Mihails Kublinskis: Tagad notiek tautas tīrīšana
Rītvakar, gada priekšpēdējā dienā, Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē pirmizrāde būs Mihaila Kublinska iestudējumam Pulkstenis ar dzeguzi. Pirms trīsdesmit septiņiem gadiem režisors šo Jāņa Jurkāna lugu iestudēja pirmo reizi. Turklāt toreiz tapa divi lugas uzvedumi. Otru ar citu aktieru sastāvu veidoja teātra galvenais režisors Alfreds Jaunušans. Toreiz par brīvu Latviju varēja tikai sapņot, bet šodien Mihails Kublinskis atzīst, ka izrādes moto ir – ticēt Latvijai.
– Atgriežaties pie materiāla, ko iestudējāt nu jau gandrīz pirms četrdesmit gadiem. Un toreiz bija neparasta situācija – divi režisori vienlaikus iestudēja vienu lugu. Kā tā veidojās?
– 1977. gadā teātris iekļāva repertuārā iepriekšējā gadā uzrakstīto Jāņa Jurkāna lugu Pulkstenis ar dzeguzi. Mēs to izlasījām, luga ļoti iepatikās. Jaunušans izteica man negaidītu piedāvājumu – taisām Jurkāna lugu abi ar diviem aktieru sastāviem. Tas latviešu teātra vēsturē ir nebijis gadījums. Tolaik bija vismelnākie padomijas gadi, luga – apātiska. Tajā ir cilvēki bez nākotnes izredzēm, bezcerīgi, divu cilvēku nāves. Padrūma luga.
Kad pagājušogad veidojām šīs sezonas repertuāru, teātra direktors lūdza ņemt latviešu dramaturģiju. Es izmeklējos, izrunājos ar zinātājiem – neko interesantu un vērā ņemamu no jaunajām lugām nevarēju atrast. Diemžēl lielākā daļa jauno dramaturgu raksta tikai vārdus. Tekstus. Kad zem tiem parokas apakšā, tur nekā nav. Diezgan švaka literatūra. Tad atcerējos par Pulksteni ar dzeguzi, izlasīju un sapratu, ka to ne tikai var šodien taisīt, bet pat vajadzētu. Piezvanīju Jurkānam, palūdzu, lai to pārceļ uz 2014. gadu ar to situāciju, kāda šodien ir Latvijā. Viņš to ļoti veiksmīgi izdarīja. Es lugu padarīju pat sociālu asu. Vienas ģimenes ietvaros, kur ir trīs paaudzes – tātad, aptver visu sabiedrību –, ir runa par to, kā dzīvot. Pareizāk sakot – kā šajā laikā mēģināt izdzīvot. Mūsu izrādes moto ir – ticēt Latvijai.
Runāju ar aktieriem, kas piedzīvojuši to laiku, un viņi man piekrita, ka Atmodas laika lielais pagrieziens mūsu dzīvē nav izgaisis. Vienalga, kā mums iet – tas nav pazudis. Brīva Latvija un mēs – brīvi cilvēki – ir visdārgākais, kas mums ir. Jautājums ir par to, cik divdesmit četru gadu laikā esam sasnieguši. Cilvēkos ticība tēvzemei ir vissvarīgākā. Par to es gribu runāt izrādē.
Nejauši atradu Šekspīra rindas, kas man, iestudējot Jurkāna lugu, ļoti noderēja – neviens nav ļauns, mēs visi esam nelaimīgi.
– Šosezon teātrī brīvības tēma kļūst aktuāla, teātris liek domāt arī par cilvēka iekšējo brīvību. Tagad, pārlasot Jurkāna lugu, secināju, ka tā arī runā par to.
– Es gribētu atbildi meklēt, sākot no baušļa – mīliet savu tuvāko kā sevi pašu. Mīlēt tuvāko mēs puslīdz esam iemācījušies, bet nemākam mīlēt sevi. Man liekas, tas ir būtiski – mīlēt sevi. Tad spēsi mīlēt un tevi mīlēs. Tad tiksi līdz iekšējai brīvībai. Mēs neapzināmies, neanalizējam, neinventarizējam savu iekšējo pasauli. Tā ir lielākā kļūda. Mēs bieži vien dzīvē nomaldāmies, nepazīdami sevi.
