Mācītājs Krists Kalniņš: Mēs dzīvojam garīgi ļoti seklā laikmetā

© f64

«Kad sākas ugunsgrēks, parasti liesmu uzsit te vienā, te citā vietā, respektīvi – uguns atrod vājo vietu, kur iekosties, pēc tam uguns apvienojas... Un vāju vietu mūsu sabiedrībā ir daudz. Mēs dzīvojam garīgi ļoti seklā laikmetā, līdz ar to esam ļoti vāji,» ir pārliecināts Rīgas Svētās Ģertrūdes baznīcas mācītājs Krists Kalniņš. Saruna ar viņu par sabiedrības pubertāti, par individuālu un kolektīvu atbildību, tēvu grēku ietekmi trīs paaudzēs un to, ka beigu beigās viss atnāk atpakaļ.

«Kad sākas ugunsgrēks, parasti liesmu uzsit te vienā, te citā vietā, respektīvi – uguns atrod vājo vietu, kur iekosties, pēc tam uguns apvienojas... Un vāju vietu mūsu sabiedrībā ir daudz. Mēs dzīvojam garīgi ļoti seklā laikmetā, līdz ar to esam ļoti vāji,» ir pārliecināts Rīgas Svētās Ģertrūdes baznīcas mācītājs Krists Kalniņš. Saruna ar viņu par sabiedrības pubertāti, par individuālu un kolektīvu atbildību, tēvu grēku ietekmi trīs paaudzēs un to, ka beigu beigās viss atnāk atpakaļ.

– Šogad plaši atcerējāmies traģiskos notikumus Zolitūdē, kas sabiedrības ritmā un apziņā ir gluži kā ķīlis starp patriotiskajiem valsts svētkiem un mierīgi skaisto Adventes laiku. Tagad solāmies – to atcerēsimies vienmēr, bet vai tā būs? Kāds jums, tāpat kā lielākajai daļai sabiedrības, kas nav personiski iesaistīts šajos notikumos, ir būtiskākais jautājums gadu pēc notikumiem Zolitūdē?

– Visnopietnākais jautājums – uzreiz pēc traģiskajiem notikumiem bija vismaz kaut kāds atbildības vilnis, piemēram, premjers paziņoja par politisku atbildību un atkāpās, bet šobrīd neviens nav gatavs uzņemties atbildību. Un tas neattiecas tikai uz šo gadījumu vien, tas attiecas uz gandrīz katru lielāku skandālu, kurā, ja tā var izteikties, noziegums ir izdarīts, ir pat aizdomās turamie, bet galu galā nav neviena vainīgā. Atbildības uzņemšanās nav tikai spēja pateikt: «Esmu vainīgs», bet arī piedošanas lūgšana, sapratne par savām kļūdām un apzināšanās par to, ko nedrīkst pieļaut un atkārtot.

Nedrīkstam sevi mānīt, ka tagad, kad esam pārrakstījuši dažādus normatīvos aktus par būvniecību vai pastiprinājuši kontroles mehānismus, esam novērsuši iespēju atkārtoties traģēdijai. Jo ne normatīvie akti, ne kontrolējošās institūcijas mūs nepasargās no bezatbildīga cilvēka, kurš, darot kaut ko vai nedarot neko, uzskata, ka nevienā situācijā ne pie kā nav vainīgs. Bezatbildība, gļēvums, melīgums, lielumānija, savtīgums, paviršība, iedomība un infantilisms ir īstie cēloņi, kuru dēļ var iet bojā ne tikai 54 cilvēki, bet valstis un tautas. Piemērs tam nav tālu jāmeklē.

