Annele Gleizda: «Esmu medaļas otra puse»

«Esmu devītajās debesīs šā kalendāra dēļ!» saka pasaulē zināmākā Latvijas fotogrāfa Jāņa Gleizda dzīvesbiedre Annele Gleizda. Par godu fotogrāfa 90. dzimšanas dienai izdots 2015. gada kalendārs ar Jāņa Gleizda sieviešu portretiem. Annele Gleizda saka – tas nav kalendārs, bet māksla. Tā izveidošanas iniciators – Juris Laizāns.

– Ir bildes, ko viņš atlasīja kā brāķus, bet es pat salauztu karoti nemetu ārā, tāpēc tās visas esmu saglabājusi. Ja Jānis būtu, pusi no tām viņš būtu izmetis.

– Jo bija pret sevi kritisks?

– Jā, uz fotogrāfijām ļoti! Viņš bija piedzimis mākslinieks. Jānis arī skaisti zīmēja. Pēc operācijām [24 gadu vecumā pēc smagiem apsaldējumiem Jānim amputēja abas delnas] iesniedza uzņemšanas dokumentus Rozentāla mākslas vidusskolā, taču viņu neuzņēma fizisko defektu dēļ. Bet kādi viņam bija zīmējumi un gleznas! Viņš 50 gadus nostrādāja Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūtā, un visi zīmējumi pie sienām bija viņa.

– Atgriezīsimies pie jūsu abu stāsta pirmsākuma. Kā jūs iepazināties?

– Mēs iepazināmies netīšām. Tas notika 1953. gadā; es dzīvoju pie vecas tantiņas Rīgā. Nokļuvu Traumatoloģijas institūtā – man bija jāoperē aklā zarna (tolaik institūtā arī operēja). Jānis tur jau strādāja par fotogrāfu; staigāja pa parku baltā halātā un fotografēja. Es uz viņu skatījos ar izbrīnu – kā cilvēks bez rokām, vien stilbi un divi pirksti, var uztaisīt bildes? Kā viņš varēja apģērbties? Tolaik par Jāni neko nezināju, bet viņš mūs, meitenes, visas fotografēja un nākamajā dienā nesa jau gatavas bildes. Jānis institūtā bija sadraudzējies ar jaunu puisi Vilni, kurš viņam vienmēr uzsvēra, ka Jānis ar mani noteikti turpinās draudzību. Kad viņi reiz pie manis bija ienākuši, stāstīju, ka mani operēs, un abi solīja nofotografēt to. Un tā arī notika! Mani nesa lejā pa kāpnēm, un priekšā ar fotoaparātu stāvēja Jānis un bildēja mani. Nākamajā dienā viņš man atnesa bildes; abi ar Vilni apsēdās viens vienā gultas malā, otrs otrā un teica, ka es izskatoties kā dzīva. (Smejas.) Sarunās noskaidrojām, ka arī viņš, tāpat kā es, ir no Latgales [Jānis beidzis Rogovkas pamatskolu], un es ar viņa brālēnu Pēteri no pirmās līdz astotajai klasei mācījos vienā klasē (Jāņa krustmāte apprecējusies dzīvoja pie mums blakus ciemā). Es sēdēju priekšpēdējā solā, Pēteris aizmugurējā un raustīja mani aiz matiem, jo biju absolūtā teicamniece, un mani par to ķircināja. Ikreiz, kad skolotāja izgāja no klases, viņa vienmēr piekodināja, ka Barāne [Anneles meitas uzvārds] paskaidros mācību materiālu. Tā mēs norunājām, ka esam novadnieki un kaimiņi, jo no Jāņa tēva mājas līdz mana tēva mājām bija aptuveni divpadsmit līdz piecpadsmit kilometru.