– Lugā Andris pārmet mātei, ka darbs viņai aizstāj domāšanu, vieglāk ir strādāt, nekā izlasīt grāmatu vai aiziet uz kādu koncertu.
– Nevajag tik daudz strādāt, vajag mācīties domāt.
– Darbs var būt glābiņš, bēgšana, bet arī tomēr iztikas pelnīšana, lai var izdzīvot.
– Es domāju, tā ir bēgšana no sevis. Mēs taču nedzīvojam, lai ēstu. Nevar aiz tā paslēpties. Dievs nav laidis mūs pasaulē, lai mēs strādātu, nopelnot algu eksistencei. Ir kaut kas cits jāatstāj pēc sevis. Mums ir lielas pretenzijas pret valsti, bet es arī šad tad esmu sev jautājis – vai visu esmu izdarījis, ko varu dot valstij? Vai man ir tiesības prasīt no valsts? Mediji par to daudz runā – laukos nevar atrast strādnieku labi atalgotā darbā, jo vieglāk ir zagt, darīt ko citu. Latgalē ir bezpajumtnieki, kas neiet uz pašvaldību pēc pabalsta, jo nevajagot. Saka – es tāpat to naudu dabūšu. Nezinu, kas tas ir...
– Latvietis ir zaudējis tautasdziesmās daudzināto darba tikumu?
– Mums saka, ekonomiskā krīze ir beigusies. Bet tagad notiek daudz sarežģītāka krīze – tautas psiholoģiskā krīze. Te notiek tautas vētīšana graudos un pelavās. Neesmu šajās jomās izglītots, bet esmu pārdomās, ka tagad notiek tautas tīrīšana. Tai ir jābūt. Mums ir tik daudz negāciju, mediji ar to piesaista auditoriju. Man pietrūkst labā, izcilā, perspektīvā. Tik ļoti gandarīts klausos par jauniešu sasniegumiem olimpiādēs, mūziķiem, kas saņem godalgas ārpus Latvijas. Pietrūkst labā pārsvara pār slikto. Es saprotu, sliktais, skandalozais nes peļņu. Mums, kas radām savā profesijā produktu, ir jābūt atbildīgiem. Ja zinu, ka izrādi skatīsies simtiem cilvēku, man jāatbild par to, ko viņiem sniedzu.
Izrādē Pulkstenis ar dzeguzi ir trīs paaudzes, un ļoti ceru, ka nāks skatīties jaunā paaudze. Te ir ļoti sarežģītas attiecības starp vēl jaunajiem, kam starp 25 un 30 gadiem. Jauniešiem ir sasāpējuši jautājumi un nav, ar ko izrunāties. Vecāki strādā četrpadsmit piecpadsmit stundu dienā. Skolā ar vienaudžiem ir citas sarunas, izklaide, sports. Bet iekšā krājas neizrunātie jautājumi. Tad jāmēģina dot kādas atbildes, lai aizdomājas, vai tā ir tā situācija, kādu gribētu savā dzīvē, un kā no tās izvairīties. Kā izvēlēties pareizo ceļu un nekļūdīties. Lielākajā daļā ģimeņu ir vecāku un bērnu atsvešināšanās, to nosaka sadzīves apstākļi. Ir sarežģīti, bet, neskatoties uz to visu, vismaz reizi mēnesī ir jāsanāk visiem pie apaļā galda un jāēd kopā pusdienas. Tā ir bezvārdu ģimenes saišu stiprināšana. To vajag saprast. Vislielākā rūpe tomēr ir par mūsu ģimeņu stiprināšanu, jo tā ir visa pamats.
