Režisore Groza-Ķibere: Orvels man vienmēr ir bijis personiski ļoti tuvs

«Orvels man vienmēr bijis personiski ļoti tuvs, un, jo vairāk ar šo darbu dzīvoju, jo milzīgāka kļūst mana mīlestība pret viņu. Viņš ir viens no retajiem autoriem, kuru dzīvē būtu gribējusi satikt – tik personiski interesējošs,» atzīst režisore Laura GrozaĶibere. Viņai piektdien pirmizrāde – Džordža Orvela romāna 1984 iestudējums Liepājas teātrī.

Tas ir viens no slavenākajiem pagājušā gadsimta darbiem, kas iekļauts 100 ietekmīgāko jebkad sarakstīto grāmatu sarakstā. Par antiutopiju dēvēto romānu Džordžs Orvels sarakstīja 1948. gadā, radot apokaliptisku nākotnes redzējumu par 1984. gadu.

Izmisuma sauciens

«Iestudēt šo darbu bija mana izvēle, un, paldies Dievam, ka Liepājas teātris man tik ļoti uzticas un manu izvēli neapšauba. Kāpēc šāda izvēle? Tāpēc, ka tā ir ģeniāla literatūra. Tiešām ģeniāla. Kad manās rokās nonāca Roberta Aika un Dankana Makmillana 2013. gadā radītais dramatizējums, kurš pērn ar lieliem panākumiem tika iestudēts Londonā, es sapratu: arī mēs to varam! Jo man pret Orvelu ir ārkārtīgi liela mīlestība un es ļoti spēju identificēties ar viņa domām, ar viņu kā cilvēku,» stāsta jauniestudējuma 1984 režisore Laura GrozaĶibere. Ja no citiem autoriem viņa paņem ko vairāk, ko mazāk, jo varbūt tikai kāda viena tēma šķiet simpātiska, bet kāda cita paliek otrajā plānā, tad viss, par ko runā Džordžs Orvels, režisorei ir absolūti saprotams un skaidrs. Vienīgi viņam raksturīgais fatālisms jaunajai sievietei šķiet mazliet par sāpīgu. «Ja ieeju Orvela fatālismā un ar viņu pilnībā identificējos, man pašai kļūst grūti eksistēt, tāpēc es mēģinu attaisnot un mazliet mīkstināt. Es saprotu, kāpēc viņš visu tik ekstrēmi izkāpina, kāpēc izvēlas tik skaudrus izpausmes veidus – tas ir izmisuma sauciens, lai atmodinātu jutekļus, kas ietver cilvēka domāšanas spējas. Tādā ziņā tas man liekas simpātiski,» stāsta Laura GrozaĶibere. Viņa atzīstas: Orvels ir viens no retajiem autoriem, ko viņa dzīvē būtu gribējusi satikt. Interesanti, ko režisore gribētu viņam pajautāt? «Es gribētu uzzināt, vai viņa fatālistiskais skatījums uz pasauli un lietu kārtību ir viņa dzīves poza, vai no viņa puses tā ir vienkārši provokācija – uzrunāt sabiedrību sāpīgi un bez kompromisiem. Man ir aizdomas, ka tā bija viņa pārliecība. Un, ja tā tiešām bija, varu viņu tikai apbrīnot – kā ar šādu pārliecību viņš vispār spējis dzīvot... Jo, noticot tam, par ko viņš raksta, dzīvei vairs nav īsti jēgas,» domā jauniestudējuma režisore. Viņai dažkārt liekas, ka šo darbu pat nav sarakstījis cilvēks – ka tā ir dievišķā ideja, kas caur viņu runā, ka caur viņu atnācis kāds ļoti būtisks biblisks vēstījums.

Pārveido un maina

Režisore domā, ka aktieriem šis darbs nenāk viegli, bet, viņasprāt, labā vēsts ir tāda, ka šāda veida literatūra viņus mazliet pārveido un maina. «Mēs daudz runājam, mums ir interesantas, saturīgas un ļoti auglīgas sarunas, un šis nu ir tas gadījums, ka materiāls mūs kā cilvēkus bagātina, briedina un audzina kā personības. Es redzu, kā kopā maināmies, un tas notiek ar visiem,» gandarīta ir izrādes 1984 režisore. Un viņa cer, ka arī skatītājs šo darbu nolasīs nevis kā provokāciju, bet ka tas izprovocēs vajadzību uz diskusiju, nepieciešamību padomāt. Laura GrozaĶibere norāda, ka izrādē skarto tēmu dēļ to nav ieteicams apmeklēt skatītājiem līdz 14 gadu vecumam, bet gan «nobriedušiem prātiem», kuri paši spēj izdarīt secinājumus. «Lai arī Orvelam tiek pārmesta spēja ar saviem darbiem laupīt cilvēkam cerību, man šķiet būtiski šo darbu aktualizēt tieši šobrīd, kad, ņemot vērā Latvijā un pasaulē notiekošo, viņa fantāzija kļuvusi par biedējošu mūsdienu realitāti. Un tomēr šis iestudējums būs tikai un vienīgi dzīvi apliecinošs,» uzsver izrādes režisore.

