Komponists Juris Kulakovs 2014. gadā piedzīvojis dažādas lietas: ne vien ierastos koncertus ar grupām Pērkons un Menuets – starp citu, pēdējai bija 45 gadu jubileja, bet arī to, ka Pērkons kļuvis par telekomunikāciju kompānijas tarifu plānu. Par aizvadīto gadu, par iedvesmu bija mūsu saruna. Tās laikā komponists ik ap brīdim kaut ko nospēlē. Kad prasu, vai kaimiņi nesūdzas, viņš smej, ka šajā dzīvoklī naktīs uzvedas klusi, bet Čaka ielas dzīvoklī – tur gan. Ir bijis, ka universitātes lektors pat izskrūvējis elektrības korķus un uz studentu jautājumu – kādēļ mēs nedabūjām ieskaiti? – atbildējis: ja jūs zinātu, kas dzīvo zem manis... Kāda kaimiņiene reiz žēlojusies – ja vēl jūs tur kaut ko smuku spēlētu – tik tās savas komponistu lietas, tad jau labāk būtu kaut vai dažu skaistu ziedu – nospēlējis!
– Kā tu skaties uz aizejošo 2014. gadu? Tas sākās tik cerīgi, bet tad Ukraina, Krima. Latvijā toreiz ienāca bailes, cilvēki pēkšņi sāka spriest sociālajos tīklos, uz kuru pusi bēgt.
– Ai, tā šļura. (Nopūšas.) Es pat nezinu, kurā pusē tur taisnība. Man ir lielas aizdomas, ka tur imperiālisma un lielā kapitāla intereses ir iejauktas. Tas, ka ukraiņi, īpaši Rietumukraina, vienmēr bijuši lieli nacionālisti, inkorporēti Padomju Savienībā, ir fakts. Fakts ir arī tas, ka Doņecka un šie rūpnieciskie rajoni ir stipri pārkrievoti. Jā! Un, ja vēl atceramies Krimu, kura etniski pieder tatāriem, kurus visus izsūtīja, tās ir padomju režīma sekas. No otras puses, puritāniskā Amerika ar savu tieksmi visur būt policistam, bet ekonomiskās intereses un slepenas vienošanās droši vien ir pamatā. Tas ir briesmīgi un zemiski, ka šādu interešu dēļ mūsdienās izraisa lokālus karus.
– Mūziķiem, žurnālistiem, aktieriem un vēl dažu profesiju pārstāvjiem Ziemassvētki bieži vien ir karstākais darbu laiks. Citi priecājas, bet viņi strādā. Kas tev pašam ir Ziemassvētki? Ja iztiekam bez koncertiem un citiem darbiem.
– Pēdējos gadus ir bijis tā, ka es ļoti bieži aizbraucu pie sava drauga – priestera Ronalda Melkera uzspēlēt ērģeles baznīcā Ziemassvētku dievkalpojumā. Ziemassvētki saistās arī ar patērētājsabiedrības izmisīgajām pūlēm sagādāt sev pareizo formā- tu – dāvanas. Es uz to, godīgi sakot, neiespringstu. Dāvanas no manas puses bieži vien nāk spontāni. Turklāt manu draugu loks ir tāds, ka visiem visa kā pietiek. Būtībā laimīgs jau ir nevis tas, kuram ir daudz, bet kuram pietiek. Tādējādi tas būtiskākais, manuprāt, ir dāvināt prieku – un ne tikai Ziemassvētkos.
Ziemassvētki saistībā ar dabu – tas ir, kad tumsa atkāpjas, ir saulgrieži, būs arvien vairāk gaismas. Man tas ir tāds priecīgs notikums. Reliģiski tas saistīts ar pestītāja dzimšanu. Pērkonam ir viena tāda dziesma. To var dažādi uztvert. Elzas Ķezberes dzejolis, kas sākas ar vārdiem – es ik vakaru gaidu brīnumu. Tas beidzas tā – bet tumsā klāt pie pieres kāds man roku liek, bērns, brīnumi vairs nenotiek. Tad es to pirmo rindiņu atkal pievienoju pašās beigās, ka tomēr – es ik vakaru gaidu brīnumu.
Tas ir tāpat kā gaidīt iedvesmu, jo par gaidīšanu labi pateikts latviešu parunā – silts top ar sildīšanu, bet labs nāk ar gaidīšanu. Kaut gan – es domāju, nevajag gaidīt, bet, gluži otrādi, sagādāt brīnumus un prieku cilvēkiem. Labas un pozitīvas enerģijas apmaiņā brīnumu saņemsi arī pats. Tā varētu teikt.