Nesen dzirdēju informāciju, ka vienā no Vidusāzijas valstīm nav bērnunamu. Ja iet bojā vecāki, radu pulks ir milzīgs un viņi nekad neatdos bērnu. Senākos laikos, kad nebija tehnikas, ziemā saimes istabā pulcējās visas paaudzes pie skala uguns, un tad bija vakarēšana. Greba karotes, auda, vērpa, adīja, dziedāja. Tā ir kopā būšana. Es izrādē beigās, kad ģimene jau ir uz izjukšanas robežas, ieliku akcentu. Oskars, ko spēlē Mārcis Maņjakovs, saka – un man liekas, ka tas viss ir bijis kādreiz sen sen. Runa ir par to, ka jaunākais brālis ir aizgājis no mājām. 19. gadsimta beigās krievu cars arī latviešu zemniekiem par brīvu izdalīja zemi Sibīrijā. Tūkstoši emigrēja. Paskatāmies, cik šausmīgajos Latvijas laikmeta griežos bijis emigrāciju! Mēs esam nežēlīgi svaidīti pasaules sociālpolitiskajos viļņos. Esam mazskaitlīga tauta, bet viena no pamatīpašībām, kas mums likta šūpulī no Dieva, ir sīkstums. Tas ir jāapzinās. Esam izturējuši ļoti daudz un daudz vēl varam izturēt. Esam ļoti maz, bet mūs pasaulē zina. Mums nav tiesību sūdzēties. Vajag gribēt strādāt. Šad tad aizeju uz tirgu, pavēroju. Redzams, vientuļa pensionāre nopērk vienu banānu, divus mazus gurķīšus, tomātiņu. Man ir gandarījums par to, kā viņa māk izkalkulēt, lai no mazās pensijas var atļauties ko labu. Seja bija gaiša, viņa negāja, galvu nodūrusi, ar degunu bruģī. Viņa bija gandarīta, ka varējusi nopirkt to mazumiņu.
– Rīgas kafejnīcās esmu vērojusi kundzes, kas, var redzēt, atļaujas sev svētkus ar kafiju un kūku. Vismaz tad, kad pensija saņemta.
– Jā, kafija ar krējumu, bulciņas, cepurītes visām galvā, koptas. Prieks skatīties. Un viņas nejūtas pamestas nabadzes. Nē! Dzīvi ir jāmāk pārvērst par svētkiem.
– Bet tā ir pilsētas aina.
– Laukos ir cita spēka avoti. Veselīgajos laukos – mazpilsētās un lielajos ciemos – ja ir kultūras nams, cilvēki pulcējas kopā, grib būt pulkā. Līnijdejas, ansambļi, šūšana, tamborēšana, kulinārija un vēl citas nodarbes. Un viņi taču ir aizņemti cilvēki, no agra rīta strādā arī smagu fizisku darbu.
– Kur notiek izrādes darbība?
– Tā ir Pierīga. Tur ir daudz kas no Jāņa Jurkāna autobiogrāfijas. Viņš man Jūrmalā, Lielupē, rādīja to mājiņu, kur tas it kā ir noticis. Apmēram četrdesmit kvadrātmetru, neliela māja.
– Man interesants ir diezgan tipiskais sievietes – mātes raksturs. No vienas puses – stiprā, likteņa rūdītā latviešu sieviete, kas velk ģimeni, no otras – privātīpašnieciskā attieksme pret bērniem, kontrole, neļaujot dzīvot savu dzīvi, ar argumentu par ziedošanos viņu dēļ, vēlmi, lai taču viņiem labāk...
– Izrādē es diezgan kritiski skatos uz mātes lomu. Saprotu, ka viņa visu mūžu ieguldījusi, lai bez vīra izaudzinātu divus dēlus. Viss ir saprotams, bet tas ir smieklīgi. Esmu ieviesis izrādē daudzus komiskus, pat traģifarsa elementus. Kā tas ir dzīvē – traģiskais ļoti tuvu stāv blakus smieklīgajam. Šeit būs smiekli caur asarām. Kontrasti.
– Jūsu simpātijas pieder jaunajiem?