Nav jēgas savādāk

«Fizioloģiskais process, kuram izeju cauri, taisot jebkuru izrādi, ir ļoti grūts, brīžam man pašai sāpīgs un pat nepatīkams, bet – ja es redzu, ka šim darbam ir jēga, ka tas spēj nest kādu sabiedrisko labumu, ja aktieriem ir interese to spēlēt un skatītājiem skatīties, tad es esmu gatava tam iet cauri absolūti reālistiski. Es pat nezinu, kāda vēl varētu būt motivācija ar to nodarboties. Savādāk jau nav jēgas,» uzskata talantīgā jaunā režisore. «Es nezinu, varbūt citiem ir vieglāk, bet es katru darbu uztveru kā pirmo un pēdējo, attiecos pret to ļoti nopietn. Katrs jauns darbs man iesākas ar tā piedzimšanu un beidzas ar nāvi. Jo, kad izrāde ir gatava, es no tās atvados, tā vairs nav mana, un tas arī ir pietiekami sāpīgi,» režisore neslēpj.

Viņa neslēpj arī prieku un lepnumu par «savu aktieru» spožajiem panākumiem nesen notikušajā Spēlmaņu naktī – par Gada aktrisi atzīta Liepājas teātra Piafas titullomas atveidotāja Agnese Jēkabsone, bet Gada aktieris ir Dailes teātrī iestudētās drāmas M. Butterfly galvenās lomas atveidotājs Dainis Grūbe. «Man nebūtu vajadzīgs burtisks apliecinājums tam, kam esam gājuši cauri, ko esam izdarījuši, kā esam izmainījušies un kādu ietekmi viens uz otru atstājuši, taču, ja šāds apliecinājums ir, tas, protams, ir ļoti patīkami. Tas dod zināmu drošības sajūtu, ka ceļš, pa kuru ejam, un veids, kā to darām, ir pareizais.»

Režisori patiesi interesē, kas sanāks no 1984, jo darba process ir ļoti īpašs – ar to, ka nāk daudz informācijas, pat nesaprotami, no kurienes. «Man brīžam ir sajūta, ka es kalpoju tikai kā medijs kaut kādai informācijai. Bet man patīk, ka katra izrāde kļūst par īpašu notikumu, jo pretējā gadījumā, ja tas būtu parasts notikums starp citiem parastiem notikumiem, tam nebūtu tiesību būt.»

Rīga, Liepāja, Ņujorka

Nākamais darbiņš režisorei plānots martā Dailes teātrī, kur Mazajā zālē viņa iestudēs Pītera Šefera trilleri Equus. Aulēkšiem. Tāpēc no darbiem brīvo laiku viņa izmantos, lai aizbrauktu atpūtā uz Ņujorku. Tā ir vienīgā vieta Amerikā, kur viņa grib nokļūt vēl un vēl. «Tāpēc, ka tur viss ir liels un intensīvs. Man gribas pēc iespējas īsākā laikā dabūt pēc iespējas blīvākas emocijas, un Ņujorka ir tā pilsēta, kas to absolūti nodrošina.»

Vai režisore varētu dzīvot Ņujorkā? «Varētu,» viņa domā, uzreiz gan piebilstot, ka ne pastāvīgi. «Mana dzimtā pilsēta ir Rīga. Tā ir mana pilsēta, tur man viss ir pazīstams un mīļš. Rīga ir mana mīlestība. Liepāja ir mana jaunā mīlestība, mans atklājums kopš iepriekšējās izrādes laika. Un man ļoti patīk šī iespēja reizi gadā izrauties no Rīgas un padzīvot Liepājā, kas ir ļoti īpaša vieta,» stāsta Laura GrozaĶibere. Viņa labprāt savu gadu sadalītu starp Rīgu, Liepāju un Ņujorku, kas katra ir savādāka. «Un es tiešām priecājos, ka ik pa laikam man arī ir tāda iespēja tās iemainīt vienu pret otru.»

***

Laura GROZA - ĶIBERE

• Režisore

• Dzimusi 1985. gada 3. jūlijā Rīgā

• Izglītība: Rīgas Angļu ģimnāzija, Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra režijas nodaļa (2008)

• Režijas Dailes teātrī: Suņa sirds (2008), Shopping & Fucking (2009), Ziemassvētku koncerts Kamēr es dvēseli kārtoju zārdos... (2009), Ka tavu tēti! (2010), Dailes teātra 90 gadu jubilejas koncerts Spēlēju, dancoju (2010), Regīna (2010), Brīvības 36 (2010), Vārnu ielas republika (2011), Es – Frīda Kalo (2011), Trilleris (2011), Mana lēdija Nikotīna (2010), Mēdeja. Teātris (2012), Salome (2013), M. Butterfly (2013), Pikaso sievietes (2014), Pīters Pens (2014)

• Režijas Liepājas teātrī: Piafa (2013), 1984 (2014)

• Apbalvojumi: Spēlmaņu nakts 2010/2011 balva nominācijā Gada izrāde bērniem vai jauniešiem (par izrādi Vārnu ielas republika)

• Precējusies

• Enerģijas rezerves atgūst, nodarbojoties ar ķīniešu cigun