Slimnīcā es nogulēju mēnesi, un katru dienu viņš pie manis ienāca kā pie kaimiņienes; nebija nekādas runas par tikšanos vai ko citu. Un, kad es izrakstījos, viņš man kā kaimiņienei nopirka mazu albumu un visas bildes, ko bija fotografējis, ielīmēja un uzdāvināja. Es gāju jau ārā pa vārtiem uz trolejbusu, lai brauktu uz mājām, kad viņš mani panāca un teica, ja iedošu mājas adresi, viņš varbūt garām ejot atbrauks mani apciemot, lai paskatītos, kā slimnieks jūtas. Man bija neērti, jo negribēju cilvēku ne ar ko aizvainot un apbižot; viņš invalīds, daudzi šķībi skatījās, ne visi viņu pieņēma. Tāpēc pateicu adresi – viņš zināja, kur dzīvoju un ka kopju vecu tantiņu. Pie trolejbusa atvadījāmies, un es biju pārliecināta, ka ne viņš nāca, ne nāks mani meklēt. Bet pagāja aptuveni divas nedēļas un pie dzīvokļa durvīm Jānis zvanīja, ceturtajā stāvā uzkāpis. Pār plecu liela soma, rokā portfelis – brauca no pilsētas un iegriezās apraudzīt, kā kaimiņienei klājas, jo mēs taču savi cilvēki, novadnieki bijām! Atveda pilnu portfeli ar Antonovkas āboliem, lielu konfekšu tūtu Sarkanā magone un ķiršu vīna pudeli. Es nezināju, kā viņu pacienāt, jo nebiju redzējusi, kā viņš ēd, tāpēc nemaz nepacienāju, bet noliku uz galda ābolus un konfektes. Konfekti viņš nolobīja un apēda, bet vīna pudeli noliku uz radio, un tur tā nostāvēja aptuveni trīs mēnešus. Pasēdējām, parunājām, līdz viņš atkal aizgāja, atvadoties solot, ka ienāks atkal. Nepagāja dažas dienas, kad viņš atkal piezvanīja pie durvīm. Teica, lai neko nedaru, jo iesim uz kino, – viņam bija biļetes. Aizbraucām uz Sarkandaugavu paskatīties filmu, ar trolejbusu atgriezāmies mājās, viņš mani pavadīja līdz durvīm un atkal bija projām. Tas notika divu nedēļu laikā, un man atkal kļuva neērti – cilvēks cenšas, grib dzīvot tāpat kā citi, un kāpēc viņš nevar? Pie sevis domāju, ja viņam līdzās būtu cilvēks, kas palīdz, kas viņš būtu un ko viņš darītu? Ar mākslas fotogrāfiju Jānis tolaik vēl nenodarbojās. Pēc operācijām viņu pieņēma institūtā strādāt par foto laborantu, pēc tam visu mūžu viņš nostrādāja par foto nodaļas vadītāju.

– Kas notika tālāk?

– Es biju lauku meitene Rīgā, neko nezināju, pa ballēm neskraidīju – man bija darbs un mājas. Reiz viņš mani aicināja aiziet uz muzeju, apskatīties kādu izstādi. Tolaik varbūt tikai vienu reizi biju aizgājusi uz muzeju, tādēļ – kāpēc ne? Ejot kājām atpakaļ (tagad ar takšiem brauc, bet kādreiz labākais laiks bija tas, ko nogāja kājām), viņš man teica – ja man būtu pase, šajā mājā [kur atradās dzimtsarakstu nodaļa] varētu ieiet, jo bez tām tajā nelaiž. Es naivi savā somiņā meklēju pasi, attopot, ka tā man patiešām ir līdzi. Viņš, kuram arī tā bija, aicināja mani ieiet. Jā, mēs bijām runājuši un pasmējušies par šīm lietām, bet lai viens otram mīlestību solītu? Nē, tā nebija. Bet mēs iegājām dzimtsarakstu nodaļā – priekšā stāvēja karavīri, dāmas skaistām šleipēm, bet ne baltās kleitās, jo aizpildīja blankas. Jānis jokodamies prātoja, ko viņi raksta, jo es, goda vārds, to nezināju. Viņš, astoņus gadus vecāks par mani, jau aptvēra, ko dara. Aicināja arī mūs aizpildīt šīs lapas, lai paskatītos, kas notiks. Tā mēs aizpildījām to blanku; tas bija 5. decembris. Šogad palika 60 gadi [abu kopdzīvei]. Nododot lapas, mūs aicināja atgriezties 3. janvārī, tāpēc – paldies un sveiki – aizgājām atpakaļ uz mājām. Smējāmies, ka mums mēnesi deva pārdomām, bet to, ka noteikti precēsimies, nebija domas ne viņam, ne man.

– Esat domājusi, kāda būtu jūsu dzīve, ja tolaik nepiekristu aizpildīt šīs veidlapas?