– Man ir simpātijas pret visiem, jo katrs kaļ savu dzīvi tā, kā uzskata par pareizu. Ja ir kļūdījies, tāpēc jau viņu necienīšu mazāk. Nu nepaveicās. Es jau arī nevaru par visiem savas dzīves brīžiem pateikt, ka visu laiku veicies. Man ir bijušas neveiksmes, esmu klupis, bet galvenais, ko diezgan ātri iemācījos, – mācēt piecelties. Daudzi paklūp un nespēj piecelties, bet tas ir jādara.
– Kur tā māka slēpjas?
– Tā ir pašanalīze, pašizpēte. Tur padomus nevar prasīt. Pašam jāsaprot, jāzina, kāpēc esmu kļūdījies. Vai tā ir mana vaina vai ārējie apstākļi, kurus bieži vien vainojam un sevi noliekam kā upurus. Bet būtībā tā ir mūsu pašu vaina. Mēs radām ārējos apstākļus.
– Vieglāk ir vainot citus nekā meklēt cēloņus sevī.
– Jā, mums nav spēka, nav tik lielas drosmes pateikt – esmu vainīgs. Tā ir ļoti individuāla un tajā pašā laikā – vispārcilvēciska lieta. Kā sevi vadīt dzīvē. Man jaunībā viens daudz vecāks kolēģis teica – atceries un mēģini to realizēt dzīvē: vīrietim līdz 33 gadu vecumam (Kristus vecumam) ir jāizveido savs vārds. Pēc tam tavs vārds nesīs tevi tālāk. Tā ir nerakstīta likumība, kā iet pa karjeras kāpnēm.
Kādreiz Varšavā īsfilmu festivālā skatījos vienu Kanādas filmu – tikai sešas minūtes, zīmēta ar zīmuli, ar tapiera mūziku. Kāpnes profilā uz augšu, un špāsīgs, tieviņš cilvēciņš ar katliņu galvā skrien pa tām uz augšu. Paskatās atpakaļ – vai, cik tālu esmu aizskrējis! Skrien tālāk, paskatās atpakaļ – vai, cik augstu jau esmu nokļuvis! Tad sāk nogurt, rāpot, ar rokām pievilkties, vairs nav spēka. Un tad ir pēdējais pakāpiens, viņš uzvelkas uz tā un pārvēršas par pakāpienu. Šī jēga pavada visu manu radošo mūžu.
– Ir kāds tēls šajā lugā, ar kuru vairāk identificējaties?
– Nē, bet visos, gan vīriešu, gan sieviešu tēlos, ir kādas manas īpašības. Es analizēju, un dabiski, kaut kas no manis tēlā ieiet iekšā. Labais, ne visai labais, un mēģinu skatīties, kas ņems pārsvaru – derīgais vai mazāk derīgais.
– Jūs runājat par dzīvi kā svētkiem. Apkārt – uz ielas, sabiedriskajā transportā – tomēr ir ļoti daudz pelēku seju, nokārtu degunu, jo ikdiena daudziem ir ļoti smaga. Grūti ar prieka avotiem.
– Vajag radīt. Pašiem. Es nesen biju vienā no Rīgas slimnīcām, bija jāaiziet apciemot. Guļ cilvēki ar lauztiem, trosēs iekārtiem locekļiem. Gāju ārā un domāju – Miķeļ, mīļais! Tev ir galva uz pleciem, rokas un kājas. Tu esi laimīgs! Mēs ļoti mīlam savas grūtības izkāpināt. Tā ir cilvēka daba. Ļoti patīk sevi žēlot. Bet tā nav sevis mīlēšana. Žēlošana neder. Manuprāt, dzīvē cilvēku attiecībās žēlumam nav vietas.
– Tas var būt pazemojoši.