– Zinu, ka tev nozīmīgs ir Veidenbauma dzejolis «Kad cerības kā rudens lapas birst,/ Tad, cilvēks, iedomā, cik īsais brīdis/Ir laiku mūžībā tavs dzīves sprīdis,/ Kā zemes plašums zvaigžņu lielos baros/ Ir mazais puteklītis saules staros.» Kā lai noķer to īso brīdi, lai atmirdzētu saules staros? Es jau saprotu, ka tas jautājums ir kā māja, tomēr tu par to noteikti esi domājis.
– Nu redzi, viss jau atkarīgs, no kāda skata punkta mēs raugāmies uz lietām. Kādi ir mērogi. Teiksim, runājot par līdzcilvēku atzinību, man mamma kādreiz teica, vispār mana mamma ir unikāla, – nekad neslavē sevi pats, lai citi tevi slavē.
Ja runā par mērogiem un skatpunktiem, man ārkārtīgi mīļa grāmata ir Roterdamas Erasma Muļķības slavinājums. Pagaidi, es tev to tūlīt sameklēšu un nocitēšu: «Īsi sakot, ja jūs apskatīsiet mirstīgo nebeidzamo kņadu no Mēness, jums tie liksies kā mušu vai knišļu pūlis, kas savstarpēji strīdas, apkarojas, uzglūn, aplaupās, rotaļājas, blēņojas, dzimst, krīt un mirst. Nevar pat skaidri iedomāties, kāds satraukums, kādas traģēdijas rodas starp šiem sīkajiem dzīvnieciņiem, kam ir tik īss mūžs, ka dažkārt pat maziņš kara vai mēra vējiņš aizrauj un iznīcina tos tūkstošiem uzreiz.»
Tas ir tieši tas pats, kas Veidenbauma dzejolī. Tā varētu būt arī atbilde.
– Tu teici, ka ar brīnumu ir kā ar iedvesmu. Kā tu sildi iedvesmu, lai tā atnāktu?
– Nu, piemēram, zināmais teiciens deviņdesmit deviņi procenti darba, viens procents talanta. Slavenais krievu komponists Pēteris Čaikovskis cēlās no rīta, pabrokastoja un pēc tam katru rītu četras līdz sešas stundas strādāja. Katru rītu! Kārtīgi! Jo, kā tu pats labi zini, ar radošām lietām kaut kas var atnākt ļoti pēkšņi. Tā ir tā iedvesma, bet iedvesma apciemo tikai tos, kas strādā. Es strādāšanai pieskaitu arī domāšanu. Domāt, koncentrēties uz ieceri.
Ir reizes, kad ideja atnāk ļoti pēkšņi. Vienā brīdī viss ir skaidrs. Tādi gadījumi ir zināmi no radošo darbu vēstures. Ir leģenda par brīnišķīgo Emīla Dārziņa Melanholisko valsi. Ģeniāls skaņdarbs, es tā uzskatu. Viņi abi ar Jāni Poruku esot sēdējuši lapenītē, droši vien iedzēruši vīnu. Un pēkšņi Dārziņam parādījusies Dievmāte Marija. Būtībā viņam vienā mirklī tika uzdāvināts Melanholiskais valsis. Dārziņš bija kā starpnieks, kurš to pasniedza pārējiem.
Man ir vēl viena lieliska grāmata, ko turu blakus Erasmam. To man mans draugs Māris Ruks uzdāvināja – Stīvena Presfīlda Cīņa par radošumu.
Būtībā viss eksistē jau gatavs – grāmatas, mūzika u. tml. Tāds ir viņa uzskats, ka visi radošie cilvēki «ir disciplīnas, iztēles, iedvesmas kalpi», viņi saņem tās idejas. Piemēram, katoļiem ir svētā Cecīlija, mūziķu aizbildne. (Smejas.) Varbūt viņa sūta kādu savu eņģeli, jo, redz, tur uz zemes ir labs komponists, bet viņam neizdodas rast risinājumu.
– Kā tev pašam tas atnāk?