– Nē, jo tolaik man tikai ziņkārības pēc gribējās redzēt, kas tajās blankās ir jāaizpilda. Kad bijām iesnieguši dokumentus un bija palicis mēnesis pārdomām, viņš pēc darba vakarā atbrauca pie manis, vaicādams, ka varbūt 3. janvārī mums būtu jāiet uz zagsu. Jānis man teica – «varbūt es tev varēšu palīdzēt, varbūt tu man». Todien es viņam neko neatbildēju, bet labi apdomāju. Tolaik man bija ļoti labs, dikti feins un nopietns draugs Valdis, kas palicis virsdienestā tikai tādēļ, lai iekārtotos dzīvē. Viņš atnāca pie manis, un es paziņoju, ka precos, uz ko viņš atbildēja: «Lej, lej, bet atstāj puķītēm arī.» Es viņam izstāstīju situāciju, un, vai dieviņ, kas pār manu galvu nāca! Viņš vaicāja man, vai es maz saprotu, ko esmu spējīga izdarīt un ko izdarīšu. Teica, ka aproku sevi, savu dzīvi un ka nekad dzīvē nebūšu dāma, jo neviens man nepasniegs mēteli. Es balsī raudāju pie galda, raudāja viņš, un es beidzot teicu: «Nē, tam cilvēkam nodarīt pāri nevaru. Es precos.» Aicināju viņu uz savām kāzām, bet viņš man prasīja, vai gribu tajās redzēt trīs nelaimīgus cilvēkus. Un tā viņš aizgāja, bet atnāca Jānis. Viņa priekšā noraudājusies vaicāju, vai var pie manis pārvākties pavisam, jo tad es būšu dāma, tad es būšu Gleizda kundze. Jānis mani mierināja, ka nekas vēl nav noticis – uz zagsu neesam aizgājuši un varam arī neiet. Bet es biju izlēmusi un teicu viņam, ja dzīvē aizejam kopā, tad es ziedošu visu, lai viņš dzīvē nejustu to, ka viņam nav roku. Teicu, ka būšu lepna, ja kādreiz aizpogāšu viņam mēteli.

– Jūs to izjutāt kā ziedošanos?

– Jā, bet Jānis bija interesants un ļoti gudrs, daudz lasīja; viņš nekad neatnāca pie manis, ja nenesa kādu grāmatu. Ar viņu bija interesanti runāt par jebko. Es, lai gan jauns skuķis, to visu uztvēru ļoti nopietni, un man tas patika. Tad atbrauca mamma un tētis; Jānis pie manis nedzīvoja – viņš nāca paēst, padzert un aizbrauca. Sarunājām, ka 3. janvārī, kad sarakstīsimies, viņš nāks pie manis dzīvot vai es pie viņa uz institūtu, lai gan to nevarēju, jo nedrīkstēju atstāt veco cilvēku, par kuru biju uzņēmusies rūpes. Mamma bija ļoti sašauta, lika man apdomāt, ko daru; arī institūtā Jānim teica, ka gads būs par maz, bet divi pa daudz, jo tik ilgi mēs kopā nenodzīvosim, un ka man droši vien būs čalis divi metri bez galvas. (Smejas.) Bet es atbildēju, ka mēs visiem pierādīsim, kā dzīvē ir jādzīvo. Tētis man teica – ja man būs labi, arī viņam būs, un, ja būs grūti, man nebūs kam sūdzēties, jo neviens man nelika to darīt. Tā mēs 3. janvārī abi divi bez vedējiem, bet ar maniem vecākiem, kas atbraukuši no Ogres, brāli, māsīcu un viņas vīru ar trolejbusu aizbraucām uz zagsu. Atpakaļ abi vienu gabaliņu kājām gājām, otru braucām. Mājās mums bija sagatavotas pusdienas, un tā mēs nosvinējām kāzas un sākām kopdzīvi. Jānis uz institūtu vairs nebrauca, bet palika pie manis. Es manījos atrast darbu, lai no rīta vienmēr pirmo palaistu Jāni; viņš nekad neizgāja no mājas nepaēdis brokastis, vakarā gatavoju vakariņas. Viņš visu varēja pats – mazgājās, noģērbās un apģērbās, vienīgi nevarēja pēdējo krekla podziņu aizpogāt. Viņš nekad uz darbu negāja bez kaklasaites.

Jānis tolaik ar fotomākslu vēl nenodarbojās, bet ar zinātniskajiem darbiem.

– Kā viņš to uzsāka?

