Jans Šulcs-Ojala: Jums ir ļoti daudz jauno talantu

Ar vācu kino žurnālistu, Der Tagesspiegel kultūras redaktoru Janu Šulcu Ojalu bija iespēja tikties stundu pirms Lielā Kristapa noslēguma ceremonijas. Varu uzteikt viņa profesionālo attieksmi, rūpīgi izvēloties vārdus atbildei tā, lai preses rīcībā pirms laika nenonāktu konfidenciālā informācija par žūrijas lēmumiem. Tas ir tas, ko labprāt novēlu visām pašmāju žūrijām.

– Kas ir pozitīvais, ko esat ieraudzījis, skatoties festivāla filmas?

– Esmu darbojies filmu festivālos gan kā žurnālists, gan arī vairākkārt bijis žūrijas loceklis. Vēl nekad nebiju izbaudījis tik blīvu un miksētu skatīšanos: īso spēlfilmu programma, īsmetrāžas un pilnmetrāžas dokumentālās filmas, spēlfilmas… Kā žurnālists festivālos parasti skatījos kādas četras filmas dienā. Šeit no sākuma šķita – tas nav aptverams, vēl otrās dienas rītā jutos nedaudz apjucis, bet tad sāku to izbaudīt un jutos labi – tāpat kā zivs, kas peld Daugavas ūdeņos. Patiesībā, ja runājam metaforās, tad nevis kā zivs, bet kā makšķernieks, kurš to zivi grib noķert. Iedomājieties tādu situāciju – sēdi kino un netraucēti skaties, skaties, un tad pēkšņi ir!

Ko es noķēru?

Dažas ļoti labas animācijas filmas, dažas īsfilmas. Jums ir ļoti labi animācijas filmu režisori. Daļēji arī dokumentālo filmu režisori, kas veido labas biogrāfiskas filmas. Dokumentālais kino reizēm gan ieslīgst rutīnā, nedaudz atgādina televīziju. Tomēr ir ļoti grūti no jauna atklāt Eizenšteinu vai Berlinu, bet jūsu filmu veidotājiem tas ir izdevies. Sajūta bija, kā sēžot laika mašīnā! Jums ir ļoti labi operatori, var redzēt, ka viņi ir ar lielu darba pieredzi. Varu uzteikt vairākas filmas par dabu – par Latgali, par Daugavu. Te nav runa tikai par skaistu ainavu, bet gan par to, kā tā ir ieraudzīta un parādīta citiem. Ļoti aizrautīgi!

– Kas nebija tik pozitīvi?

– To es vairāk attiecinātu uz dažām spēlfilmām. Vairāk īsfilmu kategorijā... To materiāls… nav pārliecinošs. Man ir pietiekami liela pieredze, esmu skatījies daudz filmu dažādos festivālos visur pasaulē. Negribu teikt, ka, piemēram, visas vācu filmas ir labas. Tā diemžēl nav! Jā – nav pārliecinošas!

– Kur problēma? Pietrūkst profesionāļu, iesācēju darbi, par maz vai par daudz naudas?

– Naudas drīzāk ir par maz! Tas ir redzams! Tomēr nauda ne vienmēr ir svarīgākais. Sapņu komandai 1935 naudas pietika, bet, manuprāt, tā ir veca filma, pārāk sen uzņemta, lai piedalītos konkursā. Es nedomāju arī, ka tas ir paaudžu jautājums. Jums ir ļoti daudz jauno talantu. Piemēram, filma Modris! Tā ir jauna filma, kā saprotu, nupat parādījusies uz ekrāniem arī Latvijā. Spējīga sacensties jebkuros festivālos! Jauna, spēcīga balss. Tā gan ir viena no pozitīvajām lietām.

Ja runā par negatīvo, tad, manuprāt, daļā filmu vērojama estētiska rutīna. Nemāku teikt, varbūt viņi turpina kādu tradīciju, jo es jau gandrīz neko nezināju par latviešu kino līdz šim, tagad esmu uzzinājis pavisam nedaudz, noskatoties pēdējo divarpus gadu produkciju. Par spēlfilmām man nav skaidrojuma, jo man pašam neizdevās atrast atbildes uz vairākiem jautājumiem. Jums, piemēram, ir sarežģītas attiecības starp latviešiem un krieviem, kuri te dzīvo – par to nav nevienas filmas. Bet visi par to runā. Tas ir viens no nopietnajiem Eiropas jautājumiem, bet Latvija ir Eiropas daļa, un minoritāšu problēma ir aktuāla visur. Eiropā – Vācijā, Francijā – ir labas filmas, kas stāsta par mažoritātes un minoritāšu attiecībām, par to, kā minoritātes cīnās par savu iekļūšanu modernajā sabiedrībā, vai, piemēram, par reliģiju ietekmi vai reliģisko fanātismu. Redzēju filmu, kas, piemēram, stāsta par to, kā cilvēki tic dievam kaut kur provincē, dzīvojot pie dabas. Tāda pieeja filmai ir pārāk ilustratīvi gleznaina. Ir skaists rāmis un cilvēki, kas tajā pārvietojas, bet nav savienojuma ar dzīvi. To es diemžēl neatradu.

Tas, ko es atradu, un tas atkal ir pozitīvi, bija filmas par ģimenes problēmām: mātes, kas atstāj bērnus savā vaļā, mātes, bērni un tēvi, kuru nav ģimenē. Man tas lika secināt, ka arī šeit, tāpat kā Vācijā, Itālijā, Francijā, diemžēl ir vērojams ģimenes institūta sabrukums. Un te jums ir ļoti spēcīgs režisors, kurš strādā Eiropas labāko režisoru līmenī.

– Kāds ir jūsu personiskais slēdziens?

– Vai būsiet Eiropas filmu akadēmijas godalgu pasniegšanā? Tur atlasē piedalījās apmēram piecdesmit Eiropas filmas no dažādām valstīm, bet nebija nevienas filmas no Latvijas. Filmas no Bulgārijas, Rumānijas, Zviedrijas, no lielām valstīm, no mazām valstīm, bet nekā no Latvijas. Man par to ir ļoti žēl, jo jums ir labas filmas labā kvalitātē. Akadēmija izvēlas pēdējā gada laikā uzņemtas filmas – no 2013. gada vasaras līdz 2014. gada vasarai, lai visi akadēmijas locekļi varētu tās noskatīties. Esmu pārliecināts, ka jūsu jaunā filma Modris, kuras režisors ir Juris Kursietis, kas ir pārāk svaiga, lai varētu iekļūt šā gada atlasē, varētu tikt pamanīta nākamgad. Nezinu, vai tā iekļūs īsajā nominantu sarakstā, to grūti spriest, bet domāju, ka garajā sarakstā tai noteikti vajadzētu tikt. Šī filma ir spējīga sacensties Eiropas mērogā.

***

Jans Šulcs Ojala

• Filmu kritiķis un kultūras redaktors Berlīnes laikrakstā Der Tagesspiegel

• Pasniedz kinokritiku

• Žūrijas sastāvā piedalījies Kannu kinofestivālā (sadaļā Un certain regard), Minhenes un Misckolcas (Ungārija) kinofestivālos

• Pārstāvējis filmu kritiķu asociāciju FIPRESCI konkursa žūrijās festivālos Toronto, Venēcijā un Havanā