– Ir dažādi. Profesors Vītols ir teicis – ātri skicēt, rūpīgi izstrādāt. Man ir ļoti līdzīgi. Piemēram, Pērkona laikam visslavenākās dziesmas Balāde par gulbi piedziedājums radās acumirklī, apsēžoties pie klavierēm, bet ar pantiņu es nomocījos apmēram mēnesi. Pantiņš, kas patiesībā ir tik vienkāršs. Un tad vēlāk vēl nāca ideja, ka tur vajadzīgs megapatētiskais iestarpinājums operas stilā. (Smejas).
– Kas tevi piesaistīja šajā dzejolī? Nav taču noslēpums, ka tu nebūtu tāds, kāds esi, bez Melgalva dzejas, bet Māri nezinātu, ja tu neradītu šo mūziku. Jūs abi esat kopā, gribat vai negribat. Zinu, ka bijuši vēl kādi mēģinājumi komponēt viņa tekstus, bet, lai man piedod citi, tev tas izdevies vislabāk.
– Iespējams, ka tas dzejolis vienkārši nejauši trāpījās, atšķīrās. Bet vēl ir iespējams, ka es to dzejoli zināju jau pirms tam. Ar Māri jau mums nekādas tiešās sadarbības nebija, bet mēs bijām tikušies. Komponistu savienība, Rakstnieku savienība – visas šīs radošās savienības atradās zem viena jumta – Benjamiņu namā. Tolaik slavenie jauno dzejnieku pulcēšanās sarīkojumi notika Veidenbauma muzejā Kalāčos. Tas, kā Māris tur lasīja savu dzeju, bija kaut kas… Nezinu… Kaut kas no Majakovska? Ļoti patētiski un tajā pašā laikā dziedoši.
Būtībā viņam bija liela iekšējā muzikalitāte. Ļoti izteikta. Uz āru gan ne. Ja viņš kaut ko nodziedāja, melodiju varēja tikai nojaust, līdzīgi kā ar manu dziedāšanu. Bet iekšēji – viņš dziedāja. Viņa dzeja ir gan fonētiska arī ritmiski, bet galvenais arī fonētiski muzikāli labskanīga. Šajā ziņā man ļoti patīk arī Viļa Plūdoņa dzeja – fonētiski ļoti muzikāla.
– Protams, ir taču visi tie stāsti, ka viņš pat grīdā iestaigājis takas, kad, sacerot dzeju, nemitīgi soļojis un ritmā piesitis kāju.
– Jā! Piemēram, Raiņa dzeja man šķiet ļoti interesanta, bet viņa valoda mani neuzrunā – pasausa!
Runājot par Māra Melgalva dzejoli, par Balādi par gulbi, jā, tur ir tā stulbā atskaņa. (Nosmejas.) Ja to dzejoli paanalizē, no vienas puses, var teikt – pilnīgas blēņas, bet, no otras puses, tur ir tik daudz asociāciju, alūziju, atsauču, ar ko vilkt. Katrā rindiņā!
Pēc Pērkona otrā aizlieguma mani uz pārrunām izsauca divi Latvijas komunistu partijas līderi, viens bija Goris, (galvenais par kultūru), otra uzvārdu neatceros – viņš bija galvenais ideologs. Abi izcili demagogi. Ar to dziesmu komunistiem bija milzu problēma. Ko tad jūs ar to vispār bijāt domājis, biedri Kulakov? Sarkans? Jāsit? Asociācijas par to rosījās. (Smejas.) No otras puses, tas varbūt ir dzejolis par sirdsapziņas tīrību, citējot atkal savukārt Imantu Ziedoni. Ir šī psihomaniakālā lieta – noziedznieks vienmēr atgriežas nozieguma vietā. Un tur – tik stulbi kvēl, ka jāsit vēl. Tur var visu ko piesaukt – Bībeles bausli: tev nebūs nokaut! Sirdsapziņas mokas.
– Es ar Māri iepazinos, kad vēl biju skolnieks. Biju nometnē Aicinājums, un tur viņš ieplanēja ar savu fotosomu kā tāda superautoritāte. Māris man stāstīja, ka bijusi kāda krimināllieta. Kaut kāds vīriņš drausmīgi pārdzēries, ielīdis kanālmalas gulbju mājā un nositis gulbi. Stulbi! Sapratu, ka dzejoļa impulss tiešām bijis reāls gulbis un reāls vecis.
– Nu jā, tā varētu būt. Bet kur mēs palikām? Sākām par iedvesmu.