– Maz pamazām. Viņam ļoti patika to darīt. Laikā, kad abi jau bijām kopā, gribējām braukt pasauļoties. Jānis, protams, ņēma līdzi fotoaparātu. Es izģērbos un sauļojos, bet viņš staigāja apkārt un fotografēja skujiņas un vēlāk nokopēja tās lielākā formātā. Tad viņš sāka fotografēt bērnus un meitenes, kas darbojās savā nodabā, jo Jānis nekad nelika pozēt (izņemot šīm bildēm, kas ir kalendārā). Tās bija gadījuma rakstura fotogrāfijas, un tā viss sākās. Bijām Jāņa lauku mājās – viņi dzīvoja ezera krastā, skaistā vietā. Tur atradās kolhoza kūtis, pa ezeru peldēja cūkas, un viņš tās nofotografēja un iesniedza izstādei, kas notika Rīgā. Vēlāk viņš nofotografēja trīs savas mātes portreta bildes, un arī tās tika pieliktas pie sienas šajā izstādē. Visi radi un draugi gāja skatīties tos darbus. Tad 1962. gadā dibinājās foto klubs, un viņš atnāca pie manis ar avīzi rokās un paziņoja, ka rīt ies un pieteiksies.

– Tad sākās viņa aktīvā fotografēšana?

– Jā.

– Cilvēki viņu redzēja kā talantīgu un spējīgu fotogrāfu. Kā viņu redzējāt jūs?

– Es viņu redzēju kā cilvēku ar lielu gribasspēku, jo nav lietas, ko cilvēks nevar pārvarēt, ja viņš grib. Un tas man ļoti patika; tas ir manās asinīs. Laikā pēc kara cilvēki stāvēja rindās un prasīja rubli gan ar cepuri, gan bez tās; no kara atnākuši invalīdi dziedāja un prasīja, lai viņiem ziedo. Man bija dusmas un vēl šodien ir dusmas par to – nav tā, ka cilvēks kaut ko nevar. Var! Un jādara!

– Kā jums šķiet, kur viņš guva šo gribasspēku?

– Tas viņam bija iedzimts. To visu apgūt un spēt... Man vajadzēja tikai palīdzēt, jo katrai medaļai ir divas puses. Viena tās puse ir iegūtās medaļas, kuru vienā pusē rakstīts Gleizds Jānis, bet otrā kas cits, un es uzskatu, ka tā puse ir mana.

– Tas bija viņa gribasspēks, kas veidoja viņu par tik izcilu fotogrāfu un personību?

– Jā. Fotogrāfijā, ja nav gribasspēka, nebūs nekā. Un tā mums pagāja viens gads un divi. Kad viņš jau bija zināms, pie mums viesojās prese ar jautājumiem, kā viņš, invalīds būdams, varēja apprecēties ar izskatīgu sievu. Jānis atbildēja, ka man bijis daudz mīļāko, pa vienam uz katra kāpņu pakāpiena, bet viņš kā pirmās grupas invalīds gāja bez rindas. (Smejas.) Vaicātāji pārprasīja, vai tad tiešām tā būs bijis, uz ko Jānis atbildēja – ja citiem viņa sieva nepatiktu, arī viņam ne. Bet man prasīja, kā es varēju dzīvot ar Jāni, ja apkārt vīri kā ozoli, un kā varu nodzīvot tik ilgi!

– Jā, kā tas ir iespējams? Kas ir ilgas kopā būšanas pamatā?

– Vīru vajag tīri ģērbt, labi barot, laist pastaigāties un nekad neprasīt, kad viņš būs mājās. Ja viņš atradīs labāku, neatnāks, bet, ja neatradīs, tad atnāks atpakaļ. Un, ja viņš atrod labāku un aiziet, tad pašai ir jādomā, ko nepareizi darījusi, ka viņš aizgājis.

– Bet kas vīram ir jādara?

– Vīram ir jāpriecājas, ka viņa sieva arī citiem patīk. Un vēl sievai nekad nevajag skatīties vīram kabatā.

– Ko vēl bez Jāņa gribasspēka jūs viņā novērtējāt?

– Viņš bija ļoti labsirdīgs, varēja pēdējo kreklu atdot. Strādājot slimnīcā (arī es pati vēlāk pavandījos pa tām – gan Stradiņa, gan 1. un 5. slimnīcā, arī Traumatoloģijas institūtā pastrādāju par fotogrāfi – esmu četras stundas ar fotoaparātu stāvējusi operācijas zālē; bet ar viņu kopā es nevarēju strādāt, jo tā, kā viņš strādāja, fotogrāfi nestrādā. Viņam bija nekārtība vēl lielāka [nekā darba istabā]), mēs daudz palīdzējām. Pēdējos mūsu kopdzīves septiņpadsmit gadus Jānis dzīvoja ar insultu. Pirmajā reizē viņam bija apgrūtināta runāšana un staigāšana, pēc tam bija divas operācijas, bet pēdējos četrus gadus bija gulošs, uz rokām nēsājams. Es četrus gadus nezināju ne rītu, ne vakaru, ne nakti, ne dienu. Viņam bija gulta, un mana atradās blakus; zināju katru viņa elpas vilcienu. Jānim nebija neviena izgulējuma, viņš tīrs kā zelts aizgāja.