Kad esam šokēti, emocionāli ievainoti, kad esam dusmīgi un nobijušies, mēs meklējam «vainīgo», lai visātrākajā veidā tiktu galā ar savām negatīvajām emocijām. Vainīgā atrašana ir visātrākā atbilde, lai ārpus sevis, savu atbildību notikušajā neredzot, atrisinātu radušos netaisnības krīzi. Lai sabiedrība būtu kaut cik vesela, valstij ir jāspēj atjaunot izpostīto «taisnīgumu». Un neatkarīgi no tā, ka «taisnīgums» gan indivīdam, gan kopumam mēdz būt subjektīvs, tomēr klātesošā pāri nodarījuma izjūta mūs vieno, kad gribam, lai vainīgie tiktu sodīti. Visprimitīvākajā veidā šī izjūta izpaužas «linča tiesā», kad pūlis bez kādas vainas izmeklēšanas un vainīgā uzklausīšanas vainīgo nogalina turpat uz vietas visnežēlīgākajā veidā. Kad vainīgais sodīts, tad taisnīguma izjūta it kā virspusēji tiek atjaunota, bet tas ir maldīgi, jo nekas no tā nemainās. Esmu pārliecināts, ka tā tas arī bija ar lielāko sabiedrības to daļu, kuri gaidīja, kad taisnīgā tiesa sauks pie atbildības tos, kuri ir atbildīgi par to, ka veikals sabruka. Tomēr «atriebīga taisnība» mirušos neatdzīvina, turklāt taisnīguma atjaunošana nenozīmē tikai soda saņemšanu un izciešanu. Patiesībā tikai un vienīgi tad, kad spējam apzināties savu vainu, kad spējam saprast, ko izdarījām nepareizi, ir kaut kāda drošība par to, ka ne šodien, ne rīt, ne parīt, mēs vairs nepieļausim kļūdas.

Patlaban man visbiedējošākais jautājums ir – vai šie paši cilvēki tās pašas kļūdas, iespējams, citā formā, jau šobrīd neatkārto atkal, atkal un atkal. Ja tā ir, tas nozīmē – sabiedrība visu laiku ir apdraudēta.

– Viss liecina, ka mūs sagaida advokātu virtuozitātes paraugstundas, nevis patiesības noskaidrošana.

– Mēs gribam, lai cilvēki tiktu saukti pie atbildības, lai kāds uzņemas vainu, jo tad mēs, pārējā sabiedrība, varētu mierīgi dzīvot tālāk. Taisnīguma princips ir svarīgs vienmēr, bet paradoksālā kārtā cilvēki šo notikumu nekādā veidā neattiecina uz sevi.

– Vajadzētu?

– Jā, jo pretējā gadījumā mēs visi kopā gaidām nākamo precedentu, tikai – citādā veidā.

Nelaime ir tā, ka sabiedrība – konkrēti cilvēki domā, ka ar viņiem viss ir kārtībā, jo viņi taču nav saistīti ar notikušo, bet visa mūsu valsts ir saistīta. Nupat bija vēlēšanas, bet pieauguši cilvēki ar labu izglītību, kas veido savu karjeru politikā, vienlaikus nav gatavi uzņemties atbildību par, teiksim, nelikumīgu balsu pirkšanu, par savas vietas atdošanu kādam citam, Saeimā neievēlētam... Tas liecina, ka mēs kā sabiedrība esam tādā kā pubertātes periodā.

– Tā deputāta vieta Saeimā iegūta likumīgi, līdzīgi kā sabrukušā vaikala gadījumā, «pēc papīriem» viss ir kārtībā. Kāpēc to pieļaujam?

– Tas mums visiem ir daļēji izdevīgi. Ja jau «viņi augstajā namā» tā dara, tad arī es varu paviršāk, virspusējāk, negodīgāk attiekties pret lietām. Ja redzu, ka valsts iegulda naudu bankas glābšanā un pēc tam to pārdod ar zaudējumiem, tātad – iznieko arī manu naudu, tad – vai man jāmaksā nodokļi? Ja valsts tā dara, kāpēc lai es to nedarītu?