– Un tu ļoti veikli slēpies aiz visiem iespējamajiem klasiķiem, nevēloties atklāt komponista Jura Kulakova iedvesmas avotus.
– Jā! (Smejas.) Varu tev vēl vienu versiju piedāvāt. Nupat biju Autortiesību bezgalības balvas ceremonijā. Tur to ieguvējiem tiek izveidoti īpaši videoklipi. Imants Kalniņš saņēma balvu par mūziku izrādei Lilioms. Tad nu viņš runāja. Viena lieta, ko Kalniņš teica – nav nekā skaistāka par dzejoļa rindām – mūsu karogs ir meiteņu brunči –, un otra lieta, kas, protams, bija mājiens mūsu virzienā – mākslas darbi rodas mokās. Viņš tur runāja, ka mākslai nevajadzētu rasties mokās, un stāstīja, cik vienkārši viss tapis, kā viņš nolicis Māra Čaklā dzejolīšus, apsēdies pie klavierēm, un, skat! – viena dziesma gatava, otra dziesma gatava... Droši vien viņu termiņi spieda! (Smejas.)
– Tu pa telefonu man teici, ka esot savu bohēmas vīna glāzi nolicis malā?
– Jā! Uz kādu laiku. Tas sāka kļūt, maigi sakot, drusku traucējoši. Arī veselībai. Es šobrīd atpūšos. Nesaku, ka es nekad neatgriezīšos. Jo, runājot par iedvesmas avotiem, nu ir tā vīna glāze viens no iedvesmas avotiem. Tas ir tāds viegli, bet dažreiz arī smagi eiforisks stāvoklis, apziņas paplašināšana, kas atbrīvo arī domāšanu. Bieži vien tur kaut kas tāds var rasties – pēkšņās idejas. Bet, ja runā par mākslas darbiem, kas rodas mokās, tad izstrādāšana – tur gan vajag skaidru galvu, izsvērt visu, noslīpēt. Ātrās idejas – tur tas var būt viens no iedvesmas avotiem, bet, ja tas ir par daudz, tad neko – domas asuma zudums, palēninājums...
– Kad runā par astoņdesmito gadu nogali, par Pērkona laiku, Edgaru Liepiņu, nevar nepamanīt, ka jūs spēlējāties ar pankroka idejām. Nedomāju, ka Latvijā tas jebkad bija kāds īpašs sociālais protests britu garā, bet noteikti tā bija iespēja izaicināt ierastību, pasmieties par šķietami svētām lietām un arī pašiem par sevi.
– Jā, tā noteikti bija! Pankroks jau galu galā radās kā subkultūras protests pret subkultūru. Savā ziņā tā bija jauno atbilde hipiju laikmetam un roka komercializācijai. Paškritika un spēja pasmieties pašiem par sevi ir ārkārtīgi veselīga īpašība. Te jāatceras panku visslavenākās grupas Sex pistols nosaukumu ar visu to libido uzplaiksnījumu (smejas) un līdera pseidonī-mu – Jānis Sapuvušais (Džonijs Rotens). Es kaut kad pirms dažiem gadiem redzēju viņu vienā franču TV kanālā kaut kādā sarunu šovā – joprojām jautrs, bārstīja jociņus. Necilāsim alkohola un narkotiku tēmu, tā būtu atsevišķa saruna mūzikā un pankrokā, tādā veidā arī viens no viņiem dabūja galu. Man ir viens video diskā ierakstīts, kāds koncerts Amerikas klubā kaut kur tādā kā mūsu mazpilsētas kultūras namā. Gaisma nekāda, ģitāras nenoskaņotas, jebkura Latvijas iesācēju grupa nudien nebūtu sliktāka, bet ir kaut kāda īpatnēja enerģija visā tajā bezkaunībā un anarhijā – tā piesaista.
Esmu bijis tuvumā kā konsultants, kad sākās Linga. Sākumā viņi bija grupa Dzelzceļš, tad Ārprāc un visnotaļ virzījās pankroka virzienā, bet tad Edgars Liepiņš viņiem to nosaukumu atņēma. Piesavinājās. Es gan Edgaram teicu – ir jau tāda grupa. Edgars Liepiņš teica – mēs būsim Ārprāc 88.
