Igors Kudrjavcevs: Ticība ir pirmais solis uz darīšanu

«Tāds ir šis laiks – mērķtiecīgie var sasniegt daudz, bet pārējie – turpinās sēdēt pie televizora un gaidīt rindā, lai aizietu dabiskās atlases ceļā, un līdz tam būs veiksmīgi aptieku sponsori,» uzskata sertificēts ārsts, pasniedzējs, cigun skolotājs un personības izaugsmes treneris Igors Kudrjavcevs. Pēdējā gada laikā klajā nākušas trīs viņa grāmatas – Miera ārsta padomi, Dzīvības spēks un Dievs – mans draugs –, kurās viņš tālāk nodod savas zināšanas, kas saistītas ar veselības, enerģijas un harmonijas uzturēšanu.

– Ar cigun nodarbojaties jau 20 gadu, bet kāpēc tikai tagad laižat tālāk tās zināšanas, ko esat uzkrājis?

– Ir pienācis laiks. Zināšanas, ko pats esmu ieguvis, ir nobriedušas un strukturētas, nu tās var droši dot citiem, lai cilvēki mācās bez manas palīdzības. Līdz 50 gadiem es informāciju vācu un apkopoju, to jau esmu pārbaudījis un drīkstu dot tālāk. Jo vairāk es dodu citiem, jo vairāk es saņemu ko jaunu – tas ir informācijas apmaiņas likums. Lai saņemtu, ir jādod. Informatīvais lauks tā strādā – jo vairāk dod, jo vairāk saņem. Ja trauks ir pilns, tajā neko nevar iepildīt.

– Ar tādu apziņu esat dzīvojis vienmēr, tas ieaudzināts no vecākiem?

– Apmēram no 30 gadu vecuma. Līdz 25 gadu vecumam vīrietis vēl ir pusaudzis, līdz 30 gadiem nobriest, pēc tam sākas apzināta dzīve. Ekstremālos apstākļos cilvēks nobriest ātrāk, teiksim, kara apstākļos. Piemēram, šodienas trīsdesmitgadnieki ir nesteidzīgi līdz gadiem 30, studē vienu, otru, trešo reizi, tad aizbrauc apmaiņas programmās, kā brīvprātīgie apceļo pasauli. Tas liecina, ka sabiedrība var atļauties šādus cilvēkus. Labi, ka visi tādi nav, jo kādam ir arī jādomā par nākotni un jāstrādā, lai pasauli mainītu.

– Vai par nākotni vajag domāt, jo pēdējos gados viens no populārākajiem teicieniem ir – šeit un tagad?

– Protams, ka par savu nākotni ir jādomā, ja to nedarīsi pats, cits to izlems tavā vietā. Ir brīži, kad jādzīvo šeit un tagad un jābauda mirklis, bet ir arī jāplāno nākotne un arī no pagātnes jāpaņem pozitīvais. Ķīnieši saka, ka dzīvības enerģiju cilvēks saņem arī no savas pieredzes un no mums atkarīgs, ko tur meklējam – labo vai slikto. Ja atceries slikto, tad tieši tādu enerģiju arī iegūsti, ja atceries labo un brīnišķīgo, tādu enerģiju vairo.

– Esat ārsts jau ceturtajā paaudzē, savas karjeras sākumā esat domājis studēt gan psihiatriju, gan terapiju, bet kā nonācāt līdz homeopātijai, adatu terapijai, vēlāk arī cigun.

– Debesis man atvēra fantastikas grāmatas. Jau apmēram desmit gadu vecumā es aizrāvos ar Žilu Vernu, Konanu Doilu, Herbertu Velsu... Ventspilī, kur mēs dzīvojām, bērnu bibliotēkā man nebija, ko darīt, tāpēc es izmantoju tēva bibliotēkas karti, lai dabūtu šādas grāmatas. Laba fantastika nav salīdzināma ar šobrīd aktuālo fantāzijas literatūru, labai fantastikas literatūrai vienmēr pamatā ir zinātniskums. Lasīju un fantazēju par bezgalīgo galaktiku, kurā noteikti dzīvo citas civilizācijas. Arī populārzinātniskā literatūra bija mana lasāmviela pusaudža gados. Kad jau daudz vēlāk man dzīvē atvērās dievišķā enerģija, tā aizņēma to vietu, kas jau bija gatava. Starp citu, medicīnas enciklopēdija 36 sējumos bija mana lasāmviela vēl pirms fantastikas literatūras.