Bērni un pusaudži no pieaugušiem cilvēkiem atšķiras ar to, ka neapzinās savu atbildību par izdarīto. Tāpēc arī Krimināllikums paredz, ka pilna atbildība iestājas pēc pilngadības sasniegšanas. Ja pieaudzis cilvēks izvairās no atbildības un nespēj atzīt savu vainu, tad vai nu viņa garīgā attīstība ir palikusi pusaudža līmenī, vai arī viņš ir garīgi deformēts cilvēks, kurš, paaugstinot sevi pāri citiem mirstīgajiem, uzskata, ka var izdarīt noziegumus un palikt nesodīts. Pie tā visa pieder arī visas tās krāpnieciskās shēmas, ar kurām politiķi aizmuguriski panāk savas egoistiskās un savtīgās šauras cilvēku grupu intereses. Jo atbildīgāku posteni šie cilvēki ieņem politikā vai valsts institūcijās, jo apdraudošāk tas ir sabiedrībai un valstij. Tas ne tikai liek nenopietni vērtēt attiecīgās valsts amatpersonas vai valsts institūcijas, bet briesmīgā veidā degradē sabiedrības morāli, kas, redzot, ka politiķu klaji bezkaunīgās un dažkārt noziedzīgās rīcības paliek nesodītas, saprot to kā signālu, ka amorālai un neētiskai rīcībai šajā valstī ir zaļā gaisma un visi var darīt to, kas ienāk prātā. Tas arī atstāj ļoti postošu ietekmi uz jauno paaudzi, kura, skatoties un mācoties no sabiedrības elitē valdošās dubultmorāles, padodas vēl lielākiem kārdinājumiem un deformācijai. Ja kādam nav skaidrs, kā tēvu grēki ietekmē nākamās trīs paaudzes, tad šis ir piemērs, ko ir vērts pārdomāt.

– Pieļaujoša klusēšana un piedalīšanās šajā spēlē nav vienīgā rīcība, var sist dūri uz galda vai iet ielās un teikt – tā nebūs.

– Ir vēl trešā iespēja – dzīvot atbildīgi savu dzīvi. Neskatoties uz cūcībām, neskatoties uz to, ka cilvēki krāpjas un blēdās, un mēģina savas dzīves virzīt šādā veidā. Mēs ikviens kā indivīds varam būt godīgs un patiess. Kāpēc nevaram saprast vienkāršu patiesību – ikviens ar savu dzīvi, atbildīgi un godīgi strādājot un veidojot attiecības, šo sabiedrību pārveido. Nevajag gribēt pārmainīt kādu citu, bet sevi. Esmu mācītājs 14 gadus, cilvēki nākuši un stāstījuši man par savu dzīvi, un es, viņus klausoties, esmu redzējis, ko var un vajag mainīt, bet es to nevaru izdarīt viņu vietā. Visas revolūcijas, kas deklarējušas, ka nu beidzot mēs cits citu cienīsim, godāsim un respektēsim, beigušās ar fiasko, jo paši deklarētāji to nav gribējuši darīt, nav gribējuši sākt ar sevi.

Pēc Maxima traģēdijas sākušās sarunas par to, ka sabiedrībai jādomā par to, kā cilvēkiem juridiski atvieglot attiecību oficiālu nokārtošanu. Lai juridiski nokārtotu attiecības, noslēgtu laulību, lielas pūles nav jāpieliek, tas arī neprasa īpašus finansiālus resursus, vajag tikai gribēt. Var pat visu vienkāršot līdz elektroniskai formai, bet pat tad cilvēkam tas būs jāizdara. Jo visa pamatā ir paša atbildība par savu dzīvi. Kad notiek kas traģisks, cilvēks saka – jums ir jāuzņemas atbildība par to, ka es atbildību neuzņēmos, es nejūtos atbildīgs par to, ka es neuzņēmos atbildību, un savu neatbildību grib pārvērst par citu atbildību.

– Ko no tā, kas šā gada laikā noticis, vērtējat ar plusa un ar mīnusa zīmi?

– Pie pozitīvām tendencēm, pirmkārt, es pieskaitu to, ka pēdējās vēlēšanās cilvēki saprata – viņi var iespaidot rezultātus. Dažu partiju shēmas, kurās iepriekš bija paredzēts, kuriem cilvēkiem vajadzētu tikt ievēlētiem, izjauca plusiņi un mīnusiņi. Cilvēki jeb vēlētāji beidzot apjēdza, ka tieši viņi ir galvenie spēlētāji.

