«Dzimšanas diena man nesaistās ne ar ko vairāk, kā vien ar man nevajadzīgu uzmanību. Ja vēl tas būtu saistīts ar to, ko es daru... Neizbēgamās pārdomas par to, ka laiks iet un – ko es šajā laikā esmu paveicis, patiesībā ir ļoti intīms un personīgs process, un citu cilvēku uzmanība man šajā dienā vismazāk ir vajadzīga,» saka režisors Ģirts Ēcis.
«Šādas pārdomas jau īpašu prieku nesagādā, tāpēc ir labi, ja ir daudz darba – tad tas laiks paiet nemanot. Protams, ir obligātie zvani un īsziņas, bet ar to, paldies Dievam, tā diena arī beidzas,» nosaka šodienas gaviļnieks un atklāj, ka nekad nesvin dzimšanas dienu. «Varbūt kaut kad bērnībā kādi klasesbiedri nāca pie manis ciemos, bet es neatceros. Kaut kā vienmēr esmu mēģinājis norobežoties no šiem vispārcilvēciskajiem svētkiem. Varbūt kādreiz ar sievu aizejam uz kādu restorānu, bet pārsvarā tas ir darbs. Vismaz pēdējos piecus gadus savā dzimšanas dienā esmu bijis darbā.» Un arī šodien, savā 43. dzimšanas dienā, Ģirts Ēcis nekādu balli nerīkos, bet visu dienu strādās. «Un, visticamāk, ka vakariņas būs nevis restorānā, bet mājās, gatavojoties nākamās dienas mēģinājumiem un pirmizrādei,» viņš piebilst.
Rīts iesāksies Nacionālajā teātrī, kur finiša taisnē iegājis britu dramaturga Alana Eikborna situācijas komēdijas Svētku laika pārpratumi iestudējuma process (pirmizrāde jau 4. decembrī), tad režisors dosies uz Jauno Rīgas teātri, kur Mazajā zālē viņš strādā ar aktieri Gati Gāgu, iestudējot Patrika Zīskinda pasaulslaveno drāmu Kontrabass (tās pirmizrāde plānota 12. decembrī). Un vakarā jubilārs atkal atgriezīsies uz Svētku laika pārpratumu caurlaidi Nacionālajā teātrī. «Tā ir ģimenes komēdija pieaugušajiem, kurā visi varoņi satiekas Ziemassvētku brīvdienās kādā savrupmājā,» stāsta jauniestudējuma režisors, atklājot, ka viņam pašam Ziemassvētku laiks ar visām ģimenes būšanām, skriešanām un dāvanām nav tas patīkamākais. «Šī luga ir par šiem obligātajiem ģimeņu salidojumiem, līdzīgi kā kāzas un bēres, kur visi sanāk kopā un, svinot Jēzus bērniņa dzimšanu, grib būt priecīgi. Ir sabraukuši arī tādi cilvēki, kuri zina – viņus no ģimenes nevar izmest, tāpēc viņi drīkst teikt, ko grib, dāvināt, ko grib: jo es taču esmu jūsu onkulis! Uz tā arī viss šajā lugā tiek balstīts. Nu, tā ir ģimene. Ģimene, ar ko tu vari salamāties, izkliegties, izbļaustīties, pateikt visu, ko domā. Bet naidu ilgi nevajag turēt, tāpēc tā ir komēdija, nevis drāma,» Ģirts Ēcis paskaidro.
Ko jubilāram šodien novēlēt? «Īstenībā, man viss ir kārtībā. Es daru to, ko savā dzīvē vēlējos darīt, un dzīvoju tā, kā vēlējos dzīvot. Man tiešām viss, ko esmu gribējis, lielākā vai mazākā mērā ir. Tāpēc tikai visu pārējo – veselību, laimi un ilgu mūžiņu – varat novēlēt. Katrā ziņā, es ļoti novērtēju to, kas man ir. Varbūt no malas izskatās, ka man nav par ko priecāties, bet – ir gan! Par pašu dzīvi es priecājos, jo par ko tad vēl, ja ne par dzīvi, var priecāties?!».