– Un domāju, abpusēji pazemojoši. Man bija viens gadījums. Pirms vairākiem gadiem dzirdēju radio sludinājumu un brīnījos, kas to apmaksājis. Aptuveni trīsdesmit gadu vecam cilvēkam no provinces pēc baigas avārijas ar smagām kāju traumām vajadzīgi līdzekļi, lai varētu Vācijā operēt un izkāpt no invalīda krēsla. Ziņoja, ka viņš sēž autoostas vestibilā. Tad biju ļoti atvērts, kaut kas manā dzīvē bija ļoti gaišs. Es sev teicu, ka rīt jāaizbrauc. Iegāju iekšā un redzēju, ka tiešām sēž viens ļoti foršs jauns cilvēks ar nokārtu galvu. Nebija ne cepures, ne pastieptas rokas. Piegāju tuvu klāt, domāju, latiņu iedošu. Paskatījos uz viņu un domāju – vājprāts, viņam visa dzīve priekšā. Noliku klēpī piecus latus. Kad viņš pacēla galvu, kas tās bija par acīm... Tās nebija pazemīga lūdzēja acis, bet lepna, pašcieņas pilna jauna vīrieša acis. Viņš skatījās uz mani un pateicās par to, ka es saprotu, ka novēlu viņam pilnvērtīgu dzīvi. Tas arī iet manā krājkasītē. Tas skatiens... Tie ir tie atmiņu brīži, ar ko sevi bagātinu un sevi samēroju. Gribēju to pateikt. Un tas arī viss saistībā ar izrādi.
– Kāds šodien ir teātra uzdevums?
– Teātris var dot padomus, izvēles iespējas. Ietekmēt. Bet, lai varētu līdz tam nonākt... Es šad tad sev esmu jautājis, kas tad īsti ir režisora profesija. Esmu daudz lasījis par režisoriem, bet neesmu atradis īsu formulējumu. Sākot iestudēt Pulksteni ar dzeguzi, par to domāju un atradu. Varbūt tas nav oriģināli, bet – man ir jāspēj radīt sava individuāla pasaule. Mana pasaule. Tajā tad es aicinu cilvēkus, dodu tiem savus impulsus. Caur savu pasauli attīstu jaunus pagriezienus viņu domāšanā. Ienesu viņu pasaulē kādas korekcijas. Tā ir abpusēja bagātināšanās.
– Citu teātru izrādes skatāties?
– Eju ar lielu atlasi, tikai uz ko ļoti labu. Man ļoti simpatizē jauno režisoru meklējumi. Viens vairāk, viens mazāk, bet tie ir ļoti erudīti cilvēki. Īpaši puiši. Dabas doti talanti, jo vēl ar nepilno trīsdesmit gadu pieredzi tādas lietas izrok no sevis laukā... Tik prasmīgi vada aktieri, ka to pat apbrīnoju. Dabiski, ka tas mani uzpilda. Atklāti sakot, skatos ar lielu skaudību. Es tajos gados diez vai tā varēju.
Visās dzīves jomās vajag atdot garīgo testamentu, un man arī tas laiks pienācis. Jāatdod jaunajiem, kas vadīs tālāk Latvijas mākslu. Domāju, mēs tālu aiziesim, jo mums ir iespējas, tiesības, un mums ir lemts to darīt.
***
Mihails KUBLINSKIS
• Dzimis 1939. gada 12. aprīlī
• 1965. gadā beidzis LVK Teātra fakultātē Režijas nodaļu
• Nacionālajā teātrī strādā kopš 1957. gada, bijis rekvizitors, aktieris
• Nacionālā teātra režisors kopš 1966. gada, no 1987. līdz 1989. gadam – mākslinieciskais vadītājs
• Daži no būtiskākajiem iestudējumiem: J. Smūla Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens (1967), M. Friša Santakrusa (1971), V. Šekspīra Romeo un Džuljeta (1984), L. Stumbres Sarkanmatainais kalps (1987), H. Ibsena Heda Gablere (1991), J. Jurkāna Dūdieviņš (1997), A. Millera Ceļojošā komija gals (1998), J. Jaunsudrabiņa Aija (2009), H. Ibsena Spoki (2014)
• Iestudējis Rīgas Operetes teātrī, Operas un baleta teātrī, Rostokas Tautas teātrī, Maskavas teātrī Sovremeņņik
• Dziesmu svētku simtgades noslēguma koncerta režisors (1973)