Nemainīgo lietu meklējumos
«Es padomāju... kāpēc maz izlieku bildes, ja man nav nekāda iemesla, lai to darītu? Un nesen sapratu, ka daru to tāpēc, ka savas bildes redzu skatītāja acīm. Man taču neviens cits nepateiks, ko viņš patiesi domā, bet es arī neskatos uz cilvēka reakciju. Dīvainā kārtā, ja kāds skatās, tad viņš bildes ierauga pavisam citādi,» saka māksliniece Biruta Delle, kurai patīk kļūt par savu darbu skatītāju izstāžu zālē, lai raudzītos uz savām gleznām citādi, nekā tas iespējams sev ērtā vidē. Viņai līdz 7. februārim galerijā Daugava izstāde Kaprīze.
«Diendienā vienatnē strādājot, esmu kļuvusi par vienpati, tāpēc pierodu pie saviem darbiem un nu man jādomā tikai par to, kā gleznu uztaisīt. Tagad uz saviem darbiem māku raudzīties ar lielāku kritiku. Tā ir viena liela mocība, bet nepieciešama,» māksliniece pamato nepieciešamību paraudzīties uz saviem audekliem skatītāja acīm, kad tie izlikti pie izstādes sienām. Noņemšana no molberta vai novietošana citā istabā nesniedz viņai nepieciešamo spēju tos objektīvi novērtēt.
«Mūsdienās māksla ir dažāda, un tā ik brīdi mainās, gluži tāpat kā mode – pa gadalaikiem. Ir vēlēšanās iet laikam līdzi. Bet es apdomājos – kādēļ man tas ir jādara? Kādēļ man par to ir jādomā? Es gleznošu tā, kā es to darīju, un kāpēc lai es to nevarētu?» savu pārliecību pauž Biruta Delle un smejot bilst, ka tā izpaužas viņas kaprīze – darīt lietas kā līdz šim un spītēt apkārt esošajiem svārstīgajiem apstākļiem. Tāpēc arī šāds izstādes nosaukums.
«Mākslinieki bieži apgalvo, ka savos darbos izsaka sevi vai to, kas notiek pasaulē. Tā ir briesmu pilna: krīze, konflikti, nabadzība, neraugoties uz to, ka dzīvojam demokrātiskā vidē. Konflikti pasaulē notiek tirgus dēļ, un tas ir absurds – tirgus ir demokrātijas dzinulis. Mani interesē politika, ekonomika un lietas, kas notiek pasaulē. Redzu, ka nekas jauks nenotiek, bet, ja tomēr notiek, tā ir izklaide, un tā, kā mēs zinām, ir industrija, kurā atkal nekā jauka nav. Notiek mūžīgā sacenšanās, kurš tiek atzīts, kurš ir vairāk reklamējies un tā tālāk. Par to aizdomājoties, paliek bēdīgi, un tad man gribas domāt, vai tā ir visa pasaule? Bet es izeju ārā un paskatos sev apkārt – kokiem krīzes nav, putni sadzīvo labi un nekaro ar kokiem, un nenoknābā tos līdz galam, viss ir harmonijā. Ir jāraugās, kas notiek aiz apgalvojuma, ka pasaule mainās, jo, skatoties uz dabu, es to neredzu. Koks neskrien no vienas vietas uz otru, putni negrib lidot ar lidmašīnu; viss notiek dabiskā, harmoniskā ceļā. Un nekur tas nav jāmeklē, vajag tikai iziet ārā un paskatīties. Jādomā, kur es to paskatīšos, ja dzīvoju pilsētā? Bet pie manas mājas aug koks, un to es cienu vairāk nekā dažu labu cilvēku, jo tas nepiedalās apkārtējā haosā,» viņa izsaka savu vērtējumu.
«Cilvēki apgalvo, ka pasaulē šodien viss mainās. Bet kuros gadsimtos viņi to nav teikuši?» māksliniece retoriski jautā. «Es meklēju to, kas nemainās un paliek mūžam, jo lietas, kas mainās, mani maz interesē. Nemainīgo ir daudz vairāk, bet tām cilvēki nepievērš uzmanību; viņi neredz un nenovērtē šo pusi.» Biruta Delle paskaidro, ka viņa ar paliekošām lietām nedomā vērtības, jo «vai tad debesis ir vērtība? Mēs uzmetam uz tām aci un neko neizjūtam. Tas šķiet pašsaprotami. Cilvēks apgalvo, ka ir skatījies, bet viņš nav redzējis, un to nevar iemācīt, jo mainīgais šķiet pārāk aizraujošs, interesants. Ir jāaizbrauc, lai piedzīvotu kaut ko jaunu, jo lielā ceļošana taču ir tik moderna.» Māksliniece uzskata, ka pie mums pašiem ir lietas, ko vērts apskatīt un kam pievērst uzmanību, un tās ir ik uz soļa. «Kaut tikai cilvēki paceltu galvu,» viņa cerīgi teic, tomēr apzinās realitāti, kurā daudziem kārdinājums pret svešzemju dēkām ir lielāks nekā vilinājums paraudzīties, kas notiek apkārt. Un ceļošanas kāre ir tikai viens piemērs, kurā viņa saskata šo kustību.