– Vienalga – vara vēlētājus apspēlēja.

– Šoreiz. Nākamajā reizē tie paši cilvēki, grupa vai partija dabūs lielāku pretsitienu. Protams, apbrīnojama ir arī cilvēku lētticība, tomēr viņi atceras. Otrkārt, valdībā ir cilvēki, kuriem ir drosme pateikt to, ko domā. Piemēram, jautājums par viendzimuma attiecībām ir nepopulārs, bet ir cilvēki valdībā, kas skaidri pauž nostāju, ka ir pret šo attiecību legalizēšanu vai pielīdzināšanu normālām attiecībām, kādas ir starp vīrieti un sievieti. Tas nozīmē – izaugam no pubertātes perioda, pašapziņa kļūst spēcīgāka, kļūstam gatavi atbildēt par savu nostāju arī grūtos jautājumos. Mēs ilgi esam dzīvojuši laikā, kad izdevīgums cilvēku uzskatus un nostāju ir locījis uz vienu un otru pusi, bet mums arvien biežāk būs jāizdara izvēle, jo sapratīsim, ka tā ir sabiedrības dzīvības vai nāves jautājums. Šobrīd sabiedrība iekšēji polarizējas, jo saprot, ka nedrīkst lietas vienkāršot uz sava izdevīguma pusi, jo beigu beigās viss atnāk atpakaļ.

– Un negatīvās tendences?

– Pati galvenā negatīvā tendence ir dziļi apslēpta mūsos. Katra cilvēka, katras sabiedrības galvenā problēma ir tā, ka mainīšanās prasa pūles, fantastisku spēku. Kurš cilvēks gan nav gribējis kaut ko savā dzīvē mainīt? Un cik patiešām ir kaut ko mainījuši? Vieglāk ir pateikt – es gribētu, bet tad atrast virkni attaisnojumu.

Mēs sākam dzīvot pilnīgi jaunā pasaulē. Ir ārējas lietas, kas mums uzbrūk un posta, bet ir arī iekšēji procesi, kas mūs degradē. Ja tautu var salīdzināt ar koku, tad to var nocirst, to var vējš izgāzt, bet to arī puve var sabeigt. Šis ir brīdis, kurā mums kā tautai, kā valstij briesmas ir gan no Austrumiem, gan no Rietumiem, un abām – fiziskai un garīgai degradācijai – ir viens mērķis: mūs iznīcināt.

– Esam palaiduši garām iespēju no šā traģiskā notikuma gūt kādu garīgu, ne tikai juridisku mācību?

– 18. novembrī es domāju par to, vai es būtu gatavs mirt par savu zemi? Ja rīt vajadzētu, vai es būtu gatavs ņemt ieročus? Un ko es ietu aizstāvēt? Savu zemi un valsti? Es ietu aizstāvēt savu ģimeni, savus bērnus un cilvēkus, kurus es mīlu. Ja ar viņiem saprot savu zemi un valsti, tad esmu gatavs iet cīnīties, bet es nebūtu gatavs iet aizstāvēt to valsts politiķu attieksmi pret tautu, kāda tā lielāko tiesu ir – ignorējoša. Man vienmēr gribas pašam sev jautāt, vai es dzīvoju tādu dzīvi, lai kāds, uz to skatoties, būtu gatavs mirt par mani, par to, ko es dodu cilvēkiem, sabiedrībai, valstij, uzskatot, ka tas ir tik vērtīgs, ko vitāli svarīgi pasargāt un aizsargāt?

– To sakāt to notikumu kontekstā, kas šā gada laikā notikuši Eiropā?

