts, atgriezies no Zviedrijas, viņam stāsta: «šogad varot dabūt Nobelprēmiju». Interesanti tomēr, par ko lielo ziemeļnieku pielūgsmes zelta laikmetā nobalsotu paši latviešu lasītāji – par Raini vai Latvijā megapopulāro Unseti?

1927. gads – 29 nominācijas. Balvu pasniedz Anrī Bergsonam, kuru, rets gadījums, regulāri virzījušas dažādu valstu profesoru apvienības. No pārējo iesniegumu vēstulēm tikai četras ir kolektīvās. Kārtējo reizi kolektīvo izvirzīšanu saņem vācu dzejnieks un dramaturgs Arno Holcs (1863–1929). Arī šā autora Nobela prēmijas nedabūšanas vēsture ir skumji iespaidīga. Kopš 1919. gada līdz 1929. gadam viņš ticis nominēts deviņas reizes, turklāt 1929. gadā vēstuli parakstījuši 412 profesori un skolotāji! Tomēr spiediens nav palīdzējis. Trīs gadus pēc kārtas (1925–1927) Ungārijas Zinātņu akadēmija virza Franci Hercegu (Franz Herceg, 1863–1954). Akadēmiķu atbalsts ungāru autoram nedod neko.

1926. gads – 37 nominācijas. Balvu pasniedz itālietei Grācijai Deledai (Grazia Deledda) Divus autorus izvirza profesoru grupas – neveiksmīgi. Togad uz balvu virzīti arī Sigrida Unsete, Georgs Brandess, Hugo fon Hofmanstāls un jau pieminētais Nobela prēmijas neveiksminieks Pauls Ernsts.

1925. gads – 25 nominācijas. Balvu pasniedz Bernardam Šovam. Četrās iesniegumu vēstulēs (kolektīvas un privātas) izvirzīts itāļu autors Giljemo Ferēro (Guglielmo Ferrero, 1871–1942), kurš desmit gadu laikā nominēts Nobela prēmijai literatūrā 20 reižu. Nesekmīgi!

No šīs statistikas izriet otrs pieņēmums. Ja Raini laikā no 1925. līdz 1929. gadam izvirzītu Latvijas Universitāte, tad, lai piedod dzejnieks, izredzes pret Bernardu Šovu, Sigriju Unseti, Anrī Bergsonu un Tomasu Mannu viņam nebūtu īpaši lielas. Ne tāpēc, ka Rainis būtu mazāk talantīgs vai nozīmīgs. Rainis nespētu konkurēt cita iemesla dēļ – pasaulē Raiņa darbus īpaši nepazīst.

Tulkojumu problēma

Kā var nojaust no Raiņa dienasgrāmatām, latviešu sarunas par Nobela prēmiju jau no sākta gala risinājušās arī ap to, ka viņa darbus kādam vajadzētu tulkot un iestudēt Eiropas teātros. Tomēr arī šīm sarunām, visticamāk, bijusi tikai vēlējuma izteiksme un šis kāds tā arī pats no sevis nav atradies. Protams, Aspazija un Rainis šo to dara Raiņa lugu tulkošanā, tomēr tas izskatās pēc Latvijai parastā stāsta – ja jums vajag, tad paši arī tulkojiet. Tulkojumiem un atdzejojumiem ir vajadzīgs profesionālis, kas pārzina gan latviešu valodu, gan to valodu, uz kuru darbs tiek tulkots, pamatīga problēma ir nauda. Par velti neviens profesionālis to nedarīs. (Gluži kā mūsdienās.) 1927. gada 4. aprīlī Rainis raksta dienasgrāmatā: «Perecklubā, uzņēma ļoti. labi, iddiš tulk. manas dzejas un «Jāzepu», bet, lai es maksāju par izdošanu.» Gribi tulkojumu – maksā!

No šejienes izriet vēl viens secinājums – latvieši Nobela prēmiju literatūrā nedabūs tikmēr, kamēr valstiski nerūpēsies par savu autoru starptautisko atpazīstamību. Tīri teorētiski, gadiem bombardējot Nobela komiteju ar pamatotām pieteikuma vēstulēm, finansējot tulkojumu izdošanu svešvalodās, Latvija Rainim šo prēmiju varēja iegūt. Tomēr neviens jau pat nepamēģināja… Tikai runāja. Pieteikuma vēstules palika neuzrakstītas.

Vienīgais latviešu kandidāts

Nobela prēmijas kandidātu datubāzē, kas šī raksta tapšanas brīdī ir pieejama līdz 1964. gadam, Latvijas vārds tiek piedāvāts četras reizes. Divus gadus pēc kārtas divi latviešu profesori – Francis Balodis un Ludis Bērziņš – tomēr uzdrošinās izvirzīt kādu brīvvalsts laiku latviešu autoru Nobela prēmijai literatūrā. Tas notiek 1935. un 1936. gadā.

1935. gadā akadēmiķi nespēj vienoties un Nobela prēmiju literatūrā nepiešķir vispār. 1936. gadā par tās laureātu kļūst amerikāņu dramaturgs Jūdžins O`Nīls. Kas tad ir vienīgais Nobela prēmijai nominētais latviešu rakstnieks 20. gadsimta pirmajā pusē? Tas ir Straumēnu autors Edvarts Virza. Diemžēl mūsu profesoriem pietrūkst uzstājības turpināt viņu nominēt, jo Straumēnu tulkojumi Eiropas valodās tobrīd tikai uzņēma savu tvaiku.