Mans tētis bija tiesu medicīnas eksperts morgā, mamma – bērnu nodaļas vadītāja slimnīcā, bet es gribēju būt psihiatrs, no 2. kursa Medicīnas institūtā mācījos par hipnozi, par psihoterapiju. Mani interesēja, kas notiek cilvēka galvā. Tolaik biju materiālists, neticēju nekam un reliģija mani nesaistīja, bet tagad saprotu, ka Dievs mani pasargāja – ja padomju laikā es būtu sācis runāt par dievišķām enerģijām, tad es Psihiatrijas slimnīcā, kurā pats strādāju, būtu nonācis kā pacients. Lēni ritoša šizofrēnija – tāda bija izdomāta diagnoze, ko piemērot disidentiem.

Vēl skolā manās rokās nokļuva grāmata par Indijas jogu vingrojumiem, noskatījos arī filmu karatistiem, par jogiem, kas staigā pa oglēm un darīja vēl citādus brīnumus,. un jau tolaik man bija iekšēja sajūta, ka tajā visā kaut kas ir, ka es arī tā gribētu varēt.

– Tolaik grāmatas par jogu esot uzskatītas par pretpadomju literatūru. Jums bail nebija?

– Iespējams, ka tas varēja slikti beigties, bet man ir labs sargeņģelis. Joga mani ieinteresēja no zinātniskā viedokļa, jo – ja cilvēks var izdarīt to, ko var jogi, tad to var arī izpētīt. Mani tas interesē – tā bija sajūta, kas manī palika no tā laika. Manī nekad nebija protesta gara, neesmu bijis disidents, vienmēr esmu rīkojies noteikto rāmju un likumu ietvaros, bet vienmēr arī darījis to, kas nav bijis aizliegts.

Starp citu, ar jogu es nekad neesmu nodarbojies, bet par Austrumu medicīnu es nopietni sāku interesēties pēc tam, kad man radās motivācija – atgriežoties no Černobiļas. 1990. gadā aizbraucu uz Maskavu mācīties adatu terapiju un pie reizes – homeopātiju. Tas bija komerckurss, maksāja labu naudu, bet mani sponsorēja Latvijas Kristīgā misija, kurā es tolaik strādāju. Starp citu, Maskavā es uzzināju par taidzi, cigun, reiki...

– Teicāt, ka bijāt materiālists, bet šajās mācībās tik daudz ir, kas nav ar prātu izskaidrojams, nav rokās paņemams, sataustāms. Kāpēc to vispār ņēmāt par pilnu?

– Ja iekšējai sajūtai šaubu nav... Apustulis Pāvils teica – pārliecība, kas ir stiprāka par acīm redzamo. Un tieši tāda sajūta man bija. Es taču biju skolots psihiatrs, sapratu, ka tie cilvēki, kas jau 20 gadu šo praktizē, nav nekādi šizofrēniķi. Tātad – to var praktizēt.

– Un kāpēc to darīt?

– Tāpēc, ka paliek labāk ar veselību. Man ilgi sāpēja galva, kolēģi nevarēja atrast vainu, biju pat Maskavā, Neiroloģijas institūtā, bet neko neatrada. Tad reiz man kāds ekstrasenss teica, ka man ir enerģijas trūkums, ka man jāpraktizē cigun. Pēc pusgada man pārgāja hroniskās galvassāpes. Un ko tad cilvēkam vēl vajag?

– Kā atradāt savu skolotāju?

– Pats atbrauca, proti, viņa sieva atbrauca te lasīt lekcijas, un viņš līdzi sievai. Pēc diviem gadiem pašmācības cigun, es satiku savu skolotāju.

– Vai tagad varat pateikt, kāpēc jūsu dzīvē ienāca cigun?

– Tā ir mana misija. Ķīnieši uzskata, ka dvēselei, kad atdalās no radītāja un dodas iemiesoties zemē, viņai jāiziet cauri slānim, ko dēvē par debesu gribu, un tieši tur cilvēks saņem programmu vai rekomendāciju paketi šai dzīvei. Ja cilvēks dzīvo saskaņā ar šo programmu jeb iekšējo būtību, kas saistīta ar sirdi un dvēseli, tad šajā pasaulē dzīvē viss iet labi. Protams, problēmas ir, bet principā cilvēkam ir atbalsts un palīdzība, jo, pildot misiju, cilvēks saņem atbalstu no debesīm, bet, ja cilvēks dara uz savu roku, tad debesis saka: «Sorry, mums nav limitu šīm lietām, dari pats.» Viss, ko es daru, man arī izdodas, tikai zinu, ka pašam jābūt ļoti disciplinētam, nedrīkst arī aizrauties ar veselībai kaitīgām vielām.

– Jūs arī tāds esat, kārdinājumu nav bijis?

