Haruki Murakami romāna Bezkrāsu Cukuru Tadzaki un viņa svētceļnieka gadi ir viens no tiem literārās dzīves notikumiem, kas liek sarosīties daudzajiem japāņu rakstnieka faniem, bet visiem pārējiem – uzdot jautājumu, kāpēc Haruki Murakami kļūst aizvien populārāks kā pasaulē, tā Latvijā.
Cukuru Tadzaki
Savādas sakritības dēļ romāns pie latviešu lasītājiem nonācis laikā, kad sabiedrībā vēl joprojām vējo atblāzmas no skandalozajām debatēm par lidotāju Herbertu Cukuru. Cukuru Tadzaki pavisam noteikti nav saistības nedz ar latviešu aviatoru, nedz ar balto kristālisko vielu, ko daudzi ik rītu pievieno kafijai. Cukuru vienkārši ir romāna galvenā varoņa vārds. Ko tas nozīmē japāņu valodā un kāpēc varoņa tēvs dēlam ielicis tieši šādu vārdu, meklējiet rakstos.
Cukuru Tadzaki ir jauns vīrietis, inženieris, kurš aizrāvies ar dzelzceļa stacijas būvēšanu. Cukuru pats uzskata, ka viņa dzīve ir bezkrāsaina, jo tēvs ielicis viņam tādu vārdu, kura hieroglifā nav krāsu. Savukārt visiem viņa nedaudzo paziņu personvārdos tādas ir. Varbūt tāpēc Cukuru ir vientuļnieks? Kaut kāda nesaprotama iemesla dēļ Cukuru universitātes studiju laikā no sava loka ir izstūmuši viņa skolas nešķiramie draugi. Agrāk šā piecnieka starpā valdījusi absolūta harmonija, bet tad kādu dienu Cukuru ticis kategoriski pateikts – nezvani mums vairāk!
Prasme uzrunāt
Haruki Murakami panākumu pamatā ir kāda fascinējoša spēja runāt par galveno ļoti vienkāršiem, pat minimālistiskiem līdzekļiem, valodā, kura ir saprotama miljoniem lasītāju visā pasaulē, neraugoties uz ļoti būtiskām Austrumu un Rietumu kultūru atšķirībām. Viņa teksti iedarbojas hipnotiski, tie pārņem savā varā un neatlaiž, līdz grāmata nav izlasīta. Neraugoties uz to, intelektuāļi Murakami nicinoši dēvē par skribentu un grafomānu. Saduras divas nesamierināmas nometnes. Slavētāji un noliedzēji (bet lasa kā vieni, tā otri). Es nebrīnos, ka pēdējos gadus ļoti uzstājīgi Zviedru karaliskās akadēmijas akadēmiķiem tiek prasīts – kad jūs piešķirsiet Nobela prēmiju Murakami, bet daži akadēmiķi sašutuši izsakās par makdonalda literatūras lielo spiedienu. Arī pie mums valda līdzīga attieksme, tomēr tautas paruna teic – kaķa vaimanas debesīs nekāpjot.
Tagad, kad Latviju sasniedzis Murakami fenomens, kurš gan vairs atceras to, kādu japāņu literatūru lasījām pirms tam – izcilo japāņu rakstnieku, Nobela prēmijas laureāta Jasunari Kavabatas romānus Tūkstoš dzērvju vai Sniegu valstībā, Dzjumpeja Gomikavas traģisko kara romānu Tā dzīvo cilvēks vai reiz ārkārtīgi populāro Kobo Abes eksistenciālo romānu Sieviete smiltīs. Japānas rakstniecība šodien – tas ir Haruki Murakami. To labi apliecina Lielās lasīšanas balsojums, kurā, ja ne šķeltais dalījums, kurš nezin kāpēc triloģiju 1Q84 atšķirībā no Likteņa līdumniekiem sadalīja trijās grāmatās, šķeļot fanu balsis, Murakami stabili būtu iecēlis simt lasītāko grāmatu starpā. Tikmēr reiz obligātā literatūra – Abes Sieviete smiltīs – palika 909. vietā, bet Dzjumpeja Gomikavas Tā dzīvo cilvēks 1689. vietā, kamēr Kavabata balsojumā neparādījās vispār. Par to, protams, žēl, bet tāda ir realitāte.
