Aktrisei un režisorei Inārai Sluckai šodien aprit 55 gadu jubileja

 
©f64

«Dzimšanas dienas pirmā puse man paies Mūzikas akadēmijā – no rīta būs mēģinājums ar 1. kursa jauniešiem, pa dienu – studentiem ieskaite. Pēc tam iešu vakariņās kopā ar sev vistuvākajiem cilvēkiem. Un nākamajā dienā es uz dažām dienām braucu uz Berlīni, lai noskatītos dažas izrādes,» atklāj gaviļniece Ināra Slucka, šodien viņai aprit 55.

Aktrisei, režisorei un pedagoģei Inārai Sluckai nekad neesot paticis rīkot lielas balles, tāda netika taisīta uz apaļo jubileju pirms pieciem gadiem, un tādas nebūs arī šoreiz. «Man nepatīk lielas ballītes, es tajās nejūtos labi, man vienmēr patikuši tādi svētki, kuros viens otru var saredzēt un saklausīt, tādas intīmākas tikšanās,» saka Ināra Slucka. Uzreiz pēc dzimšanas dienas viņa dodas uz Berlīni, kur ir ieplānojusi noskatīties vismaz divas izrādes – Faustu un režisora Kristofa Maltālera iestudēto Ticība, cerība, mīlestība, bet, tā kā Berlīnē viņa būs trīs dienas, visticamāk, arī trešais vakars tiks veltīts kādas izrādes apmeklējumam, bet tad jau «redzēs, kur būs iespējams tikt un ko arī pašai gribēsies redzēt». Aktrise uzskata, ka vajagot izmantot ikvienu iespēju braukt skatīties to, ko dara kolēģi pasaulē, diemžēl – «to neiznāk tik bieži izdarīt, kā vēlētos».

Kinoskolas dibinātāja un lektore Ināra Slucka novērtējusi arī nule kā izskanējušā 1. Rīgas starptautiskā kinofestivāla piedāvājumu un atzīst, ka tajā bijis ļoti sarežģīti orientēties, informāciju par filmu seansiem nācies meklēt vairākās mājaslapās internetā. «Pozitīvi ir tas, ka šāds festivāls vispār notiek, ka filmas rāda,» nosaka Ināra Slucka. No festivālā piedāvātā filmu klāsta viņa redzējusi vairākas, un vislabāk patikusi režisora Roja Andersona filma Balodis, kas sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci. Savukārt meistarklasesaruna, ko viņa uzskata par vienkārši brīnišķīgu un kurā pati bijusi «emocionāli aizkustināta», bija leģendārās norvēģu aktrises Līvas Ulmanes saruna ar kinozinātnieku Viktoru Freibergu.

«Biju arī Eiropas kinobalvas pasniegšanas ceremonijā, kas kā vienmēr bija korekta, ritmiska un informatīva. Ja salīdzina ar analoģiskiem pašmāju pasākumiem, tad mums nereti tiek pasniegtas balvas, nesaprotot, par ko šie cilvēki tiek nominēti un par ko tiek saņemtas balvas. Eiropas kinobalvas pasniegšanas afterparty, kas notika Rīgas Latviešu biedrības namā, arī bija labā līmenī un pārdomāta, organizētāji ar godu izturējuši šo pārbaudījumu,» uzskata Ināra Slucka. Lai gan šādas afterparty tiek uzskatītas par labu vietu, kur iepazīties ar kolēģiem no citām valstīm, viņa iepazinusies tikai ar vienu – scenāristu no Somijas, «bet pārsvarā jau savējie komunicēja ar savējiem».

Inārai Sluckai savdabīgā veidā ir paveicies, ka viņa pati nav «dziedošā aktrise», un šajā gadījumā – kamēr kolēģiem ir gadumijas koncerti, viņai ir brīvāks laiks gada nogales baudīšanai un svētku svinēšanai. «Pēc jaunā gada sākas ārprātīgs vāveres ritenis, no kura atjēgšos, šķiet, tikai ap Jāņiem. Jo viens darbs pārklājas otram – jāpabeidz operas Manona Lesko iestudējums, jāsāk strādāt pie izrādes Nacionālajā teātrī, tad – darbs pie režisora Regnāra Vaivara, un tad jau ir klāt Skroderdienas Silmačos.».

 

Abonē