– Tiem, kas ieņem augstākos amatus mūsu valstī, ir jāapzinās, cik nozīmīga ir viņu loma ne tikai kādas bankas pārdošanā vai politisko un ekonomisko ietekmju zonu sadalīšanā. Ja valsts amatpersonas nebūs godprātīgas un taisnīgas, ja nedarīs visu, lai bezkaunīgās pretlikumības nenotiktu valdībā un valstī, jo tas diskreditē valsti un sabiedrību kā tādu, ja ar konkrētu rīcību neiestāsies par taisnīguma atjanošanu, tad viņiem būs jāuzņemas atbildība par to, ka sabiedrība nebūs gatava aizstāvēt šo valsti tad, kad tas būs visvairāk nepieciešams. Jo bezatbildība valsts vadītāju vidū sākumā tautā rada sāpes un dusmas, bet vēlāk pilnīgu vienaldzību pret šo zemi un pret valsti. Ir svarīgi saprast, ka mēs Latvijas valsti un zemi nosargāsim nevis ar modernu vai novecojošu tehnoloģiju palīdzību, bet ar godīgu, taisnīgu, atbildīgu un dievbijīgu cilvēku palīdzību. Tās ir akmens sienas, kuras neviena pretinieku vara nevar izjaukt, lai kā pūlētos. Šīs cilvēka kvalitātes ir jāredz visu līmeņu vadītājos, tomēr galvenokārt tajos, kuri uzņēmušies atbildību par šīs valsts vadīšanu.

Kad cilvēki ir degradējuši savu dzīvi, kad sāk domāt kategorijās es, mans un man ir pilnīgi vienalga, kas notiek ar citiem, tad tāda valsts ir kā notrūdējis koks un ir beigusi pastāvēt. Daudzas lietas ar mums notiek negaidot. Arī cilvēki mirst negaidīti. Un ne tikai cilvēki. Arī tūkstošgadīgas valstis ir beigušas pastāvēt, tās vairs pat neatceras.

– Kas ir lielākās lamatas, kurās šobrīd mēs kā sabiedrība, kā valsts varam iekrist?

– Pašgudrība, lepnums, godkāre, liekulība, pašapmāns, visatļautība – tās mūs padara aklus, nejūtīgus, kurlus, vienaldzīgus.

– Ap gadumiju cilvēki bieži ir apņēmības pilni mainīt savu dzīvi. Ko jūs teiktu cilvēkam, kurš jums vaicātu – ar ko sākt?

– Ar desmit baušļiem. Mēģini dzīvot saskaņā ar tiem, sāc būt godīgs, īsts un patiess pret savu dzīvi un nedari to, kas ir ļauni un negodīgi, bet pašam izdevīgi. Uzmani sevi un atpazīsti to, kas tevi degradē. Kad cilvēks sapratīs, ka pats ar saviem spēkiem nevar uzvarēt tos negatīvos spēkus, kuri izārda viņa sirdī katru labu apņemšanos mīlēt, būt godīgam, taisnīgam, tad viņu priekšā būs nākošais pakāpiens pretī sev un dievišķajai mīlestībai, kura Jēzū Kristū mums palīdz ne tikai uzvarēt iekšēju nespēku, grēku, sastingumu, bet ļauj pieaugt kā garīgiem cilvēkiem, lai nostātos pretī ārējam cilvēku un sabiedrību postošam ļaunumam, lai kādā maskā tas arī parādītos.

– Ko Adventes laikā teiksiet draudzei un tiem, kas iemaldīsies baznīcā, jo tā mēdz notikt?

– Negribu teikt, ka iemaldās baznīcā, bet – atnāk, jo atzīst sevi, kaut uz īsu brīdi, kā garīgu cilvēku. Es gribētu teikt, ka Dievs mums katram katru dienu dod izvēles iespējas. Katram. Katru dienu. Varam tās pieņemt vai noraidīt. Globāli neko nevar mainīt, var mainīt tikai sevī, un no katra tas atbalsojas tālāk un veido ko lielāku – to, kā cilvēku grupa un tālāk – kā sabiedrība domā un rīkojas. Veido to labāko, ko gribam redzēt savā valstī, sabiedrībā un cits citā.

Kultūra

Uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves 18. janvārī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas „Zelta Mikrofons 2025” ceremonijā balvas „Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā” saņems televīzijas režisore Svetlana Rudzīte un festivāla „Bildes” rīkotāja Tija Auziņa.

Svarīgākais