Zaudētā paradīze
Patija Smita laikrakstā The New York Times raksta, ka Bezkrāsu Cukuru Tadzaki un viņa svētceļinieka gadi pirmajā acu uzmetienā griboties salīdzināt ar Haruki Murakami Norvēģu koku un Mīļoto Sputņiku, tomēr nevajagot to darīt – šis romāns piedāvājot jaunu lasīšanas pieredzi. Varu tam tikai piekrist. Man šķiet, ja agrākajos Murakami darbos noteicošā tomēr ir smeldze par zaudēto laiku, kur, iespējams, pat varētu vilkt paralēles ar budismā sakņoto pārliecību, ka dzīve pāriet un priekšā mūs gaida nāve, tad jau romānā Kafka un liedags autors runā par nepieciešamību dot dzīvei skaistu saturu. Tadzaki un viņa svētceļnieka gadi ir kā retrospekcija, atskats uz Cukuru jaunību, tomēr ne jau tas ir svarīgākais. Cukuru skolas draudzene viņam saka: «Mēs esam tā izdzīvojuši. Es un tu. Un izdzīvojušajiem ir pienākums sevi piepildīt. Cik vien iespējams stipri dzīvot. Pat ja daudz kas ir nepilnīgs.» Šajos vārdos slēpjas romāna vadmotīvs un, iespējams, arī tā jaunā pieredze, par kuru runā Patija Smita.
Haruki Murakami savā romānā stāsta par skaisto pusaudžu laiku, īsto draudzību, kuru vēl nav aptumšojušas nedz seksuālās dziņas, nedz nepieciešamība cīnīties par vietu pieaugušo pasaulē. Cukuru un viņa skolas biedri ir pārtikušas japāņu ģimenes atvases. Viņi labi mācās un bauda šo bezrūpīgās draudzības paradīzi. Tomēr agri vai vēlu nāk izraidīšanas akts, kas notiek sadurē ar pieaugušo pasauli, un tas jebkurā gadījumā ir ļoti skarbs. Ne visi izdzīvo. Bet izdzīvojušajiem ir jādzīvo tik stipri, cik vien iespējams. (Neaizmirsīsim arī to, ka šis romāns ir tapis pēc postošās zemestrīces, cunami un Fukušimas atomelektrostacijas traģēdijas un tā primārais lasītājs ir izdzīvojis, maksājot ar tuvinieku un draugu upuriem.)
Tiešums un mistika
Kaut gan, salīdzinot ar uzvārda brāli, skandalozo autorporno kino režisoru un rakstnieku Rjū Murakami (sk., piemēram, viņa romānu Gandrīz caurspīdīga zilgme vai filmu Tokijas dekadence), tie ir tikai ziediņi, Haruki Murakami romānos sākotnēji šokēja visai tiešie seksualitātes apraksti. Tagad, kad pārsteiguma vilnis sen noplacis, labi var redzēt, ka atklātību zem jostasvietas Haruki Murakami izmanto ļoti dozēti un ar skaidru mērķi. Seksualitāte sniedz būtisku šķautni romāna varoņu raksturojumā. Tas, ar ko tev ir sekss, daudz liecina par tevi pašu – vedina domāt rakstnieks. Arī šajā grāmatā ir kāda atklāta un tabu robežas pārkāpjoša erotiska epizode, tomēr tā nav pašmērķīga, tā atklāj būtisku šķautni Cukuru Tadzaki personības modelī, kas veidojas pakāpeniski. Līdzās reālajai pasaulei paralēli eksistē cita realitāte. Haruki Murakami no vienas uz otru pārslēdzas ar vieglumu, kāds raksturīgs brīnuma pasakām – iet tēva dēls, ierauga akmeni, paveļ to nost, un viņš jau ir pazemes valstībā. Brīvā pārvietošanās no leģendām un sapņiem uz reālo dzīvi atklāj to, cik robeža uz paralēlo realitāti (šo realitāti daudzi praktiski prāti noliedz vispār) ir trausla, un jājautā, vai tā pastāv vispār. Romāna galvenais varonis mokās neziņā par to, vai viņš nav kādam nodarījis pāri ar saviem sapņiem un domām. Un tas ir jautājums, uz kuru neviens nevar sniegt atbildi.