– Diemžēl to nesapratu tik ātri, bet jāatzīst, ka no dažādiem kārdinājumiem dzīvē mani atturējušas bailes. Kad manā laikā mediķi sāka mācīties farmakoloģiju, bija arī jāpamēģina. Tad jau nebija tik plaša apreibinošo vielu izvēle, kāda ir tagad, protams, ka jaunībā gribas daudz ko izmēģināt. Daudzi taisīja radošus eksperimentus, kombinēja vielas, daži arī lietoja dažus preparātus, kas lielās devās izraisa halucinācijas. Studiju laikā es gribēju būt psihiatrs un narkologs, biju redzējis šos pacientus, un man bija bail pašam mēģināt. Jaunībā gribas arī visādus piedzīvojumus un pārdzīvojumus, bet atkal – man bija bail no veneriskajām slimībām. Tagad es saprotu, ka tādā veidā Dievs mani sargāja no neapdomībām un izvirtībām.

– Vēl tad, kad jūs neticējāt Dieva esamībai.

– Jā, un tagad es to saprotu.

– Kāpēc daudziem neizdodas atrast sevi, savu nodarbošanos un sūtību šai dzīvei?

– Ir jātic savai intuīcijai. Man bija laba bērnība, līdz desmit gadu vecumam biju vienīgais bērns ģimenē, tikai tad piedzima brālis. Vecāki vienmēr atbalstīja manas intereses, pirka grāmatas, daudz sarunājās ar mani, un nebija tā kā mūsdienās – bērns pie datora, tēvs ar aliņu rokās skatās televizoru, un tas saucas – laiku pavada kopā. Lai gan ļoti vēlējos nodarboties ar mūziku, kāds mūziķis, noklausījies mani, pateica, ka man nav ne balss, ne muzikālās dzirdes. Vēlāk es pašmācības ceļā iemācījos spēlēt ģitāru, man pat bijuši solo koncerti, vienubrīd domāju, ka būšu mūziķis, apmēram tāds kā Aleksandrs Rozenbaums.

– Kurš, starp citu, pēc profesijas arī ir ārsts.

– Tagad es saprotu, ka tā bija liktenīga kļūda – ja bērnībā būtu aizgājis pa mūziķa ceļu, es nekad nebūtu kļuvis par ārstu. Rezultātā viss noticis pareizi – mūzika ir mana aizraušanās, bet ne primārais uzdevums dzīvē. Tomēr ne jau visi aizdomājas par to, ko konkrēti viņiem kā indivīdiem šajā dzīvē vajadzētu darīt. Tāds jautājums rodas apmēram tikai desmit procentiem no sabiedrības, pārējie necepas par dzīves uzdevumu, pareizāk sakot – viņiem ir misija vienkārši dzīvot, sakārtot sevi, veidot ģimeni, dzīvot labās attiecībā. Visi nevar būt meklētāji.

– Kāpēc cilvēki šobrīd tik daudz nodarbojas ar reiki, jogu, cigun?

– Viena daļa zina, ka tas ir labi veselībai, tie ir tie 38,9 procenti, kuriem, kā noskaidrojām pētījumā, ir tieksme uz netradicionālo medicīnu un kuri ir gatavi strādāt ar sevi. Un arī šajā grupā vieni meklē veselību, citi – saikni ar augstāko, trešie to izmanto kā sedatīvu līdzekli, zinu cilvēkus, kas katru vakaru iet uz ko citu – jogu, reiki, gongu meditāciju, cigun – un svētdienā – uz baznīcu. Ilgi tā nevar, ja vien grib ko sasniegt. Lai regulāri nodarbotos ar šādām praksēm, ir vajadzīga ne tikai griba, bet arī nauda, bet, ja nav naudas, tas nozīmē, ka cilvēks nav sakārtojis savu dzīvi. Ja vingrojam cigun, vienam pārstāj sāpēt mugura, citam – normalizējas miegs, trešais beidzot saprot, ko nozīmē būt šeit un tagad, ceturtais atzīst, ka viņam beidzot pietiek enerģijas plānot savu nākotni.

– Vai šajā laikā dominē cilvēki, kas grib ar sevi strādāt vai arī ieiet aptiekā un nopirkt tabletes, un visu atbildību par savu veselību uzlikt ārstam?

– Šis laiks dod vairāk iespēju. Tehnoloģijas, internets... Tāpat kā āderes – tās pašas nav ne labas, ne ļaunas, tās tikai pastiprina jau esošo, tieši tāds ir arī šis laiks – mērķtiecīgie var sasniegt daudz, bet pārējie – turpinās sēdēt pie televizora un gaidīs rindā, lai aizietu dabiskās atlases ceļā, un līdz tam būs veiksmīgi aptieku sponsori.

