RECENZIJA: Alēna Platēla baleta izrāde "tauberbach"
Biju ieintriģēta, kad uzzināju par Latvijas Jaunā teātra institūta noorganizēto flāmu laikmetīgās dejas režisora Alēna Platēla trupas les balets C de la B viesizrādi tauberbach Rīgā.
Zināju, ka mākslinieks par sasniegumiem laikmetīgās dejas attīstībā saņēmis Eiropas Teātra jaunās realitātes balvu, bet viņa uz Rīgu atvestais skatuves darbs, kas iestudēts 2014. gada sākumā sadarbībā ar Minhenes Kamerteātri, atzīts par vienu no desmit izcilākajām uzvedumiem, kas pagājušajā sezonā radīti Eiropas vācvalodīgajā teritorijā – Vācijā, Austrijā un Šveicē. Dejas speciālisti A. Platēlu atzīst par Pīnas Baušas iedibinātās laikmetīgās dejas teātra tradīcijas turpinātāju, bet šīs nu jau aizsaulē aizgājušās mākslinieces darbi, kurus esmu vērojusi gan klātienē, gan video ierakstos, mani allaž fascinējuši kā gluži mežonīgas fantāzijas radīti eksistences absurdās mistērijas atklāsmes seansi, kas pārraidīti ķermeņu valodā.
Par A. Platēla iedvesmas avotiem, radot tauberbach, kas tulkojumā nozīmē divu it kā nesavienojamu vārdu – kurls un Bahs – salikums, kalpojusi Markosa Prado dokumentālā filma Estamira, kas stāsta par kādu 63 gadus vecu sievieti, kura sirgst ar šizofrēniju un 20 gadus dzīvo un strādā kādā no Riodeženeiro atkritumu izgāztuvēm, kā arī poļu mākslinieka Artura Žmijevska ieraksts, kur Baha mūziku interpretē nedzirdīgu cilvēku koris.
Pirms izrādes, iepazīstoties ar anonīmu autoru sagatavotajiem informatīvajiem materiāliem par tauberbach, izlasīju, ka «Platēls .. nepaguris meklē, kā kustībā iemiesot tik plašas jūtas kā mīlestību, kaisli, alkas, naidu, depresiju, spriedzi, kas valda indivīda un grupas starpā. Viņš pēta kustību, kas rodas brīdī, kad dejotāji dodas tajā apziņas teritorijā, kas ir civilizācijas neskarta.» Uzzināju, ka «tauberbach ir stāsts par sievieti, kurai ir novilkta āda». Bet Platēla izrādes «mudina skatītājus domāt par sabiedrības robežzonām un cilvēka robežstāvokļiem. Platēls un viņa kolektīvs rada universu, kur vienīgais atgādinājums par sen zaudēto civilizāciju ir neveiklas un saraustītas kustības, bet Baha daudzbalsīgie korāļi vai kopīgi nodziedāts gabaliņš no Mocarta ir viss, kas palicis pāri no kādreizējās saskaņas.» Bet laikmetīgās dejas eksperte Margarita Zieda raksta, ka «Platēlam izdodas cilvēkus, kas atrodas eksistences zemākajā punktā, pacelt dievišķīgajā garīgajā dimensijā .. .»
Ķīpsalas izstāžu centra milzīgā skatuve bija pārklāta ar daudzkrāsainu lupatu slāni, dažviet veidojot tādus kā uzkalniņus. Ja nezinātu, ka tas ir iecerēts kā atkritumu izgāztuves pretīgais tēls, teiktu – priecīgi raiba abstraktā glezna. Šajā grandiozajā telpā pieci dejotāji Berenžēra Bodina, Lisi Estarass, Ross Makkormaks, Elijs Tass, Romeu Runa un aktrise Elsī de Brauva, kam uzticēta Estamiras loma, it kā pazuda; katrā ziņā telpa valdīja pār cilvēkiem, nevis otrādi. Tas varētu būt pat konceptuāli mūsdienu pasaulē, kur cilvēks jūtas apdraudēts, kur viņa spēkos nav ietekmēt apkārt notiekošo. Dejotāju augstā trenētības pakāpe, neticamā lokanība, spēja absolūti pārvaldīt savu ķermeni kustību līmenī radīja apbrīnu. Raisīja asociācijas ar renesanses laikmeta itāļu delartiskās komēdijas slavenajiem izpildītājiem, kuri redzami Žaka Kalo ofortu sērijā Bezmugurkaulaino dejas. Citu vidū ar īpašu virtuozitāti izcēlās R. Runa.
Izrādes laikā iezīmējās neagresīvs konflikts starp grupu, ko pārstāvēja dejotāji, un aktrises E. De Brauvas Estamiru: grupas locekļi savstarpēji kontaktējās, bet Estamira eksistēja vienatnē ar savām balsīm. Atsevišķas mizanscēnas un kustību partitūra ļāva cilvēkos ieraudzīt arī dzīvnieku pazīmes – pāvu vai tītaru, žurkas. (Tas pastiprināja asociācijas ar delarti, kur arī kanonisko tēlu izveidē aktuāls bija zoomorfais princips.) Aktrise ik pa laikam pienāca pie mikrofona un sarunājās ar kādu, ko dzirdēja tikai viņa. Estamiras šizofrēniju raksturojošie teksti bija sirreālistiski saraustīti, starp atsevišķiem vārdiem, kas nenozīmēja neko vai kas varēja attiekties uz ēdienu gatavošanas receptēm, bija iespraustas arī loģiski noformētas frāzes, tādas kā «tas ir manā iekšienē»; «glābiņš ir ugunī». Kolektīvu pārstāvošie vizuāli līdzinājās cits citam arī tāpēc, ka bija puskaili, dažbrīd kaili; Estamira bija tērpta garā melnā kleitā. Skatuvē vērojamo ļaužu grupu raksturoja bezaizspriedumaini brīvs, vitāls noskaņojums, kas izpaudās tādās kā palēnināti laiskās kustībās. Cilvēki nemitīgi pārģērbās, izģērbās, labvēlīgi kontaktējās cits ar citu, imitēja dažādu tipu seksuālas kopošanās aktus; smērēja cits citu ar melnu krāsu. Izrādes beigu daļā notika tuvināšanās starp Estamiru un citiem, kas izpaudās, viņai novelkot garo kleitu un piedaloties kopējās dejiski pantomīmiskās aktivitātēs. Varēja domāt, kaut arī tas droši vien nebija obligāti, ko šī indivīda saplūšana ar masu nozīmē: savas vientulības vai savas individualitātes zaudēšanu.
Neesmu laikmetīgās dejas speciāliste, jutos tā kā drusku vainīga, izrādē neieraugot lasītajos materiālos apsolīto. Bet tik un tā tauberbach noskatīšanos uzskatu par aizraujošu jaunu pieredzi, saskaroties ar citādo mākslā.