Sapņu nozīme Murakami arī šajā darbā ir ļoti spēcīga, un sapņu iespaids uz Cukuru Tadzaki ir varbūt pat spēcīgāks nekā piedzīvotā realitāte, kuras gali tā īsti kopā nesasienas. Es pieļauju, ka Haruki Murakami kritiķi teiks – nu, jā, viņš tur rakājas biezajā un bezgala nodeldētajā populāro žurnālu banālās mistikas mēslainē, bet neviens jau nav vainīgs, ja kāds banalizējis nopietnas lietas, kas pastāv neatkarīgi no tā, ko mēs par tām domājam. Džons Apdaiks, rakstot par romānu Kafka liedagā, izdevumā The New Yorker runā par bezapziņas tuneļiem un to, ka Murakami teksts ir «mindbender» – kā skaidro vārdnīca: vīzijas raisošs, satriecošs un neizprotams. Varu Apdaikam piekrist.
Par galveno
Manā uztverē Haruki Murakami veiksmes fenomena pamatā ir prasme izvēlēties kādu tēmu un runāt par to galveno. Šajā gadījumā par to, kāpēc mēs – jaunībā tik spoži un krāsaini –, laikam ejot, izbalojam gluži kā vecās fotogrāfijās. Par to, kāpēc, ieejot pieaugušo valstībā, nododam savus sapņus, pametam draugus, vecākus, brāļus un māsas. Par to, kāpēc sapņojuši par lielām lietām, dzīvojam sīki, nepiepildīti un līdz galam nerealizēti. Ja reiz Haruki Murakami tēmai ir pieķēries, viņam neeksistē īpaši tabu vai – pieklājīgā sabiedrībā par to nerunā temati. Tomēr tas nav buldoga sakodiens, bet iejūtīgs skalpeļa grieziens, kas atsedz galveno. Arī tad, ja grieziens, gluži dabiski, sāp gan varonim, gan lasītājam, kurš, ja uztver spēles noteikumus, ceļo varonim līdzīgos bezapziņas tuneļos. Ja neuztver, varbūt tad nevajag mocīties – šī nav jūsu lasāmviela. Varbūt esat izredzēts grimt tīksmē par vairākumam nebaudāmiem, sarežģītiem traktātiem, kas sacerēti sliktā valodā, jo jūs vilina prāta spēles, nevis cita realitāte.
Cukuru Tadzaki ir īstenojis jaunības sapni – viņš ir izrāvies no Nagojas, beidzis prestižu Tokijas augstskolu, kuras līmenis, pēc Cukuru skolotāju domām, viņam ir par augstu, būvē sapņu stacijas, tomēr viņš ir tukšs un nepiepildīts, līdz brīdim, kamēr līdzīgi kā Harolds Frajs nesāk savu personisko svētceļojumu. Te, protams, uzrodas kaut kas līdzīgs skolotājam guru – šajā gadījumā tā ir Sara, pāris gadus par Cukuru vecāka sieviete, kurā galvenais varonis romāna gaitā iemīlas. Banāli? Vai Sara tomēr kļūs par Tadzaki kunga jauno piepildījumu, to autors mums nepastāsta. Naktī pirms noliktās tikšanās, kura, iespējams, būs lūzuma punkts Cukuru dzīvē, viņš iemieg. «Palika tikai vēja šalkas bērzos» – nosaka rakstnieks un pieliek punktu romānam. Tulkojiet šo finālu, kā vēlaties. Varbūt tā ir nāve, bet varbūt jaunas esības sākums.
Noslēgumā
Prieks, ka ar Ingūnu Beķeri Haruki Murakami romāni latviešu valodā atraduši stabilu tulkotāju. Pērn japāņu valodā pirmpublicētais, šogad augustā ASV izdotais romāns dažus mēnešus vēlāk nonācis pie latviešu lasītājiem. ASV romāna izdošanas brīdī tas ar pirmo piegājienu jau pirmajā nedēļā ieņēma pirmo vieto The New York Times bestselleru listē. Tiek anonsēts, ka nākamais romāns The Strange Library ASV iznāks vēl šogad. Gaidīšu arī latviski.