Endija Aleksandra: Mūzikā skan cilvēka dvēsele

© f64

«Ne tikai Dievs mani sargā, arī mamma. Es to jūtu. Un tas ir viens no manas dzīves brīnumiem,» saka dziedātāja Endija Aleksandra.

Izdzīvojot gaišo Ziemassvētku gaidīšanas laiku, viņa kopā ar dziedātāju Daini Skuteli dosies pie klausītājiem Latvijas baznīcās ar jaunu koncertprogrammu Pieskaries brīnumam. Pirmais koncerts piektdien Cēsu Sv. Jāņa baznīcā. «Šis būs emocionāli ļoti piesātināts koncerts. Mīlestība, kas plūst caur sievieti, māti un madonnu, ir tas gaismas spēks un vērtība, kas ļauj mums ienākt un būt šajā pasaulē. Koncerts, kur apvienojumā ar burvīgu mūziku skanēs Mātes Terēzes lūgšanas, noskaņu dzeja un Kārļa Skalbes īsā proza, būs kā spēcīga un maiga himna mīlestībai,» atklāj koncertprogrammas režisors un idejas autors Valdis Pavlovskis.

Mammu cildināt un godāt

«Katru gadu Ziemassvētku laikā uzstājos baznīcās, dziedu dievkalpojumos, bet tik daudz koncertu kā šajā laikā man ir pirmoreiz. Arī tas ir mans brīnums, ka esmu uzaicināta piedalīties šajā programmā – ka varēšu sniegt prieku cilvēkiem dažādās Latvijas baznīcās,» priecīgi stāsta Endija Aleksandra. Dziedātāja, kuru plašāka sabiedrība iepazina pirms sešiem gadiem, kad pēc deviņiem prombūtnes gadiem Dienvidāfrikā viņa atgriezās dzimtenē.

Endijas izpildījumā šajos koncertos skanēs vairākas viņas pašas izvēlētas dziesmas – gan poļu komponista Maikla Lorenca Ave Maria/Pasja, kas sarakstīta kinofilmai Provokators (1995), gan Ennio Morrikones Nella Fantasia, kas rakstīta kinofilmai Misija (1986) un ko oriģinālā izpilda Sāra Braitmena, gan komponista Nino Rotas

A Time For Us no režisora Franko Dzefirelli izcilās kinofilmas Romeo un Džuljeta (1968). Šo dziesmu Endija dziedās duetā ar Daini.

«Man tuva ir mūziklu un kinofilmu mūzika, tāpēc man pašai būs interesanti šai programmā dziedāt arī ko savādāku – un tā būs Raimonda Paula Māte mani auklējusi. Tie, kuri nedaudz zina manu biogrāfiju, zina to, ka man bija tikai vienpadsmit gadu, kad mamma aizgāja bojā autokatastrofā. Tāpēc šīs dziesmas teksts ir mani ļoti uzrunājošs – kā mammas doto vārdu es nesu pasaulē... Kā to, ko viņa paspējusi man iedot, esmu saglabājusi un kā savu mammu spēju cildināt un godāt tagad, jau būdama pieaugusi meitene, ejot pati savu dzīves ceļu. Es savu mammu vienmēr atceros, jo man tiešām šķiet, ka ne tikai Dievs mani sargā, bet arī mamma. Un viņa grib, lai es dziedu.»

