ŠODIENAS JUBILĀRS: Ieva Parša

«Manas dzimšanas dienas galvenais atribūts ir klavieres – ja tās ir, tad viss ir forši,» saka šīsdienas jubilāre Latvijas Nacionālās operas soliste Ieva Parša. Pārāk liela svinēšana nav ieplānota, ciemos tiek gaidīti draugi un kolēģi, ar kuriem kopā vienkārši pavakarēt un parunāties par dzīvi un darbiem.

Operas soliste Ieva Parša atzīst, ka nekāda īpašā dzimšanas dienas svinēšanas rituāla viņai nav, vien gadu gaitā izveidojusies tradīcija, ka viņas jubileja parasti tiek svinēta mājās un tā ir gluži kā atvērto durvju diena – gaidīti visi, kuriem būs brīvs vakars. Parasti nekādi lieli mielasti arī netiek gatavoti, katrs nāk, līdzi ņemot kaut ko garšīgu. «Patiesībā manas dzimšanas dienas svinības ir kā kopā pasēdēšanas. Šādi brīži ir ļoti patīkami – vienkārši parunāties, un tieši runāšana, nevis mielasts, aizņem lielāko daļu no vakara. Tā jau saka, ka visi mūziķi ir liela ģimene, un mēs patiešām labprāt runājam par darbu, arī par ģimenes lietām. Mūziķi satiekas projektos – protams, bet visu laiku ir darbs, mēģinājums un koncerts, reti sanāk pasēdēt tāpat vien,» atzīst mūziķe. Galvenais atribūts šajā ballītē esot «klavieres, ja tās ir, tad viss ir forši. Savā dzīvē tikai vienu reizi esmu mainījusi dzīvesvietu, pārcēlos no Purvciema uz Āgenskalnu, un sākumā tās nebija atvestas». Tā sagadījies, ka pašai jubilārei savā dzimšanas dienā nekad neesot bijuši koncerti, vismaz viņa nespēj atcerēties tādu gadījumu. «Dzimšanas dienas vakarā man vienmēr bijis brīvs, iespējams, tāpēc, ka pareizticīgo Ziemassvētku diena.» Soliste atklāj, ka viņai ir nodoms kādreiz sarīkot ballīti arī vasarā – bez īpaša nolūka, jo viņas ģimene dzīvo četru dzīvokļu mājā Āgenskalnā, kur ir «arī piemājas dārziņa teritorija un kaimiņi – mūziku mīloši cilvēki, atsaucīgi».

Par darbiem profesionālajā jomā viņa izvairās runāt, toties ir gatava atklāt, ka šogad gribētu iemācīties aust un gleznot. «Varbūt, ka sanāks,» viņa smaidot nosaka. «Mani vienmēr ir saistījis etnogrāfisks dzīvesveids, patiesībā visai manai ģimenei ir padevušies visādi roku darbi. Savulaik aizrāvos ar tautastērpu darināšanu un ne tikai sev. Esmu šuvusi gan blūzes, gan aubītes, gan priekšautiņus...» Pagājušajā gadā Ludzā viņa apmeklējusi amatnieku darbnīcas un tur redzēto un piedzīvoto apzīmē ar vārdu «iedvesmojoši». «Nodomāju, ka būtu skaisti pašai iemācīties. Vienīgais, ko nesaprotu, kā var uzaust rakstainu linu galdautu? Man šķiet, ka algebru un ģeometriju ir daudz vieglāk iemācīties nekā aušanu, bet man gribas... Pēc horoskopa esmu Mežāzis, un tie ir diezgan ietiepīgi cilvēki – ja kaut ko ieņem galvā, tad noteikti kaut kad to arī realizē, kaut vai visas dzīves laikā līdz tam ir jāiet. Ja es kaut ko patiešām vēlos – nodziedāt kādu skaņdarbu vai aizbraukt uz kādu konkrētu vietu, tad nesatraucos, ja tas nesanāk, jo zinu – tas noteikti realizēsies, ja vien mērķtiecīgi darīšu. Ja nesanāks šogad, tad nākamgad vai mazliet vēlāk. Ir iespējas, ko cilvēks pats nevar sekmēt vai radīt, bet arī tās noteikti atnāk. Katram cilvēkam atnāk tas, kas viņam dzīvē vajadzīgs, – par to esmu pārliecināta. Es ticu augstākam spēkam, kas mūsu ceļus ietekmē un nosaka.»