– Vieni saka, ka šobrīd joprojām jūtam ekonomiskās krīzes sekas, citi uzskata, ka visas ķezas ir morālās krīzes sekas, bet ko jūs sakāt?

– Ar grāmatu Miera ārsta padomi es vēlos pēc iespējas lielākai daļai cilvēku pastāstīt un parādīt, cik labi var sevi sakārtot un arī iegūt dzīvības enerģiju, ar kuras palīdzību var mainīt savu dzīvi, pelnīt vairāk naudas, labāk un dziļāk mīlēt un mīlēties. Ja cilvēkā ir līdzsvars, miers, kārtība, spēks un strukturētība, ja dzīvo harmonijā ar sevi un apkārtējiem, tas nozīmē, ka dzīvo saskaņā ar debesu gribu, un tas savukārt nozīmē, ka sargeņģelis var tikt tev klāt un palīdzēt iziet cauri dzīvei. Var jau ļauties slinkumam un neko nedarīt, bet tad ātrāk aiziesi dabiskajā atlasē, savukārt, ja tas cilvēkam vienalga... Es stāstu, ka cigunistam jādzīvo līdz 180 gadiem. Man nebūtu nekas pretī, ja tā sanāktu.

– Jums būtu, ko darīt 180 gadu? Nereti šķiet, ka daudzi dzīvo ar domu par pensiju un pēc tam nezina, ko darīt pensijā.

– Protams! Gribēšana dzīvot ir meklējama sirdī un dvēselē. Šodien cilvēks uzticas prātam, un Rietumu sabiedrībā šodien saka – 60 gadi jau ir viss, ir jāgatavojas... Intuīcija ir dvēseles acis.

– Kā cilvēkam, kas visu grib daudz – naudu, mantu, draugus, iespējas, brīvo laiku utt. –, iemācīties atsijāt būtisko?

– Mūsu skolās māca daudz ko, tikai ne to, kā sakārtot savu prātu, ķermeni, kā tikt galā ar stresu, kā saglabāt dzīvības spēku un enerģiju, kā pareizi plānot savu tagadni un nākotni. Esmu pateicīgs savai NLP skolotājai, kas sakārtoja manu galvu, man mainījās iekšējais temps, varēju skaidrāk plānot savu dzīvi. Protams, ka šī vide uzspiež arvien jaunas un jaunas lietas, jo ekonomikas attīstības pamatā ir pirkšana un pārdošana, tieši tāpēc cilvēkam ir svarīgi iemācīties atteikties. Tieši tāpat kā ar alkoholu, ne jau visi nodzeras. Ir jāzina savas dzīves jēga un mērķis.

– Kas ir šā laikmeta vislielākā kaite?

– Haoss, ko minējāt. Stress ir sekas. Cilvēks nespēj atšķirt svarīgo no nesvarīgā, un tā ir interneta ietekme. Es joprojām lasu lekcijas Stradiņa universitātē. Reiz studente ar marķieri atzīmēja svarīgāko, bet, paskatoties uz šo lapu, redzēju, ka atzīmēti ir apmēram 80 procenti no teksta, tas nozīmē – svarīgāko nevar izlobīt, nespēj atsijāt, izvēlēties. Iedzimtais haoss galvā ir katram, bet mūsdienu tehnoloģijas to vēl attīsta.

– Uz ko tas iet?

– Grūti prognozēt. Manuprāt, tas ir normāli, jo vienmēr ir bijuši un būs cilvēki, kuriem neko nevajag. Un vienmēr tie, kas lasa grāmatas, valdīs pār tiem, kas skatās televizoru. Normāli. Negribētos, lai tas rezultējas kā Herberta Velsa romānā Laika mašīna ar elojiem un morlokiem.

– Kā zināms, daudzas no Velsa grāmatās aprakstītajām lietām, kas šķita kā fantastika pirms gadsimta, nedaudz vairāk, mūsdienās ir realitāte, arī atomieroči, gēnu inženierija, pat cilvēka izkāpšana uz Mēness.

– Gribu uzsvērt, ka daudz kas ir iespējams, bet ir jātic savai sirdij un intuīcijai, jo tieši ticība ir pirmais solis uz darīšanu. Ja gribi darīt, tad sauc Dievu talkā, jo tieši tā var iegūt neierobežotu enerģiju un spēku. Neesi viens. Tieši Ziemassvētku laikā Dievs ir ļoti tuvu mums, jo saskaņā ar kristīgo tradīciju ir iemiesojies cilvēkā. Vispirms ticēt, pēc tam – darīt. Jo Dievam uz Zemes nav citu roku un kāju kā tikai mūsējās.