Ja runā par pankroku, visu cieņu Latvijas pankroka krustēvam Inokentijam Mārplam – Dambim! Pārsvarā viss ir latviski, un viņš ārkārtīgi inteliģentā veidā šo anarhiju turpina: viens no labākajiem gabaliem šajā jomā ir Eu, priekšniek, es tevi sabradāšu! Kad viņš saņēma balvu par labāko rokmūzikas albumu, es piedalījos tituldziesmas ierakstā – piespēlēju akordeonu. Ja pieiet pie šīs lietas filozofiski – tā jau ir bijis vienmēr. Kas ir brīvība, kur tā sākas, kur tā beidzas. Dziesma ir Brīvību Latvijai un piebilde Tas nekad nebūs prasīts par daudz. Es tajā Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas ceremonijā ierados skotu tautas tēr-pā – kiltā. Tā bija mana koncepcija. Skoti vienmēr apbrīno Latviju, jo mēs esam brīvvalsts, bet man ļoti simpatizē viņu vēlme kļūt brīviem. Nuja, referendumā viņiem nedaudz pietrūka.
Ja atgriežas pie astoņdesmitajiem, Edgars Liepiņš ir ūnikums. Viņš bija mūžīgi jauns, visu darīja ar milzu enerģiju. Viņam pankos kaut kas patika, viņš sajuta radniecību. Edgars bija āksts, bet āksti bieži vien ir visgudrākie. Kā piemin Roterdamas Erasmu – muļķiem ir tā priekšrocība teikt taisnību.
– Bet tā labsirdīgā dauzonība jūsu priekšnesumos, brīvība uz skatuves jau arī iekustināja jauniešus, tautu uz dziedošo revolūciju. Politiķi jau nāca krietni pēc tam, mūziķi bija pirmie.
– Jā, inteliģence jau vienmēr ir pirmā, pēc tam nāk tie skumjie stāsti, kad par vadoņiem izlien kādi citi. Kā nu ir, tā ir. Es jau daudzreiz esmu to teicis – es neuzskatu, ka mēs būtu disidenti, bet nacionālā garā stiprināšanā mums noteikti ir kāda loma, jo par savu misiju es un mēs visi kopā uzskatījām – radīt pēc iespējas labāku rokmūziku latviešu valodā. Arī dzejnieku izvēle te nav nejauša. Mums bija liela priekšrocība – augstākā muzikālā izglītība – mums nevarēja aizbāzt muti kā vienkāršiem amatieriem.
– Ko pats tagad raksti?
– Es tagad domāju par to, kas nav padarīts līdz galam. Vajag sakārtot lietas, jo ir daudz kas sarakstīts, tik daudz…
Hmm! Ko nozīmē daudz? Emīlam Dārziņam bija tikai viens simfoniskais skaņdarbs. Otru viņš iemeta kamīnā. Ir palikušas 17 solo dziesmas un kaudzīte ar kordziesmām. Te ir atkal tas princips, pie kā es pieturos – atbildība pret katru noti. Bet vienalga sanāk daudz.
Šobrīd man bērnu opera jārak-sta, pie kuras tā arī neesmu pieķēries, Ziemassvētku kantāte, kuru man kādreiz pasūtināja Ņujorkas latviešu koris, bet tā arī nav sagaidījuši. Nezinu, vai vēl gaida, bet tur viss ir, melodijas izdomātas, jāizstrādā kameransamblim pavadījums. Tad ir jāapkopo Pērkona neizdotie darbi.
– Vai Bites tarifa plāns Pērkons ir grupas vārdā nosaukts?
– Netieši! Tas jau ir tikai nosaukums. Viņi aicināja mūs uz iepazīstināšanas sarīkojumu. Mums tur bija neliels priekšnesums. Mēs jau arī esam savu nosaukumu patapinājuši no VARENĀS dabas parādības un senlatviešu dievības. Padomju laikā mums mēģināja piesiet bumbas, velkot asociāciju ar organizāciju Pērkonkrusts, bet tas mums gan nekad nav bijis.
Ir cita lieta, kas man ir visnotaļ glaimojoša. Bite apmaksā studiju un, ceru, arī kādu honorāru Pērkona dziesmu kaverversiju ierakstiem jaunām (un ne tik jaunām) grupām. Es jau tajā pasākumā uzrunā no skatuves izvaidēju savu sāpi, ka būtu reiz jāizdomā viens skanīgs latviešu vārds! Tas kavers man ļoti griež ausīs. Bet par ideju es priecājos. Dzelzs vilks, piemēram, ir jau iedziedājis Kam pieder šīs actiņas, bet Melo-M ieskaņojis Labu vakar!.