Ar pateicību nepietiek

Atklājot savas dzīves brīnumus, kā nākamo Endija min satikšanos ar pazīstamo operdziedātāju Inesi Galanti. «Viņai esmu milzīgu pateicību parādā, un laikam jau ar pateicību vien nepietiek,» domā dziedātāja, kura savu balsi spodrina pie Ineses Galantes pirmās skolotājas Rašelas Šulovas, kas jau daudzus gadus dzīvo Izraēlā. «Inesi Galanti satiku pagājušogad Jaunajā Svētās Ģertrūdes baznīcā, kur man bija koncerts ar Ingu Pētersonu. Viņa gāja garām uz mēģinājumu, un es sapratu: šī ir mana lielā iespēja! Es burtiski noķēru viņu aiz rokas, gribēju uzdot dažus jautājumus. Viņa piekrita mani paklausīties un teica: «Piecas minūtes man ir.» Dziedāju, kājiņas trīcēja, bet... piecu minūšu vietā sanāca kārtīga pusotras stundas gara meistarklase! Inese Galante teica, ka man, protams, ir vēl jāmācās. Un tieši viņa man sarunāja iespēju aizbraukt pie savas pirmās skolotājas uz Izraēlu, kuru viņa sauc par savu mammu mūzikā. Vienmēr esmu vēlējusies, lai man būtu kāds, kurš ievada un palīdz nonākt uz pareizā ceļa, un nu šis brīnums ar mani ir noticis!» dziedātāja ir patiesi laimīga. Endija stāsta, ka Rašelai Šulovai paticis viņas balss materiāls, un abas šogad tikušās jau vairākas reizes. «Mums, dziedātājiem, ir vajadzīgas muzikālās mammas. Varbūt tāpēc, ka man mamma vienmēr ir ļoti, ļoti pietrūkusi, es sev tās meklēju. Un tagad man tādas ir vairākas. Viena no tām, protams, ir arī mana koncertmeistare Ludmila Trifonova, kura palīdz manā muzikālajā izaugsmē un repertuāra sagatavošanā.»

Jāsilda cilvēku dvēseles

«Mūzikā skan cilvēka dvēsele. Dziesmā skan cilvēka sirds,» saka Endija, uzsverot, ka tāpēc, pirms kāpt uz skatuves, viņai ir svarīgi būt labā noskaņojumā. «Man ir svarīgi, lai esmu labi izgulējusies, atpūtusies, labi paēdusi, lai rīta cēliens aizvadīts ar gaišām domām. Jo cilvēki nāk uz koncertu, lai iegūtu miera sajūtu un dvēseles pacilātību. Varbūt arī – lai attīrītu savu dvēseli. Tāpēc mums, dziedātājiem, ir jāsilda šīs cilvēku dvēseles – pat ja baznīcā ir auksti, lai sirdī kļūst silti...»

Dziedātāja atklāj, ka viņai pēc koncertiem bijuši tādi komplimenti, kas uz ilgu laiku sasilda arī pašas sirdi. Reiz kāda sieviete ratiņkrēslā teikusi, ka Endijas izpildījums viņā radījis tik lielu pacēlumu, ka licies, viņa tūliņ piecelsies kājās un varēs iet. «Es ļoti vēlos, lai arī šajos koncertos mums izdotos sasildīt cilvēku dvēseles!» cerīga ir liriskās balss īpašniece.

Endija neslēpj, ka viņas bērnībā Ziemassvētki smaržoja pēc tikko ceptiem pīrāgiem, šķovētiem kāpostiem un cepeša krāsnī. Svētki asociējās ar karstu virtuvi, kas piekarsusi no ēdienu gatavošanas, ar aktīvu murdoņu, jo svētku sagatavošanā bija iesaistīts ikkatrs. «Protams, pēdējo gadu laikā šīs sajūtas ir savādākas, jo es esmu dievnamos, un tur Ziemassvētki man uzburas pavisam citādi. Ļoti sevišķi. Jo tas ir tik brīnišķīgi dalīt prieku kopā ar tiem, kuri atnākuši uz dievnamu... Tās ir sajūtas, ko grūti vārdos izskaidrot. Tas ir saviļņojums, sirsniņa trīc. Tās ir skuju un svecīšu smaržas. Un tas ir atkal viens no brīnumiem, ka cilvēki ir atnākuši mūs klausīties, un mums ir jāuzbur viņiem Ziemassvētku brīnums...».