– Par spīti jūsu smagajam dzīves gājumam, varat teikt, ka dzīve jūs ir arī lolojusi?

– To, ko esmu ieguvusi, šaubos, vai būtu guvusi no visiem tiem brūtgāniem, kas man bija. Visiem skauž, kā es to esmu varējusi un kā spēju joprojām. Visi mana darba augļi te [Jāņa darba istabā, kurā atrodas viņa fotogrāfijas un apbalvojumi] ir redzami. Es ne uz ko necerēju! Jānim pasniedza medaļu, viņš to pārnesa mājās un nometa uz galda. Es biju tā, kas par to priecājās.

– No visām atzinībām, kas gūtas, kura jums pašiem bijusi vissvarīgākā?

– Kad Jānis aizgāja uz foto klubu, tajā rīkoja anonīmu konkursu, bet viņa darbus nevarēja noslēpt, jo pazina pēc viņa rokraksta. Pārskatot savas bildes, Jānis mācēja pateikt, kura gūs kādu atzinību. Ir seši simti diplomi.

– Bet vai no šiem visiem nav neviens pats, ko viņš rokās būtu paturējis mirkli ilgāk, pirms nometis to uz galda?

– Par katru bijis prieks, protams, bet sajūsmu nekad nav izrādījis. Visi viņam apkārt priecājās, daudziem skauda; it sevišķi tagad palicēji izjūt briesmīgu skaudību. Dzīvē bijis visādi. Bet viņš nekad nevienam neliedza padomu. Kad sāka strādāt laboratorijā, pie viņa nāca tur, bet, kad sāka darboties izohēlijas tehnikā, par viņu rakstīja vecajos poļu žurnālos. Mums nebija neviena izdevuma par fotogrāfiju, kurā nebūtu rakstīts par Jāni. Kad viņš vairāk nestrādāja, mēs veselu mašīnu ar izdevumiem aizsūtījām uz foto skolu, bet Rēzeknes muzejam atdevām kaudzi ar gada grāmatām no visas pasaules. Tās visas šobrīd droši vien jau ir izvalkātas, jo mēs tās atdevām nevis tādēļ, lai būtu uzskaitē, bet lai paņem tas, kuram vajag.

Ar Jāni izbraukājām visu Padomju Savienību; daudzviet pat divus gadus gaidīja viņa izstādi. Es braucu viņam līdzi ar daudzām somām, lai viņam būtu vieglāk. Nekad nebiju dienvidos bijusi, bet Jānis kādā foto izstādē ieguva ceļazīmi un bija jābrauc atpūsties pie Melnās jūras, lai apskatītos, vai tā ir zila vai melna. (Smejas.) Viņam vienmēr bija līdzi foto soma un portfelis, pats ar fotoaparātiem apkāries. Bet nofotografēt arī gribas! Man pašai sava somiņa un čemodāns, un vēl Jāņa portfelis bija jāpaņem.

– Bija reizes, kad viņš šķīrās no sava fotoaparāta?

– Tikpat kā ne.

– Kā jūs vienā vārdā varētu raksturot jūsu abu kopdzīvi?

– Ziniet, man viņa ļoti pietrūkst, jo īpaši pēdējā laikā. Kad Jānis bija slims, cilvēki mani neatstāja un nāca pie manis, palīdzēja. Arī no sociālā dienesta bija darbinieki, kas nāca palīdzēt man viņu apkopt, un visi teica, ka tas ir grūti, bet es to nejutu! To darīju ar lielāko prieku, un man tā pietrūka un pietrūkst šodien. Kad nomira mana mammīte, teicu, lai viņa apsien baltu lakatiņu un sēž tepat stūrītī, es katru dienu viņai simt reizes apskriešu riņķī. Tāpat tagad ir ar Jāni. Pirmos gadus bija šausmīgi. Kāds bija dzīves tukšums! Tāpēc šī istaba nav pārkārtota – tāda kulturāla nekārtība bija tajā laikā, tāda tā ir šodien.